Grafs Monte-Kristo

XIII Karnevāls

Kad Franss atkal atjēdzās, viņš redzēja, ka Albērs dzēra glāzi ūdens un grāfs tērpās maskas apģērbā. Viņš negribot pameta acis uz laukumu: viss bija nozudis, ešafots, bende, upuris, kareivji, tikai trokšņainie, prie­cīgie, pļāpīgie ļaudis bija palikuši. Monte-Čitoro zvana svinīgās, pilnās ska­ņas noskanēja pār laukumu, sludinādamas tikai svarīgos gadījumus — pā­vesta nāvi vai karnevāla atklāšanu.

— Kas nu atkal ir? — jautāja Franss.

— Nekas, it nekas, kā redzat, — atteica grāfs, — karnevāls ir sācies. Apģērbiet masku tērpu.

— Tiešām, — teica Franss, — no visa šā šausmīgā skata nepaliek gan­drīz ne pēdas — kā no sapņa.

— Tas arī bija ļauns sapnis, ko mēs redzējām, — lietuvēns.

— Jā, mums gan, bet notiesātajam?

— Arī tikai sapnis, tikai ar to starpību, ka viņš sapnī aizgājis viņpa­saulē, kamēr jūs atmodāties. Un kas zina, kurš beigās ir laimīgākais?

— Bet kas ir noticis ar Pepīno?

— Pepīno ir prātīgs zēns, kurš nebūt nav patmīlīgs un nemīl vērst uz sevi lieku vērību; viņš pat bija ļoti laimīgs, ka vispārējā uzmanība tik lielā mērā bija piegriezušies viņa biedram, un labāk atstāja skatuvi pilnīgi Andrea, un nozuda klusi un nepamanīti; neviena neievērots. Tikai priesterim viņš laikam nebūs ne paldies pateicis, — tāds jau ir cilvēks, nepateicīgs… Bet nu apģērbieties ašāk, lūk, Morserfa kungs aizsteidzies jums priekšā!

— Nu, Albēr, — Franss jautāja draugam, kurš tiešām jau bija puslīdz maskojies, — vai tev ir dūša tagad līksmoties?

— Nē, — tas atbildēja, — bet man tomēr patīkami, ka es to esmu reiz redzējis; kad reiz pieradīs pie tādiem skatiem, tad ar laiku tie kļūst vienīgie interesantie.

Drīz visi bija apģērbuši masku tērpus un devās uz saviem ratiem.

— Es vēlos tagad redzēt maskas no papīra, — teica grāfs, — lai man nav jāredz maskas no miesas, kuras norauj tikai nāve, pārādīdama īsto vaigu.

Grūti iedomāties, cik piepeši un pilnīgi bija visa apkārtne pārmainīju­sies. Ne vairs drūmais, mēmais nāves skats, bet traka, trokšņaina orģija bija redzama uz Popolo laukuma. No visām pusēm bariem šurp plūda maskas, gāzās no visām durvīm, kāpa no logiem; visas ielas piepeši bija pilnas ar ratiem, kuros sēdēja pjēro, arlekīni, domino, marķīzi, pārtibe- rietes (transteverinietes), bruņinieki, zemnieki. Visi kliedza, trokšņoja, skrai­dīja, svaidījās ar miltiem, konfeti, puķēm; visi vārdiem un sviedieniem uzbruka svešiem tāpat kā pazīstamiem, nevienam nebija tiesības ņemt to ļaunā, neviens arī citādi neizrādīja savu pārsteigumu kā vienīgi smejoties.

Fransu un Albēru maz pamazām sagrāba arī vispārējā jautrība, aiz- vilkdama plīvuru starp nupat pārdzīvoto pagātni un tagadni, un, kad sauja konfeti bija aizķērusi Albēru un no maskas neaizsargātās sejas daļas sāka kā simts adatām dzelt, viņš pat tika ievilkts vispārējā masku cīņā.

Skaistais, garais Korso no viena gala līdz otram iežogots četru piecu stāvu augstām pilīm, kuru logi un balkoni visi greznoti dārgām segām un puķu vītnēm; uz šiem balkoniem, no šiem logiem trīssimt tūkstošu ska­tītāju romiešu, itāliešu, svešinieku no visām pasaules malām; skaistas sie­vas, kuras, sajūsminātas par vispārējo svētku svinīgumu un jautrību, pārlie­cās pār balkoniem un met garāmbraucējiem veselu krusu konfeti un puķu; viss gaiss liekas līgojamies un aptumšojamies no puķēm un konfeti, kuri laižas lejup un augšup; pa ielām šī plūstošā, līksmā, trakā drūzma visārga- līgākos kostīmos: milzīgas kāpostgalvas, kuras pastaigājas pa ielām, bifeļu galvas uz cilvēku miesām, suņi, kuri liekas ejam uz priekškājām, eņģeļi un velni, svētie un grēcinieki, lai katrs šo mudžekli sev iztēlo pēc savas fantāzijas, bet tik raibu un krāsainu, cik vien iespējams, un viņam tomēr būs ļoti vājš priekšstats par karnevālu Romā.

