Grafs Monte-Kristo

XIV Sods

Ļaudis klusuciešot deva ceļu Vilforam. īstas sāpes aizvien iedveš cie­nību. Nav neviena piemēra pat no visvairāk pagrimušiem laikiem, ka liela, sapulcēta ļaužu bara pirmās jūtas, redzot lielu nelaimi un sāpes, nebūtu bijusi vispārēja līdzcietība. Ļoti bieži ienīsti cilvēki tiek dumpja laikā no­kauti, bet reti kad — nelaimīgais, un lai viņš arī būtu noziedznieks, no tiem, kas noskatās viņa tiesāšanā, aizskarts.

Vilfors izgāja caur klātesošo rindām netraucēts, vainīgs, kā pats bija atzinies, bet savu sāpju apsargāts.

Ir notikumi un dvēseļu cīniņi, kurus cilvēki saprot instinktīvi, bet nespēj ar prātu izskaidrot; tas, kas tādos apstākļos vissāpīgāk, visdziļāk ieklie­dzas, tas ir vislielākais dzejnieks. Ļaudis šo kliedzienu uzskata par veselu vēsturi, un viņi dara pareizi, ar to apmierinādamies, it sevišķi, ja klie­dziens ir patiess.

Neaprakstāmi satriektais Vilfors atstāja tiesas namu, drudzis viņu kratī­ja, katra dzīsla šķita raujamies, sastingstam, tūkstam un pušu plīstam, katrs loceklis likās saplosīts.

Mehāniski viņš nolika savus tiesneša svārkus, izgāja streipuļodams pa­galmā, iekāpa savos ratos un rādīja ar roku, lai brauc uz mājām.

Visas viņa izpostītās laimes smagums likās uzkrītam uz viņa galvas un viņu sadragājam. Vēl viņš skaidri nenoprata visas sekas, bet jau sajuta tās.

— Liktenis, liktenis! — viņš čukstēja.

Rati strauji ripoja uz priekšu; Vilfors spilvenos pakustējās un juta kaut

ko zem sevis.

Viņš ar roku aptaustīja, tas bija viņa sievas vēdeklis. Piepeši viņš ie­domājās par sievu.

— A, — viņš pēkšņi iekliedzās, it kā kvēlojoša dzelzs būtu viņam iegrūs­ta sirdī.

Tiešām, kopš stundas viņš bija domājis tikai par savu nelaimi, tagad piepeši viņa gara priekšā parādījās cita, vēl šausmīgāka aina.

Viņš sievu ar nepielūdzamu bardzību bija notiesājis uz nāvi, un viņa bija vāja sieviete, bez aizstāvja pret viņa cieto, vareno gribu, apmulsināta no bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem, sadragāta no kauna, kuru viņai vīrs savas tikumības spilgtajā gaismā bija iztēlojis, — viņa varbūt mira šinī acumirklī.

Stunda bija pagājusi kopš viņas notiesāšanas, varbūt viņa tagad lūdza Dievu par saviem noziegumiem, varbūt rakstīja vēstuli, lai savu tikumiski skaidro laulāto draugu pazemīgi lūgtu piedot.

Vilfors otrreiz iekliedzās sāpēs un niknumā uz sevi.

— Ak, — viņš sauca, — šī sieviete tikai tāpēc kļuva par noziedznieci, ka nāca ar mani sakarā! Es izdvešu noziegumu, un viņai tas ir pielipis kā tīfs, kā mēris! Un es viņu sodīju, es iedrošinājos viņai sacīt: nožēlojiet un mirstiet! Es! Ak nē, nē, — viņai jādzīvo! Mēs bēgsim, atstāsim Fran­ciju, skriesim līdz pasaules galam. Es viņai runāju par bendi! Mums jābēg, es viņai visā atzīšos, visas dienas es viņas priekšā zemošos un teikšu, ka arī es izdarīju noziegumu! Viņai jādzīvo, lai viņas ļaunums nobāl, salī­dzinājumā ar manējo!

Un Vilfors atrāva karietes logu un uzsauca kučierim: — Ašāk, ašāk! — tik briesmīgā balsī, ka tas bailēs pielēca kājās.

Zirgi skrēja pilnos aulēkšos.

— Jā, jā, — atkārtoja Vilfors, jo tuvāk nāca savam namam, — viņai jādzīvo, jānožēlo un jāaudzina mūsu dēls, vienīgā ģimenes atvase. Viņa mīl dēlu, viņa dēļ tā noziedzās. Māte, kas tik ļoti mīlēja, nekad nevar gluži izmist. Mana sieva glābsies un paņems dēlu līdzi. Visus noziegumus es ņemšu uz sevi. Tas būs labs darbs, kaut viens vienīgais. Tas atvieglina sirdi.

