Grafs Monte-Kristo

XIV 34. un 17. numurs

Dantess izgāja cauri visiem izmisuma pakāpieniem. No sākuma viņš lūdza, lai to pārved uz citu cietumu, kaut tumšāku un drūmāku, jo tā tomēr viņam būtu bijusi pārmaiņa. Pēc tam tas lūdza, lai viņu laiž pastaigāties, dod gaisu, grāmatas, instrumentus. Nekas no visa tā viņam netika atļauts, bet viņš tomēr vēl lūdza. Viņš sarunājās ar savu cietuma uzraugu, kaut gan tas bija vēl mēmāks nekā iepriekšējais. Pēc šādiem mēģinājumiem nelaimīgais apņēmās pats savai dzīvībai darīt galu un no- mērdēties badā. Viņš neņēma vairs mutē ēdienu, ko cietuma uzraugs tam atnesa, un gulēja uz gultas nekustēdamies.

Uzraugs, viņu tādā stāvoklī atrazdams, domāja, ka tas ir nopietni slims. Edmons pats cerēja, ka viņa gals drīz būs pienācis.

Tā bija pagājušas dažas dienas. Māgas krampji, kuri Edmonu bija mo­cījuši, sāka jau norimt, viņš nejuta arī vairs degošās slāpes; kad viņš aiz­darīja acis, viņš redzēja mētājamies staru kūļus. Vai tās jau bija zīmes no tās nepazīstamās malas, kuru sauc par nāvi?

Te piepeši ap pulksten deviņiem vakarā viņš dzirdēja sienā, pie kuras viņš gulēja, dobju troksni.

Šinī apakšzemes cietumā trokšņoja tik daudz mūdžu, ka Dantess pie tiem jau bija pieradis.

Bet šoreiz viņam troksnis izlikās stiprāks, viņš pacēla galvu, lai labāk ieklausītos.

Tas bija troksnis vai nu no klauvēšanas ar stipru nagu, vai ar zobu, vai arī no kāda instrumenta ciršanas pret sienu.

Lai gan jaunā cilvēka smadzenes bija novājinātas, tajās tomēr piepeši pazibēja domas, kuras pastāvīgi darbojas cietumniekos, — domas par at­svabināšanu.

Tomēr viņam atkal izlikās, ka būtu maldījies, ka tas viss ir sapnis, kurš tam parādījies uz nāves sliekšņa.

Vēlreiz Dantess ieklausījās troksnī. Tas turpinājās kādas trīs stundas. Pēc tam viņam likās, it kā kaut kas tiktu bērts, tad troksnis apklusa.

Pēc dažām stundām troksnis atkal atsākās, šoreiz stiprāk un tuvāk. Ed­mons ieklausījās ar dzīvu interesi, kad ienāca cietuma uzraugs.

Nedēļa jau bija pagājusi no tā laika, kamēr viņš bija apņēmies mirt. Pa visu to laiku Edmons cietuma uzraugam nebija ne vārda sacījis, neat­bildēdams pat tad, kad pēdējais viņam prasīja, kāda tam slimība. Bet šodien uzraugs varēja kļūt uzmanīgs šā trokšņa dēļ un uzreiz darīt galu visām Dantesa cerībām.

Uzraugs nolika ēdienu uz galda.

Dantess piecēlās gultā sēdus un, spēkus saņemdams, sāka runāt par dažādām lietām: par slikto ēdienu, kuru viņam deva, par aukstumu, kurš bija jāpanes šinī apakšzemes caurumā. Viņš sāka lamāties, lai būtu ie­mesls diktāk runāt, un tādā veidā padarīja pavisam nepacietīgu cietuma uzraugu, kurš tieši tanī dienā viņam kā slimam bija izlūdzies buljonu un svaigu maizi.

Par laimi uzraugs nodomāja, ka Dantess murgo, viņš tāpēc atstāja ēdie­nu un aizgāja.

Viens palicis, Edmons atkal sāka ieklausīties.

Troksnis tagad kļuva tik stiprs, ka jaunais cilvēks to viegli varēja sadzir­dēt.

