Grafs Monte-Kristo

III Katalanās

Dažus simt soļus atstatu no tās vietas, kur biedri, ausis un acis vaļā turēdami, iebaudīja vīnu, atradās Katalānu ciema pakalns.

Mēs lasītāju vedam pa šā ciema vienīgo ielu uz kādu sakritušu, dzelteni nokrāsotu māju.

Skaista, jauna meitene ar melni spīdošiem matiem un tikpat tumšām acīm stāvēja pie loga un ar saviem skaistajiem, slaikajiem pirkstiem plūkā­ja puķu lapas.

Viņas rokas drebēja nepacietībā, un viņas mazā, skaistā kājiņa spēra pret grīdu.

Trīs soļus atstatu no viņas krēslā sēdēja jauns, divdesmit divus gadus vecs cilvēks, un skatījās uz viņu. Viņa skatienā atspoguļojās nemiers un nicināšana, viņa acis likās kaut ko iekārojam, bet zem meitenes ciešā un asā skatiena viņš tās nolaida.

— Nu, Mersedese, — sacīja jaunais cilvēks, — Lieldienas tuvojas, jā­sāk domāt par kāzām, vai ne tā? Atbildiet!

— Es jums jau simtreiz esmu atbildējusi, Fernān.

— Bet atkārtojiet vēlreiz, es jūs lūdzu, lai es pilnīgi nāktu pie pār­liecības. Sakiet man vēlreiz, ka jūs atraidāt manu mīlu, kurai piekrīt jūsu māte. Ak, Dievs! Desmit gadu sapņot, ka jūs reiz būsit manējā, Merse­dese, un zaudēt šo cerību, kura bija manas dzīves vienīgais mērķis!

— Vismaz, es jūsu cerību nepabalstīju, Fernān, jūs man nevarat pār­mest, ka es ar jums kaut cik būtu koķetējusi. Arvien es jums esmu teikusi: „Mīlu jūs kā brāli, bet neprasiet no manis nekā cita, tāpēc ka mana sirds pieder citam." Vai es jums arvien par to nerunāju, Fernān?

— Jā, to es it labi zinu, — atteica jaunais cilvēks.

— Jūs bijāt atklāta pret mani līdz cietsirdībai. Bet vai jūs esat aiz­mirsusi, ka šeit Katalānās laulība savējo starpā ir svēts likums?

— Jūs maldāties, Fernān, tas nav likums, tā ir tikai paraža. Nesauciet šo paražu sev palīgā! Jūs arī aizmirstat, Fernān, ka jūs kuru katru acu­mirkli varat tikt iesaukts karaklausībā. Ko jūs, kareivis būdams, iesāktu ar mani, nabaga meiteni, kura jums nekā nevar pūrā atnest līdzi? Un jūs pats neesat bagāts, jums vajag mantu un laimi.

— Ja jūs mani mīlētu, Mersedese, es sev iekarotu laimi. Es tad drīz vien kļūtu bagāts. Es varētu palielināt savu zivju veikalu vai iestātos kādā lielākā tirgotavā par komiju, vai pats kļūtu par tirgoni.

— To visu jūs tagad nevarat iesākt, Fernān, jūs esat kareivis un drīk­stat Katalānās uzturēties tikai tāpēc, ka tagad nav karš. Palieciet, kā bijis, par zvejnieku, un nesapņojiet par augstām lietām, lai īstenība nebūtu jo rūgtāk sajūtama! Esiet mierā ar manu draudzību, es jums nekā vairāk nevaru dot.

— Jums taisnība, Mersedese, es palikšu par jūrnieku. Es atmetīšu mū­su tēvu apģērbu, kuru jūs tā nicināt, un uzlikšu spožu cepuri, apvilkšu strīpainu kreklu un zilus svārkus ar enkuriem uz pogām. Es domāju, ka vajag tādu apģērbu, lai jums patiktu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — jautāja Mersedese, uzmezdama viņam stingru skatienu.

— Es gribu sacīt, Mersedese, ka jūs tāpēc esat tik stingra ar mani, ka jūs gaidāt kādu, kas ir apģērbies tā, kā es teicu. Bet tas, kuru jūs gaidāt, var būt nepastāvīgs, un, ja ari viņš ir pastāvīgs, tad tomēr jūra ir nepastāvīga.

— Fernān! — izsaucās Mersedese. — Es domāju, ka jūs esat labs, bet es esmu maldījusies. Fernān, jums ir ļauna sirds! Es jums ari negribu slēpt, es gaidu un mīlu to, par kuru jūs runājat. Un ja viņš neatgriezīsies, tad tomēr es viņu neapvainošu tā kā jūs — par neuzticību, bet teikšu, ka viņš ir miris, mani mīlēdams.

