Grafs Monte-Kristo

VI Nopratināšana

Tiklīdz Vilfors izgāja no ēdamistabas, viņš nometa jautro masku un pieņēma svarīga vīra izskatu, kurš aicināts veikt augsto pienākumu izšķirt jautājumu par sev līdzīgas būtnes dzīvību un nāvi. Bet, nelūkojoties uz sava vaiga vieglo pārgrozāmību, kurā viņš kā veikls aktieris bija ievin­grinājies spoguļa priekšā, viņam šoreiz tomēr neizdevās saraukt uzacis un piešķirt sejai bargumu. Viņš bija pārāk laimīgs. Kāpēc gan ne? Ja nebūtu nelaimīgā tēva revolucionārās politikas, no kuras dēls bēga kā no uguns, tad nekas nespēja traucēt viņa nākotnes laimi: viņš jau pats bija bagāts, tikai divdesmit septiņus gadus vecs, jau ieņēma diezgan augstu stāvokli, tagad prec jaunu, skaistu meiteni, kuru mīl ne kaislīgi, bet ar prātu, kā pienākas karaliskā prokurora palīgam, ar laulībām iekļūs ģimenē, kura galmā ir labi ieredzēta, dabūs vēl pūrā piecdesmit tūkstošus dālderu, ir cerība no sievas puses vēl mantot veselu pusmiljonu. Ja visus šos apstākļus iedomājas kopā, tad tie veidoja Vilforam tādas apžilbinošas laimes ainu, ka viņam šķita: redz saulē melnus plankumus, ja ilgāku laiku gara acīm bija skatījies savā iekšējā dzīvē.

Aiz durvīm Vilfors sastapa policijas komisāru. Melnā mundierī apģēbtā vīra izskats prokuroru tūdaļ no septītām debesīm noveda atpakaļ uz zemes.

— Es lasīju jūsu vēstuli, komisār. Labi, ka jūs to cilvēku apcietinājāt! Kādus sīkumus jūs man varat paziņot par viņu un sazvērestību?

— Citu neko, kā vien to, kas ir minēts rakstā.

— Vai viņš kaut kur kalpoja pirms tirdzniecības kuģa vadīšanas?

— Nē, viņš ir gluži jauns cilvēks, gadus divdesmit vecs.

Kad viņi bija izgājuši uz ielas, kāds cilvēks viņiem steidzīgi pienāca klāt. Tas bija Morelis.

— A, Vilfora kungs, — viņš teica, — kāda savāda kļūda nodarīta — mans leitnats ir apcietināts.

— Es zinu, — atteica Vilfors, — un eju viņu nopratināt.

— Ak, mans kungs! — lūdz Morelis, pārņemts ar draudzības jūtām pret Dantesu. — Jūs nezināt, kas liek apvainots. Es viņu pazīstu. Iedo­mājieties — pašu lēnāko, pašu godīgāko cilvēku pasaulē! Es varu teikt: nav cilvēka, kurš labāk pieprastu savu amatu. Ak, Vilfora kungs, es jums viņu ieteicu no visas sirds!

Vilfors nicinoši paskatījās uz Moreli, kurš viņa acīs bija tikai plebejs, prasts cilvēks un slepens bonapartists, tātad noziedznieks, un vēsi atbil­dēja:

— Jūs zināt, Moreļa kungs, ka cilvēks var būt lēnīgs ģimenes dzīvē, godīgs un krietns tirdzniecībā, bet tomēr ļoti bīstams politisks noziedz­nieks. Vai tā nav, ko?

Un viņš ar caururbjošu skatienu skatījās uz Moreli, it kā gribēdams viņam ieskatīties pašos dvēseles dziļumos un apdraudēdams viņu par pār­drošību lūgt par otru, kad pašam tik vajadzīga apžēlošana, jo zema cil­vēka politiskie uzskati nekad nevar būt gluži labi.

Morelis nosarka, jo viņa politiskā sirdsapziņa tiešām nebija skaidra ro- jālista — karaļa piekritēja — priekšā; viņš nevarēja aizmirst neseno slave­no pagātni. Tomēr viņš vēl piebilda:

— Es jūs lūdzu, Vilfora kungs, esiet taisnīgs, kādam pienākas būt ties­nesim, esiet labsirdīgs un atdodiet mums ātrāk šo nabaga Dantesu!