Pēc otrā brauciena pa ielām grāfs pie „Rospoli" kafejnīcas izkāpa un lūdza abus draugus lietot, kā vien tīk, viņa ratus un, ja viņi paši piekustu piedalīties masku cīņās, tad nākt augšā un noskatīties raibajā skatā no viņa logiem kafejnīcā.

Franss pateicās grāfam par viņa laipnību, un Albērs skubināja viņu braukt pakaļ kādiem ratiem ar romiešu zemniecēm, kuras vērsa uz sevi Albēra vērību.

— Žēl, ka tu tagad esi maskā, — teica Franss, — te tev būtu labs gadījums izlīdzināt tavu līdzšinējo neizdošanos mīlestības romānos.

— A, — atbildēja Albērs, pa pusei pasmiedamies, pa pusei nopietni, — es domāju — karnevāls man atnesīs uzvaru.

Neskatoties uz jaukajām cerībām, tomēr visa diena pagāja bez kādiem piedzīvojumeim, tikai romiešu zemnieces viņš vēl redzēja pāris reižu, un reiz vai nu netīši, vai tīši nokrita Albēra maska, un viņš iemeta viņu ratos veselu klēpi puķu, nākamā reizē atkal sastopoties, no zemnieču ratiem tika iemests pretī Albēra ratos vijolīšu pušķītis, kuru Albērs tūliņ satvēra un piesprauda sev.

— Nu! — teica Franss. — tas jau ir piedzīvojuma sākums.

— Smejies, cik tev tīk, — atteica Albērs, — bet es domāju, tev taisnī­ba, un šo vijolīšu pušķīti es no rokām vairs neizlaidīšu.

— Velns parāvis! — smējās Franss. — To es ticu, to tu dari pateicības dēļ.

Bet šis joks drīz pieņēma nopietnu izskatu, jo, kad divi draugi atkal sastapa ratus ar zemniecēm, tad tā, kura bija iemetusi vijolīšu pušķīti, plaukšķināja ar rokām, ieraudzīdama pušķīti pie Albēra krūtīm.

— Bravo, mans mīļais, bravo! — teica Franss. — Tas jau ir vareni: vai varbūt tu brauksi viens pats?

— Nē, — Albērs atbildēja, — kad skaistā zemniece vēlas turpināt jo­ku, tad rītā viņu atkal redzēsim.

— Tiešām, Albēr, — smējās Franss, — tu esi gudrs kā Odisejs, un, kad kāda Kirke gribētu tevi pārvērst par zvēru, viņai vajadzētu būt ļoti gudrai un varenai.

Šinī acumirklī zvans deva zīmi, ka maskarāde- šodien ir pabeigta, un rati pazuda šķērsielā. Fransu un Albēru kučieris aizveda uz viņu vies­nīcu. Grāfu viņi nesatika, bet Pastrīni nodeva viņiem grāfa atslēgu no viņa ložas Ardžentīnas teātrī. Albēram tomēr nerūpēja teātris, bet viņš apjautājās, vai nevarētu dabūt skroderi, kas līdz rītdienai pagatavotu divus romiešu zemnieku uzvalkus.

— Ekselence, — atteica Pastrīni, — jūs tagad visā Romā neatradīsit nevienu skroderi, kas jums sešas pogas piešūtu pie vestes, kaut jūs par pogu maksātu veselu dālderi; bet kāpēc tad jūs gribat likt šūt, es jums likšu atnest daudz gatavu svārku, vestu, cepuru, ar kuriem jūs būsit mierā.

Grūti nācās Albēru pārliecināt un apmierināt, viņš gribēja rīt parādīties spīdoši, lai neapšaubāmi gūtu uzvaru, savu pušķīti viņš nenolika arī pus­dienās. Vakarā viņi grāfa ratos aizbrauca uz Ardžentīnas teātri. Pirmajā cēlienā savā ložā ienāca komtese G. un bija ne mazums izbrīnījusies, ie­raudzīdama Fransu un Albēru noslēpumainā svešnieka ložā. Abi draugi starpbrīdī aizsteidzās uz komteses ložu paziņot par saviem piedzīvojumiem.

