Grafs Monte-Kristo

VI Dineja

Acīm redzot savādas jūtas pārņēma viesus, kas gāja uz ēdamzāli. Daži jautāja paši sev, kāds savāds iespaids viņus ievedis šinī mājā, kamēr citi

Vēsturisks, slavens Ludviķa XIV pavārs.

bija izbrīnījušies, pat nemierīgi, ka šeit atkal sastapās, kur nekad vairs nebija cerējuši redzēties.

Un kaut gan grāfa Monte-Kristo dīvainais stāvoklis, viņa nezināmā, bet pasakainā bagātība varēja vīriešus jo vairāk brīdināt un mudināt būt uz­manīgiem un kaut gan dāmām «saviesīgs likums pavēlēja neiet namā, kur viņas neapsveicināja sieviete — namamāte, tomēr visi bija aizmirsuši gan uzmanību, gan pienākumu. Ziņkārība tomēr visu bija pārvarējusi.

Visi, pat abi Kavalkanti, tēvs, neskatoties uz savu kareivibu, dēls — uz savu pārdrošību, bija pārsteigti, ka tā kopā saradušies pie vīra, kura no­lūkus viņi nezināja, ar citām personām, kuras redzēja šeit pirmo reizi.

Baronese Danglāra bija ļoti uztraukta, kad redzēja Vilforu viņai tu­vojamies, lai to pavadītu pie galda, un Vilfora skatiens aptumšojās aiz viņa zelta brillēm. Nevienu no šīm kustībām grāfs nepalaida garām ne­pamanītu.

Baronese pie galda sēdēja pa labi no Vilfora, viņam pa kreisi — Mo­relis. Grāfs sēdēja starp Vilfora kundzi un Danglāru. Debrē bija iesēdies starp abiem Kavalkanti un Šato-Reno — starp Vilfora kundzi un Moreli.

Ēdieni bija izvēlēti gardi un dārgi. Monte-Kristo, apgāzdams Parīzes kārtību, bija vēl vairāk darījis, nekā kairinājis savu viesu ziņkārību un ēstgribu, viņš pacienāja viņus austrumnieku gaumē, varēja sacīt — pasakaini.

Visi aromātiskie un smalkie augļi, kādus vien dod Eiropas dārzi, bija šeit sakopoti piramīdās skaistās japāņu vāzēs. Retākie putni starojošās spalvās, izlasītas zivis bija izklātas uz sudraba paplātēm. Vīni no Arhi- pelāga, no Mazāzijas fioles, kuru izskats un vērtība vēl likās pavairojam to garšu, mirdzēja pārbrīnīto parīziešu acu priekšā, kuri nevarēja saprast, ka uz dineju desmit personām var izdot desmit tūkstošu franku, ka var dzert kausētas pērles kā Kleopatra vai šķidru zeltu kā Lorenco Mediči.

Grāfs pasmaidīja par vispārējo izbrīnu.

— Mani kungi, — viņš teica, — kas ir brīnišķīgs? Tas, ko mēs ne­saprotam. Ko vēlamies? Mantu, kuru mēs nevaram dabūt. Jā, redzēt lie­tas, kuras es nespēju saprast, — tas ir manas dzīves darbs. Ar divu lietu palīdzību es pie tā tieku — ar naudu un gribasspēku. Kāda nebūt untuma apmierināšanai es nododos ar tādu pašu uzcītību un neatlaidību kā jūs, Danglāra kungs, kāda dzelzceļa būvei, vai jūs, Debrē kungs, lai dažus politiskus brīvdomātājus apspiestu, jūs, Šato-Reno kungs, lai dāmām pa­tiktu, un jūs, Moreli, lai iegūtu ne no viena nepieveiktu zirgu. Te jūs redzat, piemēram, šis divas zivis, viena dzīvo piecdesmit stundu attālumā no Pēterpils, otra — piecas jūdzes no Neapoles, un vai nav dīvaini, ka viņas šeit uz viena galda sastopas?

— Kā sauc šīs abas zivis? — jautāja Danglārs.