— Nav vairs ko šaubīties, — viņš pats sev sacīja, — tas būs tāds pats nelaimīgs cietumnieks kā es. Viņš strādā, lai sevi atbrīvotu.

Bet piepeši viņa piere aptumšojās. Pieradis pie nelaimes, viņš nevarēja neko priecīgu iedomāties. Viņam iekrita prātā, ka trokšņa iemesls varētu būt tas, ka strādnieki labo blakustelpu.

Viņam vajadzēja par to pārliecināties. Bel kā lai lo izdara? Visvien­kāršāk būtu bijis nogaidīt, kamēr atnāk uzraugs, darīt viņu uzmanīgu uz troksni un noskatīties, kādu seju tas rāda. Bel vai ar to nevarēja visu atkal izpostīt? Edmona domas lā jaucās un drūzmējās, ka viņš neko ne­varēja izdomāt līdz galam. Viņa skatiens vērsās uz atnesto ēdienu, kurš vēl bija silts. Viņš piecēlās, aizgāja līdz galdam, pielika ēdienu pie mutes un ar neizsakāmu kāri sāka to norīt.

Bet viņš apstājās; viņš bija dzirdējis, ka tie nelaimīgie, kas pārcietuši kuģa bojā iešanu, no bada izmērdēti, nomira piepeši, kad kāri metās uz 4* cielu, viņu vājinātai māgai nepiemērotu barību. Edmons nolika uz galda atpakaļ maizi, kuru jau bija piecēlis pie mutes. Viņš tagad vairs negribēja mirt.

Drīz viņš manīja, ka viņa smadzenes apskaidro it kā gaismas stars. Visas viņa domas, līdz tam nenoteiktas un gandrīz vai neaptveramas, sāka atkal ieņemt savas vietas šinī brīnumainajā šaha galdiņā. Viņš spēja atkal domāt un savas domas pamatot ar novērojumiem.

Tad viņš sacīja sev:

— Vajag izmēģināt, tikai nevienu nevajag pakļaut briesmām. Ja tur strādā vienkāršs strādnieks, tad man vajag tikai pieklauvēt pie sienas un viņš tūdaļ apstāsies savā darbā, lai izzinātu, kur un kāpēc klauvē. Bet tā kā viņa darbs nav aizliegts, bet, tieši otrādi, vēl uzdots, tad viņš drīz atkal sāks klauvēt. Bet, ja tas turpretim ir kāds cietumnieks, tad manis saceltais troksnis viņu izbiedēs. Viņš baiļosies, ka viņu var noķert, apstāsies savā darbā un tikai naktī atkal to turpinās, kad domās, ka visi ir apgūlušies un snauž.

Edmons piecēlās kājās. Šoreiz viņa kājas netrīsēja un acis nevērās ciet. Viņš iegāja cietuma kaklā, kur no mitruma kaļķi bija almiekšķējušies, izplēsa kādu akmeni un iesita ar to pa sienu tieši tanī vietā, no kurienes bija dzirdams troksnis.

Trīs reizes viņš atkārtoja sitienus ar akmeni.

No pirmā sitiena tūdaļ troksnis apklusa kā pēc burvju zižļa mājiena.

Edmons nu klausījās ar visu dvēseli. Pagāja stunda, pagāja otra, troks­nis nebija dzirdams. Edmons tikai nojauta, ka otrpus sienas iestājies dziļš klusums.

Pēc kāda laiciņa Edmons pilns cerību apēda gabaliņu maizes un uzdzē­ra malku ūdens un, pateicoties savam spēcīgajam augumam un stiprajai dabai, drīz vien jutās gandrīz vai pilnīgi atspirdzis.

Šādā gaidīšanā pagāja visa diena, bet troksnis un klauvēšana vairs neat­kārtojās.

Istājās nakts un klusums, kuru nekas nepārtrauca.

— Tas ir bijis cietumnieks, kas klaudzināja, — ar neizsakāmu prieku sev teica Edmons.

No šā brīža viņa smadzenes it kā atkal uzliesmoja, dzīve atgriezās atpa­kaļ līdz. ar stipru gribu darboties.

