Grafs Monte-Kristo

IV Maiznieks, kas dzīvo no rentes

Tajā pašā vakarā, kad grāfs de Morserfs, tik tikko spēdams savaldīties no dusmām un apkaunojuma par Danglāra atraidījumu, bija atstājis baņ­ķiera dzīvokli, tur ieradās sinjors Andrea Kavalkanti smalkā tualetē, ar spīdošām, ieziestām ūsām, žilbīgi baltiem cimdiem.

Pēc laipnas apsveikšanas no baņķiera puses Andrea ieveda viņu kādā loga iedobumā un ar apstākļiem piemērotiem vārdiem iztēloja viņam sa­vas dziļās sāpes par tēva aizbraukšanu, tad pārgāja uz laipno viesmīlību Danglāra ģimenē un beigās aizrunājās līdz ciešai pārliecībai, ka pilnīgi laimīgs viņš varētu kļūt, iegūdams Eiženijas jaunkundzes skaisto roku.

Baņķieris šo sarunu bija gaidījis jau vairākas dienas. Viņš klausījās ar lielāko uzmanību un laipnību, un viņa seja palika aizvien spīdošāka. To­mēr viņš nevarēja tūdaļ apsolit jaunajam cilvēkam savas meitas roku, bet gribēja vēl tam uzdot dažus jautajumus.

— Bet jūs esat vēl ļoti jauns, Andrea kungs, — teica barons.

— Ak, barona kungs, itāliešu augstākās aprindās mēdz agri precēties; dzīve ir pilna dažādu lēkmju, vajag laimi tvert, kad tā rādās.

— Labi, — teica baņķieris, — pieņemsim, ka jūsu pagodinošais priekš­likums ir patīkams arī manai kundzei un meitai. Ar ko mēs pārrunāsim lietas veikalisko pusi? Tas pieder tēviem.

— Ak, mans tēvs aizvien ir bijis labs pret mani un, paredzēdams, ka man varbūt patiktu uz visiem laikiem palikt Francijā, atstājis man visus vajadzīgos papīrus un vēstuli, kura man sola 150000 liru gada rentes, ja es precos viņam pa prātam. Tā būtu apmēram ceturtā daļa no tēva man­tas.

— Man, — teica Danglārs, — aizvien bijis nodoms savai meitai pūrā dot pusmiljonu franku; viņa jau ir mana vienīgā mantiniece.

— Nu, labi, jūs redzat, ka visu varēs iegrozīt, - teica Andrea, — mums būtu gada rente 175000 liru. Varētu arī būt, ka mans tēvs, marķīzs, man tūdaļ dotu visu kapitālu un ne tikai renti vien; jā, jā, to varētu

izdarīt, kaut gan viegli nenāksies. Jūsu veiklajās rokās šie divi trīs miljoni droši vien dotu desmit procentus.

— Es nekad nemaksāju vairāk par četriem procentiem, palaikam tikai trīsarpus procentus, — teica baņķieris. — Manam znotam, protams, būtu izņēmums, es viņam dotu piecus procentus, un pelņu mēs dalītu uz pu­sēm.

— Lieliski, sievastēv! — iesaucās Kavalkanti, kurš reizēm nevarēja sa­valdīt savu īsto dabu, neskatoties uz visām aristokrātiskajām manierēm; bet drīz vien viņš atkal saņēmās.

— Bet, kad jūsu tēvs jums arī nedod visu kapitālu, — Danglārs atkal uzņēma pārtraukto pavedienu, — mātes mantojumu viņš jums taču nevar Aizturēt.

— Jā, gluži pareizi, marķīzes Olivijas Korsināri .mantojumu.

— Cik liels tas apmēram ir?

— Ak, tiešām, es skaidri nezinu, es nekad daudz neesmu par to rū­pējies, bet man liekas, ka būs vismaz miljoni divi.

Danglārs sajuta gandrīz vai slāpējošu prieku kā skopulis, kas saņem atpakaļ savu mantu, vai slīcējs, kas jūt zemi zem kājām.

— Nu, — jautāja Kavalkanti gandrīz vai sirsnīgi, — vai es varu cerēt?

— Ceriet un ticiet, Andrea kungs! — teica Danglārs. — Ja no jūsu puses nebūs šķēršļu, tad viss ir izlemts.

— Ak, mans kungs, jūs mani darāt par laimīgāko mirstīgo!