Jaunais katalānietis dusmās nobālēja.

— Es jūs saprotu, Fernān. Viņš jūsu priekšā ir vainīgs tāpēc, ka es viņu mīlu un ne jūs. Jūs savu katalāniešu nazi krustosit ar viņa zobenu, bet ko jūs ar to iegūsit? Jūs tādā gadījumā pavisam zaudēsit manu drau­dzību un es jūs ienīdīšu. Bez tam, — viņa piebilda ar asarām acīs, — pagaidiet, Fernān, jūs nupat ko teicāt: jūra esot neuzticīga. Ir jau četri mēneši pagājuši, kopš es viņu gaidu, un pa to laiku ir bijušas daudzas vētras.

Fernāns pret meitenes asarām palika vienaldzīgs. Un tomēr viņš par šīm asarām būtu atdevis savas sirds asinis, ja tās tecējušas viņa dēļ.

Viņš piecēlās un staigāja pa istabu. Tad ar drūmu skatienu un rokas savilcis dūrēs nostājās Mersedeses priekšā.

— Mersedese, — viņš uzprasīja, — sakiet man vēlreiz, vai esat galīgi apdomājusies!

— Es mīlu Edmonu Dantesu, — auksti atbildēja jaunā meitene, — un neviens cits kā viņš būs mans laulātais draugs.

— Un jūs arvien viņu mīlēsit?

— Kamēr vien dzīvošu.

Fernāns izmisis nolaida galvu, no viņa krūtīm izlauzās nopūtai līdzīgas

elsas.

— Bet ja nu viņš būtu miris? — viņš jautāja.

— Tad arī es mirtu.

— Un ja viņš būtu jūs aizmirsis?

— Mersedese! — sauca kāda jautra balss laukā. — Mersedese!

Jaunā meitene pielēca kājās un steidzās uz durvīm, iekliegdamās:

— Edmon, Edmon!

Fernāns sarāvās, it kā čūskas dzelts.

Edmons un Mersedese apkampās. Karstā Marseļas saule, spiezdamās caur durvīm, apspīdēja viņus ar saviem zelta stariem. Viņi neizsakamā priekā bija aizmirsuši visu pasauli.

Piepeši Edmons ieraudzīja drūmā Fernāna stāvu, kura ēna atspguļojās uz sienas. Viņš redzēja, ka šī ēna kustējās un it kā neviļus pielika roku nazim, kas karājās pie jostas.

— Ak, atvainojiet! — sacīja Dantess. — Es neievēroju, ka mēs esam trīs.

Pēc tam viņš, pret Mersedesi pagriezies, prasīja:

— Kas tas ir?

— Viņš būs mūsu labākais draugs, Dantes, tāpēc ka viņš ir mans draugs. Tas ir Fernāns, mans brālēns, cilvēks, kuru pēc jums es visvairāk mīlu uz pasaules. Vai jūs viņu nepazīstat?

— Kā nu ne, — sacīja Edmons, jaunajam katalānietim draudzīgi roku pretim sniegdams.

Bet Fernāns šo draudzīgo pretimnākšanu neievēroja. Viņš palika kluss un nekustīgs kā marmora tēls.

Edmons uztraucies un drebēdams vispirms paskatījās uz Mersedesi, bet tad uz Fernānu.

Viņš saprata visu un dusmās nosarka.

— Es nebūtu tā pie jums steidzies, Mersedese, — viņš sacīja, — ja es būtu zinājis, ka te priekšā sastapšu ienaidnieku.

— Ienaidnieku! — izsaucās Mersedese, uzmezdama brālēnam dusmīgu skatienu. — Ienaidnieks, tu saki, esot pie manis! Edmon! Ja es tā domā­tu, es paņemtu tevi aiz rokas un aizietu uz Marseļu, lai nekad vairs neat­grieztos savās mājās!

Fernāna acis uzzibsnīja.

— Un, ja tev notiktu kāda nelaime, Edmon, — viņa turpināja ar tādu aukstumu balsī, kas pierādīja Fernānam, ka viņa ir tā sirds dziļumos lasī­jusi visus noslēpumos, — un, ja tev notiktu kāda nelaime, es pirmā uzkāp­tu augstajā Moržionā un mestos no turienes lejā uz klintīm.

Fernāns briesmīgi nobālēja.

