Grafs Monte-Kristo

III Telegrāfs

Kad Vilfors ar kundzi nonāca lejā no vectēva istabas, viņiem tika teikts, ka salonā gaidot grāfs Monte-Kristo. Vilfora kundze, kura bija pārāk uz­traukta, lai tūdaļ varētu rādīties viesim, aizgāja uz savu guļamistabu at­pūsties, kamēr prokurors, kurš drošāk cerēja izrādīt vienaldzību, tūdaļ devās uz salonu.

Bet, neskatoties uz visu mākslu apspiest savas jūtas un palikt kungam pār saviem vaibstiem, šoreiz Vilforam tomēr neuzdevās pilnīgi nobīdīt rūpju mākoni no savas pieres, tā kā grāfs,'kurš šodien nāca viņam pretim ar starojošu smaidu, tūdaļ jautāja, kāds cēlonis bijis viņa drūmi sapņai­najiem sejas vaibstiem.

— Mans Dievs, — viņš teica pēc apsveicināšanās vārdiem, — kas tad jums kait, Vilfora kungs? Vai es varbūt jūs esmu traucējis tanī acumirklī, kad jums bija jāraksta apsūdzība, kuru grūti nācās pierādīt?

Vilfors raudzīja pasmieties.

— Nē, grāfa kungs, — viņš teica, — šoreiz bez manis šeit nav neviena cita upura. Es esmu tas, kas pazaudē savu prāvu, un gadījums, stūrgal­vība, ārprātība ir rakstījušas man spriedumu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Monte-Kristo. — Vai jums tiešām gadījusies kāda liela nelaime?

— Ak, grāfa kungs, — teica prokurors ar rūgtu mierīgumu, — nav vērts, ka par to runā. Nieks, tikai vienkāršs naudas zaudējums.

— Tiešām! — teica Monte-Kristo. — Naudas zaudējums nozīmē maz, jo jūsu mantība ir tik liela un jūsu gars ir tik filozofiski cēls!

— Beigās nav arī nauda tā, kas mani sarūgtinājusi, kaut gan 900 000 franku vairāk vai mazāk nav nieka lieta. Es visvairāk dusmojos par likteni, nejaušu lēmumu, — vai kā lai es nosaucu šo varu, kura met zibeņus, kas mani ķer un varbūt, iznīcinādama manas cerības uz bezrūpīgām vecum­dienām, izposta arī manas meitas nākotni, — un tas viss stūrgalvīga, bēr­nišķa sirmgalvja ietiepības dēļ.

— Ā, kā tad tas nākas? — iesaucās grāfs. — Jūs sakāt 900 000 fran­ku? Ā, tiešām tā ir summa, kuru pat filozofs nelabprāt zaudēs! Un kas tad jums sagādājis šīs bēdas?

— Mans tēvs, par kuru jums esmu stāstījis.

— Nuartjē kungs, ā! Bet jūs jau man arī sacījāt, ka viņš esot pilnīgi no triekas noņemts un bez visām spējām?

— Jā, bez fiziskām spējām, jo viņš nevar nevienu locekli lietot un pa­kustināt, viņš nevar runāt, bet tomēr domā, parāda gribu un darbojas, kā jūs redzat. Pirms piecām minūtēm es viņu atstāju, un šai mirklī viņš no­darbojas ar to, ka diviem notāriem diktē savu testamentu.

— Bet tad jau viņam jārunā? — vaicāja grāfs.

— Viņš darīja vairāk nekā to, viņš savu gribu ir darījis skaidri zināmu.

— Kā tad tas notika?

— Ar acu palīdzību. Viņa acis ir pieturējušas dzīvību, un nu tās no­nāvē, kā redzat.

— Mans draugs, — teica Vilfora kundze, kura nule bija ienākusi, — varbūt tu stāvokli uzskati par ļaunāku, nekā tas ir.

— Cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo palocīdamies.

Vilfora kundze atbildēja uz apsveicinājumu ar saviem laipnākajiem smaidiem.

— Ko man tur pašlaik jūsu kungs? — teica MOnte-Kristo. — Un kas par neizprotamu nelaimi?..

