Grafs Monte-Kristo

XVI Kursa maiŅa >

Dažas dienas pēc šis izrādes Albērs de Morserfs brauca uz Elizejas laukiem, lai apciemotu grāfu Monte-Kristo. Viņam vēlreiz bija jāaiznes grāfam baroneses Danglāras pateicība; viņam līdzi atbrauca arī Lisjēns Debrē, kurš arī pievienoja dažus komplimentus Albēra vārdiem, bet kura nolūki bija citi; tomēr Monte-Kristo tos noprata diezgan pareizi.

Viņam likās, ka Debrē nācis divkārtējas ziņkārības dzīts, no kuras vie­nai pusei sākums meklējams pie baroneses Danglāras. Baronese, tā Mon­te-Kristo sprieda, — nevarēdama pati tuvāk iepazīties un izdibināt to vīru, kurš dāvinājis zirgus par trīsdesmit tūkstošiem franku un nāca uz operu ar grieķu verdzeni, kura bija apbērta ar dimantiem vismaz viena miljona vērtībā, gribēja izmantot citas acis, lai vismaz redzētu šā vīra tuvāko ap­kārtni un mājas dzīvi, pēc kuras varētu apspriest viņa raksturu.

Tomēr ārēji grāfs neizlikās, ka manītu kādu sakaru starp Debrē ap­meklējumu un baroneses ziņkārību.

— Jūs esat gandrīz vai pastāvīgi saskarē ar baronu Danglāru? — viņš jautāja Albēram.

— Zināms, grāfa kungs; jūs taču zināt, ko jums tiku sacījis.

— Tātad tā lieta aizvien vēl tiek turpināta?

— Vairāk nekā jebkad, — izmeta Debrē, — tā ir gandrīz vai jau galīgi izlemta lieta.

Un, bez šaubām, domādams, ka šie daži vārdi, ar kuriem viņš iejaucās sarunā, dod viņam tiesību vairāk līdzi nerunāt, bet nodoties tikai klusai novērošanai, Debrē ieknieba acīs savu lorneti, iekoda zobos sava spieķa zelta rokturi un sāka staigāt apkārt pa istabu, aplūkodams gleznas un pie sienām pakārtos ieročus,

— Ā! — Monte-Kristo turpināja sarunu. — Es biju domājis, ka izšķi­rošais brīdis vēl nav tik tuvu.

— Ak, mīļais grāfa kungs, — atbildēja Albērs, — viss iet savu gaitu gluži nemanot; kamēr nemaz par to nedomā, tās veidojas un beigās tikai pabrīnies par to virzienu, kādā tās aizgājis. Mans tēvs un Danglārs kopā esot dienējuši Spānijā, mans tēvs armijā, Danglārs intendatūrā, karaspēka apgādē, tur abi esot likuši pamatu savai bagātībai, kuras līdz tara Danglā­ram nemaz nebijis un kuru mans tēvs revolūcijā bija zaudējis; politiski un militāri nopelni manam tēvam palīdzējuši iegūt lielas summas un fi­nansiāli nopelni Danglāram — apbrīnojamas summas.

— Jā, tiešām! — teica Monte-Kristo, — es domāju, Danglāra kungs man arī ko par to sacīja, — un, pametis skatienu uz Lisjēnu, kurš šķirstīja kādu albumu, viņš turpināja, — un viņa ir smuka, Eiženijas jaunkundze? Jo man liekas, ka tā viņu sauca.

— Ļoti smuka jeb, pareizāk, ļoti skaista, — atbildēja Albērs, — bet es, necienīgais, neprotu viņas skaistumu cienīt.

— Jūs jau runājat tā, it kā būtu viņas virs.

— Ā! — teica Albērs, apskatīdamies pēc Lisjēna.

— Vai zināt, — klusi teica Monte-Kristo, — jūs neliekaties pārāk sa­jūsmināts par šīm precībām?

— Ak, mans Dievs! — atbildēja Albērs. — Es neesmu vienīgais, kas nav sajūsmināts.

— Bet kas tad vēl? Jūs taču man sacījāt, ka jūsu tēvs vēloties šīs precības.

— Bet Eiženijas jaunkundze tās nevēlas, un…

— Ā! Un…?

— Mana māte, — turpināja Albērs. — Viņai ir gudrs un drošs ska­tiens. Viņai ir, es nezinu, kāds aizspriedums pret Danglāriem.

