Grafs Monte-Kristo

XII Moreļa ģimene

Pēc dažām minūtēm grāfa rati pieturēja pie Melē ielas 7. nama.

Māja nebija liela, bet patīkama, ar baltu ārpusi, apaugusi ar zaļumiem.

Vārtu sargā, kurš atdarīja vārtus, grāfs pazina veco Koklesu, bet tam, kā lasītāji atcerēsies, bija tikai viena acs, un tā pati pa deviņiem gadiem bija kļuvusi tik vāja, ka tas grāfu vairs nepazina.

Ratiem bija jāapbrauc neliels pusriņķis, jo sētas vidū atradās mazs ba­seins ar zelta un sudraba zivtiņām un vidū ar strūklaku. Par to kaimiņi apskauda Moreļa īpašumu un klusumā to dēvēja par mazo Versaļu.

Mājai bija divi stāvi. Pusi no mājas jaunie ļaudis bija izīrējuši un otru pusi ar dārzu paturējuši sev.

Kad grāfs piebrauca, jaunais Morelis atradās tieši pie dārza vārtiem un smēķēja cigāru.

Batistens nolēca no bukas un prasīja, vai Erbo kungs un kundze un Maksimiliāns Moreļa kungs grāfu pieņemšot.

— Grāfu fon Monte-Kristo! — izsaucās Morelis, savu cigāru aiz­sviezdams projām un grāfam pretim steigdamies. — Tas tik vēl trūka, ka mēs nepieņemtu! Ak, tūkstoš paldies, mīļais grāfa kungs, ka jūs neesat aizmirsis savu solījumu!

Un jaunais virsnieks tik sirsnīgi spieda grāfam roku, ka par laipnu uz­ņemšanu nebija ko šaubīties; grāfs tika sagaidīts ar nepacietību un prieku.

— Nāciet, nāciet, — sacīja Maksimiliāns, — es jūs ievedīšu iekšā. Ma­na māsa atrodas dārzā un izgriež novītušās rozes, un Emanuēls turpat lasa laikrakstus.

Izdzirdusi soļus, jaunā sieva pacēla galvu.

Tā bija mazā Jūlija, kurai jau Tomsona un Frenča pilnvarnieks bija iepriekš teicis, ka tā tikšot par Erbo kundzi. Viņa tagad bija gadus div­desmit piecus veca un attīstījusies piemīlīga.

Svešnieku ieraugot, viņa iekliedzās. Maksimiliāns smaidīja.

— Neliecieties traucēties, māsiņ, — viņš sacīja, — es tev vedu pa­tīkamu viesi, kurš droši vien neņems ļaunā, ka sastapa tevi darba drēbēs.

— Ak, mans kungs! — sacīja Jūlija. — Kā nu mans brālis jūs varēja šurpu vest!.. Penelon! Penelon! — viņa sauca.

Kāds virs nāca tuvāk, cepuri rokā turēdams, pie kam tabaku, kuru sūca, tas samulsis gumzīja no viena vaiga uz otru. Viņa kuplie mati jau sāka sirmot, kamēr viņa tumšā seja un dzīvās acis norādīja uz viņu kā vecu jūrnieku.

— Man liekas, ka jūs mani saucāt, Jūlijas jaunkundze, — viņš sacīja, — te es esmu.

Penelons turējās pie veca paraduma, sava kunga meitu saukt pat Jūlijas jaunkudzi, viņš nevarēja ieradināties viņu dēvēt par Erbo kundzi.

— Penelon, — sacīja Jūlija, — sakiet Emanuēla kungam, kāds mums ir patīkams viesis, kamēr Maksimiliāns kungu vedīs uz salonu!

Tad viņa, pagriezusies pret Monte-Kristo, sacīja:

— Jūs man atjausit uz mirkli aizbēgt, mans kungs, vai ne?

Un, atbildi nenogaidījusi, tā ātri caur kokiem pa kādu sāņu aleju ie­bēga mājā.