— Neizprotams nav īstais vārds, — teica Vilfors, — sirmgalvja ietie­pība.

— Un vai nav nekādu līdzekļu novērst viņa nolēmumu?

— Ā, jā, — teica Vilfora kundze, — no mana vīra vien ir atkarīgs, ka šis testaments, kurš uzrakstīts par ļaunu Valentīnai, tiek griezts viņai par labu.

Kad Monte-Kristo manīja, ka abi laulātie draugi sāka runāt tikai viņiem vien skaidri saprotamos teikumos, viņš izlikās vienaldzīgs un ar jo lielāku uzmanību un piekrišanu sekoja mazajam Eduāram, kurš patlaban putnu dzeramajos trauciņos lēja tinti.

— Mana mīļā, — Vilfors atbildēja savai kundzei, — tu zini, ka es nekad neesmu vēlējies šeit izrādīt mājās patriarha lomu, no kura galvas palocījuma lai būtu atkarīgs visas pasaules liktenis. Tomēr es uzskatu par vajadzīgu, ka mani lēmumi tiktu cienīti manā ģimenē un ka sirmgalvja neprātība un bērna ietiepība neapgāztu nodomu, kurš jau pirms gadiem nobriedis manā prātā. Barons d'Epinē bija mans draugs, un manas meitas precības ar viņa dēlu ir tik noderīgas, cik vien var būt.

— Vai tu domā, — teica Vilfora kundze, — ka Valentīna ir ar viņu vienisprātis? Tiešām… viņa bija aizvien pret šīm precībām, un es nebūt nebrīnītos, ka visu, ko mēs šeit esam redzējuši un dzirdējuši, viņi ir sav­starpēji norunājuši.

— Mana kundze, — teica Vilfors, — tik lēti neatsakās no mantības, kas sniedzas līdz 900000 frankiem.

— Viņa taču pilnīgi atsacījās no pasaules, — teica Vilfora kundze, — pagājušajā gadā viņa gribēja iet klosterī!

— Lai ar, — atteica Vilfors, — es saku, ka šīs precības notiks!

— Pret tava tēva gribu, - piebilda Vilfora kundze, no citas puses gribēdama piekrist vīram. — Tad tas taču būtu diezgan nepatīkami!

Monte-Kristo, kurš likās nekādu vērību nepiegrieza šai sarunai, tomēr neviens vārds nepalika nepamanīts.

— Mana mīļā, — teica prokurors, — es varu teikt, ka aizvien esmu cienījis savu tēvu bērna jūtu un viņa morālā pārākuma dēļ. Bet šeit man jābeidz atzīt sirmgalvja garīgās spējas, ja viņš tāpēc, ka tēvu reiz ienīdis, tagad vēl tā dēlu grib vajāt. Es arī turpmāk cienīšu Nuartjē kungu un nesūdzēšos par lielo naudas zaudējumu, bet nelokāmi palikšu pie savas gribas, un pasaule gan izšķirs, kurā pusē prāts. Es tātad izprecēšu savu meitu Fransam d'Epinē kungam, jo šīs precības ir labas un atnes godu.

— Kā? — teica Monte-Kristo, kura piekrišanu savam nodomam pro­kurors jau sen bija lūdzis ar saviem skatieniem. — Kā! Nuartjē kungs atstumj no mantošanas Valentīnas jaunkundzi tāpēc, ka viņa precēs baro­nu Fransu d'Epinē?

— Jā, tas ir iemesls, — teica Vilfors.

— Vismaz redzamais iemesls, — piebilda Vilfora kundze.

— Tas ir īstais iemesls, mīļā sieva, — teica Vilfors, — es pazīstu savu tēvu.

— Kas to var pierādīt? — atbildēja jaunā sieva. — Kāpēc barons d'Epinē var viņam būt vairāk pretīgs nekā jebkurš cits?

— Tiešām, — teica grāfs, — es tiku iepazinies ar Fransu d'Epinē kun­gu, viņš ir ģenerāļa Kenela dēls, vai ne, kuru karalis Kārlis X iecēla par baronu d'Epinē?