— Jūs jau esat paspējuši ar nepazīstamo kļūt par labākajiem drau­giem? Pa vienu pašu dienu? — jautāja komtese nepacietīgi. — Jūs viņu pazīstat? Kas viņš ir?

— Pazīstu un atkal nepazīstu, — atteica Franss, — bet tomēr mēs va­kar visu dienu izmantojām viņa laipnību, braucām viņa ratos, tagad sēžam viņa ložā.

— Paskaidrojiet jel tuvāk! — teica komtese.

— Tas ir garš stāsts un jūs velti baidītu.

— Toties vairāk iemesla to pastāstīt.

— Nogaidiet, komtese, vismaz, kamēr šis stāsts norisināsies līdz galam.

— Labi, es mīlu pabeigtus stāstus. Bet sakiet vismaz, kā iepazināties, kā viņu sauc!

— Mēs dzīvojām vienā viesnīcā un iepazināmies ar viesnīcnieka pa­līdzību. Nepazīstamo sauc par grāfu Monte-Kristo.

— Kas tas par vārdu? Tādas ģimenes nemaz nav.

— Ir tāda sala, kuru viņš nopircis.

— Un viņš ir grāfs?

— Jā, Toskānas grāfs.

— Nu, tamlīdzīgu mums jau ir vairāki, — piebilda komtese, kura bija cēlusies no vienas no vecākajām venēciešu ciltīm. — Un kas par cilvēku?

— Jautājiet vikontam Morserfam, — atbildēja Franss.

— Grāfs ir īsts džentlmenis, — atteica Albērs.

— Nu, jūs vēl redzēsit, ka mans vampīrs ir kļuvis bagāts, un grib, lai viņam neņem ļaunā viņa miljonus. Bet vai jūs grieķieti redzējāt?

— Varbūt; grāfa īrētos logos Rospoli pilī parādījās kāds zils domino.

— Ā! Tad tas vīrs ir gatavs nabobs! Vai jūs nezināt, cik maksā trīs logi Rospoli pilī karnevāla laikā?

— Divi līdz tris simti dālderu?

— Sakiet divi trīs tūkstoši!

— Vai velns!

— Un vai viņam ir tik brangi ienākumi no viņa salas Monte-Kristo?

— Viņa sala neienes viņam ne plika graša.

— Kāpēc tad viņš to pircis?

— Iedoma.

— Tad viņš ir oriģināls?

— Kad viņš Parīzē dzīvotu, — atteica Albērs, — viņu noturētu par neapmierinātu vai par nelaimīgu, kuru samaitājusi modernā literatūra. Šo­rīt viņš izsacīja dažas domas, kuras bija gluži dīvainas.

Stundu vēlāk abi draugi atgriezās viesnīcā; Albērs nekur nerada mieru, gaidīdams rītdienas notikumus. No rīta Pastrini bija arī klāt ar skroderi un maskām. Abi draugi izvēlējās kostīmus, Albērs nevarēja vien noprie­cāties par savu slaiko augumu, kurš bija nu tik grezni tērpts skaistā ro­miešu uzvalkā, zilā samta vestē un biksēs, raibi izrakstītās zeķēs, sprādžu kurpēs un smalkā jaciņā; plata, skaista josta un šķībi galvā uzbāzta cepure vēl papildināja iespaidu. Franss nevarēja atturēties paslavēt savu draugu. Šinī acumirklī ienāca grāfs, kurš piedāvāja viņiem savus ratus uz visu dienu.

Kādu stundas ceturksni viņš patērzēja par dažādām lietām, nekas viņam nelikās svešs; ar literatūru viņš bija pazīstams. Ka arī glezniecībā viņš bija lietpratējs, pierādīja viņa ar smalku garšu izveidotā mazā gleznu galerija; daži netīši izteikti vārdi pierādīja arī to, ka viņam zinātnes nav svešas, sevišķi viņš likās nodarbojies ar ķīmiju. Bet visvairāk Albērs bija sajūs­mināts par viņa smalkajām manierēm un, taisnību sakot, īpaši par laipno atļauju visu dienu lietot viņa ratus, — viņš gribēja romietes sastapt tikpat elegantā ekipāžā, kādā viņas bija braukušas.