Prokurora biedra ausīs skanēja pārāk patvaļīgie vārdi „atdodiet mums".

„Ē, ē!" viņš nodomāja pie sevis. „"Atdodiel mums…" Vai tik šis Dan­tess nepieder pie kādas slepenas karbonāru sabiedrības, ka viņa pavēl­nieks aiz neapdomības tā runā par „mēs"?! Viņš tika apcietināts kādā krogā, kā teica policijas komisārs; liels ļaužu bars bijis tur sapulcējies. Vai tik tā nav kāda slepena savienība?!"

Tad viņš turpināja skaļā balsī:

— Mans kungs, esiet mierīgs, ja viņš ir nevainīgs; bet ja viņš ir vainīgs, tad jāparādās visai likuma bardzībai.

Pa to laiku Vilfors jau bija sasniedzis savu namu un svinīgā cienībā iegāja pa durvīm, ledaini auksti paklanījies pret nelaimīgo Moreli, kurš palika uz vietas stāvot, kā ar aukstu ūdeni apliets.

Prokurora palīgs iegāja priekšistabā. Tā bija pilna ar žandarmiem un policistiem. Viņu vidū, visu naidīgi uzlūkots, stāvēja apcietinātais, mierīgs un kluss.

Vilfors pameta iesānis skatienu uz Dantesu, paņēma papīru mapi no aģenta un iegāja savā istabā, teikdams:

— Vediet šurp apcietināto!

Vilfors ar pirmo acu uzmetienu bija ievērojis apķērīgu prātu Dantesa augstajā un platajā pierē, vīrestību stingrajā skatienā un sarauktajās uzacīs un vaļsirdību pilnajās, pusatvērtajās lūpās. Pirmais iespaids bija labs, bet Vilfors to apspieda sevī un spoguļa priekšā pieņēma svarīgu seju, un drūms un bargs nosēdās pie sava galda.

Pēc minūtes ienāca Dantess.

Jauneklis vēl arvien bija bāls, bet mierīgs un smaidīja. Viņš paklanījās prokurora palīgam, tad ar acīm meklēja krēslu, kur apsēsties, it kā viņš būtu Moreļa viesistabā. Tikai tagad viņš sastapās ar prokurora nedzīvo skatienu, kāds mēdz būt prokuroriem, kuri lūko apslēpt savas domas.

— Kas jūs esat, un kāds ir jūsu vārds? — jautāja Vilfors, pāršķirstī­dams papīrus, kurus viņam pasniedza aģents un kuri drīz vien izauga par lielu kaudzi. Tā aizvien spiegu darbība ieēdas tā nelaimīgā ķermenī, kuru sauc par apsūdzēto.

— Mans vārds ir Edmons Dantess, — teica jauneklis mierīgā un skaļā balsi. — Esmu leitnants uz kuģa „Faraons", kurš pieder MorElim un dē­liem.

— Cik jums ir gadu?

— Deviņpadsmit, — atbildēja Dantess.

— Ko jūs darījāt, kad jūs apcietināja?

— Es svinēju savu saderināšanos, — atteica jauneklis drusciņ drebošā balsī.

— Jūs bijāt savās derībās? — jautāja prokurors, negribot notrīsēdams.

— Ja, es gribu precēt kādu meiteni, kuru mīlu jau trīs gadus.

Vilfors, kaut gan parasti neizrādīja kaislības, tomēr bija pārsteigts no

šīs nejaušās stāvokļa vienlīdzības, un Dantesa trīsošā balss aizkustināja

viņa dvēseles dziļumā kādu aizmirstu maigāku stīgu: viņš pats tāpat prie­cājās, bija laimīgs, un viņa laimība tika pārtraukta tikai tādēļ vien, lai viņš iznīcinātu citu cilvēku laimi, kuri, tāpat kā viņš, jau skāra šo laimi.

„Šādi filozofiski prātojumi," Vilfors nodomāja pie sevis, „atstās lielu efektu Senmerāna salonos, kad es uzstāšos kā stāstītājs." Un viņš gara acīm jau lasīja kopā skanošos teikumus, no kādiem runātāji mēdz sakopot savas lielās runas, kuras tad top pieņemtas par īstu daiļrunību.