— Ak, mans mīļais Moreļa kungs, — sacīja Monte-Kristo, — ar rūpēm redzu, ka esmu iztraucējis jūsu ģimeni.

— Paskatieties tikai, — sacīja Maksimiliāns smaidīdams, — redziet tur pa logu to vīru, kurš savus rītasvārkus steidz pārmīt ar viesību svārkiem. Var redzēt, ka par jūsu apciemojumu Melē ielā jau ir zināms.

— Man šķiet, jūs esat laimīga ģimene, — sacīja grāfs, vairāk pats sa­vām domām nododamies.

— Ak jā! Par to es galvoju, grāfa kungs, manai māsai un svainim nekā netrūkst, lai tie būtu laimīgi. Viņi abi ir jauni, jautri un ļoti mīl viens otru, un ar saviem divdesmit pieciem tūkstošiem liru, kurus viņu kapitāls tiem atmet kā procentus ik gadus, tie domā, ka tiem būtu Rotšilda ba­gātības.

— Tas ir ļoti maz, divdesmit pieci tūkstoši liru, — Monte-Kristo sacīja tik mīkstā balsī, ka Morelim sirdī atskanēja it kā tēva balss, — bet jaunie ļautiņi ar to vien nepaliks mierā, viņi kļūs vēl par miljonāriem. Jūsu svaiņa kungs laikam ir advokāts vai ārsts?

— Viņš ir tirgonis, grāfa kungs, un bija uzņēmies vadīt mana nabaga tēva firmu. Moreļa kungs pēc nāves atstāja pieci simti tūkstošu franku, no kuriem es mantoju pusi un māsa pusi, jo mēs divi vien bijām. Viņas vīrs, kuram nebija nekādas citas mantas kā viņa godīgais vārds un krietnā sirds, gribēja tikpat daudz mantas iegūt kā viņa nākamā sieva. Viņš strā­dāja, kamēr bija iekrājis divi simti piecdesmit tūkstošu franku. Tas notika sešos gados. Bija aizgrābjošs skats redzēt šos abus jaunos, strādīgos ļau­tiņus, un Marseļā vēl tagad mēdz stāstīt par viņu čaklumu un atsacīšanos. Beidzot kādā dienā Emanuēls ienāca pie savas līgavas, kad tā nupat bija noslēguši savus mēneša rēķinus un aizmaksājusi ļaudīm algu.

„Jūlija," viņš sacīja, „te vēl ir pēdējais simts franku gabāls no mūsu nolemtās summas; tagad mēs varētu mūsu peļņas darbu beigt. Vai tev pietiks ar šo mazumu mūsu nākamajā dzīvē?"

„Nu tad, mīļais, arī mani rēķini ir noslēgti. Viss, ko mums vēl vajadzēja no citiem dabūt, ir kopā, viss, kas'mums bija citiem jāmaksā, ir aizmak­sāts. Vilksim svītru zem mūsu rēķiniem un slēgsim kantorus."

Sacīts, darīts! Pulkstenis bija tieši trīs pēc pusdienas. Stundas ceturksni vēlāk atnāca kāds klients, kurš gribēja apdrošināt divus kungus; tīrs atli­kums būtu bijis piecdesmit tūkstoši franku.

„Mans kungs," sacīja Emanuēls, „apdrošināšanas dēļ dodaties pie De- lonē kunga, mēs savu veikalu esam slēguši."

„Kopš kura laika?" prasīja izbrīnījies klients.

„Pirms stundas ceturkšņa."

— Un tā notika, grāfa kungs, — Maksimiliāns sacīja smaidīdams, — ka manai māsai un viņas vīram ir tikai divdesmit pieci tūkstoši procentu gadā.

Maksimiliāns bija tik tikko savu stāstu beidzis, kad Emanuēls pienāca ar cepuri rokā un melnā uzvalkā; viņš sveicināja kā vīrs, kurš pazīst viesa vērtību, tad viņš veda grāfu ap puķu dobēm uz istabu.

