Grafs Monte-Kristo

XI Soģis

Pēc divām trim dienām bija gaidāma zvērināto tiesas sēžu atklāšana.

Prokurors Vilfors bija ieslēdzies savā kabinetā un drudžaini strādāja pie Kadrusa slepkavības lietas. Šī prāva, tāpat kā viss, kas bija jel kādā sakarā ar grāfu Monte-Kristo, bija lieliski uztraukuši visu Parīzi. Pierādī­jumi pret slepkavu bija diezgan nepietiekami, jo dibinājās tikai uz mirsto­šā cietumnieka Kadrusa rakstu, kurā viņš apsūdzēja savu bijušo biedru. Bet vai šeit nevarēja būt vainīgs ienaids vai atriebība? Tomēr prokurors visiem spēkiem pūlējās pierādīt, ka vainīgais ir Benedeto, un viņa no­tiesāšana būtu vēl spējusi cik necik atdzīvināt viņa pamirušo sirdi.

Prokurors gribēja tieši ar Benedeto prāvu atklāt tiesas sēdes un tāpēc jo vairāk bija spiests strādāt. Viņš nevienam nerādījās un tikai vienu vie­nīgu reizi pa šo laiku bija redzējis savu tēvu, veco Nuartjē, kad bija aiz­gājis uz dārzu drusku atpūsties un staigādams bija ar nūju nocirtis puķēm galvas un lauzis rozes.

Dārzā rotājās arī mazais Eduārs ar savu māti, un Nuartjē bija licis piestumt savu krēslu pie loga, lai saulē pagozētos. Nejauši prokurors palū­kojās uz savu tēvu un redzēja, ka tā skatiens, pilns neizdzēšama, kvēla naida, bija stīvi vērsts uz to vietu, kur sēdēja Vilfora kundze ar mazo Eduāru.

Prokurors nobālēja, jo viņš zināja, ko sirmgalvis gribēja sacīt ar šo skatienu.

Vilfora kundze neko nenojauta, viņa lūkoja visādi pielabināt savu ne­rātno dēlēnu, kurš necik viņā neklausījās.

Prokurors vēlējās izbēgt no sirmgalvja briesmīgā skatiena un aši tuvojās namam, bet skatiens kļuva aizvien briesmīgāks un draudošāks, un neviļus viņš padevās tā varai, un, kā no čūskas skatiena valdzināts, viņš pat tuvo­jās viņam. Nuartjē pacēla savas briesmīgās acis uz augšu, it kā atgādinā­dams dēlam viņa zvērestu.

— Jā, jā, — teica prokurors klusi, — pacietieties, mans kungs, tikai vēl vienu dienu, ko es teicu, to es izpildīšu.

Nuartjē likās apmierināts, un viņa skatiens novērsās uz citu pusi.

Prokurors atrāva vaļā savus svārkus, viņam likās, ka viņš noslāps, viņš spieda drebošo roku pie pieres un iesteidzās savā kabinetā.

Nakts pagāja klusi un vēsi, visi gulēja, tik prokurors strādāja, lai varētu nodot bendēm vēl vienu upuri. Viņa apsūdzības runai šoreiz vajadzēja būt sevišķi asai.

Atausa bāla, drūma gaisma. Prokurora lampa kvēloja tumši, uzliesmoja un apdzisa. Vilfors streipuļodams pacēlās un atvēra logu, pa kuru dvesa salda oranžērijas smarža.

— Šodien, šodien, — čukstēja prokurors, — soģis sodīs vainīgo, kur viņš to sastaps!

Neviļus viņš palūkojās uz Nuartjē logiem.

Priekškari bija nolaisti.

— Esi mierīgs, es izpildīšu solījumu, — drebēdams klusi teica pro­kurors.

Maz pamazām namā sāka mosties ļaudis, un prokurors dzirdēja, ka viņa sieva piezvanīja, dzirdēja, ka mazais Eduārs sāka trokšņot. Prokurors arī piezvanīja. Ienāca sulainis, atnesdams avīzes un tasi šokolādes.

— Es neesmu prasījis šokolādi, — teica Vilfors, — kas tad tā rūpējas par mani?

— Cienījamā kundze domāja, ka cienījamam kungam šodien būšot daudz jārunā un tāpēc viņam arī jāstiprinoties.

Sulainis nolika tasi uz galdiņa un izgāja.

Vienu acumirkli prokurors uzlūkoja tasi šaubīdamies, tad viņš to aši paņēma un izdzēra vienā paņēmienā. Likās gluži tā, it kā viņš būtu ce­rējis, ka dzēriens būs nāvīgs un viņu atsvabinās no pienākuma, kurš bija grūtāks par nāvi.