Kad Vilfors savu iedomāto runu salonā bija pabeidzis, viņš atkal pie­vērsās Dantesam.

— Turpiniet! — viņš teica.

— Ko jūs gribat, lai es turpinu?

— Vai jūs bijāt laupītāja Napoleona karadienestā?

— Es tikai tad iestājos par matrozi, kad Napoleons bija gāzts.

— Stāsta, ka jūsu politiskie uzskati esot nepareizi, - teica Vilfors, kuram par to neviens nekā nebija sacījis; bet viņš. labprāt jautāja, tāpat kā cēla apsūdzības.

— Mani politiskie uzskati? Ak, man ar kaunu jāatzīstas, ka man tādu nemaz nav. Esmu tikai deviņpadsmit gadus vecs, nekā nezinu, nekā neno­zīmēju, un, ja arī Moreļa kungs man dos apsolīto vietu, arī tad es nekā nenozīmēšu. Visi mani uzskati pastāv trijās jūtās: mīlestībā uz tēvu, cienībā pret Moreli, dievināšanā pret Mersedesi.

Lūkodamies Edmona atklātajā vaigā, Vilfors atcerējās Renē vārdus, lai žēlojot apsūdzēto. Viņš skaidri redzēja, ka ar katru Dantesa vārdu at­klājas viņa nevainība. Šis jauneklis, gandrīz vēl bērns, vienkāršs, ar to sirsnīgo runas spēju, kuru nekad neatrod tie, kam nav skaidra sirds, pret visiem laipns, jo pilns laimes, kura pat ļaunus dara par labiem, — šis jauneklis pat uz prokuroru izlēja savas sirds maigumu. Viņa sirdī pat pret šo rupjo un bargo cilvēku necēlās citas jūtas kā vien laipnība un lab­sirdība.

„Nudien," nodomāja Vilfors pie sevis, „tas ir brangs zēns; man ne­nāksies grūti nopelnīt no Renē laipnu rokas spiedienu visu priekšā un bučiņu klusumā."

Šinī cerībā Vilfors pasmaidīja, un Dantess, kurš viņa sejas pantus no­vēroja, pasmaidīja līdzi.

— Mans kungs, — jautāja Vilfors laipnāk, — vai jums nav kādi ie­naidnieki?

— Mans stāvoklis ir pārāk neievērojams, lai varētu sev gūt ienaid­niekus, — atbildēja Dantess. - Es gan esmu drusku ātrs, bet cenšos aizvien būt taisnīgs, un mani divpadsmit matroži mani cienī kā vecāko brāli.

— Bet varbūt jums ir skauģi: jūs esat tik jauns un tiksit augstā kap­teiņa vietā; jūs bez tam precat skaistuli, kas ari ir apskaužama laime.

— Varbūt jums ir taisnība. Jūs to labāk zināsit; bet, ja man ir skauģi manu draugu vidū, tad es labāk nevelētos to zināt, lai man nevajadzētu viņus ienīst.

— Jūs maldāties; aizvien pēc iespējas jāskatās skaidri sev apkārt. Jūs man tiešām liekaties tāds krietns, jauns cilvēks, ka es jūsu dēļ atkāpšos no tiesu paražas un parādīšu jums nodevības rakstu, uz kura pamata jūs apcietināja. Vai jūs pazīstat šo rokrakstu?

Dantess palūkojās pasniegtajā vēstulē, un viņa seja apmācās.

— Nē, es nepazīstu šo rokrakstu. Tas ir sagrozīts un tomēr diezgan brīvi rakstīts. Esmu ļoti laimīgs, ka man ir darīšana ar tādu cilvēku ~kā jūs, jo mans skauģis ir marts īstais ienaidnieks.

Dantesa acis pamirdzēja kā zibens. Vilfors redzēja visu sparību, kāda slēpās šinī klusībā.

— Tagad, — teica prokurors pielabinādamies, — atbildiet man atklāti, ne kā apsūdzētais tiesnesim, bet kā cilvēks cilvēkam, kurš jūt viņam līdzi: cik taisnības ir šajā anonīmajā denuncējumā?

