Grafs Monte-Kristo

XVII Majors Kavalkanti

Ne grāfs Monte-Kristo, ne Batistens nebija teikuši nepatiesību, kad viņi paziņoja Albēram par gaidāmo majora apciemojumu, kura dēļ Monte- Kristo atsacījās no dinejas.

Pulkstenis nosita septiņi, un Bertučio jau pirms divām stundām bija devies uz Oteilu, kad pie grāfa nama Elizejas laukos piestājās ormanis, kas atveda kādu piecdesmit divus gadus vecu vīru un tūliņ aizsteidzās projām, it kā nokaunējies. Vecajam vīram bija mugurā vecmodes virsvārki, tā saucamais roklors, zaļš ar melniem apšuvumiem, platas bikses no zilas vadmalas, diezgan pieklājīgi zābaki, kuri tomēr nebija diezgan sen viksēti un kuru zoles bija pārāk biezas, lai varētu saukties par smalkiem, ādas cimdi, cepure, kādas mēdz nēsāt žandarmi, un melna kravate ar baltu apšuvumu, kuru varēja noturēt par kakla dzelzi, ja vecais kungs to nebūtu nēsājis labprātīgi. Vecais kungs piezvanīja pie vārtiem, apjautājās, vai šeit dzīvo grāfs Monte-Kristo, tad iegāja, pats cieši aiztaisīja durvis aiz sevis un gāja uz galveno ieeju.

No mazās, kantainās galvas, iesirmajiem matiem, kuplām sirmām ūsām Batistens viņā pazina majoru, kuru gaidīja.

Vecais tika ievests vienkāršākajā salonā, kur grāfs jau gaidīja un gāja viņam pretim.

— Ā, mans mīļais kungs, — smiedamies teica grāfs, — esiet sveiks, es jūs jau gaidīju.

— Tiešām, — teica vecais itālietis, — ekselence, gaidījāt mani?

— Jā, es zināju, ka jūs šodien ieradīsities ap pulkstens septiņiem.

— Jūs zinājāt, ka es nāku? Jums bija agrāk paziņots?

— Jā, — atteica Monte-Kristo.

— Ā, jo labāk! Es baidījos, kā man jāatzīstas, ka šis rīkojums būtu ticis aizmirsts.

— Kāds?

— Jums paziņot.

— Nē, nebūt nav aizmirsts.

— Tātad jūs esat drošs, ka nemaldāties? — jautāja vecis.

— Gluži drošs, — atteica Monte-Kristo.

— Tātad mani, mani pašu, ekselence, sagaidījāt šovakar pulkstens sep­tiņos?

— Jūs, tiešām jūs. Bet mēs jau varam tūdaļ tikt par to skaidrībā.

— Ak, kad jūs mani sagaidījāt, — teica barons no Lūkas, — tad tās būtu gluži veltas pūles.

— Nē, nē! Drošības pēc, — teica Monte-Kristo.

Barons no Lūkas piepeši likās drusku nemierīgs.

— Palūkosimies tuvāk, — teica Monte-Kristo, — vai jūs neesat Barto- lomeo Kavalkanti?

— Bartolomeo Kavalkanti, — priecīgi atkārtoja svešnieks, — gluži pa­reizi.

— Bijušais austriešu majors?

— Vai es esmu bijis majors? — nedroši jautāja vecais kareivis.

— Jā, — atteica Monte-Kristo, — jūs bijāt majors. Šis tituls Francijā atbilst tai dienesta pakāpei, kurš jums bija Itālijā.

— Labi, — teica vīrs no Lūkas, — es neprasu neko lielāku, bet jūs sapratāt…

— Bez tam jūs nenākat pie manis pats no sevis, bet jūs ir kāds pie manis sūtījis, — turpināja Monte-Kristo.

— Ak, tiešām, protams.

— Krietnais abats Buzoni jūs pie manis sūtījis.