Un pirmo reizi prokurors uzelpoja vieglāk.

Kariete iebrauca pagalmā.

Vilfors izlēca ārā; sulaiņi bija pārsteigti, redzot viņu tik ātri atgrie­žamies. Neviens viņam neteica ne vārda, visi klusu deva ceļu.

Viņš pagāja garām Nuartjē durvīm un caur pusatvērtajām durvīm pa­manīja divas ēnas, bet nemiers dzina viņu tālāk.

Viņš devās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz Valentīnas tukšo istabu un uz viņa sievas istabām.

Viņš aizslēdza kāpņu durvis.

— Neviens lai mūs netraucē, — viņš noteica pie sevis, — man viņai jāatzīstas un jāatklāj mans noziegums…

Durvis uz Vilfora kundzes istabām bija vaļā.

„Tā ir laba zīme," viņš nodomāja.

Un viņš iegāja salonā, kur katru vakaru Eduāram tika klāta gulta, jo, kaut gan viņš bija nodots pansijā, māte tomēr negribēja no viņa šķirties, un zēns ik vakarus nāca mājās.

— Nav neviena, — prokurors teica, istabā apkārt lūkodamies, — lai­kam viņa ir guļamistabā.

Viņš steidzās pie durvīm. Tās bija aizšautas. Prokurors nodrebēja.

— Eloīze! — viņš sauca. Likās, ka istabā kaut kas kustās.

— Kas tur ir? — jautāja kāda baJss.

Likās, it kā Vilfora kundzes balss skanētu vājāk nekā parasti.

— Atver, atver! — sauca Vilfors. — Es tas esmu.

Bet, neskatoties uz viņa saucienu, durvis tomēr netika atvērtas. Vilfors ar kājas spērienu izlauza durvis. Pie durvīm uz buduāru stāvēja viņa sieva.

Viņa bija bāla, viņas vaibsti sapostīti, acis lūkojās briesmīgi stīvi.

— Eloīze! Eloīze! — viņš iesaucās. — Kas ir ar tevi, runā? Jaunā sieva pastiepa pret viņu stīvu roku.

— Ir izpildīts, mans kungs, — viņa teica dobji. — Ko jūs vēl no manis prasāt?

Un viņa saļima uz grīdas.

Vilfors piesteidzās pie viņas un satvēra sievas roku. Roka, cieti sa­ķērusi, turēja mazu flakonu, Vilfora kundze bija mirusi.

Gluži apstulbis šausmās, prokurors atlēca atpakaļ līdz durvīm un uz­lūkoja līķi.

— Mans dēls! — viņš piepeši iekliedzās. — Kur ir mans dēls? Eduārs! Un viņš metās lejā pa kāpnēm.

Viņa balsī bija dzirdamas tādas dziļas sirds izbailes, ka apkalpotāji pie­skrēja klāt.

— Mans dēls — mans dēls — kur ir Eduārs? — jautāja prokurors. — Kur Eduārs?

— Jaunais kungs nav lejā, cienījamais kungs, — atbildēja sulainis.

— Laikam viņš rotaļājas dārzā, palūkojaties aši!

— Nē, cienījamā kundze pirms kādas pusstundas aicināja jauno kungu pie sevis, un kopš tā laika viņš lejā nav bijis.

Auksti sviedri apklāja Vilfora pieri, kājas negribēja vairs klausīt, domas sāka jukt.

Streipuļodams viņš devās atkal pa kāpnēm augšā.

Istabā gulēja viņa sievas līķis; saukt viņš baidījās, lai netraucētu nāves mieru.

— Eduār! Eduār! — viņš stenēja.

Neviens neatbildēja.

Prokurors pagāja soli uz priekšu.

Līķis gulēja pie pašām buduāra durvīm, Eduāram vajadzēja būt iekšā. Mirusī māte likās apsargājam savu bērnu, un stingrām, plaši atvērtām acīm, noslēpumaini ironisku smaidu uz lūpām viņa skatījās uz prokuroru.

Durvis bija tikai pievērtas, varēja redzēt atvērtas klavieres un pusi no zilā dīvāna.

Uz šā dīvāna gulēja zēns.

Laikam viņš dusēja.

Nelaimīgais tēvs priekā iekliedzās. Viņš gribēja paķert bērnu un bēgt, bēgt.