Un Vilfors ar skaidri izrādītu riebumu nometa uz galda nodevības rakstu, kuru Dantess viņam patlaban atdeva.

— Viss un nekas; un, lūk šeit būs tā skaidrākā patiesība, par kuru es zvēru pie sava jūrnieka goda, savas mīlestības uz Mersedesi un sava tēva dzīvības!

— Runājiet! — skaļi teica Vilfors.

Tad viņš pie sevis klusībā piebilda:

— Ja Renē tagad mani varētu redzēt, viņa būtu mierā ar mani un mani nesauktu par rīkļurāvēju!

— Kapteinis Leklērs, kad bija izbraucis no Neapoles, piepeši saslima ar tīfu. Tā kā mums uz kuģa nebija ārsta un tā kā Leklērs nevēlējās nekur malā piestāt, steigdamies uz Elbas salu, tad viņa slimība palika tik draudīga, ka trešajā dienā, juzdams pienākam beidzamo stundiņu, viņš piesauca mani pie sevis.

„Mīļais Dantes," viņš teica, „zvēriet man, ka jūs izpildīsit to, ko es jums teikšu: runa ir par visaugstākajām interesēm."

„Es jums to zvēru, kaptein," es atbildēju.

„Kad pēc manas nāves kuģa vadība pāries jūsu rokās kā jau leitnantam, tad pieņemiet kapteiņa amatu un pienākumus, brauciet taisni uz Elbas salu, izkāpiet malā Portoferrajo ostā, apprasieties pēc lielā maršala un nododiet viņam šo vēstuli! Varbūt, ka jums dos citu vēstuli vai kādu uzde­vumu; to tad jūs izpildiet, un viss gods pienāksies jums, kā tas būtu pie­nācies man, jo man bija jāveic šis uzdevums."

„Es to izdarīšu, kaptein," es atbildēju, „bct varbūt pie lielā maršala tikt nav nemaz tik viegli, kā jūs domājat?"

„Še jums gredzens, kurš jums pavērs ceļu un palīdzēs pārvarēt visus šķēršļus," teica kapteinis.

Pēc šiem vārdiem viņš man nodeva gredzenu.

Pēc divām stundām kapteinis sāka drudzī murgot un otrā dienā bija jau izlaidis garu.

— Un ko jūs pēc tam darījāt? — jautāja prokurors.

— Es darīju to, kas man bija jādara, ko manā vietā katrs būtu darījis, jo mirēja vēlējumi ir svēti; it īpaši jūrniekiem priekšnieka vēlējumi ir pa­vēles. Es piestājos pie Elbas, atstāju visus kuģa ļaudis kuģī, viens devos uz cietzemi un lūkoju uzmeklēt lielo maršalu, kas bija diezgan grūti izda­rāms. Tikai tad, kad nosūtīju gredzenu, liku pieņēmis, pastāstīju par Lek­lēra nāvi un dabūju vēstuli, kura man bija personīgi jānodod Parīzē. Es apņēmos to izdarīt, tad drīz pienācu Marselā, kur steidzos apmeklēt savu līgavu Mersedesi. Moreļa kungs palīdzēja man drīzāk saņemt visas vaja­dzīgās laulības atļaujas, un es jau svinēju savu saderināšanos, lai brauktu uz Parīzi, kad piepeši liku apcietināts.

— Jā, jā, — teica Vilfors, — las viss var būt taisnība, un, ja jūs kaut kur esat vainīgs, tad vienīgi savas neapdomības dēļ. Atdodiet man to vēs­tuli, ko jums nodeva Elbas salā, un apsolieties ierasties šeit pēc pirmā aicinājuma, un tad jūs varēsit tūdaļ doties atpakaļ pie saviem draugiem.

— Tātad es esmu atkal svabads! — Edmons iesaucās prieka pārplū­dumā.

— Jā, tikai atdodiet man to vēstuli!

— Tai vajag būt jūsu priekšā, jo tā tika man paņemta līdz ar citiem papīriem, un es dažus no tiem pazīstu tur jūsu priekšā.

Dantess jau paņēma cepuri un pacēlās, lai ielu.

— Pagaidiet! — teica prokurora palīgs. — Kam vēstule bija adresēta?

— Nuartjē kungam Kokerona ielā Parīzē.