Nakts pagāja, bet troksnis nebija dzirdams.

Visu šo nakti Edmons negulēja.

Atausa diena. Par laiku atnāca cietuma sargs un atnesa brokastis. Ed­mons bija jau apēdis vakarējo ēdienu. Viņš arī brokastis aši apēda un aizvien klausījās troksnī, kad jel tas atkal sāksies. Domās viņš trīsēja, ka tikai troksnis nebūtu apstājies uz mūžu. Drīz viņš staigāja apkārt pa savu krātiņu, drīz stundām ilgi kustināja sava loga dzelžus, vingrinādams atkal savus locekļus, ko bija jau sen atmetis. Tagad viņš atkal gribēja stāties cīņā par saavu nākotni un uzvarēt.

Pa starpām pārtraukdams šo drudžaino darbību, viņš ieklausījās, vai atkal nesākas klauvēšana, dusmodamies par šā cietumnieka pārlieko ap­domību, kurš tomēr nespēja iedomāties, ka viņu darbā bija traucējis cits cietumnieks, kurš tāpat lūkoja tikt brīvībā.

Pagāja vēl diena un vēl, un vēl — trīs dienas, septiņdesmit divas nāves garas stundas, kuras bija noskaitītas minūti pēc minūtes!

Pēdīgi, kad cietuma sargs vakarā atnāca pēdējo reizi, kad Edmons vai simto reizi bija turējis ausi pie sienas, viņam izlikās, it kā viņa galvā, kura bija piespiesta pie mēmajiem akmeņiem, no tālienes atskanētu tik tikko sadzirdamas skaņas.

Dantess atkāpās, lai sakārtotu savas uztrauktās domas, vairākas reizes pastaigāja pa kameru un atkal pielika ausi pie sienas.

Nevarēja vairs būt šaubu: viņpus sienas kaut kas tika rīkots. Cietum­nieks bija nojautis sava pirmā ieroča bīstamību un nu lika lietā citu ieroci, kurš necēla tik lielu troksni; bez šaubām, viņš bija āmuru nomainījis pret lāpstu.

Šā atraduma uzmundrināts, Dantess apņēmās nākt palīgā nepagursto­šajam strādniekam. Viņš atbīdīja no sienas, no kurienes troksnis likās nā­kam, savu gultu un meklēja visapkārt kādu rīku, ar ko varētu atsist mūra kaļķus un izcelt kādu akmeni no sienas.

Nekas noderīgs nebija redzams. Viņam nebija ne nazis, ne kāds cits ass rīks. Bija gan dzelži pie viņa loga, bet tik daudz reižu jau viņš bija pārliecinājies, ka tie bija cieši ielaisti sienā un ka nebija vērts i mēģināt tos izkustināt. Vienīgās mēbeles viņa krātiņā bija gulta, galds, sols, spainis un krūze. Gultā gan bija dzelzs stieņi, bet tie bija pie koka piestiprināti ar skrūvēm. Vajadzēja kaut kādu rīku, ar ko atlauzt skrūves, lai dabūtu šos dzelzs stieņus. Pie galda un sola nebija itin nekā asa: pie spaiņa gan bija bijusi stīpa, bet tā bija jau noņemta.

Dantesam neatlika nekāds cits līdzeklis kā vien sasist krūzi un ar asa­jām lauskām iesākt savu rakšanas darbu.

Viņš nosvieda krūzi zemē, un tā saplīsa gabalu gabalos.

Dantess izmeklēja sev divas trīs asākas lauskas un paslēpa tās salmos, kamēr citas atstāja turpat uz zemes. Saplēsta krūze — tas ir tik dabisks gadījums, ka tur nevarēja būt ne mazāko aizdomu.

Edmonam palika visa nakts darbam, bet pa tumsu darbs veicās vāji, jo viņam vajadzēja izlīdzēties tikai ar tausti, un drīz viņš nomanīja, ka cietā siena bija notrulinājusi viņa darba riku. Viņš atstūma gultu atkal tās agrākā vietā un gaidīja dienu. Līdz ar cerībām atnāca arī pacietība.