— Gluži pareizi, — teica Vilfors.

— Nu, tas jau ir ļoti patīkams jauns cilvēks!

— Viss tas ir tikai atruna, par to es esmu pārliecināta, — teica Vilfora kundze. — Šie vecie ļaudis ir varmācīgi pret tiem, kurus viņi mīl: Nuartjē tikai vēlas, lai viņa dēlameita vispār neprecētos.

— Bet, — teica grāfs, — vai jūs zināt iemeslu šādam ienaidam?

— Ak, mans Dievs! Kas to var zināt?

— Varbūt politiskas domstarpības? — jautāja grāfs.

— Tiešām, mans tēvs un d'Epinē grāfa tēvs dzīvoja viņu aukaino laiku mutuli, no kuriem es redzēju tikai pašas pēdējās dienas, — teica Vilfors.

- Vai jūsu tēvs nebija bonapartists? — jautāja grāfs. — Man liekas, ka jūs man teicāt kaut ko tamlīdzīgu?

— Mans tēvs vispirms bija jakobinis, — atbildēja Vilfors, savā uztrau­kumā pārkāpdams uzmanības robežas un izteikdams to, ko gribēja ap­slēpt, — un senatora svārki, kurus viņam uzvilka Napoleons, tikai maskoja agrāko revolucionāru, bet viņu nepārvērta. Kad mans tēvs ielaidās sa­zvērestībā, tad viņš to nedarīja par labu Napoleonam, bet ļaužu pūlim un par ļaunu katrai stingrai valdībai, katram pārvaldniekam. Viņš nebai­dījās ne no kādiem pat visasākajiem, revolucionārajiem līdzekļiem, kur vajadzēja sasniegt tos mērķus, kuri viņam likās cīņas cienīgi.

— Nu, labi! - teica Monte-Kristo. — Te jau mums būs rokā īstais iemesls: politisks ienaids. Vai ģenerālis Kenels d'Epinē, kaut gan viņš kalpoja Napoleonam, pēc pārliecības nebija karaļa un vecās kārtības pie­kritējs, un vai tas nav tas pats, kurš kādu vakaru, iznākot no bonapartistu kluba, tika nonāvēts tāpēc, ka nebija piepildījušās cerības viņu iegūt par piekritēju Bonapartam?

Prokurors, briesmu pārņemts, uzlūkoja grāfu.

— Vai es alojos? — laipni jautāja Monte-Kristo.

— Nē, nebūt ne, grāfa kungs, — teica Vilfora kundze, — ir tieši tā, kā jūs sakāt. Un tieši šo jūsu minēto apstākļu dēļ Vilfora kungs tagad cenšas izdzēst veco ienaidu un savienot bērnus mīlestībā, kur tēvi naidā šķīrās.

— Tās ir cēlas, augstsirdīgas domas, — teica Monte-Kristo, — domas, kas pilnas cilvēku mīlestības! Visai pasaulei vajadzētu godāt šīs domas, — tas izklausītos jauki, kad Nuartjē de Vilfora jaunkundze sauktos par ba­ronesi d'Epinē.

Prokurors drebēja pie visām miesām un uzlūkoja Monte-Kristo, it kā gribēdams viņa dvēselē lasīt, ar kādu nolūku viņš teicis šos vārdus.

Bet parastais laipnais smaids neatstāja grāfa Monte-Kristo lūpas, un arī šoreiz prokurors neredzēja, neskatoties uz savu ilgajā ošņāšanas amatā vingrināto pētīgo skatienu, nekā cita kā tikai laipno seju.

— Tomēr es nedomāju, — pēc brīža turpināja prokurors, — ka tāpēc izjuks šīs precības, kaut gan šis zaudējums ir liela nelaime Valentīnai. Es neticu, ka d'Epinē kungs šā naudas zaudējuma dēļ atkāpsies no precībām. Viņš, es ceru, uzskatīs, ka sakars ar mani, kur es upurēju šo summu, lai varētu savu vārdu turēt, ir vairāk vērts nekā pati summa. Viņš bez tam izdomās, ka Valentīna no mātes puses saņems mantojumu un ka viņas vectēvs un vecmāte, kuri tagad pārvalda viņas mātes atstāto mantu, atstās viņai arī savu mantojumu,t kurš ir tikpat liels.