Šokolāde izrādījās nekaitīga. Pienāca brokastu stunda, bet prokurors to nemaz neievēroja.

Atkal ienāca sulainis.

— Cienījamā kundze liek paziņot, ka pulkstenis ir vienpadsmit un ka sēde sākas divpadsmitos.

— Nu?

— Cienījamā kundze ir apģērbusies un vaicā, vai viņa var pavadīt cie­nījamo kungu?

— Kāpēc?

— Viņa vēlas noklausīties prāvas tiesāšanā.

— A, — teica prokurors gluži izbrīnījies. — To viņa vēlas?

Sulainis soli atkāpās.

— Sakiet cienījamai kundzei, — domīgi teica prokurors, — ka es gribu ar viņu parunāt un lūdzu viņu pagaidīt mani savā istabā. Pasakiet to un tūdaļ nāciet mani apģērbt!

Kad viss bija izdarīts, pēc brīža prokurors, rūpīgi apģērbts, ar savām lietām zem rokas devās uz sievas istabu.

Pie durvīm viņš acumirkli apstājās, lai noslaucītu baiļu sviedros nosvī­dušo pieri.

Tad viņš iegāja iekšā.

Vilfora kundze pusguļus sēdēja uz kāda dīvāna un šķirstīja žurnālus, kurus Eduārs saplosīja, pirms vēl māte bija tos izlasījusi. Viņa bija pilnā viesu uzvalkā, cepure un cimdi bija nolikti blakus.

— Ak, te jau jūs esat! — viņa mierīgi iesaucās. — Dievs, cik jūs esat bāls! Jūs laikam visu nakti neesat gulējis? Kāpēc jūs nenācāt brokastīs? Vai jūs ņemsit mani līdzi, vai man jāpaliek ar Eduāru?

Prokurors nekā neatbildēja.

— Eduār, — viņš beigās teica stingri, — ej un rotaļājies salonā, man vajag ar tavu māti parunāt!

Vilfors kundze nodrebēja. Eduārs uzlūkoja māti, bet kad tā pavēli ne atkārtoja, viņš mierīgi palika istabā.

— Eduār, — prokurors uzsauca tik nikni, ka zēns tūdaļ uzlēca kājas, — vai tu nedzirdi, ej tūdaļ projām!

Zēns, neparadis pie stingrības, dusmās gluži nobālēja, bet, kad tēvs viņu noskūpstīja uz pieres un lēnāk atkārtoja pavēli, viņš izgāja no istabas.

— Mans Dievs, — jautāja Vilfors kundze, izbijusies uzlūkodama savu vīru, — kas tad ir noticis?

— Kundze, kur jūs uzglabājat to indi, kuru mēdzat lietot? — pro­kurors jautāja asi, nostādamies starp savu sievu un durvīm.

Aizsmakusi, dobja skaņa, puskliedziens, pusnopūta paspruka Vilfora kun­dzei, viņa kļuva līķa bāla.

— Mans kungs, — viņš stomījās, — es… es nesaprotu…

— Es jautāju, — tagad prokurors teica jau gluži mierīgi, — kur jūs uzglabājat indi, ar kuru nozāļojāt manu sievastēvu un māti, nabaga Baruā un Valentīnu?

— Mans kungs, ko jūs sakāt? — iekliedzās Vilfors kundze, rokas sa­ņemdama.

— Nejautājiet, bet atbildiet!

— Kam? Tiesnesim vai vārām? — stomījās Vilfors kundze.

— Tiesnesim, tiesnesim, kundze!

— Ak, mans kungs, mans kungs! — bija vienīgie vārdi, kurus spēja izrunāt šī drebošā, apstulbusī sieviete.

— Jūs neatbildat un neliedzaties, — teica Vilfors, — un jūs arī nevarat liegties. Jūs visus šos noziegumus izdarījāt ar bezkaunīgu veiklību, bet pievīlāt tikai tos, kas jūs mīlēja. Avrinji man atklāja noslēpumu. Es turēju — lai Dievs man piedod — aizdomās eņģeli! Ak, pēc Valentīnas nāves neva­rēja būt vairs nekādu šaubu. Divas personas zina jūs noziegumu, daudzas jūs tur aizdomās, viss nāks atklātībā, to es jums saku kā laulāts draugs, ne kā tiesnesis.

Jaunā sieva apslēpa seju rokās.

— Ak, mans kungs, neticiet, neticiet tam! — viņa lūdzās.