Visu nakti viņš dzirdēja, ka nezināmais racējs turpināja savu darbu.

Atausa diena, atnāca cietuma sargs. Dantess teica viņam, ka dzerdams viņš izmetis krūzi no rokām, un krūze saplīsusi. Sargs kaut ko norūca bārdamies un izgāja atnest jaunu krūzi, nevīžodams pat ne pacelt sa­dauzīto veco krūzi.

Pēc minūtes viņš atnāca ar citu krūzi, piekodinādams Dantesam būt uzmanīgākam, un atkal aizgāja.

Dantess ar neizsakāmu prieku dzirdēja, ka noskanēja atslēga apgriez­damās, kas agrāk viņam ikreiz bija it kā sažņaudzis sirdi. Viņš klausījās, kā tālumā noskanēja sarga soļi, tad, kad pēdējās skaņas bija apklusušas, atrāva savu gultu no sienas un nu vājā dienas gaismā pārliecinājās, ka viss pagājušās nakts pūliņš bijis veltīgs, jo viņš rakdams bija atdūries pret akmeni un ne pret kaļķi, kurš bija visapkārt akmenim.

Kaļķis no mitruma bija kļuvis diezgan mīksts.

Priecīgi sirdij pukstot, Dantess redzēja, ka kaļķis gabaliņiem atdalījās no mūra. Taisnība gan — šie gabaliņi bija tikai putekļa lielumā, bel pus­stundas laikā viņš tomēr bija sastrādājis jau sauju. Matemātiķis būtu va­rējis izrēķināt, ka divu gadu laikā tādā darbā varētu izcirst, ja vien pretim negadītos klints, eju, kas būtu divas kvadrātpēdas plata un divdesmit pē­das gara.

Tad cietumnieks pats sev pārmeta, ka nebija izmantojis šim darbam ilgos laika sprīžus, kuros bija nodevies gaidīšanai, pātaru skaitīšanai un izmisumam.

Gandrīz vai sešu gadu laikā, kurus viņš bija jau pavadījis šinī cietumā, — cik lielu darbu viņš nebūtu paspējis, kaut arī lēnām, palēnām!

Un šīs domas deva viņam jaunu sparu.

Trijās dienās ar lielu uzmanību viņš bija tik daudz paspējis, ka varēja, atkasīdams kaļķus, atklāj visapkārt akmeni. Siena bija mūrēta no akmeņu šķembām, kuru starpā bija lielākas saturības dēļ ielaisti lieli akmeņi. Šis nule atklātais akmens piederēja pie šādiem saturamiem akmeņiem; tagad vajadzēja to izkustināt no vietas.

Dantess gribēja lo izdarīt ar nagiem, bet pūliņi bija veltīgi.

Krūzes šķembeles lūza, kad Dantess gribēja ar tām lūkot izcelt akmeni.

Pēc veselas stundas veltīgu pūliņu Dantess piecēlās, viss nosvīdis un izmocījies.

„Vai man nu vajadzēs tādā kārtā uzstāties", viņš nodomāja pie sevis, „pašā sākumā jau izmist un gaidīt bezdarbībā, lai kaimiņš dara visu viens pats, un ja nu viņš arī nokūst?"

Te piepeši viņam iešāvās prātā kādas domas, viņš smīnēdams palika stāvot, uz viņa pieres paši no sevis nosusa sviedri. Cietuma sargs katru dienu mēdza atnest Dantesam ēdienu skārda katliņā. Katliņā tika ielieta viņa porcija zupas un otra porcija vēl kādam cietumniekam. Dantess bija ievērojis, ka šis katliņš reizēm bija vai nu līdz malām pilns, vai arī līdz pusei pilns, skatoties pēc tā, vai nu Dantess pirmais bija dabūjis savu zupas porciju, vai ari to bija saņēmis otrs cietumnieks.

Šim katliņam bija dzelzs osiņa; osiņa ienāca Dantesam prātā. Viņš par to tagad būtu atdevis desmit gadus no savas dzīves, ja tos kāds būtu prasījis.