Pērkona spēriens nebūtu Vilforu tā pārsteidzis un satriecis kā šie vārdi. Viņš atkrita atpakaļ krēslā, no kura bija piecēlies, lai paņemtu papīrus, kuri bija noņemti Dantesam. Tad viņš ar drebošām rokām sagrāba pa­pīrus un, šķirstīdams tos, izņēma apzīmēto vēstuli, kurai uzmeta izbaiļu pilnu skatienu.

— Nuartjē kungam Kokerona ielā Nr. 13 — viņš čukstēja, arvien vai­rāk un vairāk nobālēdams.

— Jā, — teica Dantess, — vai jūs viņu pazīstat?

Nē, - aši atteica Vilfors, — uzticīgs karaļa kalps nav pa/īstams ar sazvērniekiem.

Tātad šeit ir darīšana ar sazvērestību? jautāja Dantess, kurš nu saka baidīties vairāk nekā agrāk. — Visādā ziņā es jau jums tiku teicis, ka man nebija pazīstams tās vēstules saturs, kuru es vedu.

— Jā, — atteica Vilfors dobjā balsī, — bet jūs zināt tās personas var­du, kurai vēstule bija adresēta.

— To man vajadzēja zināt, lai varētu to personīgi nodot adresātam.

— Un jūs nevienam nelikāt parādījis šo vēstuli? — jautāja Vilfors, lasīdams un līdz ar tālāku lasīšanu vēl vairāk uztraukdamies.

<- Nevienam nerādīju, goda vārds!

— Neviens nezina, ka jums ir vēstule no Elbas salas Nuartjē kun­gam? Neviens to nezina, vienīgi tas, kas man to nodeva.

Tas ir par daudz, tas ir par daudz! — čukstēja Vilfors.

Prokurora palīga vaigs kļuva arvien drūmāks un drūmāks, jo tuvāk viņš nāca vēstules beigām. Viņa bālas lūpas, drebošas rokas, degošās acis lika Dantesam baidīties no visļaunākā.

Vēstuli izlasījis, Vilfors nolaida galvu rokās un tādā stāvokli palika kā­du minūti.

— Mans Dievs, kas tad ir nolicis? — Dantess bailīgi jautāja.

Vilfors nekā neatbildēja, bet pēc kādām minūtēm pacēla savu bālo,

uztraukto vaigu un vēlreiz pārlasīja vēstuli.

— Un jus sakal, ka nezināt šis vēstules saturu? — viņš jautāja.

— Es jums dodu godavārdu, ka nezinu. Bet kas ar jums ir nolicis? Jūs jūtaties nevesels? Vai negribai, es pazvanīšu vai pasaukšu ļaudis?

Nē, nē, — teica Vilfors, aši pieceldamies, — nekustieties, nerunājiet ne vārda: šeit pavēles dodu es, nevis jūs!

— Mans kungs, — teica Dantess apvainots, — es gribēju pasaukt, lai jums sniedz palīdzību.

— Man nekādas palīdzība nav vajadzīga; rūpējaties pats par sevi un atbildiet uz jautājumiem!

Dantess gaidīja jautājumus, bet velti. Vilfors bija atgāzies krēslā, brau­cīja karsto, nosvīdušo pieri ar roku un sāka trešo reizi lasīt vēstuli, ne vārda neteikdams.

— A, ja viņš zina šīs vēstules saturu, — murmināja pie sevis Vilfors, — un ja kādreiz dabūs zināt, ka Nuartjē ir de Vilfora tēvs, tad es esmu pazudis cilvēks! Uz mūžu pazudis!

Un viņš palaikam palūkojās uz Ednionu, il kā viņa skatiens spētu caur­urbties tam neredzamajam šķērslim, kurš aizslēdz sirdī noslēpumus, ko mute neizsaka.

— A, nešaubīsimies ilgāk! — viņš beigās izsaucās.

— Bet, Dieva dēļ! — iekliedzās nelaimīgais jauneklis. — Ja jūs par mani šaubāties, ja mani turat aizdomās, — tad izjautājiet jel mani, esmu gatavs atbildēt!