— Bet kā tas nākas, — domīgi iejautājās baņķieris, — ka jūsu ap­sargātājs - grāfs Monte-Kristo — nav jūs pavadījis un visu ņēmis savās rokās?

Andrea nosarka.

— Es pašlaik nāku no grāfa, — viņš teica, — viņš ir ļoti patīkams vīrs, bet dīvains savādnieks. Viņš man solīja, ka izdabūs no mana tēva man visu kapitālu, bet precību lietās iejaukties viņš neparko negribot, tikai to viņš teica, ka šis precības katrā ziņā esot ieteicamas. Viņš ir ari ar mieru atbildēt uz dažiem jūsu jautājumiem.

— Ā, ļoti labi.

— Tagad, — teica Andrea, laipni smaidīdams, — saruna ar sievastēvu ir pabeigta un es vēršos pie baņķiera.

— Un ko jūs vēlaties? — jautāja Danglārs, arī smaidīdams.

— Pēc dažām dienām jūs man izmaksāsit 4000 frankus, bet grāfs, pa­redzēdams, ka nākamais mēnesis prasīs no manis vairāk izdevumu, man devis šo paša rakstīto zīmi, lai es no jums izņemu 20000 frankus. Vai es to naudu varu saņemt?

— Ā, — iesaucās baņķieris, zīmi iebāzdams kabatā, — kaut miljonu varat saņemt. Pasakiet stundu, kad mans kases ierēdnis lai jums aiznes šo summu!

— Ja jums tā ir pa rokai, tad, lūdzu, ap pulkstens desmitiem.

— Labi.

Nākamajā rītā jaunajam cilvēkam nauda bija rokā, un viņš tūdaļ devās projām uz visu dienu, Kadrusam atstādams tikai nolīgtos divsimt frankus.

Bet kā viņš izbrīnījās, kad, vēlu vakarā pārnākdams, dabūja no durvju sarga vēstuli, ko bija nodevis Kadruss, kurš bija liedzies saņemt divsimt franku.

Andrea nobāla; par laimi bija tumšs un durvju sargs nekā nemanīja.

Vēstulē bija rakstītas tikai dažas rindiņas:

„Tu zini, kur es dzīvoju; es tevi visādā ziņā gaidu rit no rīta pulkstens deviņos."

Andrea aplūkoja zīmogu; tas bija palicis neaizskarts, neviens vēl ne­zināja viņa noslēpumu.

— Labi, — viņš teica durvju sargam. — Tas nabaga vecis, mana tēva sulainis, ir lāga virs…

Durvju sargs nezināja, par kuru vairāk pabrīnīties — par veco sulaini vai par lāga jaunkungu.

— Ātri izjūdz zirgus un tad uznāc pie manis augšā! — Andrea teica savam grūmam kučierim.

Savā istabā nonācis,-Andrea tūdaļ sadedzināja vēstuli.

Ienāca grūms.

— Tev ir apmēram mans augums? — teica Andrea.

— Man ir tas gods, ekselence, — atteica sulainis; Andrea labprāt ļāva saukt sevi par ekselenci.

— Es gribētu satikties ar kādu meiteni, kurai negribu teikt savu īsto vārdu. Dod man savu mundieri un savus papīrus, lai es varētu viesnīcā pārgulēt nakti!

Sulainis paklausīja.

Piecas minūtes vēlāk Andrea sulaiņa uzvalkā atstāja namu un lika or­manim braukt uz kādu pazīstamu viesnīcu netālu no Kadrusa dzīvokļa.

Otrā rītā viņš agri atstāja viesnīcu un uzmeklēja Kadrusa dzīvokli; kāda sieviņa viņam norādīja, ka bijušais maiznieks Paitēns dzīvojot trešajā stāvā pagalmā pa kreisi.

— A, tu esi akurāts cilvēks! — teica Kadruss, viņu saņemdams pie durvīm, kamēr Andrea gluži sapīcis nosvieda cepuri zemē.

— Ak, mans zeņķi, — teica Kadruss smiedamies, — ko tu esi tāds dusmīgs, nāc, es tev sagatavoju labas brokastis, tavus mīļākos ēdienus, lūk: svaigi tauki, ar sīpoliem sacepti, ar muskatriekstiem un krustnagliņām, zivis un šņabis, un divas pudeles vīna. Nu, ko to saki, zēn? Ko? Vai es nebiju aizvien labs pavārs? Un tu, kā liekas, nekad nesmādēji manus ēdie­nus?!