Tiklīdz bija atskanējis zvans par āmi, ka atklāta mascherata, abi drau­gi izbrauca uz Korso, kur sastapa ekipāžu ar kolumbīnēm, no kurām vie­na Albēram svieda svaigu vijolīšu pušķi; vakarējās romānietes bija pār­mainījušas kostīmus un izvēlējušās tādus; kādus vakar bija valkājuši abi draugi. Tikpat jautri kā vakar arī šodien turpinājās masku cīņa. Pēcpus­dienā Franss atstāja Albēru vienu, jo bija saņēmis kādu ielūgumu. Kad abi draugi pavakarē satikās, Albērs bija gluži sajūsmā par savu kolumbīni, kura vēlāk atkal bija ietērpusies zemnieces uzvalkā un bija pat pacēlusi savu masku; visādā ziņā viņa laikam pieder pie augstākās aristokrātijas. Kaunīgi Albērs izlūdzās nākamajai dienai ratus sev vienam pašam. Otrā dienā Franss tiešām redzēja Albēru braucam pa Korso ar milzīgu puķu pušķi, kurā laikam bija paslēpta mīlestības vēstule. Vakarā Albērs staroja priekā un līksmībā un nešaubījās, ka tādā pat veidā dabūs atbildi puķu pušķī. Viņa cerības arī netika pieviltas; nākamajā vakarā viņš gavilēdams rokā vicināja kādu zīmīti.

— Vai viņa tev atbildēja? — jautāja Franss.

— Lasi pats!

— «Otrdienas vakarā pulksten septiņos," Franss lasīja, — „pretim „Via del Pontifivi" izkāpiet no ratiem un sekojiet romāņu zemniecei, kura Jums izraus no rokām jūsu moccoletto. Jūsu pazīšanās zīme būs pajaco uzvalks ar sarkanu lentu uz labā pleca."

— No šīs dienas līdz tam laikam jūs mani neredzēsit.

— Uzticība un klusu ciešana!

— Nu, ko domā, draugs? — jautāja Albērs.

— Es domāju, tas būs mazs, ļoti patīkams piedzīvojums, un man tik bail, ka tu laikam neieradīsies uz hercoga Bračjāno balli. Bet apdomā labi, draugs, ja tava skaistule tiešām pieder pie augstākās aristokrātijas, tad viņa arī būs pie Bračjāno.

— Lai kā, — atteica Albērs, — tu lasīji vēstulīti, vai to var būt rakstī­jusi zemākas kārtas persona? Vai tur ir jel mazākā ortogrāfijas kļūda? Ak, es esmu jau gluži iemīlējies nepazīstamajā!

— Ak, Dievs, tu mani gluži vai biedē! — teica Franss. — Tad jau man vienam būs jāiet ne vien uz Bračjāno svētkiem, bet ari vienam jāat­griežas Florencē.

— Nu, es tev saku, ja mana nepazīstamā ir tikpat mīlīga, cik skaista, tad es tūdaļ palieku sešas nedēļas Romā. Es cienu Romu, un man vien­mēr ir bijusi liela patika pētīt senlaikus.

— Nu, vēl viens tāds piedzīvojums, un es vēl pieredzēšu, ka tu tieci iecelts par locekli arheoloģijas akadēmijā.

Beidzot pienāca otrdiena, pēdējā un pati dzīvākā diena karnevālā. Šo­dien teātri tika atklāti pulkstens desmitos no rīta, jo astoņos vakarā jau sākās gavēņa laiks. Ikviens, kas līdz šim bija atturēts no svētkiem, tagad piedalījās un pavairoja vispārējo ņudzekli, troksni un jautrību. Neapraks­tāmajā drūzmā tomēr nekad negadījās ne mazākais nelaimes gadījums, pat ne viena vienīga ķilda. Itālieši šinī ziņā ir vienīgā teicamā tauta; viņu svētki ir īsti svētki. Šā stāsta autors, kurš sešus gadus dzīvojis Itālijā, ne­atceras nevienus svētkus, kuri būtu tikuši jel kā traucēti. Abi draugi atkal metās vispārējā jautrības mutulī, un tikai palaikam Franss sajuta, kāds dīvains pretstats šai izlaidībai, jautrībai ir aristokrātiskais grāfs ar savu klasisko, nopietno galvu, savu bālumu un drūmumu. Franss nevarēja uz­lūkot šo galvu un stāvu, neviļus neiedomādamies Manfrēdu vai drūmo Zāru, Bairona tēlus, kurus viņš tik ļoti mīlēja. Grāfam bija viena krunka pierē, kura norādīja uz pastāvīgām rūgtām domām, viņam bija tik kvē­lojošas acis, kuras lasa pašos dvēseles dziļumos; viņam bija tās lepnās, zobgalīgās lūpas, kuras piedeva vārdiem, kas pār tām nāca, tik savādu raksturu un lika tiem tik dziļi iespiesties katra atmiņā.