— Ak, vai jūs esat gļēva? — iesaucās prokurors nicinoši; — jā, tiešām, visi noindētāji mēdz būt gļēvi. Vai jūs arī esat gļēva, kam bija dūša no­indēt divus sirmgalvjus un jaunu, skaistu meiteni? Vai jūs gļēva, kas varēja noskatīties tik daudzās nāves mokās? Jūs, tik smalka indes sagatavotāja, tik smalka visu apstākļu aprēķinātāja, kā jūs to neaprēķinājāt, ka varētu jūsu noziegumu atklāt? Vai jūs neuzglabājāt sev pašu maigāko, visātrāk nonāvējošo indi? Bet vai ne, to taču jūs esat darījusi?

Vilfors kundze lauzīja rokas un nokrita ceļos.

— Es zinu, — teica prokurors,. — jūs atzīstaties, bet atzīšanās pašā pēdējā acumirklī neko vairs nepalīdz, sodu nemīkstina.

— Ak, sods! Mans kungs, kam jūs izrunājat šo vārdu?

— Vai jūs, četrkārt vainīgā, domājat no soda izbēgt? Vatbūt tāpēc, ka esat tā vīra sieva, kas sodu noteic? Nē, kundze, nāvessods sagaida katru noindētāju, ja tas nav diezgan gudrs bijis sev atlikt drošāko indi.

Vilfors kundze briesmīgi iekliedzās, šausmas attēlojās viņas sejā.

— Nebaidieties no nekā, es negribu jums darīt negodu, nē, jūs nemirsit atklātā soda vietā, ja esat mani pareizi sapratusi.

— Nē, nē, es nekā nesaprotu, ko jūs sacījāt!

— Es sacīju, ka pirmā tiesas ierēdņa sieva galvaspilsētā nevar ar kaunu apkraut līdz šim nevainīgu vārdu un darīt negodu vīram un bērnam!

— Nē… ak nē!

— Nu, labi kundze. Jūs darīsiet labu darbu, es jums pateicos par to, ko nupat solījāt.

— Jūs man pateicaties… par ko?.. Ko tad es esmu solījusi?.. Ak, es nekā nesaprotu… mans Dievs, mans Dievs!

— Jūs neatbildējāt uz jautājumu. Kur jūs uzglabājat savas indes?

— Nē, nē, — viņa kliedza, — tā jūs nevarat gribēt!

— Ko es negribu, kundze, ir tas, ka jūs mirtu atklātā soda vietā!

— Ak, kungs, apžēlojaties!

— Es gribu, lai notiek taisnība. Es esmu pasaulē, lai sodītu, kundze, un katru vainīgu sievieti, lai tā būtu arī karaliene, es nodotu bendēm; bet ar jums man ir līdzcietība, un es saku: kundze, jums ir daži pilieni no drošākās indes, kas atlikti jums pašai?

— Ak, žēlastību, žēlastību, ļaujiet man dzīvot!

— Ak, cik viņa ir gļēva, — teica Vilfors.

— Apdomājiet, ka es esmu jūsu sieva!

— Jūs esat noindētāja!

— Dieva dēļ, apžēlojieties!

— Nē.

— Tās mīlestības dēļ, kuru jūs pret mani jūtat, — apžēlojieties!

— Nē, nē, — atbildēja Vilfors.

— Mūsu bērna dēļ! Mūsu bērna dēļ ļaujiet man dzīvot!

— Ja es jums ļautu dzīvot, tad varbūt atnāktu diena, kad jūs viņu noindētu tāpat kā citus.

— Es?.. Savu dēlu nonāvētu? — kā ārprātā kliedza māte, pieskriedama prokuroram klāt. — Es lai nokauju savu Eduāru? Ha! ha! ha!

Un briesmīgi, ārprātīgi smiekli sekoja šiem vārdiem; jaunā sieva nokrita zemē pie vīra kājām.

— Neaizmirstiet, kundze, — cietsirdīgi teica prokurors, — ja līdz ma­nai pārbraukšanai tas vēl nebūs noticis, kam ir jānotiek, tad es pats jūs uzrādīšu un apcietināšu.

Smagi elsodama, satriekta, nogurusi, viņa tik tikko dzirdēja šos briesmī­gos prokurora vārdus, tikai viņas acīs dega kvēlojošas ugunis.

— Es eju spriest nāvessodu slepkavam, — bez žēlastības turpināja pro­kurors, — ja es pārnākot jūs atrodu vēl dzīvu, tad jūs šo nakti pavadīsit cietumā!

Vilfora kundze dobji iekliedzās un kā nedzīva atkrita uz grīdas.

Vienu acumirkli prokurora sirdī likās pamostamies līdzcietība. Viņš uz­lūkoja viņu žēlīgāk un pieliecies klusi teica:

— Ardievu, ardievu!

Šīs ardievas kā nazis iegriezās viņas sirdī.