— Bet tu alojies, Edmon, šeit tev nav ienaidnieku; šeit ir tikai mans brālēns, kurš sniegs tev roku kā uzticīgs draugs.

Meitene palūkojās uz katalānieti, kurš, no šā skatiena it kā apburts, tuvojās Edmonam un izstiepa savu roku tam pretim.

Viņa ienaids kā bezspēcīgs, kaut gan trakojošs vilnis sašķīda pret to varu, kādu pār viņu bija ieguvusi šī sieviete.

Bet tiklīdz viņš bija aizskāris Edmona roku, viņš sajuta, ka ir visu izda­rījis, cik vien viņa spēkos, un metās no nama laukā.

— Ak! — kliedza viņš, skrienot pa ielu, ar rokām saķēris savu galvu. — Kas izglābs, kas izpestīs mani no šā cilvēka?! Ak, bēdas, bēdas!

— Ē, katalānieti! E, Fernān! Kurp tad tu tā skrien? — iesaucās kāda balss.

Jaunais cilvēks piepeši apstājās un ieraudzīja Kadrusu un Danglāru, kuri koku pavēnī sēdēja pie vīna glāzes.

— Ko tu nenāc šurp? — teica Kadruss. — Vai tu tik ļoti steidzies, ka nevari sasveicināties ar saviem draugiem?

— Sevišķi vēl tad, kad pilna pudele stāv uz galda, — piebilda Dan­glārs.

Fernāns it kā bez jēgas paskatījās uz viņiem un nekā neatbildēja.

— Viņš gluži kā prātu zaudējis, — teica Danglārs paklusi uz Kadrusu, piegrūzdams viņam ar celi. — Vai tik mēs neesam maldījušies un Dantess būtu palicis uzvarētājs šinī sacensībā?

Kadruss vēlreiz uzaicināja Fernānu, kurš nu apstājās un, sviedrus no pieres slaucīdams, pienāca pie abiem sēdētājiem, kur koku vēsums viņu likās atspirdzinām un nomierinām viņa uztrauktās jūtas.

— Labdien! — viņš teica. — Jūs, kā likās, saucāt mani?

Un viņš vairāk pakrita nekā atsēdās uz sola, kas bija nolikts pie galda.

— Es pasaucu tevi, jo tu skrēji kā ārprātīgs, un es baidījos, ka tu neieskrien jūrā, — smiedamies teica Kadruss. — Velns lai parauj, kad ir draugi, tad tie nenoder tikai tam vien, lai piedāvātu glāzi vīna, bet arī lai atturētu no pārākas ūdens sarīšanās jūrā.

Fernāns tikai ievaidējās un ļāva galvai atslīgt uz rokām, kuras bija at­spiedis uz galda.

— Nu, Fernān, — atkal iesāka Kadruss rupjā kārtā, kādā mazizglītoti ļaudis ziņkārības dēļ mēdz aizmirst visu diplomātiju, — vai gribi, lai es tev saku, ka tu izskaties pēc padzīt^ mīlētāja?

Viņš šo zobgalību pavadīja ar skaļiem smiekliem.

— Ko nu! — iejaucās Danglārs. — Jauneklis tāda spēcīga auguma nav radīts atraidīta mīlētāja lomai.

— Paklausies tikai, kā viņš vaid, — atteiea Kadruss. — Vai tu esi nevesels, Fernān?

— Es esmu pilnīgi vesels, — teiea Fernāns, dūres saņemdams un acis nepaceldams.

— Lūk, nu, Danglār, — teica Kadruss, tam ar acīm pamezdams, — še tev ir mūsu Fernāns, labs un krietns katalānietis, viens no labākajiem Marseļas zvejniekiem. Viņš ir iemīlējies skaistā mietenē, kuru sauc par Mersedesi, bet par nelaimi skaistule liekas iemīlējusies „Faraona" leit­nantā. Un tā kā nu „Faraons" šodien ienāca ostā, tad… Vai tu nu saproti?

— Es nekā nesaprotu, — atteica Danglārs.

— Mūsu nabaga Fernāns dabūjis atvaļinājumu.

— Ko tur darīt? — teica Fernāns, paceldams galvu un lūkodamies uz Kadrusu kā cilvēks, kurš meklē, pie kā izgāzt savas dusmas. — Mersedese ne no viena nav atkarīga, viņa var mīlēt, kuru grib.

— Nu, kad tu tā domā, tad tā ir cita lieta, — teica Kadruss. — Es tevi uzskatījis par katalānieti, un tie ir tādi ļaudis, kas nemīl ļaut uzvarēt sāncensim. Man pat tika teikts, ka Fernāns esot sevišķi briesmīgs atrieb­damies.

