Grafs Monte-Kristo

XIX Ifas pils kapsēta

Cietuma kameru apgaismoja krēslas pēdējais vājais atspīdums, tā ka Dantess maisā uz gultas tik tikko varēja izšķirt sava mīļot drauga tēlu. Tas bija Faria pēdējais apģērbs, kurš, ka cietuma uzraugs bija teicis, rnak- saja tik maz. Tā nu viss bija beidzies, Dantess no sava drauga bija šķirts.

Viņš nevarēja vairs lūkoties viņa aeīs, kuras bija palikušas vaļā, it kā tās gribētu ieskatīties tālu mūžībā. Dantess apsēdās gultas galvgalī un nogri­ma dziļās skumjās.

Viens! Viņš atkal bija viens! Viņš bija nosodīts ar klusēšanu, viņš ne­dzirdēs vairs tās vienīgās cilvēcīgās būtnes balsi, kura viņam dzīvi bija darījusi panesamu! Vai nebūtu labāk aiziet tāpat kā Faria un Dievam prasīt dzīvības mīklas atrisinājumu, kaut arī būtu jāiet caur ciešanu šau­rajiem vārtiem? Domas par pašnāvību, kuru dēļ viņa draugs to bija no­rājis, pie līķa gultas pamodās atkal.

„Ak, kaut es varētu mirt!" — viņš domāja. „Tad es nonāktu tur, kur es viņu atkal atrastu. Bel kā lai to izdara?"

— Nekas nav vieglāk, — viņš iesaucās ar sirdi plosošiem smiekliem. — Es palikšu šinī islabā, un, kurš pirmais nāks, tam es gāzīšos virsū un to nožņaugšu. Par to man nocirtīs galvu.

Bet dvēsele lielās sāpēs, tāpat kā gaiss lielas vētras laikā, piepeši pār­vēršas. Tā Dantesam no tādas nozieguma un kauna nāves piepeši palika bail, un pēc izmisuma viņā pamodās degošas slāpes pēc dzīvības un brī­vības.

— Mirt? Ak, nē! — viņš iesaucās. — Tad nebija vērts tik ilgi dzīvot un ciest, lai tagad mirtu. Miri būtu bijis labi toreiz, pirms daudziem ga­diem, bet vēl tagad to gribēt būtu nežēlīgajam liktenim par daudz pado­ties. Nē, cs gribu dzīvot, gribu cīnīties līdz mērķim un atkal iegūt laimi, kuru man novīluši. Vai man nav maniem bendēm jāalriebjas, pirms es mirstu? Un vai nav arī jāalalgo draugi? Bet tagad šeit tikšu aizmirsts tāpat kā Faria un atstāšu savu cietumu gluži tāpat kā viņš.

No šiem vārdiem Edmons nodrebēja un stingri lūkojās sev priekšā, pieri braucīdams, it kā las gribētu aizdzīt kādus māņus. Viņš piecēlās, gāja šurp un turp pa kameru un atkal apstājās pie gultas…

— Ak, ak! — viņš nomurmināja. — Kas man sūta šīs iedomas? Vai tu tas esi, Dievs? Tā kā mirušie bez kavēkļiem liek projām no šejienes, tad ieņemsim mēs viņu vietu!

Un ilgi neapdomādamies, it kā neatļaudams savam garam atmest reiz ieņemtās domas, viņš noliecās pie maisa, atārdīja to ar Faria nazi, izņē­ma ķermeni un aizstiepa lo pa apakšzemes eju uz savu kameru, ielika lo savā gultā, un aptina tam galvu ar nātnu lupatu, kuru tas pats mēdza dažreiz lietot. Aptina viņu ar savu segu, uzspieda uz. viņa ledainās pieres pēdējo skūpstu, mēģināja velti aizspiest viņa acis un pagrieza tā galvu pret sienu, lai uzraugs, kad tas atnestu vakariņas, domātu, ka viņš ir ie­midzis, kā tas jau dažreiz, bija izlicies. Tad Dantess ielīda galerijā, ar lielām pūlēm gultu pie sienas pievilkdams, un nu steidzās uz Faria kameru;

izņēma no kamīnā apslēptā .trauka adatu un diegu, nometa savas skran­das, lai, taustot zem maisa, varētu atrast kailu miesu, ielīda maisā, ieņēma tādu pašu stāvokli, kādā bija atradies līķis, un aizšuva maisu atkal no iekšpuses ciet. Ja kāds šinī acumirklī būtu nācis, tas būtu dzirdējis puk­stam viņa sirdi.