— Šato-Reno kungs, kurš bija kādu laiku Krievijā, pateiks jums vienas zivs vārdu, un siņjors Kavalkanti kā itālietis — otras vārdu.

— Kā man liekas, tad tā ir sterlete, — teica Šato-Reno.

— Ā, lieliski, lieliski!

— Un šis ir, — teica Kavalkanti, — ja nemaldos, nēģis.

— Tā ir. Un nu, barona kungs, lieciet, lai tie kungi jums pastāsta, kur šīs zivis tiek ķertas!

— Ā, — teica Šato-Reno, — sterlete ir atrodama tikai Volgas upē.

— Bet tikai Fuzaro ezerā, — teica Kavalkanti, — mēdz būt tik lieli nēģi.

— Gluži pareizi, viena nāk no Volgas, otra — no Fuzaro ezera.

— Vai tas var būt? - iesaucās viesi.

— Tas tieši dara man prieku, — turpināja Monte-Kristo, — es kā ķeizars Nerons esmu cupitor inmpossibilium[5]. arī jums tas tagad dara patikšanu, un jums šī zivs, kura īsti nevar mēroties ar mūsu lasi un plaudi, tagad izliekas tik sevišķi garda. Tikai tāpēc, ka neiespējamais ir darīts iespējams.

— Bet kā tad bija iespējams transports?

— Ak, nav nekas vienkāršāks. Katra tika ielikta lielā mucā, kura bija izlikta ar kalvēm un ūdensaugiem. Muca tika iekrauta uz īpaši šim nolū­kam taisītiem ratiem. Sterlete ir ķerta pirms divpadsmit, nēģis — pirms astoņām dienām, un abas bija dzīvas un svaigas, kad nonāca pavāra rokās, kurš vienu sagatavoja vīnā un otru — pienā. Jūs neticat, Danglāra kungs?

— Es vismaz šaubos, — tas atteica.

— Batisten, atnesiet man sterleti un nēģi, kas vēl ir dzīvi tajās pašās mucās! — pavēlēja grāfs.

Danglārs pārsteigts pacēla acis, pārējie viesi priecīgi applaudēja.

Četri sulaiņi atnesa divas lielas mucas, kurās katrā jautri spēlējās pa minētajai zivij.

— Bet kāpēc pa divām no katras sugas? — jautāja Danglārs.

— Viena varēja nonīkt, — vienkārši atbildēja grāfs.

— Ak, jūs tiešām esat apbrīnojams virs! - iesaucās Danglārs.

— Ak, un kam var nākt prātā tādas domas, — piebilda viņa sieva.

— Ak, cienījamā kundze, domas nav manas, — smiedamies atteica grāfs, — tās bija lielā cieņā pie senromiešiem. Jau Plīnijs lika saviem vergiem Ostijas zelta zivtiņas nest uz Romu. Bija arī greznības likums, lai tās būtu vēl dzīvas, un patīkams skats redzēt, kā tās mirst, jo tad viņas mirdzēja visās varavīksnes krāsās, pēc tam tās sūtīja uz ķēķi, jo viņu nāves cīņa bija ievērības cienīga. Kad viņas bija nedzīvas, tās tika nici­nātas.

— Bet Ostija bija tikai septiņas astoņas jūdzes atstatu no Romas, — piebilda Debrē.

— Jā gan, — teica Monte-Kristo, — bet kādā ziņā tad mēs pēc as­toņpadsmit gadu simteņiem pēc Lukulla būtu tikuši uz priekšu, ja mēs negribam viņu pārspēt?

Abi Kavalkanti izpleta platas acis, bet bija diezgan gudri nekā neteikt.

— Tas viss, es atzīstos, pilnīgi pelna apbrīnu, — teica Šato-Reno, — bet es vēl vairāk apbrīnoju šo jūsu nepārspējamo apkalpošanas akurātību. Vai taisnība, grāfa kungs, ka jūs šo namu nopirkāt tikai pirms sešām dienām?

— Jā.