Fernāns tikai nicīgi pasmējās.

— Iemīlējušies nekad nav briesmīgi.

— Nabaga puika! — teica Danglārs, izlikdamies nožēlojam jaunekli. — Ko tu, Kadrus, no viņa gribi? Viņš varbūt negaidīja, ka Dantess tik drīz pārnāks; varbūt domāja, ka tas ir miris vai kļuvis Mersedesei neuzticīgs. Jo sāpīgākas ir tādas raizes, kas nāk negaidītas.

— Nu, taisnību sakot, — iemeta starpā Kadruss, kurš no stiprā vīna jau sāka drusciņ reibt, — taisnību sakot, Fernāns nav vienīgais, kuram nepatīk Dantesa pārnākšana. Vai tā nav, Danglār?

— Jā, tu runā taisnību, un es gandrīz vai domāju, ka šī pārnākšana viņam nav gluži laimīga.

— Lai nu kā, — atteica Kadruss, ieliedams glāzi vīna Fernānam un arī sevi neaizmirsdams, — lai nu kā, bet viņš precēs Mersedesi, skaistuli Mersedesi. Vismaz viņš tanī nolūkā ir pārnācis.

Tikmēr Danglārs lūkojās uz jauno cilvēku, kura sirdi Kadrusa vārdi krita kā kausēts svins.

— Kad būs kāzas? — viņš jautāja.

— Ā! Kāzas vēl nav bijušas! — nočukstēja jauneklis.

— Vēl nav bijušas, bet būs. Tas i% tikpat droši kā tas, ka viņš tiks par „Faraona" kapteini. Vai tā nav, Danglār? — teica Kadruss.

Danglārs nodrebēja no šā negaidītā uzbrukuma un pagriezās pret Kad­rusu, lai izpētītu viņa vaigu, vai šis spēriens bijis iepriekš apdomāts. Bet

jau gluši apreibušā Kadrusa muļķīgajā sejā viņš nekā cita neredzēja kā vien skaudību.

— Nu, — viņš teica, pildīdams glāzes no jauna, — izdzersim uz kap­teiņa Edmona Dantesa — skaistās katalānietes vīra — veselību!

Kadruss ar smagu roku pacēla savu glāzi pie mutes un to izdzēra vienā vilcienā, kamēr Fernāns savu glāzi sašķaidīja pret grīdu.

— E, ē, ē! — iesaucās Kadruss. — Ko es redzu tur uz pakalnes pret Katalānu pusi? Paskat' tu, Fernān, tavas acis ir spodrākas. Es domāju, ka sāku vāji redzēt, un vīns, kā tu zini, ir nodevīgs: gluži tā vien šķiet, il kā divi iemīlējušies tur ietu blakus roku rokā. Lai Dievs pasarg'! Viņi nedomā, ka tur kāds viņus redzētu, un nu bučojas!

Danglārs nepalaida nepamanītu nevienu Fernāna kustību: viņa seja bija redzami pārvērtusies.

— Vai jūs viņus pazīstat, Fernān?

— Jā, — tas atbildēja, — tie ir Mersedese un Edmons.

— A, nu lūk! — iesaucās Kadruss. — Un es viņus nepazinu! Ē, Dan­tes! Ē, skaistule! Panāciet taču šurp uz kādu brītiņu un pasakiet mums, kad būs jūsu kāzas, jo Fernāns mums to kautrējas pasacīt!

— Vai tu neklusēsi! — teica Danglārs, izlikdamies it kā atturētu Kad­rusu, kurš kā jau piedzērušie nerimās un izbāza galvu no lapenes. — Pielūko, ka tu noturies uz kājām, un atstāj mierā mīlētājus. Raugies, kāds ir Fernāns, tas izturas gluži mierīgi. Ņem tu viņu par paraugu!

Varbūt Fernāns, sakaitināts līdz pēdējai pakāpei kā kaujas vērsis spā­niešu arēnā, būtu meties virsū Edmonam, savam pretiniekam, jo bija jau pacēlies un it kā gatavojās uz cīņu, bet Mersedese smaidīdama pacēla galvu, un viņas spožais skatiens pamirdzēja. Piepeši Fernāns atcerējās vi­ņas draudu, ka tā pati arī miršot, ja miršot Edmons, un bez spēka viņš atkrita uz sola.

— Kāds man labums no šiem abiem neliešiem, — zem deguna no­murmināja Danglārs, nicīgi nolūkodamies uz Kadrusu un Fernānu, no ku­riem viens bija muļķis kļuvis vīna, otrs — mīlas dēļ.