Vilfors visiem spēkiem pūlējās pārvarēt uztraukumu un teica balsī, ku­rai vajadzēja būt stingrai:

— Mans kungs, ļoti svarīgas aizdomas rodas pēc nopratināšanas, un tāpēc man nav varas, kā es domāju, jūs tūdaļ palaist brīvā; pirms atlaistu jūs, man vajag aprunāties ar pašu prokuroru. Bet jūs redzat, cik ļoti es rūpējos par jums.

— Ak, es to redzu, — iesaucās Dantess, — un pateicos jums, jo jūs bijāt man vairāk draugs nekā soģis!

— Nu, es jūs vēl kādu laiku atstāšu cietumā. Galvenais pierādījums pret jums ir šī vēstule, un jūs redzat, še…

Vilfors piegāja pie krāsns, iemeta vēstuli ugunī un nogaidīja, kamēr tā bija pārvērtusies pelnos.

— Jūs redzat: es iznīcinu šo pierādījumu.

— A! — iesaucās Dantess. — Jūs esat vairāk nekā taisnīgs, jūs esat labsirdīgs.

— Nu, uzklausiet, — teica Vilfors, — pēc šāda darba jūs saprotat, ka varat man uzticēties visās lietās.

— A, pavēliet tikai, es izpildīšu visas jūsu pavēles!

— Nē, — teica Vilfors, pienākdams tuvāk Dantesam, — es negribu jums dot pevēles, bet tikai padomu.

— Sakiet vien, es to izpildīšu kā pavēli.

— Es jūs paturēšu šeit līdz vakaram. Vakarā kāds cits jūs nopratinās: sakiet viņam visu, ko man sacījāt, tikai par vēstuli nesakiet ne vārda!

— To es jums apsolu.

Tagad Vilfors lūdzās un apsūdzētais viņu mierināja.

— Jūs saprotat, — Vilfors sacīja, lūkodamies uz pelnos sadegušo pa­pīru, — jūs un es — mēs vien zinām, ka tāds raksts ir bijis. Tas mums vairs neliks priekšā likts. Atsakieties droši no tā, un jūs būsit glābts.

— Es atsacīšos, esiet mierīgs!

— Labi, labi, — atteica Vilfors, sniegdamies pēc galda zvaniņa. Tad, uz mirkli apstādamies, viņš teica:

— Jums bija tikai šī viena vēstule?

— Šī viena.

— Apzvēriet!

Dantess izstiepa roku.

— Es zvēru, — viņš teica.

Tad Vilfors piezvanīja.

Ienāca policijas komisārs.

Vilfors piegāja tam klāt un iečukstēja dažus vārdus ausī. Komisārs at­bildēja, tikai ar galvu pamezdams.

— Ejiet viņam līdzi! — Vilfors teica Dantesam.

Dantess paklanījās, pēdējo reizi patecicīgi palūkojās uz Vilforu un izgāja.

Tiklīdz durvis aizvērās aiz Dantesa un policijas komisāra, Vilfora spēki sabruka un viņš atkrita krēslā gandrīz vai pilnīgā ģībonī.

Pēc kāda brīža viņš sāka atjēgties.

— Ak, mans Dievs, — viņš čukstēja, — kā laime un dzīvība karājas mata galā!.. Ja pats prokurors šodien būtu bijis Marselā, ja manā vielā būtu saukts apgabala tiesnesis, tad es būlu pazudis cilvēks! Šī nolādētā vēstule būtu mani nogrūdusi bezdibenī! Ak, mans tēvs, vai jūs man mūžīgi būsit par šķērsli ceļā uz laimi šinī pasaulē, vai man mūžam būs jākaro prel jūsu dumpīgo pagātni?

Bet piepeši it kā kāda negaidīta gaisma uzliesmoja viņa garā un atspo­guļojās viņa sejā. Cieši sakniebtajās lūpās parādijās smaids, viņa nemie­rīgais skatiens kļuva stingrs un it kā apstājās pie vienas domas.

— Jā, tā ir, — viņš teica, — šī vēstule, kura mani tik likko neiegāza postā, varbūt kļūs par manas laimes nodibinātāju. Nu, Vilfor, pie darba!

Un, pārliecinājies, ka apsūdzētā Dantesa vairs nav priekšistabā, kara­liskā prokurora palīgs izgāja laukā un steidzīgiem soļiem devās uz savas līgavas namu.