— Nu, labi, esmu pārliecināts, ka tas astoņās dienās būs pilnīgi pār­vērsts. Ja nemaldos, tad ieeja bija citāda un pagalms tukšs un bruģēts, kamēr šodien tur parādās zaļš maurs, simtgadīgu koku ieskauts.

— Ko tur teikt? Es mīlu zaļumu un pavēni, — atbildēja grāfs.

— Tiešām, — teica Vilfora kundze, — citkārt ieeja atradās ielas pusē, un es atminos, ka es savas brīnišķās izglābšanās dienā pa tām durvīm iegāju jūsu namā.

— Jā, cienījamā kundze, bet pēc tam es labāk izvēlējos ieeju, no kuras var redzēt Buloņas mežu.

— Četrās dienās! — iesaucās Morelis, — tas jau ir gluži vai brīnums.

— Tiešām, — turpināja Šato-Reno, — vecu māju pārvērst par jaunu! Jo šis nams bija vecs un ļoti drūms. Es to apskatīju pirms trim gadiem savas mātes uzdevumā, kad Senmerāna kungs vēlējās to pārdot.

— Senmerāns? — jautāja Vilfora kundze. — Tātad no viņa jūs esat pircis šo namu?

— Liekas gan, — teica Monte-Kristo.

— Liekas? Mans Dievs, vai tad jūs nezināt, kas jums pārdeva šo namu?

— Tiešām ne, cienījamā kundze, jo tādus darījumus veic mans inten­dants.

— Nams likās vismaz desmit gadus neapdzīvots, — Šato-Reno stāstīja tālāk, — un atstāja ļoti bēdīgu iespaidu ar nolaistām žalūzijām, aizslēgtām durvīm un ar zāli aizaugušu pagalmu. Tiešām, ja tas nebūtu "piederējis karaliskā prokurora sievastēvam, tad varētu domāt, ka tas ir viens no tiem briesmīgākajiem namiem, kuros ir izdarīts liels noziegums.

Vilfors pēc šiem vārdiem vienā rāvienā izdzēra glāzi vīna. Monte-Kristo nogaidīja, kamēr visi klusuciezdami pārdomāja par nupat teikto, un tad teica:

— Tiešām dīvaini, barona kungs, kad es pirmoreiz biju šeit, man ie­nāca prātā gluži tās pašas domas un nams man likās tik drūms, ka es to nekad nebūtu pircis, ja mans mājas pārvaldnieks nebūtu šo veikalu jau noslēdzis. Laikam viņš bija dabūjis kādu dzeramnaudu no mākleriem.

— Laikam gan, — diezgan neskaidri teica prokurors, mēģinādams pa­smaidīt, — bet ticiet man, ka man nav nekādas daļas par šā nama ne­jauko izskatu. Senmerāna kungs vēlējās pārdot šo namu, kurš piederēja pie viņa meitasmeitas pūra. Nams, vēl dažus gadus stāvēdams neapdzīvots, būtu gluži vai sakritis drupās.

Šoreiz nobāla Morelis.

— Sevišķi viena istaba, — turpināja grāfs, — gluži vienkārša no izska­ta, kā visas citas istabas, tomēr man izlikās — tā ir izsista ar sarkanu damastu — tāda dramatiska.

— Dramatiska? Kā tā?

— Vai var izskaidrot kādu neapzinīgu iedvesmu, — teica Monte- Kristo, — un vai nav tādu vietu, kurā jūs elpojat it kā skumību? Kāpēc? Kas to zina? Ar kādu ideju sakopojumu, kurš patvaļīgi rada zināmas at­miņas, kuras varbūt nav ne mazākā sakarā ar to vietu, kurā mēs atro­damies. Brīnišķīgā kārtā šī istaba man atgādina Dezdemonas istabu. Bet tiešām — mūsu dineja ir beigusies, es jums parādīšu to istabu. Pēc tam mēs dārzā dzersim kafiju.