— Skaudīgais šeit piedzeras vīna, ne žulti, un mīlētājs, kuram deguna priekšā atņem mīļāko, izliek ar asarām un žēlabām kā bērns. Un tomēr viņam zib acis kā spāniešiem, kuri tik krietni prot atriebties; viņam ir dūres, ar kurām varētu vērsi nosist kā ar cirvja pielu. Bet liktenis lutina šo Edmonu: viņš apprecēs skaistuli, kļūs par kapteini un smiesies par mums, ja tikai… — un viegls izsmiekls parādījās uz Danglāra lūpām, — …ja tikai es neiejaukšos, — viņš tad piebilda.

— Ē! — tikmēr turpināja kliegt Kadruss. — Ē! Edmon! Vai tu ne­redzi draugus, vai tu tik lepns kļuvis, ka ar mums vairs nerunā?

— Nē, — atbildēja Edmons, — es neesmu lepns, mans mīļais Kadrus, bet laimīgs, un laime, man šķiet, dara vēl aklāku nekā lepnība.

— Tas ir krietni teikts! Tas tik ir i/skaidrojums! — teica Kadruss.— Ē, labrīt, Dantesa madama!

Mersedese cienīgi paklanījās.

- Tas vēl nav mans vārds, — viņa sacīja, — pie mums saka, ka tas nozīmējot nelaimi, ja meiteni sauc līgavaiņa vārdā pirms kāzām. Sauciet mani par Mersedesi!

— Vajag atvainot šo labo kaimiņu Kadrusu, — viņai teica Edmons, — viņš jau teica gandrīz vai patiesību.

— Tātad kāzas būs drīzumā, — teica Danglārs, apsveicinādams jauno pāri.

— Pēc iespējas drīzā laikā, Danglāra kungs. Šodien būs derības vecā Dantesa dzīvoklī, rīt vai parīt, nekādā ziņā vēlāk, kāzu dzīres šeit viesnīcā. Es ceru, ka mani draugi atnāks. Tātad jūs, Danglāra kungs, tiekat ielūgts, jūs, Kadrus, arī.

— Fernāns arī ir ielūgts? — jautāja Kadruss, klusi smiedamies.

— Manas sievas brālis ir mans brālis, — atteica Dantess, — un mēs abi, Mersedese un es, būtu ļoti apbēdināti, ja brālis neierastos.

Fernāns atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, bet balss viņam aizrāvās, un viņš nevarēja ne vārda izrunāt.

— Šodien derības, rīt vai parīt kāzas… Lai velns parauj, jūs ļoti stei­dzaties, kapteini

— Danglār, — teica Edmons smiedamies, — es jums atbildēšu ar to pašu, ko Mersedese teica Kadrusam: nedodat man titulu, kurš man vēl nepienākas. Tas atnesot tikai nelaimi.

— Atvainojiet, — atbildēja Danglārs. — Es tikai teicu, ka jūs ļoti stei­dzaties, jo „Faraons" pirms trim mēnešiem neizbrauks no ostas. Laika vēl daudz.

— Visi steidzas kļūt laimīgi, Danglāra kungs, jo, kas ilgi cietis, tam grūti ticēt laimei. Bet ne patmīlība vien mani spiež tā darīt — man vēl jābrauc uz Parīzi.

— A, uz Parīzi! Jūs pirmo reizi braucat turp?

— Jā.

— Jums tur ir darīšanas?

— Ne pašas darīšanas, man jāizpilda mūsu nabaga kapteiņa Leklēra pavēle. Jūs saprotat, Danglār, ka tas ir svēts pienākums. Bet es jau tur ilgi nekavēšos un paspēšu būt laikā atpakaļ.

— Jā, jā, protams, — skaļi teica Danglārs.

Bet pie sevis klusībā viņš nodomāja:

— Tu brauc uz Parīzi, lai nodotu vēstuli, kuru tev iedeva maršals. Nudien! ŠI vēstule deva man laimīgas domas! Ā, pagaidi, draugs Edmon! Vēl tu nestāvi pirmajā vietā „Faraona" kuģa ļaužu sarakstā!

Tad, pagriezdamies pret Edmonu, kurš jau gāja projām, viņš uzsauca:

— Laimīgu ceļu!

— Daudz paldies! — atteica Edmons, draudzīgi mādams ar galvu. Abi mīlētāji turpināja savu ceļu klusi un ligsmi kā divi izvēlētie, kuri dodas uz debesīm.