— Jā, nu tie vairāk pelna nekā Nuartjē, ka viņus mīļi kopj,. — teica Vilfora kundze, — viņi jau arī drīz atbrauks uz Parīzi, un Valentīna tad darītu labi, ja neapraktos vairs pie Nuartjē, kas viņai tā pāri darījis.

Monte-Kristo ar iekšējo apmierinājumu dzirdēja šo aizskartā patmīlībā un mantkārībā trīsošo balsi.

— Bet man liekas, — teica Monte-Kristo pēc īsa starpbrīža, — un es jau iepriekš lūdzu jūsu piedošanu par to, ko gribu sacīt: man liekas, ja Nuartjē kungs atstumj no mantošanas savu dēlameitu par to, ka viņa ne­precas pēc viņa prāta, viņš šim mīļajam, mazajam Eduāram taču nevarētu pārmest tādu noziegumu!

— Vai ne, grāfa kungs?! Vai ne! — iesaucās Vilfora kundze neap­rakstāmā balsī. — Vai tas nav netaisni, neģēlīgi netaisni?! Nabaga Eduārs tāpat ir viņa dēla bērns kā Valentīna, un tomēr, ja vien Valentīna ne­precētu d'Epinē kungu, viņš viņai atstātu visu savu mantu! Un Eduārs taču nes viņa ģimenes vārdu, kamēr Valentīna arī tā būs trīs reizes bagā­tāka par nabaga Eduāru!

Grāfs Monte-Kristo tikai noklausījās šinīs žēlabās.

— Nāciet, grāf, nāciet, nerunāsim vairs par šīm ģimenes nepatikšanām! — teica Vilfors. — Jā, taisnība, mana manta, prokurora manta, nāks par labu tiem nabagiem, tam lielajam un nicināmajam pūlim, kurš šinīs dienās tiek visu lutināts un drīz būs tas kungs mūsu mājās. Palīdzēt šīm sa­biedrības padibenēm — tas jau saskan ar mana tēva revolucionārām pa­saules aplaimotāja idejām. Kā viņi pasmiesies, kad paša prokurora — viņu lielākā ienaidnieka — manta nāk viņu rokās! Labi, mans tēvs mani ir pievīlis, atņēmis man likumīgās tiesības, bez iemesla mani vajājis, bet es visu izglītoto, augstāko aprindu acīs būšu vīrs, kas izturējies, kā pie­nākas īstam aristokrātam. D'Epinē kungs, kuram es solīju šo summu pūrā, to arī dabūs, un lai arī man vajadzētu ciest visasāko trūkumu!

— Tomēr, — Vilfora kundze sāka atkal, atgriezdamās pie tām domām, kuras pastāvīgi saviļņoja viņas sirds dziļumus, — tomēr varbūt būtu labāk, ka d'Epinē kungam paziņotu par šo nelaimi, un viņš pats tad varbūt ņem­tu atpakaļ savu vārdu?

— Ak! Tā būtu liela nelaime, — iesaucās Vilfors.

— Liela nelaime?

— Bez šaubām, — atbildēja Vilfors, drusciņ nomierinājies, — neizde­vušās precības, kaut arī naudas dēļ, tomēr met nelabu gaismu uz meitām, un tad arī visas tās baumas, kurām es gribēju darīt galu, sāktos no jauna un vēl lielākā mērā. Bet nē, tas nenotiks, d'Epinē ir godavīrs, kurš ar Valentīnas izslēgšanu no mantošanas jutīsies vēl vairāk saistīts, citādi jau varētu viņu nosaukt par mantrausi un sīkstuli. Nē, tas nav iespējams!