Monte-Kristo piecēlās, viņam līdzi Vilfora kundze, kurai sekoja visi citi viesi. Prokurors un Danglāra kundze acumirkli palika iepakaļ, kā pie­auguši pie savām vietām, aukstiem, mēmiem skatieniem viens otrā lūko­damies.

— Vai jūs dzirdējāt? — jautāja baronese Danglāra.

— Vajag iet, — atbildēja prokurors, sniegdams viņai roku.

Ziņkārības dzīti, viesi jau bija izklīduši pa namu, cerēdami, ka viņiem

tiks rādīta ne šī istaba vien. Visi izgāja pa atvērtām durvīm, grāfs gaidīja palikušos. Kad arī tie bija izgājuši, viņš aizvēra durvis ar tādu smaidu uz lūpām, kas viesus būtu izbiedējis vairāk nekā pati noslēpumainā istaba; bet neviens šo smaidu nepamanīja.

Tiešām — tika apskatīta visa māja, istabas bija ierīkotas ar izsmalcinātu greznību, ar labu gaumi dekorētas austrumnieku garā, šur tur ieročiem greznotas. Zāles bija greznotas ar vecu gleznotāju slavenajiem darbiem, buduāri — ar ķīniešu audumiem visdīvainākās krāsās, fantastiskiem rak­stiem ar brīnišķiem zīmējumiem.

Beidzot viesi nonāca noslēpumainajā istabā.

Šeit pēc pirmā acu uzmetiena nebija nekā sevišķa, ja neskaita, ka, ne­skatoties uz pievakari, istaba nebija apgaismota un ka šeit nebija nekas uzkopts kā citās istabās. Tas vien jau deva tai drūmu izskatu.

— Ha! — iesaucās Vilfora kundze. — Te tiešām ir šausmīgi!

Danglāra kundze drebēdama stomījās, bet ko viņa sacīja, to neviens

nesaprata. Vispār tika izteikta pārliecība, ka sarkanā damasta istaba esot šaušalaina.

— Vai ne? — teica Monte-Kristo. — Cik dīvaini ir nolikta šī gulta, kādas drūmas, asinskrāsas tapetes, un Šīs abas no mitruma nobālušās glez­nas, vai tās neliekas it kā bālām lūpām čukstot:

— Mēs esam redzējušas!

Prokurors k(uva līķa bāls, un baronese nokrita uz kāda krēsla blakus kamīnam.

— Ā! — smiedamās iesaucās Vilfora kundze. — Vai juras ir dūša sēsties krēslā, kurā varbūt tika izdarīts noziegums?

Danglāra kundze piepeši pielēca stāvus.

— Ak, tas vēl nav viss! — teica Monte-Kristo.

— Mans Dievs, kas tad vēl ir? — jautāja Debrē, kurš bija pamanījis baroneses uzbudinājumu.

— Ak, kas tad ir vēl, — teica Danglārs, — jo līdz šim es neredzu nekā sevišķa, un jūs, Kavalkanti kungs, ko domājat jūs?

— Ak, mums Pizā ir Ugolīni tornis.* Ferārā — dzejnieka Taso cietums un Rimini — Franēeskas un Paolo istaba!

— Labi, bet jums nav šo mazo kāpņu, — teica Monte-Kristo, atvēr­dams apslēptās durvis. — Aplūkojiet tās un sakiet, ko par tām domājat!

— Kas par drūmām, locītām kāpnēm! — smiedamies teica Šato-Reno.

— Es īsti nezinu, — teica Debrē, — vai jūsu Miosas vīns mani dara tik sērīgu, bet man viss nams liekas melns.

Morelis visu laiku, kopš bija bijusi runa par Valentīnas pūru, bija sku­mīgs un nerunāja ne vārda.

— Iedomājieties, — smējās Monte-Kristo, — kāds Otello, piemēram, vētrainā naktī lēni kāpj lejup pa šīm kāpnēm, apkrāvies ar drūmu nastu, kuru viņš steidzīgi gribētu slēpt no cilvēku vai pat Dieva acīm.