— Pareizi, tas ir lāga vīrs, — jūsmīgi iesaucās majors.

— Un vai jums ir viņa vēstule?

— Šeit tā ir, — atteica majors.

— Āre nu! Palūk vien! Dodiet šurp!

Monte-Kristo paņēma vēstuli, atšķīra un lasīja.

Majors nolūkojās grāfā ar lieliem brīnumiem un tad aplaida acis apkārt pa visu istabu.

— Jā, tā ir… tā raksta labais abats. „Majors Kavalkanti, cienīgs patricietis no Lūkas, kurš cēlies no Florences Kavalkanti cilts," — Monte-Kristo skaļi lasīja priekšā, — „un kuram pieder mantība, kas atmet ik gadus pusmiljona procentos."

Monte-Kristo pacēla galvu un paklanījās pret veco majoru.

— Pusmiljons procentu ik gadu, — viņš teica, — tā nav nieka lieta, sinjor Kavalkanti.

— Vai tur ir rakstīts pusmiljons? — jautāja majors.

— Melns uz balta; un tur nav ko šaubīties, jo abats Buzoni tādas lietas pārzina kā neviens cits.

— Var būt, ka pusmiljons, — teica itālietis, — bet, goda vārds, es nebūtu domājis, ka ir tik lieliski.

— Jā, jūs to nezinājāt, jo jūsu nama pārvaldnieks jūs apzog, tā nu reiz iet visiem lieliem kungiem.

— Jūs man palīdzēsit, — nopietni teica itālietis, — es to blēdi pār­mācīšu un padzīšu.

Monte-Kristo turpināja skaļi lasīt vēstuli:

— „Un kuram tikai viens pietrūkst, lai būtu pilnīgi laimīgs…"

— Ak jā, mans Dievs, — nopūzdamies teica vecis, — tikai viens pie­trūkst.

— „…Atkal atrast savu pazudušo dēlu," — turpināja Monte-Kristo.

— Savu pazudušo, dievināto dēlu, — atkārtoja vecais kungs.

— „Kurš, vēl bērns būdams, vai nu kāda ienaidnieka, vai čigānu nolaupīts" — lasīja grāfs Monte-Kristo.

— Piecu gadu vecumā, — piebilda itālietis, nopūzdamies un acis pret debesīm pacēlis.

— Nabaga tēvs! — teica grāfs Monte-Kristo, un tad turpināja:

— „Es viņam atdodu cerību, jā, pašu dzīvību, grāfa kungs, vi­ņam ziņodams, ka šo dēlu, kuru viņš piecpadsmit gadu velti meklē, jūs atdosit viņa rokās."

Itālietis uzlūkoja Monte-Kristo ar neizprotamu nemieru.

— Es varu jums atdot jūsu dēlu, — teica Monte-Kristo.

Majors likās atkal saņemamies.

— Ā, ā! — viņš teica. — Tātad vēstulē bija teikta pilnīga patiesība?

— Vai jūs par to varat šaubīties,, mīļais sinjor Bartolomeo?

— Nē, nē, nebūt ne! Jā tā nu varētu! Tik nopietns vīrs, no cienījamas garīgas kārtas kā abats Buzoni nedzītu vis jokus. Bet, ekselence, jūs vēl neesat visu izlasījis!

— Jā, jums ir taisnība, — teica Monte-Kristo, te vēl ir kaut kas piebilsts.

— Jā, — atkārtoja majors, — … jā … tur … ir vēl … kāda piebilde.

— „Lai majoram Kavalkanti aiztaupītu nepatikšanas, ak viņam būtu pašam jāiet pie sava baņķiera, es nosūtu šeit viņam vekseli par diviem tūkstošiem franku vēl virs ceļa izdevumiem un nododu viņam tiesības uz tiem četrdesmit astoņiem tūkstošiem franku, kurus jūs, grāfa kungs, esat man parādā."