— Es domāju kā Vilfors kungs, — teica Monte.-Kristo, stīvi nolūko­damies Vilfora kundzē, — un, kad es viņam, stāvētu diezgan tuvu, lai varētu dot padomu, tad es viņu vēl pamudinātu, tā ka d'Epinē kungs drīzā laikā pārnākšot, šīs saites sasiet tik cieši, ka tās nebūtu vairs sa­raujamas, es ātrāk novestu galā lietu, kura Vilfora kungam ir tik pa­godinoša.

Vilfors piecēlās un acīmredzami bija gluži sajūsmināts, kamēr viņa sie­va nobālēja.

— Labi, tas jau ir tas, ko es gribēju, un es priecājos, ka man ir tāds padomdevējs kā jūs, — viņš teica, sniegdams grāfam Monte-Kristo roku. — Kad nu katrs uzskata to, kas šodien noticis, par nenotikušu, tad visos mūsu nolūkos nekas nav grozījies.

— Mans kungs, — teica Monte-Kristo, — lai pasaule cik netaisna, bet tā tomēr slavēs jūsu apņemšanos: jūsu draugi būs par to lepni, un d'Epinē

kungs, kaut viņam nāksies ņemt Valentīnas jaunkundzi bez pūra, būs sa­jūsmināts, ienākdams ģimenē, kuras locekļi spēj pacelties līdz tādai paš­aizliedzībai, par spīti visiem apstākļiem turēt savu vārdu un izpildīt savu pienākumu.

Grāfs bija piecēlies un grasījās aiziet.

— Vai jūs atstājat mūs, grāfa kungs? — jautāja Vilfora kundze.

— Esmu spiests to darīt, es atnācu tikai atgādināt jums jūsu solījumu par sestdienu.

— Vai jūs baidāties, ka mēs to aizmirsīsim?

— Jūs esat ļoti laipna, cienījamā kundze, bet Vilfora kungam reizēm ir tādas darīšanas…

— Mans vīrs ir devis savu vārdu, grāfa kungs, — teica jaunā sieva, — nu redzējāt, ka viņš tur savu vārdu, kad arī tik daudz būtu jāzaudē, cik daudz vairāk viņš šeit turēs vārdu, kur var ar to tikai vinnēt.

— Vai viesības būs jūsu pilī Elizejas laukos? — jautāja Vilfors.

— Nē, tās būs ārpus pilsētas. Tāpēc jūsu uzupurēšanās būs vēl jo vai­rāk cienāma.

— Ārpus pilsētas?

— Jā.

— Un kur? Tuvu pie Parīzes, vai ne?

— Pie pašiem vārtiem, pusjūdzi no šķērskoka, Oteilā.

— Oteilā! — iesaucās Vilfors. — Ak jā, mana sieva man teica, ka jūs dzīvojat Oteilā, viņa jau tur tika ienesta jūsu namā. Un kurā vietā?

— Fontēnas ielā.

— Fontēnas ielā! — Vilforš atkārtoja aizsmakušā balsī. — Un kurā numurā?

— Divdesmit astotajā.

— Ak! — iesaucās Vilfors. — Tad jūs esat tas, kurš nopirka marķīza Senmerāna namu?

— Senmerāna kunga nams? — it kā izbrīnījies jautāja Monte-Kristo. — Tātad šis nams piederēja Senmerāna kungam?

— Jā, — atbildēja Vilfora kundze, — un vai gribat man ticēt, grāfa kungs?

— Ko?

— Jūs to namu uzskatāt par ļoti jauku, vai ne?

— Krāšņs nams.

— Nu, redzat, un mans virs nekad nav gribējis tajā dzīvot.

— Ā! — atteica Monte-Kristo. — Tiešām, mans kungs, tas ir aiz­spriedums, kuru es nesaprotu.

— Es nemīlu Oteilu, — prokurors teica klusi un ar lielām pūlēm.

— Bet es taču ceru, ka nebūšu tik nelaimīgs, — teica Monte-Kristo, — ka šī jūsu antipātija laupītu man laimi jūs pie sevis redzēt?

— Nē, grāfa kungs, es ceru… esiet pārliecināts… ka es darīšu visu, kas iespējams, — stomījās prokurors.