— A, vai te nu nav jāsaka! — sašutis iesaucās Andrea. — Brokastu dēļ vien tu mani esi traucējis? Velns tevi lai parauj!

— Mans dēls, — Kadruss teica svinīgi, — patērzēsim pie brokastīm - bet tu, nepateicīgais, vai tad tu nemaz neesi sajūsmināts atkal redzēties ar savu vecu draugu? Un es, vecis, raudu par tevi gaužas asaras.

Tiešām Kadruss raudāja — sīpolus laupīdams.

— Kāpēc tu mani atsauci šurp? Atkal man gribi kādas lamatas likt? — teica Andrea.

— Ak, ej jau, ej! — atteica Kadruss. — Vai tad es varētu paciest šo vārguļa dzīvi, ja es tevi nemīlētu? Tu esi apvilcis sava sulaiņa uzvalku, tātad tev ir sulainis. Kas man, nabaga vīram, ko dos? Pašam jāvāra ēst, un tu vēl apsmādē, jo esi paradis ēst smalkās viesnīcās. Vai tad es arī nevarētu sev turēt sulaiņus un zirgus? Kāpēc es sev laupu to prieku? Tikai tevi saudzēdams, tevi mīlēdams, mans vecais Benedeto!

— Nu, labi, teiksim, tu mani mīli, — teica Andrea, — bet kāpēc tad tu mani atsauci šurp?

— Gribas tevi redzēt, mans mīļais.

— Kāpēc redzēt? Mēs taču esam pareizi nolīguši.

— Bet, mīļais zēn, nāc, vispirms uzkodīsim, apsēdies še! Ko? Krēsli tev nepatīk? Nav tik skaisti kā tavā „Prinču viesnīcā"? Jā, tu esi laimīgs.

— Bet vai tad tu neesi laimīgs? Tev taču bija tikai viens ideāls: dzīvot kā bijušam maizniekam no savas rentes!

Kadruss nopūtās.

— Jā, Benedeto, tas bija tikai ideāls, un ideāls ir nesasniedzams, kā tu zini. Tas bija tikai sapnis. Maiznieks, kurš dzīvo no savas rentes, ir bagāts, viņam ir savi ienākumi, vai saproti?

— Nu, pie velna, tev taču arī ir ienākumi!

— Man?

— Jā, tev; tev taču ir divsimt franku mēnesī no manis.

Kadruss tik plecus vien paraustīja.

— Ak, nav patīkami saņemt naudu, kura tiek tik nelabprāt dota un drīz varbūt nemaz vairs netiks dota… Tava laime ir gluži nepārredzama, tu blēdi, es zinu, tu precēsi bagātā Danglāra meitu?

— Danglāra? Ko tu saki?

— Jā, jā, Danglāra. Vai tad man jāsaka — barona Danglāra? Tas jau būtu gluži tā, it kā man būtu jāsaka — grāfa Benedeto. Danglārs bija mans draugs, un, ja viņš nebūtu tik aizmāršīgs, viņš mani ielūgtu savās kāzās, tā kā es viņu biju ielūdzis savās. Jā, jā. Es vairākas reizes tiku ēdis pusdienas kopā ar viņu un grāfu Morserfu. Tu redzi, man ir smalki paziņas, un, kad es vien gribētu, es varētu ar viņiem sastapties smalkos salonos. Jā, jā, viss vēl var mainīties. Bet nu ēdīsim, Benedeto!

Un abi sāka iekost, Kadruss — pastāvīgi slavēdams savus ēdienus, arī Andrea negribot ēda līdzi.

— Kā tev labi garšo, mans dēls?

— Labi, tik labi, ka es nesaprotu, kā tāds cilvēks, kam tik labi ēdieni, var būt nemierā ar savu dzīvi, — atbildēja Andrea.

— Jā, tas rodas no tā, — teica Kadruss, — ka man nedod mieru tās domas, ka es esmu no cita atkarīgs, kaut gan agrāk sevi uzturēju pats.

— Ā, nebēdā, man pietiks un iznāks vēl mums abiem!

— Ak, sirds man mierīga! Tāpēc es vakar arī atraidīju tos divsimt frankus. Man galvā ienāca dažas domas.

Andrea pārskrēja drebuļi; tā viņam aizvien gāja, kad Kadrusarn galvā ienāca kādas domas.

— Briesmīgi nepatīkami, — turpināja Kadruss, — katru reizi gaidīt līdz mēneša beigām.