Dantess būtu varējis itin labi nogaidīt, kamēr cietuma uzraugs būs pa­beidzis savus vakara apmeklējumus, bet viņš baidījās, ka cietuma priekš­nieks varētu citādi apdomāties un likt līķi agrāk nonest uz apbēdīšanu, nekā iepriekš bija nolemts. Tad viņa pēdējā cerība būtu izpostīta. Tagad viņa plāns bija gatavs, tas bija šāds.

Kad sargi būtu pamanījuši, ka viņi nenes līķi, bet dzīvu cilvēku, tad viņš tiem nebūtu devis laika atjēgties, bet ar spēcīgu rāvienu būtu pār­griezis maisu no augšas līdz apakšai un būtu izbēdzis. Kad tie, ko gan viņš necerēja, būtu lūkojuši Dantesu aizturēt, viņš būtu ķēries pie naža un ar to atgaiņājies. Ja viņu bez kādiem starpgadījumiem nonestu uz kap­sētu un ieliktu kapa bedrē, tad viņš mierīgi ļautos apbērt ar zemi. Ja tad bērinieki būtu aizgājuši projām, tad viņš nogaidītu nakti un tumsā un klusumā, ar rokām atraktu zemi un izbēgtu. Viņš domāja, ka zemes nasta, ko viņam uzbērtu virsū, nebūtu pārāk smaga un viņš spētu caur to iz­lauzties cauri. Ja viņš savā cerībā būtu maldījies un zeme būtu pārāk smaga, tad, — nu, tad viņš nosmaktu, kas par to? Jo labāk, — tad viss būtu galā!

Dantess kopš pagājušā vakara nekā nebija iebaudījis, jau no rīta viņš nebija domājis par ēšanu, un arī tagad jau no rīta viņš nebija domājis par ēšanu, un arī tagad viņam neienāca prātā, ka vajadzētu kaut ko ēst. Viņa stāvoklis bija pārāk savāds un uztraucošs, lai ļautu galvā rasties jel kādām citām domām.

Pirmās briesmas, kādas Edmonam draudēja, bija tās, ka cietuma sargs, kad ap pulksten septiņiem atnāca ar vakariņām, varēja pamanīt pārmai­ņas. Par laimi, Dantess bija jau agrāk bieži pa daļai nevīžības, pa daļai noguruma dēļ sagaidījis cietuma sargu gultā guļot un nebija atbildējis ne uz vienu jautājumu, un tad sargs mēdza maizi un zupu noliki uz galda un, vairāk ne vārda nerunājot, aiziet projām. Bet šoreiz tomēr sargs varēja izņēmuma dēļ viņu uzrunāt un, atbildes nedabūdams, pienākt tuvāk pie gultas, un tādā kārtā visu uziet un atklāt.

Ap pulksten septiņiem Dantess tiešām atradās nāves bailēs. Viņš ar vie­nu roku spieda sev stipri pukstošo sirdi, lai apremdinātu bailīgo puk­stēšanu, ar otru roku viņš lūkoja noslaucīt sviedrus, kuri straumēm lija viņam pār vaigiem un noklāja visas miesas. Laiku pa laikam viņu kratīja spējš nāves aukstums un lika visam ķermenim raustīties kā krampjos. Stun­das pagāja, un viss cietuma namā palika klusu; Dantess smēla sev apmie­rinājumu no šā klusuma, jo tas likās viņu pārliecinām, ka pirmās briesmas laimīgi pārlaistas.

Tā bija laba zīme.

Beidzot, kad tuvojās cietuma priekšnieka noteiktā stunda, viņš izdzir­da gaitenī soļus. Dantess saprata, ka izšķirošais mirklis ir pienācis, tāpēc saņēma visu savu dūšu un aizturēja elpu. Kaut viņš tāpat būtu spējis apturēt viesuļaino pulsa sišanu!

Pie durvīm soļi apstājās; no divkāršajiem soļiem Dantess noprata, ka viņam pakaļ atnākuši divi kaprači. Šīs domas izrādījās patiesas, kad viņš dzirdēja, ka tika noliktas nestuves. Durvis atvēra, maisam cauri vāja gais­ma iespiedās viņam acīs, Dantess redzēja tuvojamies divus tēlus. Trešais ar lāpu rokā palika pie durvīm stāvam. Abi vīri, kuri bija pienākuši pie gultas, pacēla maisu — viens aiz galvas, viens aiz kājām.

— Lai velns parauj! Vājais Faria ir smags, — sacīja tas, kurš bija pacēlis galvu.

— Saka, ka kauli ik gadus pa pusmārciņai kļūstot smagāki, — atbildēja tas, kurš bija paņēmis aiz kājām.

— Vai tu jau savu mezglu esi sasējis? — prasīja pirmais.

— Būtu muļķīgi nest līdz tādu lielu nastu; es mezglu sasiešu apakšā.