— To es varu saprast, — teica Monte-Kristo savādā balsī, — grāfiene Morserfa ir personificēta aristokrātija un sevišķi smalkjūtīga, tāpēc viņa mazliet kavējas aizskart vienkārša cilvēka rupjo roku, kurš tikai caur ba­gātību ticis augstākās aprindās.

— Es nezinu, vai tas ir iemesls, — atteica Albērs, — bet to es zinu, ka šīs precības, ja tas notiktu, darītu manu māti ļoti nelaimīgu. Jau pirms sešām nedēļām vajadzēja notikt ģimeņu sapulcei, bet es dabūju briesmīgu migrēnu — galvassāpes…

— īstas galvas sāpes? — smiedamies jautāja grāfs.

— Ā! Ļoti nopietni, laikam bailes… tā ka saruna tika atlikta uz diviem mēnešiem. Nav jau ko steigties, es vēl neesmu divdesmit vienu gadu sa­sniedzis un Eiženijai ir tikai septiņpadsmit. Bet šie divi mēneši drīz bei­dzas. Jūs varat iedomāties, grāfa kungs, kādā klizmā es atrodos. Ak, cik apskaužams jūs esat, ka esat brīvs!

— Nu, esiet arī jūs brīvs!

— Tas manu tēvu pārāk apbēdinātu, kad es neprecētu Eiženiju.

— Nu, tad preciet to! — teica grāfs, plecus savādi paraustīdams.

— Tās manai mātei būtu īstas ciešanas, — teica Albērs.

— Nu, tad nepreciet! — teica grāfs.

— Es redzēšu, jūs man varbūt palīdzēsit, dosit padomu, vai ne? Ak, lai manai labai, mīļai mātei aiztaupītu sāpes, es varētu ar tēvu sanaidoties!

Monte-Kristo novērsās; viņš likās aizgrābts.

— Ē! — viņš teica Debrē, kurš otrā zāles galā sēdēja ar zīmuli un piezīmju grāmatiņu rokās. — Ko tad jūs tur darāt? Zīmējat kādu skici pēc Pusēna?

— Es — un skice! — omulīgi atteica Debrē. — Es pārāk cienu glezniecību! Nē, nē, es daru kaut ko gluži pretēju glezniecībai, es rakstu skaitļus.

— Skaitļus?

— Jā, es rēķinu, un tas netieši attiecas arī uz jums, vikont Albēr; es aprēķinu, cik Danglāra firmai vajadzēja vinnēt pie pēdējās Haiti papīru kursa celšanās: fondi trijās dienās cēlušies no 206 uz 409, un gudrais baņķieris daudz iepircis par 206. Viņam vajag būt vinnējušam trīssimt tūkstošus liru.

— Tas vēl nebūtu viņa labākais loms, — teica Albērs. — Vai viņš nav šogad vinnējis veselu miljonu spāniešu papīros?

— A, to nevar zināt, bet Haiti, tā ir pavisam kas cits; Danglāra kungs vakar pārdeva par 409 un iebāza kabatā 300000 vinnējis, bet zaudējis divdesmit vai divdesmit piecus tūkstošus.

— Un kāpēc fondi ir krituši no 409 uz 205? — jautāja Monte-Kristo. — Jums jāatvaino mani, jo esmu nezinātājs šinīs biržu intrigās.

— Tāpēc — smiedamies atbildēja Albērs Debrē vietā, — ka ziņas nāk cita pēc citas, bet nav līdzīgas cita citai…

— Vai velns! — teica grāfs. — Debrē kungs vienā dienā riskē pazaudēt trīssimt tūkstošus. Viņš tātad tiešām ir milzīgi bagāts?

— Viņš īstenībā nav tas, kurš riskē, — dzīvi teica Lisjēns, — tā ir pati Danglāra kundze; viņa tiešām ir bezbailīga.

— Bet jūs, Lisjēn, jūs taču esat apdomīgs virs un zināt, cik maz var paļauties uz tādām biržas ziņām, jo jūs jau esat pats tuvu pie ziņu avota, jums vajadzētu Danglāra kundzi atturēt, — smaidīdams teica Albērs.

— Kā lai es to spēju, ja tas neizdodas pat viņas vīram? — teica Lisjēns. — Jūs pazīstat baroneses raksturu, nevienam nav ietekmes uz viņu, viņa aizvien dara to, ko pati grib.