— Nu, ko darīt? Es jau arī gaidu, — atteica Andrea, kurš šoreiz ne­gribēja tik drīz padoties.

— Jā, tev ir jāgaida uz desmit tūkstošiem, tā ir gluži cita lieta, nekā man jāgaida uz diviem simtiem. Kad es būtu tavā vietā…

— Nu, ko tad tu daritu?

— Es tad gan zinātu…

— Ko tad tu zinātu?

— Es, piemēram, teiktu, ka gribu pirkt muižu, liktu sev izmaksāt mē­neša maksājumus labu laiku uz priekšu un tad — projām! Aizbēgtu.

— Ā, tās nemaz nav tik ļaunas domas.

— Mīļais draugs, paļaujies uz maniem padomiem, tev slikti neklāsies!

— Bet kāpēc tu pats tā nedari? Kāpēc neliec sev izmaksāt uz priekšu krietnu summu un nebrauc, piemēram, uz Briseli?

— Ā, pie velna, vai es lai ar kaut kādiem tur tūkstoš divi simti fran­kiem braucu tik tālu ceļu?

— Kadrus, Kadrus, tu kļūsti īsts visgribis! Vēl pirms diviem mēnešiem tu biji nabags kā žurka.

— Nu jā, ēstgriba rodas ēdot, — atrūca Kadruss ēzdams. — Bez tam man arī ir kāds plāns.

Kadrusa plāni biedēja Andrea vēl vairāk nekā viņa domas.

— Nu?

— Nu, tad dzirdi, tu vari man pagādāt piecpadsmit, — ko es saku? — trīsdesmit tūkstošus franku, un tev tas nemaksās ne grasi. Jā, man vajag vismaz trīsdesmit tūkstošus, lai es spētu dzīvot kā godīgs cilvēks.

— Nē, to es nevaru, — atteica Andrea.

— Ak, tu mani nesaproti, mans dēls, tev pašam nebūs ne grasis jā­izdod no sava maka…

— Vai tu gribi, lai es zogu, ko? Lai mēs atkal tiekam tur tanī cietumā?

— Ak, ko? — teica Kadruss. — Man tas būtu vienalga, es dažreiz ilgojos pēc savējiem, ne tā kā tu, cietsirdīgais…

Andrea nobālēja.

— Netaisi muļķīgus jokus! — viņš teica.

— Nu, nu, esi mierīgs! Tev tur nebūt nebūs jāiejaucas; es viens visu izdarīšu. Bet vai zini ko? Līdz tam tev jāpaaugstina man mēneša alga vismaz līdz piecsimt frankiem; man būs lielāki izdevumi.

— Labi, labi, — teica Andrea, — bet tas nav smuki, tu mani izsūc…

— Ak, kad es nezinātu, no kādiem neizsīkstošiem-avotiem tu smel… Saki jel, — cik tev dod par mēnesi tavs augstais apsargātājs?

— Piecus tūkstošus franku.

— Nu, lūk, tieši tik daudz tūkstošu, cik tu man dosi simtu, — teica Kadruss. — Kur tu tik daudz naudas vari likt?

— Nauda ātri iziet. Un tad — es krāju sev kapitālu.

— Hm, kapitālu, tādu katrs gribētu labprāt dabūt, — teica Kadruss zibošām acīm.

— Jā, nu man arī būs kapitāls.

— Kas tad tev dos? Tavs princis?

— Jā, princis! Tikai vēl jāgaida līdz viņa nāvei.

— Kā tā?

— Viņš man atstāj mantu pēc testamenta.

— Un cik?

— Piecsimt tūkstošu.

— Tik vien?

— Tu netici? Jā, nudien!

— Ej jau, tas jau nevar būt nemūžam.

— Kadrus, vai tu esi mans draugs?

— Zināms, dzīvībā un nāvē!

— Nu, es tev atklāšu kādu noslēpumu.

— Nu?

— Es domāju… — teica Andrea un bailīgi palūkojās bailīgi visapkārt.

— Nebēdā nekā, mīļais, mēs esam vieni, — mierināja Kadruss.

— Es domāju, ka esmu atradis savu tēvu.

— īsto?

— Jā.

— Ne Kavalkanti?

— Tas jau ir aizbraucis.

— Kas tad ir šis tēvs?

— Nu, paklausies: grāfs Monte-Kristo.

— Ā!

— Jā, jā. Viņš atklāti mani neatzīst, bet viņš Kavalkanti dod ik gadus piecdesmit tūkstošus par to, ka tas tēlo mana tēva lomu.