Danglāra kundze pie prokurora rokas gandrīz vai paģība, prokurors pats atslējās pret sienu, lai nekristu.

— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, kas jums kaiš? — iesaucās Debrē. — Cik jūs esat bāla!

— Kas viņai kaiš, ir ļoti vienkārši saprotams, — atteica Vilfora kundze. — Grāfa kungs stāsta mums šausmīgus stāstus laikam ar nolūku mūs sa­biedēt.

Pizas tornī Ugolīni tika nomērdēts badā. Ferārā — apcietināts slavenais dzejnieks Taso, Rimini Frančesku lidz ar Paolo nodūra viņas vīrs, Paolo brālis.

— Tiešām, grāfa kungs, — stomījās prokurors, — jūs biedējat kundzes.

— Kas jums kaiš? — Debrē vēlreiz jautāja baronesei.

— Nekas, nekas, — viņa atteica, — man tik trūkst svaiga gaisa.

— Tad iesim dārzā, — teica Debrē, piedāvādams viņai roku un iedams uz trepju pusi.

— Nē, nē, nē, — viņa atteica, — es vēl palikšu.

— Ak, cienījamā kundze, — iesaucās grāfs, — vai jūsu riebums ir tik nepārvarams?

— Nē, mans kungs, bet jūs tā stāstāt, ka fantāzijai piedodat patiesības izskatu.

— Ak, mans Dievs, — Monte-Kristo atteica smīnēdams, — tās visas ir tikai iedomas, kāpēc tad mēs nevaram šo istabu tikpat labi iedomāties par ģimenes mātes mītni? Šai gultai blakus, piemēram, stāv dieviete Lu- čīna, pa šīm noslēpumainām kāpnēm kāpj nedēļnieces ārsti vai bērnu aukle lēniem soļiem, lai netraucētu jaunās mātes saldo miegu. Vai varbūt pats tēvs nes projām guļošo bērniņu.

Baronese kļuva nevis mierīgāka, bet sāpīgi ievaidējās un paģība.

— Danglāra kundze liekas ļoti nevesela, — murmināja prokurors, — vajadzētu likt piebraukt viņas ekipāžai.

— A, mans Dievs, — iesaucās grāfs, - un mana flakona man nav pie rokas.

— Man ir savs, — ieteicās Vilfora kundze.

Un viņa pasniedza Monte-Kristo stikla trauciņu ar sarkanu šķidrumu, līdzīgu grāfa zālēm, ar kurām Eduārs tika atmodināts.

— Ā! — pārsteigts iesaucās Monte-Kristo.

— Jā, — viņa teica, — pēc jūsu aizrādījumiem es mēģināju.

— Un jums izdevās?

— Es ceru.

Baronesi iznesa blakus istabā, grāfs uzpilināja viņai vienu pilienu uz lūpām, un viņa atmodās.

— Ak! — viņa ievaidējās. — Kas par šausmīgu sapni!

Meklēja pēc viņas laulātā drauga, bet tas nebija draugs poētiskām un romantiskām sajūtām un bija devies dārzā, kur ar veco Kavalkanti runāja par kādu dzelzceļu starp Livorno un Florenci. Monte-Kristo likās ļoti noskumis par notikumu un noveda baronesi dārzā, kur Danglāra un Ka­valkanti dzēra kafiju.

— Vai es jūs tiešām tā esrnu sabiedējis, cienījamā kundze? — viņš jautāja.

— Nē, grāfa kungs, bet jūs zināt, ka iespaidi grozās pēc mūsu gara virziena.

Vilfors pūlējās pasmaidīt:

— …ar vienkāršu fantāziju reizēm ir jau pietiekami…

— Tiešām, — teica Monte-Kristo, — bet izzobojiet vien mani, es taču netieku vajā no domām, ka šinī namā izdarīts kāds noziegums.

— Sargieties, — teica Vilfora kundze, — šeit ir karaliskais prokurors!

— Labi, — atteica grāfs, — ja jau ir tieši šāds gadījums, tad es tūdaļ varētu nodot liecību.