— Ak, ja es būtu jūsu vietā… — teica Albērs.

— Nu?

— Es viņu izdziedētu; tas būtu arī pakalpojums viņas nākamajam zno­tam.

— Kā tā?

— Ā, ļoti vienkārši. Es viņai dotu mācību.

— Mācību? — jautāja Debrē, jau apjukdams.

— Jā. Jūsu stāvoklis, kā ministra sekretāram, piedod no jums izpla­tītajām ziņām lielu nozīmi un ticamību; jūs nevarat ne muti paplest, tūdaļ biržas aģenti pieraksta katru jūsu vārdu; lieciet Danglāra kundzei reižu reizēm zaudēt līdz simttūkstoš frankiem, un viņa kļūs uzmanīga un ap­domīga.

— Es nesaprotu… — stostījās Debrē.

— Viss taču ir ļoti skaidrs, — atbildēja Albērs ar naivitāti, kurā nemaz nevarēja manīt, ka tā ir mākslota. — Kādurīt paziņojiet kaut ko gluži nedzirdētu, telegrāfisku ziņu, kuru tikai jūs varat zināt: ka Henrijs IV, piemēram, vakar bijis ciemos pie Gabrieles, — fondi tūdaļ lieliski celsies, Danglāra kundze pēc tā ierīkos savu biržas spēli un visādā ziņā zaudēs, ja nākamajā rītā Bošāns savā avīzē rakstīs:

„Nav pareizi, ka ļaudis, kuri lietas var labi pārzināt, apgalvo, ka karalis Henrijs IV vakar bijis pie Gabrieles; šis fakts ir gluži nepatiess; karalis Henrijs IV Pontrefu nav atstājis."

Lisjēns piespiesti smējās.

Monte-Kristo, pēc uzskata gluži vienaldzīgs, nebija palaidis garām ne­vienu vārdu no šīs sarunas, un viņa asās acis bija pat, kā likās, atklājušas kādu noslēpumu ministra sekretāra apjukumā.

Lisjēns Debrē pasteidzās pabeigt savu apciemojumu; viņš šeit vairs ne­jutās omulīgi.

Grāfs teica, viņu izvadīdams, tam dažus paklusus vārdtis, uz kuriem Lisjēns atbildēja:

Monte-Kristo atgriezās atpakaļ pie jaunā Morserfa.

— Apdomājiet labi, — teica grāfs, — vai jūs nedarījāt nepareizi, šādā kārtā ar Debrē runājot par savu nākamo sievasmāti?

— Lūdzu, grāfa kungs, — teica Albērs, — neizrunājiet jau iepriekš šo vārdu!

— Vai tad grāfiene, jūsu māte, tiešām bez pārspīlējuma ir tik ļoti pret šīm precībām?

— Tik ļoti pretī, ka baronese reti atnāk uz mūsu namu un ka mana māte pie Danglāriem, man liekas, nav vēl ne divas reizes bijusi.

— Tad, — teica Monte-Kristo, — es jūtos iedrošināts ar jums atklāti runāt. Danglāra kungs ir mans baņķieris, Vilfora kungs ir apbēris mani ar laipnībām aiz pateicības par laimīgo gadījumu, kas man deva izdevību viņam pakalpot. Es tāpēc paredzu veselu virkni svētku un mielastu. Lai neizliktos par liekēdi, jā, arī lai aizsteigtos citiem priekšā, es apņemos ielūgt Danglāra kungu un kundzi un Vilfora kungu un kundzi uz savu villu Oteilā. Ja ielūdzu jūs un Morserfa kungu un kundzi — Vai tad tas neizskatīsies gandrīz vai pēc derību svētkiem, vai vismaz Morserfa kundze to tā neuzlūkos no sava stāvokļa? It sevišķi vēl, ja Danglāra kungs parāda man to godu, ka atved līdzi savu meitu Eiženiju? Tad jūsu māte, grāfiene, turēs uz mani ļaunu prātu, ko es nebūt nevēlos; tieši otrādi, es jūs ļoti lūdzu, lai jūs viņai atgādināt, cik gauži es vēlos, ka viņa uz mani turētu labu prātu.