— Piecdesmit tūkstošus! Es būtu uz pusi lētāk gatavs būt par tavu tēvu. Nepateicīgais, kāpēc tu nedomāji par mani, kad tev vajadzēja kriet­nu tēvu?

— Vai tad es zināju? Vai tad mēs abi tpreiz nebijām tur?..

— Nu, jā, jā. Bet tu saki, viņš testamentā…

— Norakstījis man 500000 franku. Pats vēl rādīja.

— Tas tik ir varens tēvs!

— Un vēlāk viņš vēl atzīšot mani par savu īsto dēlu…

Kadruss vicināja kādu šķīvi pa gaisu un sauca:

— Lai dzīvo tāds krietns tēvs!

— Nu, saki, — vai es tev ko slēpju? — teica Andrea.

— Nē, tu arī esi goda vīrs! Bet vai lavs tēvs tiešām ir arī bagāts?

— Bagāts? Tik bagāts, ka pats nezina, cik viņam naudas. Nesen es redzēju, ka bankas ierēdnis atnesa viņam 50000 franku kredītbiļetēs, vakar viņa baņķieris atsūtīja viņam 100000 franku naudā, zelta naudā vien.

Kadruss bija gluži kā apstulbis.

— LJn tevi laiž iekšā tādā namā? — viņš jautāja gluži izbrīnījies.

— Protams.

Kadruss kādu acumirkli cieta klusu; viņš acīm redzot kaut ko pār­domāja.

Piepeši viņš iesaucās:

— Ak, cik jauki vajag būt, kad to visu var saukt par savu īpašumu!

— Ak jā, - iesaucās arī Andrea, — tas ir lieliski!

- Un viņš dzīvo Elizejas laukos?

— Jā, trīsdesmitais numurs, skaists nams, viens pats atsevišķi starp pa­galmu un krāšņu dārzu, vai tu to neesi redzējis?

— Varbūt. Bet kas man daļas gar ārpusi, kas par skaistām lietām tur laikam ir iekšā!..

— Vai tu esi bijis Tileriju pilī? - Nē.

— Nu, pie viņa ir vēl daudz skaistāk.

— Klau, Andrea, laikam gan būtu vērts pieliekties, kad labajam grāfam Monte-Kristo nokrīt naudas maks zemē?

— Ak, tur tanī namā nauda guļ izmētāta tā, kā āboli dārzā.

— Vai tu, zēn, nevarētu mani reiz paņemt līdzi?

— Kas par muļķībām, Kadrus!

— Nu, piemēram, par grīdas vaskotāju.

— Viņam visas istabas izklātas ar tepiķiem.

— Ak, tad man jāapmierinās šo namu redzēt tikai garā, ne patiesībā. Bet vismaz apraksti man to.

— Kā tā?

— Kā, piemēram, iedalīts?

— Ja tu gribi plānu, tad man taču vajadzētu papīru un tinti.

— Te būs viss, kas vajadzīgs, — aši teica Kadruss, padodams rakstām- rīkus un papīru.

Andrea paņēma papīru un smīnēdams sāka zīmēt.

— Vai mūri ap namu ir augsti?

— Nē, astoņas līdz desmit pēdas.

— Logi lieli?

— Vareni, katra rūts tik liela, ka, pat tāds vīrs kā tu izlistu cauri.

— Kur guļ kalpotāji?

— Tiem ir savs nams, kurš ar galveno namu savienots ar zvaniņiem.

— Kāpēc šie sasodītie zvaniņi? Tie tikai daudz naudas izmaksā.

— Jā, agrāk bijis arī suns, bet tagad tas ir Oteilā. Es grāfam tiku teicis: ja viņš atrodas Oteilā, viņa nams Elizejas laukos paliek neapsargāts. Tur var ielauzties zagļi…

— Nu, ko viņš atbildēja?

— Viņš teica: „Kas par to, lai zog!.."

— Ak, Andrea, viņa rakstāmgaldam laikam ir slepens mehānisms.

— Kā tā?

— Jā, tas pat zagli noķer un tad sāk spēlēt kādu melodiju. Man stāstīja, ka izstādē bijušas tādas lietas.

— Ā, nē, viņam gluži vienkāršs rakstāmgalds un vēl atslēga stāv iekšā.

— Vai tad viņu neapzog?

— Nē, viņa ļaudis viņu ļoti mīl.