Vilfors atgādināja nāvīgi ievainotu tīģeri, kura salauztie zobi rokas viņa pēdējā brūcē.

Viņš vairs nebaidījās nekādu ļaunu zīmju, nedz spoku. Viņš pārlēca pāri līķim, it kā būtu lēcis pāri liesmojošam sārtam.

Viņš paņēma bērnu savās rokās, sauca, kratīja — nekādas atbildes. Viņš berzēja bērna rociņas, skūpstīja viņa pieri, raudzīja sirdi — tā vairs nepukstēja!

Bērns bija miris.

Pie svārciņiem bija piesprausts papīrs.

Vilfors apjuka, bērns izkrita no viņa rokām un novēlās pie mātes.

Prokurors ieraudzīja Eloīzes rokrakstu un lasīja sekojošas rindiņas:

„Spriediet, vai es biju laba māte, jo, mīlēdama savu bērnu, es kļuvu par noziedznieci. Laba māte neaiziet bez sava bērna!"

Vilfors atkal piesteidzās pie bērna un izmeklēja to ar tēva uzmanību, kā lauvas māte pūlas ap savu bērnu.

— Liktenis! Liktenis! — viņš čukstēja.

Līdz šim izmisums, dusmas, niknums viņu bija uzturējuši pie dzīvības un dzinuši, tagad viņu pārņēma briesmīgas šausmas šo divu līķu tuvumā.

Viņa galva dunēja, viņš ar mokām piecēlās, šis lik cietsirdīgais vīrs gāja pie sava tēva, lai taču atrastu kaut vienu cilvēku, pie kura krūtīm viņš varētu raudāt, kuram stāstīt par savu nelaimi.

Viņš iegāja Nuartjē istabā.

Nuartjē likās sirsnīgi un uzmanīgi klausāmies abatā Buzoni, kurš bija mierīgs un vēss kā aizvien.

Kad prokurors pamanīja abatu, viņš neviļus pielika roku pie pieres. Pagātne atkal viņam atgriezās. Viņš atcerējās savu apciemojumu pie abata Buzoni pēc pusdienas mielasta Oteilā un tad abata vizītes Valentīnas nā­ves dienā.

— Jūs šeit, mans kungs, — teica prokurors, — jūs arī šeit parādāties laikam tikai kā nāves pavadonis?

Buzoni pagriezās, un prokurora uztrauktā seja un stīvais acu skatiens abatam diezgan skaidri vēstīja, kas noticis zvērināto tiesas sēdē; kas vēl bija noticis, to viņš nezināja.

— Es nāku jums teikt, ka jūs savus grēkus pret mani esat nolīdzinājis, un es lūdzu Dievu, lai viņš apmierinās ar šo sodu un piedot, kā es pie­dodu.

— Mans Dievs, — atkāpdamies iesaucās Vilfors, - šī balss — nav abata Buzoni balss!

— Nē.

Abats noņēma savus liekos matus, un viņa garie, melnie mati iežogoja viņa bālo seju.

— Tas jau ir grāfs Monte-Kristo! - iekliedzās prokurors satrūkda- mies.

— Tas ir vēl kas cits, karaliskais prokuror, meklējiet labāk, rakņājieties pa savu pagātni!

— Šī balss, — kur gan es to esmu dzirdējis?

— Divdesmit trīs gadus atpakaļ Marseļā, tai dienā, kad jūs saderi­nājāties ar Senmerāna jaunkundzi. Atcerieties tikai!

— Jūs neesat Buzoni, neesat Monte-Kristo, jūs esat apslēpts, nepie­lūdzams, nāvīgs ienaidnieks — es jums Marseļā esmu ko ļaunu darījis…

— Jā, tā ir, tev taisnība, — Monte-Kristo, rokas uz krūtīm krustodams, — meklē, meklē savā pagātnē!

— Bet ko tad es tev esmu padarījis? — kliedza prokurors, kura gars aizvien vairāk aptumšojās. — Ko es tev esmu nodarījis? Saki!

— Jūs mani nosodījāt uz lēnu, neģēlīgu nāvi cietumā, jūs manu tēvu nokāvāt, manu mīlestību, manu brīvību, manu laimi laupījāt!

— Kas jūs esat? Mans Dievs, kas tad jūs esat?

— Es esmu tā nelaimīgā spoks, ko jūs nogremdējāt Ifas pils pagrabos. Kad šis spoks pēdīgi izcēlās no kapa, viņš pieņēma grāfa Monte-Kristo masku, liktenis deva viņam neskaitāmu bagātību un varu rokās atriebt pasaulei par visu un visiem nodarītu ļaunu. Vai pazīstat mani?