Salons smaržoja no daudzajām puķēm, kurām tik tikko pietika vietas kādā japāņu vāzē.

Jūlija glītā apģērbā, ar skaisti sakārtotiem matiem viņus sagaidīja pie durvīm.

Putniņi dziedāja būrīšos; platānu un akāciju zari locījās, mazas vēs­miņas vēdināti, gar zilajiem samta durvju aizkariem. Viss šinī skaistajā miteklī izplatīja ap sevi saldu mieru un laimes sajūtu.

Arī uz grāfu šā miera nama apdzīvotāju laimība bija atstājusi iespaidu, jo viņš palika kluss un sapņojošs, gluži aizmirsdamies, ka uz viņu lūkojās un gaidīja no viņa pārtrauktās sarunas turpināšanu.

Viņš beigās pamanīja šo gandrīz jau nepieklājīgo klusuciešanu un tikai ar pūlēm izrāvās no savas sapņošanas.

— Atvainojiet mani, cienījamā kundze, — viņš teica, — par manu aiz­grābtību, kura jums gan liekas dīvaina, jo jūs esat pieradusi pie šā miera, šīs laimes, kas man šeit pretī dveš; man turpretim šis miers ir tik ne­parasts cilvēku sejās, ka es nemaz nevaru atrauties no jūsu triju uzlū­košanas.

— Mēs tiešām esam ļoti laimīgi, grāfa kungs, — atbildēja Jūlija, — bet mēs ilgi esam cietuši, un reti kāds par savu laimi būs tik dārgi sa­maksājis.

Grāfa vaibstos parādījās ziņkārība.

— Ak! Tā ir ģimenes vēsture, kā Šato-Reno jums šorīt teica. Tai jums, grāfa kungs, kas jūs esat redzējis slavenu nelaimi un pārmērīgus priekus, nebūs nekādas pievilcības, — teica Maksimiliāns. — Visādā ziņā, kā teica mana māsa, mēs esam jutuši ļoti dziļas sāpes, kuras tikai bija ierobežotas mazā redzes lokā.

— Un vai liktenis jums devis, kā jau parasts, pēc bēdām mierinājumu? — jautāja grāfs.

— Jā, grāfa kungs, — atteica Jūlija, — liktenis mums darījis to, ko tas dara tikai saviem izredzētiem: tas mums bēdās sūtījis vienu no saviem eņģeļiem.

Grāfam Monte-Kristo asins sakāpa vaigos, un viņš nokāsējās, lai būtu iemesls pie mutes pielikt kabatas lakatiņu un tā apslēpt savu uztraukumu.

— Tie, kuri gulējuši purpura šūpulī un kuriem nekad nav bijis, ko vēlēties, tie nezina, ko nozīmē laime dzīvot, tāpat kā tie nezina cienīt debesu dzidri, kas nekad nav savu dzīvību veduši briesmās trakojošā jūrā uz nedrošiem dēļiem.

Monte-Kristo piecēlās, un, nevarēdams nekā atbildēt, jo viņa balss trī­cēšana būtu nodevusi viņa iekšējo uztraukumu, viņš lieliem soļiem staigāja pa istabu.

— Jūs laikam zobojaties par mūsu greznību istabā, grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, kurš ar acīm bija sekojis Monte-Kristo.

— Nē, nē, — tas atteica, ļoti bāls un savas sirds pukstēšanu lūkodams apspiest ar roku, bet ar otru roku norādīdams uz kādu stikla kupolu, zem kura bija rūpīgi noglabāts sarkans naudas maks uz samta spilventiņa. — Es tikai brīnos par šo naudas maku, kurā, kā var redzēt, it kāds papīra gabaliņš un kāds dimants iekšā.

Maksimiliāns atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi un svinīgā balsī:

— Tā ir, grāfa kungs, mūsu ģimenes dārgākā manta.

— Tiešām, šis dimants liekas ļoti skaists, — teica grāfs.