Cietuma sargs no šā katliņa mēdza saliet zupu Dantesa šķīvī. Kad zupu bija izēsta ar koka karoti, Dantess pats šo šķīvi mēdza nomazgāt, lai to tādā pašā kārtā "lietotu atkal nākamajā dienā.

Šovakar Dantess savu šķīvi, kurš bija no māla, nolika istabas vidū — ceļā no durvīm uz galdu. Ienākot cietuma sargs tiešām arī netīšām uzmina uz šķīvja un saplēsa to.

Šoreiz viņš Dantesam nekā nevarēja sacīt, jo pats bija šķīvim uzminis. Šķīvim gan nevajadzēja būt uz grīdas, bet sargam atkal vajadzēja uzma­nīties un redzēt, kas viņam ir zem kājām.

Tāpēc sargs aprobežojās tikai ar ņurdēšanu.

Tad viņš palūkojās visapkārt, kur varētu ieliet zupu.

Dantesam no galda traukiem bija tikai šis viens šķīvis. Zupai nebija vairs nekādu citu trauku.

— Atstājiet šeit katliņu, — teica Dantess, — jūs rīt varat viņu paņemt, kad atnesīsit man brokastis.

Šāds padoms cietuma sargam ļoti patika. Viņam nu nevajadzēja velti piepūlēties un kāpt pa trepēm lieku reizi augšā pēc šķīvja, tad nonākt atkal lejā un atkal uzkāpt augšā.

Viņš atstāja katliņu. Dantess priekā iedrebējās.

Šoreiz viņš aši apēda zupu un gaļu, kura pēc paraduma tika ielikta zupā.

Kādu stundu pēc pusdienas Dantess vēl nogaidīja, lai būtu pilnīgi pār­liecināts, ka cietuma sargs vairs nenāks atpakaļ ar jaunu šķīvi.

Lēnām viņš paēda pusdienas, iztīrīja katliņu un raudzīja savil jauno ieroci likt lietā. Viņš paņēma katliņa osiņu, ieurba ar to kaļķī starp akme­ni un mazākiem akmentiņiem, un lūkoja ar to kā ar lauzni izkustināt lielo akmeni no vietas.

Viegla akmens pakustēšanās Dantesam pierādīja, ka darbs veicas labi.

Tiešām, pēc stundas akmens no sienas bija izvelts, un palika vairāk nekā pusotras pēdas plats iedobums.

Dantess rūpīgi saslaueīja visus kaļķus, izkaisīja pa. cietuma kaktiem, tad ar krūzes saplīsušo gabalu izraka zemi un uzkaisīja to uz kaļķiem.

Pēc tam, gribēdams izmantot šo nakti, kad gadījums viņam bija devis rokā tik dārgu instrumentu, ar lielu sparu turpināja darbu.

Pret rītu viņš atlika akmeni atpakaļ iedobumā, pievirzīja gultu pie sie­nas un nolikās gulēt.

Brokastīs deva gabalu maizes. Uzraugs ienāca un uzlika to uz galda.

— Nu, vai jūs man neatnesāt citu bļodu? — prasīja Dantess.

— Nē, — atteica cietuma uzraugs, — jūs visu sadauzāt. Jūs sasitāt arī krūzi un bijāt pats vainīgs, ka es saminu bļodu. Ja visi cietumnieki tā dauzītu traukus, tad valdībai būtu lieli izdevumi. Tagad jums jāēd no katliņa, kuru bļodas vietā šeit atstāju; var būt, ka tad jūs vairs nedauzīsit saimnieka traukus.

Dantess pacēla acis uz debesīm un lūgšanā salika rokas zem gultas segas.

Šis dzelzs gabals viņa sirdī pamodināja tādu karstu pateicību debesīm, kādu visā viņa pagājušā dzīvē nebija iespējusi pamodināt vislielākā laime.

Viņš tikai pamanīja, ka no tā laika, kamēr viņš bija iesācis strādāt, otrais cietumnieks savu darbu bija pārtraucis.