Albērs staltojās sava pajaco uzvalkā ar milzīgu, sarkanu lentu uz ple­ca, lai viņu tik nesajauktu ar Fransu.

Ap pulkstens trim atskanēja šauteņu šāvieni pie venēciešu pils un del Popolo laukumā par zīmi, ka vajadzēja sākties zirgu skriešanai pa Korso. Šāvieni tik tikko bija sadzirdami vispārējā troksnī, bet tomēr tūdaļ no ielas nozuda visi rati, sabraukdami blakus ielās un pagalmos bez mazākās nekārtības, bez policijas iejaukšanās, ātri un veikli.

Tad pa visu ielu noaulekšoja karabīneru nodaļa — kareivju jāšus, pilnā apbruņojumā, kuriem vajadzēja atbrīvot ielu barbari — brīvi, bez jāt­niekiem palaistiem zirgiem, kuri sacentās skriešanā.

Kad karabīnieri bija nonākuši pie venēciešu pils, šauteņu šāvieni deva zīmi, ka ceļš ir brīvs.

Piepeši sacēlās vispārēja, nebeidzama, nedzirdēta kliegšana, un kā ēnas pa ielu aizlaidās zibens ātrumā garām septiņi astoņi zirgi, kuri no simts- tūkstošu cilvēku kliedzieniem un sviestām dzelzskastaņām tikām vēl vairāk dzīti un satracināti, tad atskanēja no Eņģeļpils trīs šāvieni par zīmi, ka trešais numurs uzvarējis skriešanā.

Tūdaļ arī rati saplūda atkal uz Korso, un raibā masku dzīve turpinājās vēl jautrāk, jo tagad atskanēja jauni saucieni: moccoli pārdevēji bija ieradušies ar savu preci.

Moccoli jeb moccoletti ir vaska sveces, dažāda lieluma; vakarā tiek «moccoli" aizdedzināti, un tad visi cenšas cita svecītes nodzēst un savu nodzēsto pie kaimiņa sveces aizdedzināt. Ir tikai viens veids svecīti aiz­dedzināt, pieliekot to pie degošas liesmas, bet tūkstoš veidu ir, kā tās izdzēst — ar milzīgām plēšām, pārdabiskiem vēdekļiem, pistonu šāvie­niem, — tāpat kā ir tūkstoš veidu izdzēst cilvēka dzīvību, bet viens veids viņu veidot.

Tiklīdz pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes, uzliesmoja tūkstošiem sveču gaismiņu pa visiem laukumiem un ielām no de! Popolo laukuma līdz venēciešu pilij, šurpu un turpu klīzdamas, tie bija īsti malduguņu svētki. Šo burvīgo skatu iedomāties nevar neviens, kas pats to nav redzē­jis. It kā visas zvaigznes būtu no debesīm atraisījušās un uz zemes grieztos trakā dejā, savāda trokšņa pavadītas, kādu cilvēka ausis nekur citur ne­dzird.

Šinī acumirklī nav nekādas starpības starp princi un nabagu, katrs sme­jas, dzēš, aizdedzina svecītes. Šāda dīvaina deja turpinās kādas divas stun­das.

Korso ir gaišs kā dienas laikā, pat trešajā un ceturtajā namu stāvā var skaidri redzēt ļaužu sejas.

Abi draugi atradās pašulaik uz Via del Pontefici\ Albērs izlēca no ratiem, vaska svecīti rokā turēdams; dažas maskas viņam tuvojās, gribē­dams izdzēst viņa moccolo, bet viņš veikli izvairījās; te Franss no tā­lienes redzēja, ka kāda zemniece ar puķu pušķi izstiepa roku un izrāva Albēram moccolo, drīz abi roku rokā pazuda laužu drūzmā; viņš gan vēl lūkoja viņiem sekot, bet velti.

Piepeši atskanēja lielais zvans par zīmi, ka karnevāls beidzies, un pie­peši kā caur burvības spēku visas sveces bija izdzisušas; it kā viens vienīgs nebeidzams vēja pūtiens būtu visas liesmas aizrāvis.

Apklusa tikpat piepeši viss troksnis, it kā vējš būtu arī troksni aiznesis sev līdzi.

Tikai no tālienes vēl dzirdēja aizbraucot ratus.

Karnevāls bija beidzies.