— Ak! Mans brālis nerunā par akmens vērtību, kaut gan arī tā sniedzas līdz apmēram simttūkstoš frankiem: viņš tikai grib sacīt, grāfa kungs, ka tie priekšmeti, kuri tiek uzglabāti šinī naudas makā, ir piemiņas no tā glābējā eņģeļa, par kuru jums tikko minēju, — atteica Jūlija.

— To es nesaprotu un tomēr nevaru par to jautāt, — teica Monte- Kristo, paklanīdamies pret Jūliju. — Atvainojiet mani, es negribu būt uz­bāzīgs.

— Ko jūs sakāt, uzbāzīgs? Ak! Grāfa kungs, tieši otrādi, — jūs mūs darāt laimīgus, ka dodat mums iemeslu par šīm lietām runāt! Ja mēs gribēt apslēpt labo darbu, kuram ir sakars ar šo naudas maku, tad mēs viņu neturētu tā visu ļaužu priekšā. Ā! Mēs gribētu viņu darīt zināmu visai pasaulei, lai varbūt mūsu labdara ietrīsēšanās norādītu mums, ka viņš ir mūsu tuvumā.

— Ā, tiešām? — ar pūlēm izrunāja Monte-Kristo.

— Grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, noceldams stikla kupolu no ma­ka, — šis maks bija reiz tā vīra rokās, kurš manu tēvu izglāba no bankro­ta un pašnāvības un mūsu vārdu pasargāja no kauna; tā vira rokās, caur kuru mēs, nabagi, vārgām un asarām nolemtie bērni, tagad varam slavēt savu laimi. Šī vēstule, — Maksimiliāns pasniedza Monte-Kristo no maka izņemto papīra gabaliņu, — šī vēstule tika rakstīta tanī dienā, kad mans tēvs bija izmisumā, un šo dimantu tas vīrs dāvināja manai māsai kā kāzu dāvanu.

Monte-Kristo atšķīra vēstuli un lasīja ar neaprakstāmām laimības jū­tām; tā bija mūsu lasītājiem pazīstamā vēstule, kura bija rakstīta Jūlijai un kuru bija parakstījis Sindbads jūras braucējs.

— Un tas vīrs, kas jums izdarīja šo pakalpojumu, jums palika nepa­zīstams? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, mans kungs, nekad mums nav bijusi laime spiest viņa roku, pār visu šo notikumu ir kāds noslēpums, viss ir ticis it kā burvja rokas vadīts, — atbildēja Maksimiliāns.

— Ā! — bilda Jūlija. — Es vēl neesmu atmetusi visas cerības, ka man kādu reizi izdosies sasniegt šo roku un skūpstīt, kā es tagad skūpstu šo maku, kuru viņa ir aizskārusi. Pirms četriem gadiem Penelons bija Triestā. Penelons, grāfa kungs, ir vecs, krietns jūrnieks, kuru jūs redzējāt ar kapli rokā un kurš ir nomainījis jūrnieka amatu pret dārznieka darbu. Penelons, kā jau teicu, bija Triestā un redzējis jūras krastā kādu angli ar jahtu aizbraucam; šo vīru viņš pazinis, tas bijis tas pats, kurš 1829. gada 5. jūnijā nonācis pie mana tēva un kurš 5. septembrī tai pašā gadā rakstīja man šo vēstuli. Tas visādā ziņā bijis tas pats vīrs, tikai viņš neiedrošinājies to uzrunāt.

— Anglis? — jautāja Monte-Kristo it kā pa sapņiem; katrs Jūlijas ska­tiens viņu uztrauca. — Anglis, jūs sakāt?

— Jā, anglis, — atbildēja Maksimiliāns, — viņš stādījās priekšā kā bankas nama „Tomsons un Frenčs" pilnvarnieks Romā. Tāpēc jūs, grāfa kungs, redzējāt mani saraujamies, kad jūs brokastīs pie Morserfa kunga minējāt, ka šis nams esot jūsu baņķieris. Dieva dēļ, grāfa kungs, sakiet, vai jūs varbūt neesat pazinis šo angli!