Bet tas viņu no iesāktā darba nevarēja atturēt. Ja kaimiņš nenāk pie viņa, tad viņš ies pie kaimiņa. Visu dienu viņš bez apstājas lauza sienu. Vakarā, pateicoties jaunajam instrumentam, viņš no sienas izvilka vairāk nekā desmit sauju sadrupušu akmeņu, kaļķu un cementa.

Kad atnāca stunda, kurā bija jānāk uzraugam, viņš atlieca salocīto stīpi- ņu un nolika katliņu ierastajā vietā. Cietuma uzraugs tajā ielēja parasto tiesu zupas ar gaļu vai, labāk sakot, zupu un zivi, tāpēc ka bija gavēņa diena un cietumniekiem trīs reizes nedēļā deva gavēņa ēdienu. Arī tas bija līdzeklis izzināt laiku, ja Dantess jau sen būtu aizmirsis to skaitīt.

Zupu ielējis, cietuma sargs aizgāja.

Šodien Dantess gribēja pārliecināties, vai viņa kaimiņš tiešām bija bei­dzis strādāt.

Viņš klausījās.

Viss bija klusu kā jau visas šīs trīs dienas, kurās darbs bija apstājies.

Dantess nopūtās; acīmredzot kaimiņš viņam neuzticējās.

Viņš tomēr nezaudēja dūšu un turpināja savu darbu, bet pēc divām vai trim stundām viņš atdūrās pret kavēkļiem.

Dzelzs vairs negāja sienā un noslīdēja gar kaut ko slidenu un gludu.

Dantess aptaustīja kavēkli ar rokām un noprata, ka tas ir stabs.

Šis stabs pilnīgi aizsedza caurumu, kuru Dantess bija sācis urbt.

Tagad vajadzēja urbt augstāk vai zemāk.

Nelaimīgais jaunais cilvēks nebija iedomājies par šādu kavēkli.

— Ak, Dievs! Mans Dievs! — viņš iesaucās. — Es tik ļoti lūdzos, ka cerēju tikt uzklausīts. Tu paņēmi manu brīvību, atņēmi mieru mirt. Mans Dievs, neliec man izgaist izmisumā!

— Kas šeit runā par Dievu un reizē par izmisumu? — atskanēja kāda balss, kura, kā likās, nāca no zemes apakšas un, iedama caur visu ķermeni, jaunekļa ausīs pieņēma it kā aizkapa nokrāsu.

Edmonam mati sacēlās stāvus, un viņš atrāvās atpakaļ.

— Ā, — viņš čukstēja, — es dzirdu cilvēka balsi!

Četrus vai piecus gadus Dantess nebija neko citu dzirdējis kā vienīgi savas kameras sargu, un cietumniekam sargs nav cilvēks; sargs ir tikai dzīvas durvis, kuras pieliktas vēl klāt pie ozola nedzīvajām durvīm; sargs ir tikai lieka bulta, kura tiek pielikta papildus dzelzs bultām.

— Debesu vārdā! — iesaucās Dantess. — Jūs, kas tur esat runājis, runājiet vēl, kaut gan jūsu balss mani izbiedēja! Kas jūs esat?

— Es esmu nabaga cietumnieks, — atteica Dantess, kurš nekautrējās atbildēt.

— No kādas zemes jūs esat? — turpināja balss no apakšzemes.

— Francūzis.

— Jūsu vārds?

— Edmons Dantess.

— Jūsu amats?

— Jūrnieks.

— Kopš kāda laika jūs šeit atrodaties?

— Kopš 1815.gada 28.februāra.

— Kāds jūsu noziegums?

— Es esmu nevainīgs.

— Bet par ko jūs tiekat apvainots?

— Par sazvērestību par labu ķeizara atpakaļnākšanai uz Franciju.

— Kā?! Par labu ķeizara atpakaļnākšanai uz Franciju? Vai tad ķeizars nav vairs tronī?

— 1814.gadā viņš parakstīja savu atsacīšanos no troņa Fonteneblo pilsētā un tika aizsūtīts uz Elbas salu. Bet kopš kura laika sēžat jūs, ka par visu to neko nezināt?

— Kopš 1811.gada.

Dantess nodrebēja: šis cilvēks sēdēja cietumā veselus četrus gadus ilgāk nekā viņš.