— Ā, — atteica Monte-Kristo, — es nepieņemu nekādu atvainošanos. Sestdien pulksten sešos es jūs sagaidīšu, un, ja jūs neierastos, tad es do­mātu nezin ko; es pēdīgi domātu, ka ar šo divdesmit gadus neapdzīvoto namu saistās kāda tumša teika, kāds asiņains notikums.

— Es nākšu, grāfa kungs, es nākšu, — steidzīgi teica prokurors.

— Paldies! — teica grāfs Monte-Kristo. — Bet nu man jāatvadās.

— Jā, tiešām, jūs sacījāt, ka esat spiests mūs atstāt, un gribējāt minēt pat iemeslu, bet runa novērsās uz citu pusi, — teica Vilfora kundze.

— Tiešām, cienījamā kundze, es nezinu, vai varu iedrošināties jums teikt, kurp es eju.

— Ak, sakiet vien!

— Es eju kā īsts dienaszaglis paskatīties to, par ko jau veselas stundas esmu sapņojis.

— Un kas tas ir?

— Telegrāfs. Ak, nu man tas vārds ir pasprucis!

— Telegrāfs? — atkārtoja Vilfora kundze.

— Jā, telegrāfs*. Kad es savos ceļojumos ceļā un kāda pakalniņa skais­tā saulgozī redzēju šīs melnās rokas kā milzīgu kukaiņu kājas ceļamies

Šeit domāts senais zīmju, ne musdienu elektriskais telegrāfs.

un nolaižamies, tad man aizvien uznāca iegriba redzēt tuvumā šos lielos kukaiņus ar baltiem vēderiem un kalsnējām, melnām rokām, zem kuru spārniem es iedomājos atrast sēžam cilvēku ģēniju. Bet nu es kādurīt dabūju zināt, ka ierēdnis pie katra telegrāfa ir nabaga algādzitis, kurš par simt frankiem mēnesī visu dienu pētī nevis-debesis vai ainavu, bet uzlūko šo milzu kukaini — savu korespondentu četras vai piecas jūdzes attālu no viņa. Es nu gribētu tuvumā noskatīties šo kukaiņu kustības.

— Un turp jūs ejat?

— Turp.

— Uz kuru telegrāfu? Iekšlietu ministrijas vai zvaigžņu lūkotavas?

— Ā, nē, nē! Tur es atrastu ļaudis, kas gribētu mani piespiest sajēgt lietas, kuras es negribu zināt, un kas, paši nezinot, atklātu man noslē­pumu, kuru paši nezina. Nē, lai velns parauj! Es negribu zaudēt savas ilūzijas par šiem kukaiņiem! Ir jau diezgan ļauni, ka es tās zaudēju par cilvēkiem. Es gribu iet uz telegrāfu, kurš stāv brīvā laukā, kur es atrodu tikai to nabaga ierēdnīti algādzīti.

— Jūs esat savāds, liels kungs, — piezīmēja Vilfors.

— Kuru līniju jūs man ieteiktu studēt?

— Nu, visādā ziņā to, kurai tagad visvairāk darba, tā uz Spāniju. Vai gribat varbūt vēstules no ministra, lai jums tiktu doti paskaidrojumi?

— Nē, nē, — atbildēja Monte-Kristo, — es jau tieši negribu nekā sa­prast. Tiklīdz es saprastu, man būtu zudusi ilūzija.

— Nu, tad steidzieties, pēc divām stundām nakts, un tad jūs nekā vairs neredzēsit.

— Ā, jūs mani baidāt! Kurš tad ir vistuvākais?

— Tas pie Bajonas ceļa, vai nu pie Šatilonas, vai pie Montierī.

— Paldies! Uz redzēšanos! Sestdiena es jums atstāstīšu savus iespai­dus.

Pie durvīm grāfs Monte-Kristo sastapa abus notārus, kuri pašulaik bija izslēguši no mantošanas Valentīnu un devās mājās, priecīgi, ka sarakstījuši dokumentu, kas viņiem atnesīs lielu godu.