— Bet vai jūs man arī neteicāt, ka Tomsona un Frenča firma Romā esot vienmēr liegusies, ka būtu izdarījusi jums šo pakalpojumu? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā.

— Vai tad šis anglis varbūt nebija kāds vīrs, kurš bija pateicību parādā jūsu tēvam par kaut kādu labu darbu, kuru tas pats bija aizmirsis, un nu šo gadījumu izmantoja, lai varētu atkal pakalpot jūsu tēvam? — teica Monte-Kristo.

— Dažos apstākļos, grāfa kungs, var jau pat domāt par brīnumiem.

— Kā to vīru sauca? — jautāja grāfs Monte-Kristo.

— Viņš mums neatstāja nekādu citu vārdu, — teica Jūlija, kura ar lielāko uzmanību skatījās uz grāfu, — kā vien to, kurš šeit parakstīts zem vēstules: Sindbads — jūras braucējs.

— Tas laikam ir tikai pieņemts vārds, — teica grāfs.

Kad Jūlija uzlūkoja viņu vēl uzmanīgāk un asi ieklausījās katrā viņa balss skaņā, viņš vēl piebilda tik vēsi, cik vien varēdams:

— Neatmetīsim vēl cerību viņu atrast.

Vai tas varbūt nav vīrs drusku lielāks un slaikāks augumā nekā es, ar augstu apkakli un no augšas līdz apakšai aizpogāts, aizšņorēts, sajozies un aizvien ar zīmuli rokā?

— Ā! Tad jūs viņu pazīstat? — iesaucās Jūlija ar priekā starojošām acīm.

— Nē, es tikai tā domāju, — atteica Monte-Kristo. — Es pazinu kādu lordu Vilmoru, par kuru stāstīja līdzīgus stāstus.

— Un kurš arī negribēja doties pazīstams.

— Viņš bija savādnieks, kurš neticēja, ka ļaudis varētu būt pateicīgi, — atbildēja Monte-Kristo.

— Ak, mans Dievs! — iesaucās Jūlija, ar paceltām rokām. — Kam tad viņš ticēja, tas nelaimīgais vīrs?

— Vismaz to laiku, kad es viņu pazinu, viņš neticēja pateicībai, — teica Monte-Kristo, kuru šī sirsnīgā balss bija aizgrābusi līdz sirds dziļu­miem, — bet pēc tam viņš varbūt ir piedzīvojis kādu gadījumu, kurš vi­ņam pierāda, ka pasaulē ir pateicība.

— Un vai jūs šo vīru pazīstat, grāfa kungs? — jautāja Emanuēls.

— Ak, kad jūs viņu pazīstat, — iesaucās Jūlija, — sakiet, — vai jūs nevarat mūs aizvest pie viņa, mums viņu parādīt, pateikt, kur viņš atro­das?

Saki jel, Maksimiliān, saki jel, Emanuēl, kad mes viņu reiz atradīsim, vai mēs viņam nemācīsim pazīt sirds atmiņu, pateicību?

Monte-Kristo juta, ka asaras viņam sakāpa acīs; viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu.

— Dieva dēļ, grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, — ja jūs kaut ko zināt par šo vīru, tad sakiet mums!

— Ak, — atbildēja Monte-Kristo, ar pūlēm savas balss trīsēšanu ap­spiezdams, — ja lords Vilmors ir jūsu labdaris, tad es domāju, ka jūs nekad viņu neatradīsit. Pirms gadiem diviem trim viņu redzēju Palermo, un tad viņš brauca uz tālākām zemēm, tā kā nopietni šaubos, vai viņš jebkad atgriezīsies.

— Ak, mans kungs, jūs esat nežēlīgs! — iesaucās Jūlija ar bailēm, un asaras parādījās viņas acīš.

— Cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — kad lords Vilmors bū­tu redzējis to, ko es šeit redzu, tad viņš vēl mīlētu dzīvību, jo asaras, kuras rit no jūsu acīm, būtu viņu samierinājušas ar cilvēku dzimumu.