— Tiešām grāfa kungs, — teica Albērs, — es jums daudzreiz pateicos, ka jūs bijāt pret mani tik atklāts. Un mana māte uz jums tur ļoti labu prātu, kad jūs pagājušajā reizē pie mums bijāt, mēs vēl kādu stundu pēc tam runājām par jums. Viņa būs jums ļoti pateicīga, ka viņai nevajadzēs piedalīties jūsu svētkos, kaut gan tēvs briesmīgi dusmosies.

Grāfs pasmējās.

— Nu, labi, — viņš teica Albēram, — bet, ja nu jūs, manu pirmo Parīzes pazīstamo, pie manis neredzēs un mani par jums prasīs? Ierīkojiet vismaz tā, ka jūs esat kaut kur citur aizņemts, un atsūtiet man par to rakstisku ziņu! Jūs zināt, baņķieri tic tikai rakstiskam vārdam.

— Man iekrīt prātā vēl kas labāks, grāfa kungs, — teica Albērs, — mana māte gribēja pabūt pie jūras. Kurā dienā jūs esat paredzējis savu mielastu?

— Sestdien.

— Šodien ir otrdiena, labi, rītvakar mēs aizbraucam, parīt mēs esam Treporā. Jūs tiešām esat lielsks vīrs, grāfa kungs, ja mākat visiem izdarīt pa prātam.

— Es? Jūs man parādāt par daudz goda; es gribētu jums izpatikt, tas ir viss.

— Kad jūs esat izsūtījis ielūgumus?

— Šodien.

— Labi, es steidzos pie Danglāra kunga un paziņoju viņam, ka rītā līdz ar māti atstāju Parīzi. Es neesmu jūs redzējis un tātad nekā nezinu par jūsu mielastu.

— Ak, jūs neapdomīgais jaunais cilvēks! — iesaucās grāfs. — Un Debrē, kurš jūs šeit pie manis redzēja?

— Ak jā, taisnība!

— Tieši otrādi, es jūs šeit pie sevis ielūdzu bez visām rakstiskām for­malitātēm, un jūs man gluži vienkārši atbildējāt, ka sestdien nevarat būt mans viesis, jo jau rīt braucot uz Treporu.

— Nu, labi! Tātad tas jau būtu nokārtots. Bet vai jūs varbūt vēl ne­apmeklēsit manu māti, pirms aizceļojam?

— Vēl šodien tas būtu grūti izdarāms; bez tam es jūs traucētu saga­tavoties ceļam.

— Nu, labi, dariet vēl kaut ko jaukāku! Jūs līdz šim bijāt vienmēr laipns vīrs, esiet tagad pielūgšanas cienīgs!

— Kas man jādara, lai iegūtu šādu cēlu stāvokli?

— Klausieties! Jūs šodien esat brīvs kā putns debesīs. Nāciet man līdzi uz dineju, mēs būsim pašu ļaudis vien — jūs, māte un es. Jūs manu māti tikko esat redzējis; viņa ir sieviete, kuru vērts tuvāk pazīt, un es neko vairāk nenožēloju, ka nav otras tādas, divdesmit gadus jaunākas, tad, zvē­ru jums, drīz vien būtu divas grāfienes Morserfas — vecā un jaunā. Manu tēvu jūs šodien mājās neatradīsit, viņam ir sēde, un viņš ēdīs pusdienas pie lielreferendāra kunga. Nāciet, mēs tērzēsim par mūsu ceļojumiem jūs pastāstīsit mums par savām dēkām, iepazīstināsit mūs ar grieķietes dzī­vesstāstu, kuru mēs redzējām operā un kuru jūs dēvējāt par verdzeni, bet turat kā princesi. Mēs runāsim itāliski, spāniski, kā vien jūs gribat: nāciet, nāciet, mana māte ļoti priecāsies!

— Tūkstošreiz paldies! — teica grāfs, — par šo tik mīļo ielūgumu, es bezgala nožēloju, ka nevaru to pieņemt. Es neesmu brīvs, kā jūs domājat, man šodien ir ļoti svarīga satikšanās.

— Ak, ejiet jel! Jūs mani tik tikko kā pamācījāt, kā tikt vaļā, ja tiek ielūgts uz nepatīkamu mielastu. Man vajag pierādījumu. Es gan, par laimi, neesmu baņķieris kā Danglārs, bet tikpat neticīgs.