Majors sekoja šai piebildei ar manāmu dvēseles nemieru.

— Labi, — teica grāfs.

— Viņš saka: „Labi," — nomurmināja majors. — Tātad… grāfa kungs? — viņš teica.

- Tātad? — jautāja Monte-Kristo.

— Tātad — šī piebilde… — teica majors un atkal apstājās.

— Nu jā, šī piebilde — kas ir? — jautāja Monte-Kristo.

— Piebilde ir no jums, grāfa kungs, tikpat labi uzņemta kā visa vēs­tule?

— Saprotams, — atteica grāfs Monte-Kristo. — Man ar abatu Buzoni ir savstarpēji rēķini. Nezinu, vai summa ir tieši 48000 franku, vai pāris tūkstošu franku vairāk vai mazāk. Ā! Tātad jūs likāt lielu svaru uz šo piezīmi vēstulē, mans mīļais sinjor Kavalkanti?

— Man tiešām jāatzīstas, — atbildēja itālietis, — ka es, paļaudamies uz abata Buzoni apgalvojumu, nepaņēmu vairāk naudas līdzi; ja nu man šis avots būtu tagad izsīcis, es šeit Parīzē būtu bijis diezgan nepatīkamā situācijā.

— Vai nu tāds vīrs kā jūs var tikt nepatīkamā situācijā? — teica Mo­nte-Kristo. — Jūs tikai jokojat!

— A, kad nu es šeit nevienu nepazīstu, — teica majors.

— Bet ļaudis jūs pazīst, sinjor.

— Jā, mani pazīst tā, ka…

— Tālāk, tālāk, mīļais sinjor, — teica Monte-Kristo.

— …Tā, ka jūs man nepiesūtīsit tos 48000 frankus.

— Pēc pirmā pieprasījuma jums tiks piesūtīti.

Majors uzlūkoja Monte-Kristo šaubīdamies, ar lielām acīm.

— Bet sēdieties taču, sinjor, — teica Monte-Kristo, — tiešām, es esmu labs saimnieks, ka lieku jums vairāk nekā stundas ceturksni stāvēt…

— Ak! Par to nerūpējaties!

Majors paņēma krēslu un apsēdās.

— Nu, — teica Monte-Kristo, — ar ko es varu pacienāt jūs? Vai vēla­ties glāzi heresa, portvīna vai Alikantes vīna?

— Alikanti, kad jūs tā uzstājat, mans kungs; tas ir mans mīļākais vīns.

— Man ir sevišķi labas šķirnes. Un varbūt drusciņ klāt biskvītu, vai ne?

— Labi, klāt biskvītu, kad jūs tā pavēlat, — atteica majors.

Grāfs piezvanīja, ienāca Batistens. Grāfs pagāja viņam pretim.

— Nu?.. — viņš klusi jautāja.

— Jaunais cilvēks ir atnācis, — Batistens atbildēja tikpat klusi.

— Kur jūs viņam likāt gaidīt?

— Zilajā zālē, kā jūs, ekselence, pavēlējāt.

— Labi, atnesiet Alikantes vīnu un biskvītu!

Batistens aizgāja.

— Tiešām, — teica majors, — esmu nemierīgs, ka sagādāju jums tik daudz rūpju.

— Ā, par to nekas, — atteica Monte-Kristo.

Batistens atnesa glāzes, vīnu un biskvītu.

Grāfs piepildīja vienu glāzi un otrā ielēja tikai dažus pilienus šķidrā rubīna no gluži apsūnojušas un tīmekļiem apstaipītas pudeles.

Majors nešaubījās par to, kura glāze pieder viņam, bet paņēma tūdaļ pilno, smēķēja vīnu kā pazinējs un lietpratējs un ar manāmu labpatiku iemērca gabalu biskvīta glāzē.