Un viņš sniedza Jūlijai roku, kuru tā satvēra, viņa skatiena un balss skaņas aizgrābta.

— Bet šim lordam Vilmoram, — teica Jūlija, pieķerdamās pēdējai ce­rībai, — taču bija dzimtene, ģimene, radi, kāds viņu pazina? Vai tad mēs nevarētu?..

— Ak, nejautājiet, cienījamā kundze, — atteica grāfs, — neceliet skais­tas gaisa pilis sakarā ar šo vārdu,( kurš man netīšām paspruka! Nē, laikam lords Vilmors nemaz nav tas vīrs, kas jums palīdzējis; es viņu pazinu, viņš bija mans draugs, zināju visus viņa noslēpumus, viņš būtu man arī par šo savu darbu stāstījis.

— Un viņš jums nekā nav sacījis? — jautāja Jūlija.

— Itin nekā, — atteica grāfs.

— Nekad nevienu vārdu, no kura jūs būtu varējis ko noskārst?..

— Nekad.

— Un tomēr jūs nupat domājāt, ka tas varbūt ir viņš.

— Ak, jūs taču saprotat.. Tādos gadījumos tās ir tikai domas, tāpat.

— Mīļā māsa, — teica Maksimiliāns, grāfam izpalīdzēdams, — grāfa kungam ir taisnība. Atminies, ko mūsu labais tēvs tik bieži sacīja, ka tas neesot anglis, kas mums sagādāja šo laimi.

Monte-Kristo iedrebējās.

— Jūsu tēvs jums sacīja, Moreļa kungs?.. — viņš dzīvi iejautājās.

— Mans tēvs, grāfa kungs, šinī darbā redzēja brīnumu. Mans tēvs do­māja, ka mūsu labdaris izkāpis no kapa. Ak, kas tā bija par aizgrābjoši, mīļu māņticību, grāfa kungs, un, kaut gan es pats tam neticēju, tomēr sargājos izpostīt šo viņa ticību! Un cik bieži viņš nomoda sapņos par to domāja un gluži klusi izrunāja ļoti mīļa, pazuduša drauga vārdu, un, kad viņš bija gluži tuvu miršanai, kad mūžības tuvums bija viņa garam devis atspīdumu no tā gaišuma, kas izplešas viņpus kapa, tad tās domas, par kurām taču bija šaubījies, kļuva par pārliecību viņa galvā, un pēdējie vār­di, kurus viņš mirstot vēl izrunāja, bija: „Maksimiliān, tas bija Edmons Dantess!"

Grāfa Monte-Kristo bālums, kurš pirms dažām sekundēm bija pavai­rojies, piepeši kļuva gluži bīstams.

Visas viņa asinis metās uz sirdi, viņš nespēja ne pušplēsta vārda izru­nāt: viņš izvilka savu pulksteni, it kā būtu aizmirsis, cik ir laiks, paņēma cepuri, neveikli, steidzīgi paklanījās Jūlijas priekšā, spieda roku Ema­nuēlam, Maksimiliānam un teica:

— Cienījamā kundze, atļaujiet man šad un tad pie jums atnākt! Es mīlu jūsu namu un esmu jums ļoti pateicīgs par laipno uzņemšanu, jo šī ir pirmā reize pēc ilgiem gadiem, ka pats sevi esmu aizmirsis.

Un lieliem soļiem viņš izgāja no istabas.

— Tas taču ir dīvains cilvēks, šis grāfs Monte-Kristo! — teica Ema­nuēls.

— Jā, bet es domāju, ka viņam ir zelta sirds, un esmu pārliecināta, ka viņš mūs mīl, — atbildēja Maksimiliāns.

— Un es, — teica Jūlija, — jūtu viņa balsi atskanam manā sirdī, un divas trīs reizes man tā likās, it kā es šo balsi dzirdētu ne pirmo reizi.