— Labi, nerociet vairāk, — teica balss, dzīvi runājot, — tikai sakiet man, cik augstu atrodas caurums, kuru jūs izrakāt!

— Tas ir līdz ar zemes augstumu.

— Ar ko tas ir aizsegts?

— Ar manu gultu.

— Vai jūsu gulta kādu reizi tika pāreelta pa to laiku, kamēr jūs esat šeit?

— Ne reizes.

— Uz kuru pusi jūsu istabai ir durvis?

— Uz gaiteni.

— Un uz kuru pusi ir gaiteņa durvis?

— Uz pagalmu.

— Ak vai! — nočukstēja balss.

— Mans Dievs! Kas jums kaiš? — Dantess nobijies iesaucās.

— Ak, es esmu maldījies! Manu zīmējumu nepilnība mani ir maldi­nājusi, kompasa trūkums ir mani iegāzis postā. Viena nepareiza līnija ma­nā plānā patiesībā ir piecpadsmit pēdu garumā. Bez tam es biju noturējis to sienu, kuru jūs cērtat, par cietokšņa ārējo sienu!

— Bet tad jau jūs būtu izracies līdz jūrai!

— To es arī gribēju.

— Un ko jūs ar to būtu panācis?

— Es būtu meties jūrā, būtu aizpeldējis līdz kādai salai, kas atrodas Ifas pils tuvumā, vai nu līdz Domas, vai Tibulenas salai, vai pat līdz kras­tam, un tad es būtu glābts.

— Bet vai jūs varētu aizpeldēt?

— Dievs būtu man devis spēkus; tagad gan viss ir pagalam.

— Viss?

— Jā. Rūpīgi aiztaisiet caurumu! Nestrādājiet un nenodarbojieties ar neko un gaidiet no manis vēstis!

— Kas jūs pats esat… sakiet man, kas jūs esat!

— Es… es… 27.numurs.

— Jūs man neuzticaties? — prasīja Dantess.

Edmonam likās, it kā rūgti smiekli spiestos caur velvi un aizsniegtu viņa ausis.

— Es esmu kristīts cilvēks! — viņš iesaucās, instinktīvi uzminēdams, ka viņa kaimiņš grib viņu atstāt. — Es zvēru, ka es drīzāk atļautu sevi nokaut nekā jūsu un manām bendēm izpaustu mūsu noslēpumu. Bet, de­besu vārdā, neatstājiet mani, neatraujiet man savu balsi, vai es zvēru, ka es sev pret sienu sadauzīšu galvu, tāpēc ka mani spēki ir beigušies, un jūs tad būsit vainojams manā nāvē!

— Cik jūs esat vecs? Jūsu balss man izklausās jauna cilvēka balss.

— Es nezinu, cik es esmu vecs, jo no tā laika, kamēr mani ielika cietumā, es laiku vairs neskaitu. Es zinu tikai to, ka man bija nepilni deviņpadsmit gadi, kad mani 1815.gada 28.februārī apcietināja.

— Nepilnus divdesmit sešus gadus vecs, — čukstēja balss. — Tādā vecumā cilvēks vēl nevar būt nodevējs.

— Ak nē, nē! Es zvēru jums! — atkārtoja Dantess. — Es jums jau teicu un atkārtoju to pašu vēlreiz, ka es drīzāk ļautu sevi sakapāt gabalos nekā jūs nodotu.

— Jūs darījāt labi, ka man sacījāt, ka mani lūdzāt, jo es jau gribēju sev veidot jaunu plānu un no jums attālināties. Bet jūsu jaunība man par jums galvo, un es ar jums tikšos, pagaidiet!

— Cik ilgi?

— Es jums došu zīmi.

— Bet vai jūs mani neatstāsit vienu? Vai jūs nāksit pie manis, vai atļausit, ka es pie jums nokāpju? Mēs bēgsim kopā, un, ja tas nebūs iespējams, tad mēs sarunāsimies par tiem, kurus mīlam. Vai jūs kādu mīlat?

— Es pasaulē esmu viens pats.