— Ak, es pazīstu tevi, — es pazīstu, — iesaucās prokurors, — tu esi…

— Es esmu Edmons Dantess!

— Tu esi Edmons Dantess, — kliedza prokurors, —• nāc!

Un viņš sagrāba Dantesu un veda to skriešus augšā pa kāpnēm.

— Lūk, Edmon Dantes! — teica prokurors, rādīdams uz abiem līķiem sievas istabā. — Lūk, lūk, tu esi labi atriebies!

Redzēdams šo briesmīgo skatu, Dantess nobālēja, viņš juta, ka ir pār­kāpis atriebības robežas, ka viens cilvēks nevar ne pats sevi, ne visus cietējus atriebt, ka atriebties var tikai visi cietēji kopā. Viena cilvēka, pat viscēlākā, atriebšanās būs aizvien patīga un nezinās mēru noturēt, jo nav vienas personas varā notikuma norisi grozīt pēc savas gribas. Visu cietēju un apspiesto atriebšanās arī nebūs atriebšanās, bet izlīdzināšana. Un ko viņš vairs spēja šeit izlīdzināt?

Ar neaprakstāmām izbailēm sirdī viņš metās pie nelaimīgā bērna, at­vēra tā acis, taustīja pulsu un iesteidzās ar viņu Valentīnas istabā, kuru aizslēdza aiz sevis.

— Mans bērns! — iesaucās prokurors. — Viņš atņem man bērna līķi — ak, lāsts, nelaime, nāve pār mani!

Prokurors gribēja mesties Dantesam pakaļ, bet viņš stāvēja kā piena­glots, viņa acis atplētās, pirksti sarāvās un iecirtās krūtīs, asinis saskrēja nagos. Viņš neko nejuta, viņa dzīslas uztūka, galva kvēloja kā ugunīs.

Šis stingums turpinājās vairākas minūtes, līdz bija notikusi galīga prāta aptumšošanās.

Viņš skaļi iekliedzās, tad sāka ārprātīgi smieties un metās pa kāpnēm lejā!

Stundas ceturksni vēlāk atvērās Valentīnas istabas durvis, un ienāca Dantess. Aizsmakušu elpu, bāls, stīvu skatienu viņš stāvēja, citkārt tik mie­rīgais, cēlais vaigs bija dziļu sāpju sagrauzts.

Rokās viņš turēja bērnu, kuram nekāda palīdzība dzīvību nevarēja vairs atdot.

Viņš pazemīgi noliecās ceļos un klusi nolika mazās miesiņas blakus mātei, galvu pielikdams viņai pie krūtīm.

Tad viņš atstāja istabu.

Uz kāpnēm viņš satika kādu sulaini, kurš tam teica, ka kungs esot dārzā.

Monte-Kristo steidzās turp un redzēja prokuroru sulaiņu klātbūtnē ar lāpstu rokam zemi.

— Šeit vēl nav, — prokurors čukstēja, — šeit vēl nav.

Monte-Kristo piegāja pie viņa.

— Mans kungs, — viņš teica pavisam klusi un pazemīgi, — jūs esat pazaudējis dēlu, bet jūsu meita…

Prokurors pārtrauca viņu, viņš nebija ne dzirdējis, ne sapratis.

— Ak, es viņu atradīšu, — prokurors sauca, — jūs gan sakāt, ka viņa šeit nav, bet es viņu tomēr atradīšu, un lai man arī vajadzētu rakt līdz pastarai dienai!

Monte-Kristo iztrūcies atkāpās.

Un, it kā baidīdamies, ka šā nolādētā nama sienas varētu sagāzties un viņu sadragāt, Monte-Kristo metās uz ielas, otru reizi šaubīdamies, vai viņam bija tiesības tā darīt, kā viņš darījis.

— Ak, diezgan, diezgan, — viņš teica, — glābsim pēdējo!

Kad Monte-Kristo ienāca savā namā, viņš sastapa Moreli, kurš kā ēna maldījās apkārt, ilgodamies pēc tā brīža, kad viņam tiktu atļauts mirt.

— Sagatavojies, Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — rīt mēs atstā­sim Parīzi.

— Vai mums šeit nav nekā vairs ko darīt?

— Nē, — atteica Monte-Kristo, — lai Dievs dod, ka es nebūtu jau par daudz darījis.

Nākamajā dienā viņi atstāja Parīzi tikai Batistena pavadīti. Haide bija paņēmusi līdzi tikai Alī, Bertučio palika pie vecā Nuartjē.