— Liecību? — jautāja prokurors.

— Jā, un liecinieku priekšā, — atteica grāfs.

— Tas jau ir īsti interesanti! — iesaucās Debrē. — Un kad tiešām stāsts attiecas uz kādu noziegumu, tad izbrīns veicinās gremošanu pēc jūsu dinejas.

— Jā, šeit ir runa par noziegumu, — nopietni teica grāfs. — Sekojiet man, mani kungi un jūs, prokurora kungs, jo, lai liecība būtu likumiski derīga, tai vajag būt nodotai pienācīga tiesas vīra priekšā.

Monte-Kristo noveda viesus pie kādas platānas, zem kuras gulēja tum­šas ēnas.

— Šeit, šai vietā, — teica grāfs, ar kāju apzīmēdams vietu, — es liku rakt apkārt šim kokam, lai uzliktu tam mēslotu zemi. Ko, domājat, atrada mani strādnieki? Maza sainīša atliekas un jaunpiedzimuša bērniņa ģilteni. Tas, es ceru, nav spoku parādība.

Monte-Kristo manija, ka Danglāra kundzei, kuru viņš bija atvedis un kuras roku paturēja savējā, nodrebēja roka.

— Jaunpiedzimis bērniņš! — iesaucās Debrē. — A, tā lieta kļūst no­pietna!

— Lūk, — teica Šato-Reno, — vai man nebija taisnība, kad teicu, ka namiem tāpat ir sava dvēsele un seja kā cilvēkiem un ka tie savos vaibstos tāpat atspoguļoja savu iekšējo dzīvi. Šis nams bija sērīgs, jo tam bija ļauna sirdsapziņa, tas slēpa slepkavību.

— Kas to var apgalvot? — atbildēja prokurors, saņemdams savus pē­dējos spēkus.

— Kā? — skaļi iesaucās Monte-Kristo. — Dzīvu bērnu aprakt zemē, tas nav noziegums? Kā tad jūs tādu darbu saucat, jūs, karaliskais pro­kurors?!

— Bet kas tad apgalvo, ka bērns bija vēl dzīvs?

— Kāpēc tad viņš būtu šeit aprakts tik slepeni? Šis dārzs jau nav kap­sēta.

— Kā Šeit Francijā tiek sodīti bērnu slepkavas? — naivi iejautājās ma­jors Kavalkanti.

— Ak, mans Dievs, — teica Danglārs, — viņiem nocērt galvu ar giljo- tinu.

— Ak tā, nocērt galvu ar giljotīnu!

— Jā, es domāju, vai ne, prokurora kungs? — vaicāja Monte-Kristo.

— Jā, grāfa kungs, — atteica prokurors tik tikko dzirdamā balsī, kura nemaz vairs neizklausījās pēc cilvēka balss.

Monte-Kristo juta, ka tie abi, kuru dēļ viss šis skats bija sarīkots, bija gluži paguruši, un teica:

— Bet, mani kungi, mēs aizmirstam kafiju.

Un viņš līdz ar viesiem gāja uz mauru, kurā bija klāts kafijas galds.

— Tiešām, grāfa kungs, es kaunos atzīties, bet jūsu šausmīgie stāsti mani tā aizgrābuši, ka man jāatsēžas, — teica baronese Danglāra un at­krita kādā krēslā.

Monte-Kristo paklanījās un tuvojās Vilfora kundzei:

— Man liekas, ka Danglāra kundzei vajadzēs jūsu flakonu.

Bet kamēr vēl viņi abi runāja, prokurors Vilfors bija piegājis pie Dan­glāra kundzes un viņai klusu teica:

— Man ar jums jārunā.

— Kad?

— Rīt.

— Kur?

— Manā birojā tiesas namā, tur vēl ir visdrošāk.

— Es atnākšu.

Šinī acumirklī Vilfora kundze pienāca ar flakonu.

— Paldies, dārgā draudzene! — teica Danglāra kundze un lūkoja pa­smaidīt. — Nekas jau nebija, un es tagad jūtos daudz labāk.