— Es jums došu pierādījumu, — teica Monte-Kristo. Viņš piezvanīja.

— Hm! — . noteica Albērs. — Šī jau ir otrā reize, kad jūs atsakāties ēst kopā ar manu māti. Tas ir ar nodomu, grāfa kungs.

Monte-Kristo notrīsēja.

— Ā, tā nedomājiet! — viņš teica. — Bet te jau arī nāk mans pie­rādījums.

Ienāca Batistens un palika pie durvīm stāvot.

— Es nezināju par jūsu apciemojumu, Morserfa kungs, vai ne tā?

_ Ak, ko, jūs neesat ikdienišķs cilvēks, — atteica Albērs, — es nevaru galvot, varbūt jūs tomēr zinājāt.

_ Vismaz es nevaru uzminēt, — teica grāfs, — ka jūs mani ielūgsit uz pusdienām.

_ Jā, to gan jūs nevarējāt zināt.

— Nu, labi, tad klausieties! Batisten, ko es jums šorīt sacīju, kad jūs iesaucu savā darbistabā?

_ Likt grāfa kunga durvis slēgt, tiklīdz pulkstenis būs sitis pieci, — atteica sulainis.

_ Labi, tālāk!

_ Ā, grāfa kungs, lai paliek!.. — teica Albērs.

_ Nē, nē, — atteica Monte-Kristo, — es visādā ziņā gribu atsvabi­nāties no tā noslēpumainā plīvura, kuru jūs esat man uzklājis, mīļais vikont; ii" par grūtu mūžīgi tēlot Manfrēda lomu. Es gribu dzīvot kā kristāla namā. Tālāk… turpiniet, Batisten!

_ Tālāk, lai es nevienu nepieņemot kā vien majoru Bartolomo Ka- valkanti un viņa dēlu.

— Jūs dzirdat, majoru Bartolomo Kavalkanti, vīru no visvecākajiem Itā­lijas muižniekiem, kura ģimeni jau Dante piemin… Jūs atceraties, „Pekles" desmitajā dziedājumā; tad viņa dēlu, jaunu cilvēku, apmēram jūsu gados un stāvoklī, vikont, kurš ar sava tēva miljoniem parādīsies Parīzes sa­biedrībā. Majors man šovakar stādīs priekšā savu dēlu — kontinu, kā Itālijā sauc vikontu. Es redzēšu, vai no viņa var ko izveidot. Jūs man taču palīdzēsit, vai ne, vikont?

_ Bez šaubām, — atbildēja Albērs, — tātad tas ir jūsu vecs draugs?

_ Nebūt ne, viņš ir cienījams sinjors, ļoti laipns, ļoti smalks, tādu Itālijā ir simtiem! Vecu ģimeņu izvirtušie pēcnācēji. Es viņus dažas reizes esmu redzējis Buloņā, Florencē, Lukā; tādi ceļa paziņas ir ļoti uzbāzīgi, viņi visur prasa draudzīgu palīdzību, ja vienreiz viņiem esi palīdzējis. Šis krietnais majors grib atkal redzēt Parīzi, kuru viņš senāk redzējis, kad gājis Šeit cauri, lai Maskavā liktos izsaldēties. Es viņam sarīkošu krietnu dineju, apsolīšu uzlūkot viņa dēlu, ļaušu tam darīt visas muļķības, kādas tik viņš vēlas, un ar to viss būs pabeigts.

_ Smalki! — teica Albērs. — Es redzu, jūs esat lielisja audzinātājs. Nu, uz redzēšanos, svētdien mēs atkal pārbraucam uz Parīzi. Ā, jā, man ir vēstule no Fransa.

_ A, tiešām? — teica Monte-Kristo. — Un vai viņam aizvien vēl pa­tīk Itālijā?

— Es domāju ka, jā, bet viņam pietrūkstat jūs. Viņš teic, ka jūs esot bijis Romas saule; tagad tur esot drūmi un tumši. Es nezinu, vai viņš pat neiet tik tālu, ka apgalvo, it kā tur tagad līstot, tāpēc ka jūs tur neesot.

— Tātad jūsu draugs Franss savas domas par mani ir grozījis?

— Nebūt ne, viņš jūs uzskata par bez mērā fantastisku cilvēku, un tieši tāpēc jūs viņam pietrūkstot.