— Tātad, mans kungs, — atkal iesāka Monte-Kristo, — jūs dzīvojat Lukā, jūs esat bagāts, no augstas cilts, baudāt vispārēju cienību sabied­rībā, un jums ir viss, kas vien spēj cilvēku darīt laimīgu?

— Viss, ekselence, — teica majors, ēzdams biskvītu, — viss, ko vien vēlos.

— Un tikai viens pietrūkst.

— Tikai viens pietrūkst, — atkārtoja itālietis.

— Jums tikai vajadzētu atrast savu dēlu.

— Jā! — teica majors, otru biskvītu ņemdams. — Bet tātad man arī ļoti vajadzētu.

Vecais kareivis pie šiem vārdiem pacēla acis uz griestu pusi un mēģi­nāja nopūsties.

— Nu, palūkosim tagad, mans mīļais sinjor Bartolomeo, — teica Mo­nte-Kristo, — kā tad tur nu bija ar šo tik sāpīgi apraudāto un meklēto dēlu. Jo man taču agrāk tika sacīts, ka jūs nekad neesot bijis precējies?

— Tā ļaudis domāja, grāfa kungs, — stostījās majors, — un es pats…

— Jā, — teica Monte-Kristo, — un jūs pats bijāt izplatījis šīs baumas. Tas bija tāds jaunības prieks, kuru jūs negribējāt izpaust.

— Jā, mans kungs, kuru es negribēju izpaust.

— Ne jūsu pašu dēļ, — turpināja Monte-Kristo, — jo vīrietis par tā­dām lietām daudz neko nebēdā.

— Ak nē, ne manis dēļ, tiešām ne manis dēļ, — teica majors, glauni smaidīdams.

— Bet bērns mātes dēļ, — iesaucās majors, paņemdams trešo biskvītu, — nabaga mātes dēļ.

— Iedzeriet taču, mans mīļais sinjor Kavalkanti! — teica Monte-Kristo, ieliedams itālietim otru glāzi Alikantes vīna, — citādi žēlās atmiņas jums gluži vai elpu aizraus.

— Viņa nabaga mātes dēļ! — atkārtoja majors, mēģinādams, vai viss viņa gribasspēks nespētu izspiest kādu asaru no viņa acīm.

— Kura, ja nemaldos, piederēja pie vienas no slavenākajām Itālijas ciltīm? — teica Monte-Kristo.

— Patriciete no Fjezolas, grāfa kungs, patriciete no Fjezolas, — teica majors.

— Un kā viņu sauca?

— Kā viņu sauca? Hm! Jūs gribat viņas vārdu zināt? — jautāja vecais majors.

— Ak, mans Dievs! — teica Monte-Kristo. — Ir arī lieki man to teikt, es taču zinu.

— Grāfa kungs arī visu zina, — paklanīdamies teica itālietis.

— Olivia Korsināri, vai ne?

— Olivia Korsināri! — atbildēja majors.

— Marķīze?

— Marķīze.

— Un beigās jūs tomēr viņu precējāt, kaut gan jūsu ģimene tam ļoti pretojās?

— Mans Dievs, jā! Beigās es viņu tomēr precēju.

— Un jūsu papīri? Vai jums tie visi ir līdzi? — jautāja grāfs.

— Kādi papīri? — iztrūcies jautāja majors.

— Nu, jūsu laulības līgums ar Olivu Korsināri un jūsu dēla krustāmā

zīme?

— Ak tā, tie! Laulājamā un krustāmā zīme?

— Jā, jūsu dēla Andrea Kavalkanti krustāmā zīme. Viņš taču saucās Andrea?

— Es domāju, jā, — atteica majors.

— Kā tā? Jūs domājat?

— Nu, lai velns! Es nevaru to gluži pareizi apgalvot, ir pagājis tik ilgs laiks, kopš viņš man nolaupīts.

— Tas ir pareizi, — teica grāfs, — tātad visi papīri jums ir līdzi?