— Kur ir šis rakstāmgalds, augšā vai apakšā?

— Augšā.

— Uzzīmē man taču skaidri plānu! Vai viņš bieži iet uz Oteilu?

— Divreiz nedēļā, piemēram, rītnakt viņš būs tur, jo viņš mani ielūdza tur ēst pusdienas.

— Ak tu, Dieviņ, tā tik ir dzīve, nams pilsētā, mājas uz laukiem. Un tu tiešām rīt tur būsi?

— Laikam gan.

— Un tu tur paliksi pa nakti?

— Kad man tā iegribēsies. Es pie grāfa esmu gluži kā mājās.

Kadruss uzlūkoja jauno cilvēku neuzticīgi un pētīgi, it kā gribētu iz­zināt, cik daudz viņš piemeloja.

— Kad tu gribi saņemt savus piecsimt frankus? — teica Andrea, no etvijas izņemdams smalku Havannas cigāru.

— Kad tik tev vien ir.

Andrea izvilka no kabatas divdesmit piecus zelta gabalus.

— Ehe, zelta gabali? Nē, pateicos, — teica Kadruss.

— Nu, tev taču pat vēl būs peļņa, kad tu tos izmainīsi…

— Zeņķi, zeņķi! Nedomā, ka Kadruss darīs muļķību! Es lai mainu zeltu? Kas man būtu zeltu devis? Nē, nē, es gribu sudrabu, vienkāršu sudrabu.

— Bet es taču nevaru tik daudz sudraba sev līdz nesāt?

— Labi, nodod to savam durvju sargam, es rīt paņemšu.

— Labi, bet tad tu mani vairs nemocīsi?

— Nekad vairs ne, mīļais, — atteica Kadruss.

Kadruss bija kļuvis nopietns, toties jautrāks izlikās Andrea.

— Cik tu esi jautrs, gluži it kā būtu saņēmis jau mantojumu.

— Vēl ne, bet to es saku, kad es mantošu, tad es jau savu draugu neaizmirsīšu.

— Ja tikai atmiņas spēks vien tev paliks.

— Vai tu mani gribi aizskart?

— Es? Nebūt ne, — atteica Kadruss, — tieši otrādi, es tev gribu dot labu padomu.

— Kādu?

— Atstāj šeit to dimantu, kas tev ir pirkstā, gredzenā: ar tādām muļ­ķībām tu mūs abus gāzīsi postā.

— Kā tā?

— Neapdomīgais cilvēk, tev mugurā sulaiņa livreja un pirkstā gredzens par pieciem tūkstošiem franku.

— Gluži pareizi. Kāpēc tu nepaliki par taksatoru?

— Dimantu ziņā es kaut ko pieprotu, man pašam ir vēl labāks di­mants. Bet vai šis tikai nav neīsts? Tagad tā pasaule ir tik samaitāta, ka godīgs zaglis nemaz vairs neuzdrošinās zagt dimantus zeltkalēju veikalos, — visi ir neīsti, — tad viņš pamēģināja griezt loga rūti. Tā iečirkstējās. — Nē, šis gan ir īsts, — viņš teica, — to es varu droši paturēt.

— Kad tik tev ar dimantu pārdošanu neiziet tā, kā ka zelta naudas mainīšanu, — piebilda Andrea.

— Nebaidies, es to nepārdošu, — teica Kadruss un tad, skaudīgi uzlū­kodams jauno cilvēku, turpināja: — Tu tagad mājās atradīsi zirgu, greznu ekipāžu, sulaiņus un līgavu…

— Nu jā.

— Ko, puis, vai tu man dosi krietnu dāvanu, kad precēsi mana drauga Danglāra meitu? Cik liels īsti būs viņas pūrs?

— Es jau nezinu…

— Miljons, ko?

Andrea tikai paraustīja plecus.

— Un ja arī būtu vairāk, — teica Kadruss, — tev nekad tik daudz nebūs, cik es tev novēlu.

— Pateicos, — teica Andrea atvadīdamies, un vecais izvadīja viņu ārā, rūpīgi aizslēgdams durvis ar paša izgudrotu slepenu ierīkojumu, kā viņš sacīja.

— Šis mīļais Benedeto, — murmināja Kadruss, — man šķiet, viņš ne­ņemtu ļaunā, kad viņam drīz būtu jāmanto, un to, kas viņam palīdzētu drīzāk likt pie mantošanas, viņš nemaz neuzlūkotu ar ļaunām acīm.