— Tev taisnība. Nāc!

„Kāpēc mezglu?" domāja Dantess.

Līķis nu tika uzlikts uz nestuvēm. Edmons izlikās stīvs, lai dabiski tēlo­tu miroņa lomu.

Viņš tika vēl pastumdīts uz nestuvēm, tad nesēji sāka nest tās pa kāp­nēm zemē. Viņiem pa priekšu gāja lāpas nesējs. Piepeši Dantess sajuta, ka tam sejā pūta svaigs, stiprs nakts vējš. Viņu pārņēma līgsmība un izbai­les. Pēc apmēram divdesmit soļiem kareivji nestuves nolika zemē. Viens no viņiem aizgāja projām, un Dantess dzirdēja, ka tas gāja pa akmeņu plienu.

„Kur es esmu?" — viņš sev jautāja.

— Vai tu zini, viņš ir neganti smags, — sacīja iepakaļ palikušais, at­sēzdamies uz nestuvēm.

Pirmās jūtas, kas pārņēm Dantesu, dzina viņu uz bēgšanu, bet par laimi viņš tomēr savaldījās.

— Parādi taču uguni, tu, muļķadesa! — teica tas vīrs, kurš bija aiz­gājis projām, tam, kurš turēja lukturi. — Es jau pa tumsu nekā nevaru atrast.

Tas izpildīja šo prasību, kaut gan tā bija izteikta pietiekami nepie­klājīgi.

„Ko tad viņš tādu meklē?" — pie sevis nodomāja Dantess. „Laikam gan lāpstu."

No apmierinātās ņurdēšanas Dantess varēja noprast, ka nu kapracis atradis to, ko bija meklējis.

— Nu, redzi, — teica otrs, — tas ir smags.

Ar šiem vārdiem viņš atkal tuvojās nestuvēm, un Edmons dzirdēja, ka tad kādu smagu priekšmetu nolika blakus nestuvēm. Tai pašā acumirkli viņam ap kājām tika apmesta virve un ļoti stipri un sāpīgi sasieta.

— Nu, vai mezgls ir gatavs? — jautāja kapracis, kurš līdz tam bija stāvējis bez darba.

— Jā, mezgls ir krietni sasiets, tas turēs mūžīgi, — atteica pirmais kapracis.

— Nu, tad uz priekšu!

Tad nestuves tika atkal paceltas un nestas tālāk.

Pēc apmēram soļiem piecdesmit tika atvērtas kādas durvis, pa kurām gājiens izgāja cauri; aiz durvīm nestuves tika atkal nestas tālāk. Jo tālāk viņu nesa, jo skaļāk Dantess varēja sadzirdēt jūras viļņu bangas, kas atsi­tās pret pils klinšu sienām.

— Nelāga laiks, — teica kāds no sargiem, — nebūs patīkami būt jūrā šai naktī.

— Jā, mūsu labais abats saslapināsies, — atbildēja otrs kapracis, un abi skaļi iesmējās.

Kaut gan Dantess nevarēja labi saprast, uz ko šis joks atteicas, tomēr viņa mati sacēlās stāvus.

— Te nu mēs būtu atnākuši, — teica pirmais nesējs.

— Vēl jāpanes drusciņ tālāk, — atbildēja otrs. — Tu taču atceries, kā viņreiz līķis palika pie klintīm karājoties un vēlāk to viļņi dauzīja, un priekšnieks nākamajā dienā lamāja mūs par diedelniekiem.

Viņi nu pagāja vēl kādus soļus kalnup; tad Dantess juta, ka viņu sa­grāba aiz kājām un galvas un sāka šurpu un turpu šūpot.

— Viens! Divi! Trīs! — skaitīja nesēji un ar reizi aizsvieda maisu pro­jām jūrā.

Dantess juta, ka viņš laižas bezgalīgā telpā pa gaisu un kā aizšauts putns bez apstāšanās krīt zemē, no tādas varas aizrauts, kas viņam krūtīs aizžņaudza sirdi. Kaut gan kāds smagums, kas viņa krišanu vēl paātrināja, rāvu Edmonu lejup, kritiens viņam tomēr likās turpināmies bezgala ilgi, gandrīz vai veselus simt gadus.

Pēdīgi viņš ar briesmīgu troksni iegāzās ledaini aukstā ūdeni, un neviļus viņam paspruka pusapspiests kliedziens, kad ūdens pārvēlās pār viņa galvu.

Dantess bija ticis iemests jūrā un dziļumā to novilka trīsdesmit sešas mārciņas smaga dzelzs lode, kura bija piesieta pie viņa kājām. Ifas pils kapsēta ir — jūra.