— Grāfa kungs, man jums jāatzīstas, ka man netika sacīts, ka man šeit tādu papīru vajadzēs, un tāpēc neesmu tos paņēmis līdzi.

— Ā, vai velns! — teica grāfs.

— Vai tad tie būtu gluži nepieciešami?

— Gluži nepieciešami, — atteica Monte-Kristo.

Itālietis paberzēja sev pieri.

— Ā! Per baccol — viņš teica. — Nepieciešami?

— Bez šaubām! Ja šeit sāktu šaubīties par jūsu laulības likumību, par jūsu dēla īstenību!..

— Taisnība gan, šādas šaubas varētu rasties, — teica majors.

— Tas varētu radīt ļoti bēdīgas sekas jūsu dēla, — teica Monte-Kristo.

— Tas būtu nepatīkami, — piebilda majors.

— Viņam varētu izputēt lieliskas precības.

— Oh, peccatol — iesaucās majors.

— Francijā šinī ziņā ļaudis ir ļoti strupi, to ievērojiet! Šeit nav pie­tiekami kā Itālijā, ka aiziet pie priestera un saka: „Mēs mīlējāmies, sa­laulājiet mūs!" Francijā ir ievestas civillaulības, un, lai varētu noslēgt civil­laulību, tad vajag būt rokā drošiem papīriem un apliecībām.

— Vai tā nu nav nelaime? Man nav to papīru.

— Nu, par laimi man tie ir, — teica grāfs.

— Jums?

— Man.

— Jums tie ir rokās?

— Man tie ir.

— Ak, kāda laime! — izsaucās itālietis, kurš jau domāja, ka viņa ceļo­juma mērķis šo papīru trūkuma dēļ pazaudēts, un arī baidījās, ka nu tie četrdesmit tūkstoši varbūt netiks izmaksāti. — Ak, kāda laime! Kāda lai­me! Nekad to nebūtu domājis.

— Nu jā, to es ticu, — teica Monte-Kristo, — pie visa jau nevar domāt. Bet, par laimi, abats Buzoni ir jūsu vietā to domājis.

— Ak, šis labais abats!

— Viņš ir ļoti uzmanīgs vīrs, — teica Monte-Kristo.

— Viņš ir apbrīnojams vīrs, — piebilda itālietis, — un viņš papīrus jums piesūtījis?

— Šeit tie ir.

Majors saņēma rokas aiz brīnumiem.

— Montē Cattini (Svētā Pāvila) baznīcā jūs esat ticis laulāts ar Olivu Korsināri; šeit ir priestera apliecība par to.

— Un šeit ir Andrea Kavalkanti krustāmā zīme, ko izdevis Saravezes priesteris.

— Viss ir kārtībā, — teica majors.

— Nu, ņemiet šos papīrus, kuri man nevar nekam noderēt! — teica Monte-Kristo. — Jūs varat tos nodot savam dēlam, kurš tos rūpīgi uz­glabās…

— Tā es domāju, jo, kad viņš tos pazaudētu…

— Nu, kad viņš tos pazaudētu? — jautāja Monte-Kristo.

— Ā, nu! — atbildēja itālietis. — Tad vajadzētu atkal uz Itāliju rakstīt un būtu lieli pūliņi jaunus papīrus pagādāt.

— Tiešām gan, būtu grūti, — teica grāfs.

— Būtu gandrīz neiespējami, — atbildēja majors.

— Jā, es priecājos, ka jūs atzīstat šo papīru svarīgumu, — teica grāfs, — un nu, attiecībā uz jaunā cilvēka māti…

— Attiecībā uz jaunā cilvēka māti… — majors atkārtoja atkal ar ma­nāmu nemieru.

— Marķīzi Korsināri.

— Mans Dievs! — bailīgi iesaucās itālietis, jo visādi spoki likās viņam kā augtin no zemes izaugot. — Vai arī viņa būs te vajadzīga?