— Tad jūs mani sāksit mīlēt. Ja jūs esat jauns, tad es būšu jūsu draugs, un, ja jūs esat vecs, es būšu jūsu dēls. Man ir tēvs, kuram tagad ir septiņdesmit gadu, ja viņš vēl ir dzīvs. Es mīlēju viņu un kādu meiteni, kuru sauca par Mersedesi. Mans tēvs mani nav aizmirsis, par to es esmu pārliecināts, bet viņa, Dievs zina, vai viņa vēl par mani domā. Es mīlēšu jūs, kā es mīlēju savu tēvu.

— Labi, — sacīja cietumnieks, — līdz rītam.

Šie nedaudzie vārdi tika pateikti tādā balsī, kura Dantesu pārliecināja. Viņš vairs nelūdza, piecēlās, paslēpa no sienas izvilktos gabalus tikpat rūpīgi kā agrāk un piebīdīja gultu pie sienas.

No šā brīža Dantess pilnīgi nodevās savai laimei: viņš vairs nebūs viens, varbūt iegūs brīvību. Un, ja arī viņam būs jāpaliek cietumā, tad tomēr viņam būs biedrs, un dalīts cietums ir tikai puscietums.

Visu dienu Dantess staigāja apkārt ar priekā pukstošu sirdi. Prieks viņu brīžiem nomāca: viņš nosēdās uz gultas malas un spieda roku uz sirds. Pie mazākā trokšņa, kurš atskanēja gaiteni, viņš metās uz durvju pusi. Viņš jau sāka baidīties, ka viņu neatšķir no tā cilvēka, kuru viņš nepazina, bet kuru viņš jau bija sācis mīlēt kā draugu. Tādā gadījumā viņš apņēmās: tiklīdz uzraugs atvilks nost viņa gultu, lai apskatītu cauru­mu, viņš pāršķels viņam galvu ar akmeni, uz kura stāv krūze.

Viņu tad sodītu uz nāvi, to viņš labi zināja. Bet vai viņa dzīve jau nebūtu beigusies, ja šis brīnišķīgais troksnis viņu nebūtu atsaucis atpakaļ?

Vakarā atnāca cietuma uzraugs. Dantess gulēja savā gultā. Viņam šķita, ka tā labāk varētu apslēpt vēl nepabeigto darbu. Viņš laikam bija pa­skatījies uz uzraugu ar ļoti savādām acīm, jo pēdējais sacīja:

— Redzēsim, vai jūs nezaudēsit prātu.

Dantess neatbildēja, bīdamies, ka balss drebošā skaņa viņu nenodotu.

Uzraugs izgāja, galvu šūpodams.

Kad atnāca nakts, Dantess domāja, ka viņa kaimiņš izmantos klusmu un tumsu, lai atkal iesāktu ar viņu sarunu, bet viņš maldījās. Nakts pagāja, un nekāds troksnis neatbildēja uz viņa drudžaino gaidīšanu. Bet otrā rītā, kad cietuma sargs bija aizgājis un Edmons bija gultu atvilcis no sienas, viņš izdzirda trīs sitienus. Uztraukts viņš nokrita ceļos.

— Vai tas esat jūs? — viņš prasīja. — Es esmu šeit!

— Vai jūsu uzraugs jau aizgāja? — prasīja balss.

— Jā, — atbildēja Dantess, — viņš nāks tikai vakarā; mums ir brīvas divpadsmit stundas.

— Tātad es varu rīkoties? — sacīja balss.

— Ak jā, jā! Bez kavēšanās! Es jūs lūdzu.

Zemes gabals, uz kura Dantess, līdz pusei ielīdis caurumā, ar abām rokām bija atspiedies, it kā nogrima. Viņš atlēca atpakaļ, kamēr zemes un atlūzušie akmeņi ieslīdēja caurumā, kas atvērās tieši tā iedobuma priek­šā, kuru Dantess bija izcirtis. Caurumā, kura dziļumu Dantess nevarēja ar acīm izmērīt, parādījās galva, pleci un beidzot viss cilvēks, kurš diezgan viegli izlēca no cauruma.