— Viņš ir mīļš, jauns cilvēks, par kuru tūliņ no pirmās reizes inte­resējos, kad redzēju, ka viņš paliek bez vakariņām; vakariņas viņš toreiz laipni pieņēma. Viņš laikam ir ģenerāļa d'Epinē dēls, tā paša ģenerāļa, kurš, 1815. gadā tika nokauts?

— Jā, to izdarīja bonapartisti.

— Tiešām, jā! Es viņu mīlu, to jauno cilvēku. Vai arī viņam netiek gatavotas precības?

— Jā, viņam jāprecē Vilfora jaunkundze.

— Vai tas var būt?

— Tāpat kā man jāprecē Danglāra jaunkundze, — atbildēja Albērs smiedamies.

— Jūs smejaties?

— Jā.

— Es smejos tāpēc, ka viņam tikpat daudz patikas uz precībām kā man. Bet tiešām, grāfa kungs, mēs pļāpājam par sievietēm, kā sievietes pļāpā par vīriešiem; tas ir gluži nepiedodami.

Albērs piecēlās.

— Jūs gribat iet? — jautāja grāfs.

— Tas tik ir lieliks jautājums! — smējās Albērs. — Divas stundas es jūs jau apgrūtinu, un jūs esat tik smalks man jautāt, vai es jau gribot iet. Tiešām, grāf, jūs esat smalkākais vīrs pasaulē! Un jūsu apkalpotāji, kā tie ir iemācīti! It īpaši Batistena kungs! Es nekad tādu cilvēku neesmu varējis dabūt; ja jūs kādreiz viņu atlaistu, tad, lūdzu, dot man priekšrocību uz viņu.

— Ļoti labprāt, vikont.

— Tas vēl nav viss, pagaidiet! Sveiciniet no manis jūsu smalko majoru di Kavalkanti un, kad viņam varbūt būtu nolūks apprecināt savu dēlu, tad sameklējiet viņam sievu, ļoti bagātu, ļoti muižniecisku, vismaz no mā­tes puses, un īsti baronesi, vismaz no tēva puses. Tad es jums palīdzēšu, grāfa kungs.

— A, ā, — atbildēja Monte-Kristo, — lūk, ko jūs esat nodomājis! Bet kad tikai tiešām tā arī neiznāk!

— Grāfa kungs, — teica Albērs, — kādu lielu pakalpojumu jūs man izdarītu un cik vēl daudz simtreiz vairāk es jūs mīlētu, ja es ar jūsu pa­līdzību varētu palikt vecpuišos un kaut arī tikai uz kādiem desmit gadiem-!

— Ir iespējams viss, — nopietni atbildēja grāfs.

Kad Albērs bija aizgājis, Monte-Kristo trīs reizes piezvanīja. Ienāca Bertučio.

— Bertučio, — teica grāfs, — jūs būsit jau dzirdējis, ka es sestdien rīkoju mielastu Oteilā.

Bertučio sarāvās.

— Labi, mans kungs, — viņš teica.

— Es paļaujos uz jums, — turpināja Monte-Kristo, — ka viss būs cik vien iespējams labi un piemēroti ierīkots. Nams ir ļoti skaists, vismaz var tikt padarīts ļoti skaists.

— Lai to panāktu, vajadzētu visu mainīt, grāfa kungs, jo tapsējums ir novecojis.

— Nu, tad mainiet visu, izņemot tikai vienu vienīgu istabu — guļam­istabu ar sarkanām damasta tapetēm; tā lai paliek gluži tāda, kāda bijusi.

Bertučio paklanījās.

— Arī dārzu nemainiet; bet ar pagalmu, piemēram, dariet ko zināt; man būs patīkami, ka tas būs kļuvis gluži vai nepazīstams.

— Es darīšu, kas būs iespējams, lai jūs apmierinātu; bet man būtu patīkami, ja jūs man vismaz paziņotu savus nolūkus attiecībā uz mielastu.

— Tiešām, Bertučio, — atbildēja grāfs, — es redzu jūs gluži pārvēr­tušos, šaubīgu, sapņainu, kopš jūs esat Parīzē.

— Kaut jūs, ekselence, man vismaz pateiktu, ko esat nodomājis ielūgt?

— To es pats vēl labi nezinu, un jums tas arī nav jāzina. Lukulls vie­sosies pie Lukulla, — ar to ir diezgan.