— Nē, sinjor, — atteica Monte-Kristo, — un bez tam jau gan viņa būs…

— Jā, jā, — iejaucās starpā majors, — viņa būs…

— Atdevusi Dievam dvēseli… — teica grāfs.

— Ak jā, jā! — aši iesaucās majors ar priecīgu seju.

— Es to zināju, — teica grāfs, — viņa ir jau mirusi pirms desmit gadiem.

— Un es vēl apraudu viņas nāvi, grāfa kungs, — teica majors, iz­vilkdams no kabatas rūtainu lakatu un pielikdams to drīz pie vienas, drīz pie otras acs, bet bez cerētām sekmēm.

— Ak, miļais major, — nomierinieties, mums visiem reiz ir jāmirst. Tagad, mans mīļais sinjor, jūs sapratīsit, cik ļoti nederīgi būtu, ja Francijā zinātu, ka jūs no sava dēla esat bijis šķirts piecpadsmit gadus. Šādiem stāstiem par čigāniem, kas zog bērnus, tiem te vairs neviens lāgā netic. Jūs savu dēlu esat licis provincē kādā pansijā uzaudzināt un gribat tagad, kai viņš Parīzē nobeigtu savas studijas, Tāpēc esat atstājis Via-Redžo, kur jūs uzturējāties kopš savas kundzes nāves, — tas pietiks par ziņu šejie­niešiem.

— Vai jūs tā domājat?

— Pilnīgi. — Nu, tad labi.

— Ja tomēr netīšām kāds dabūtu zināt par šo ilgo šķiršanos…

— Ak jā. Ko tad lai es saku? — jautāja majors.

— Ka reiz kāds neuzticams nama pārvaldnieks, jūsu ģimenes ie­naidnieku uzpirkts, ir…

— Korsināri?

— Gluži pareizi, ir bērnu nolaupījis, lai jūsu slavenā cilts izmirtu.

— Gluži pareizi, — atkārtoja majors, — jo viņš bija vienīgais dēls…

— Nu, labi! Tagad, kad nu viss ir kārtībā un jūsu atmiņa jūs vairs nepievils, jūs, bez šaubām, būsit manījis, ka es gribu sarīkot jums kādu pārsteigumu?

— Vai patīkamu? — jautāja majors no Lūkas.

— Ā, — teica Monte-Kristo, — redzu, ka nevaru pievilt ne tēva sirdi, ne acis.

— Hm! — teica majors.

— Vai jums netīši kāds ir jau teicis? Vai varbūt jūs pats uzminējāt, ka viņš ir šeit?

— Kas ir šeit? — jautāja majors.

— Jūsu bērns, jūsu dēls, jūsu Andrea.

— Es pats to uzminēju, — vienaldzīgi teica majors. — Tātad viņš ir šeit?

— Šeit, manā namā, — atbildēja Monte-Kristo, — mans sulainis, kas nupat bija šeit, man paziņoja par viņa ierašanos.

— Ā, lieliski! Lieliski! — teica majors, pie katra vārda savilkdams savu svārku auklas ciešāk.

— Mans mīļais sinjor, — teica Monte-Kristo, — saprotu jūsu aiz­grābtību, jums vajag laiku, lai varētu no tās atpūsties! Es gribu jauno

cilvēku arī sagatavot uz šo sencerēto saredzēšanos, jo domāju, ka viņš ne mazāk pēc jums ilgosies.

— To es ticu, — teica Kavalkanti.

— Nu, labi, par piecpadsmit minūtēm mēs abi būsim pie jums.

— Tā jūs man gribat viņu atvest? Jūs gribat savu labsirdību tik tālu izrādīt, ka paši stādīsiet man viņu priekšā!

— Nē, es negribu iespiesties starp tēvu un dēlu, — teica Monte-Kristo, — jūs būsit vieni, majora kungs. Bet nerūpējieties velti, pat, ja asins­radniecības balss klusētu, jūs nevarētu aloties, jo jūsu dēls nāks pa šīm durvīm! Viņš ir skaists, gaišmatains, jauns cilvēks, varbūt ar pārāk gaišiem matiem, ļoti smalkām manierēm, kā jau jūs pats drīz redzēsit.

— Vēl ko, — teica majors, — jūs zināt, ka uz ceļa paņēmu līdz tikai tos divus tūkstošus franku, kurus man atsūtīja krietnais abats Buzoni. Ar tiem es samaksāju ceļa izdevumus, un…

— Un tagad jums vajag naudu.;. Tas ir gluži pareizi, mīļais sinjor. Še, ņemiet pagaidām astoņas bankas zīmes, katru par tūkstoš frankiem!

Majora acis iezibējās kā ogles.

— Nu man jums vēl jāsamaksā četrdesmit tūkstoši franku, — teica Monte-Kristo.

— Vai, ekselence, gribat kvīti? — jautāja majors, iebāzdams bankas zīmes itin rūpīgi savu svārku krūšu kabatā.

— Kāpēc? — jautāja grāfs. — Nu, labi, jūs man dosit kvīti, kad būsit saņēmis visu summu. Godīgu ļaužu vidū tādas formalitātes nav vajadzīgas.

— Aj jā, — teica majors, — godīgu ļaužu vidū, kādi esam mēs, tādas lietas ir liekas.

— Tagad vēl vienu pēdējo vārdu, marķīz.

— Runājiet!

— Jūs atļaujat man dot draudzīgu padomu?

— Kā tā? Es lūdzu, — teica majors.

— Nevarētu neko kaitēt, ka jūs nenēsātu šos poļu auklu svārkus.

— Tiešām? — teica majors, uzlūkodams savus svārkus ar zināmu lab­patiku.

— Jā, Via-Redžo tādus varbūt vēl ilgi nēsās, bet Parīzē šāds uzvalks, lai cik ļoti elegants tas arī nebūtu, taču jau sen vairs nav modē.

— Tas ir bēdīgi, — teica itālietis.

— Ak, kad tas ir jums tik ļoti dārgs, jūs varat to atkal uzvilkt aiz­braucot, — teica Monte-Kristo.

— Bet ko tad lai es apģērbju?

— Ko jūs atradīsit savā ceļa somā.

— Kā — savā ceļa somā? Man jau ir tikai viens?..

— Protams, protams, kas nu ar ceļā apkraujas ar pakām. Bez tam jau ari vecs kareivis nemīl nekādus liekus krāmus.

— Tas jau ir tas iemesls, kāpēc…

— Bet jūs esat ļoti apdomīgs virs, kā es redzu, — teica Monte-Kristo, — un esat savu bagāžu atsūtījis iepriekš. Tā vakar pienākusi „Prinču viesnī­cā", Rišeljē ielā. Tur arī jums ir dzīvoklis noīrēts.

— Tātad manā bagāžā?..

— Visādā ziņā jūsu sulainis uz jūsu pavēli būs visu iesaiņojis, kas vien jums ir vajadzīgs: viesu uzvalkus, galā uniformu utt. Lielās viesībās jūs apģērbjat uniformu, tas atstāj labu iespaidu. Neaizmirstiet arī savus orde­ņus! Francijā gan par tiem smejas, bet tos nēsā pārāk labprāt. — Ļoti labi! Ļoti labi! — teica majors, nevarēdams nemaz attapties no lieliem brīnumiem. — Un nu, — teica Monte-Kristo, — kur nu jūsu sirds ir bruņojusies pret pārāk strauju jūtu uzplūdumiem, sagatavojieties, mīļais sinjor Kavalkanti sastapties ar savu dēlu Andrea Kavalkanti!

Un ar laipniem smaidiem grāfs Monte-Kristo atstāja laimīgo itālieti.