Grafs Monte-Kristo

XVIII Tevs un meita

Danglāra kundze sāka jau atklāti paziņot par savas meitas gaidāmajām kāzām, kā mēs uzzinājām iepriekšējā nodaļā; bet tas ne jau viegli bija nācies nabaga baronam un baņķierim, līdz viņš bija tik tālu ticis, ka varēja likt to atklāti paziņot; viņam bija jāizcīna grūta cīņa ar savu meitu.

Greznajā, zeltītajā salonā, par kuru baņķieris bija tik lepns, kādudien viņu bija uzlūgusi viņa meita Eiženija kādas svarīgas sarunas dēļ. Šis solis bija tā pārsteidzis Danglāru, kas pazina savas meitas raksturu, ka viņš tūdaļ bija paklausījis un atnācis.

Eiženija lika viņam gaidīt, bet viņš arī to darīja, jo ļaužu priekšā mīlēja izrādīties par labsirdīgu vīru un tēvu, patiesībā jau viņš nebūt nebija lab­sirdīgs, bet rupjš un stingrs.

Pēdīgi ienāca Eiženija, ģērbusies melnā atlasa kleitā ar bālām puķēm, matus viņa bija rūpīgi sakopusi, un rokās bija cimdi, — viss bija tā sa­rīkots, it kā viņa pašlaik gribētu doties uz operu vai balli.

— Nu, kāpēc tu mani sauci un kāpēc šeit, bet ne manā kabinetā? — jautāja Danglārs.

— Jums taisnība, — teica Eiženijas jaunkundze, ar roku pamādama, lai tēvs apsēžas. — Jūsu abi jautājumi aptver visu mūsu sarunu. Salonu izvēlējos tāpēc, ka man nepatīk baņķiera kabinets ar savām tirgus grā- mātām, naudas skapjiem un vērtspapīriem, un cipariem! Šāds ierīkojums ar savu uzbāzību liek gluži aizmirst", ka ir pasaulē lielākas un svētākas intereses nekā naudas skaitīšana. Šeit mums apkārt ir mākslas ražojums un jautra, īsta dzīvība. Es piešķiru lielu nozīmi ārējiem iespaidiem, jūsu priekšā tā varbūt kļūda, bet es esmu māksliniece.

— Ļoti labi, — teica Danglārs, ar nesatricināmu vienaldzību uzklau­sīdamies garo prātojumu; domādams par citām lietām, viņš no ievada nekā nebija sapratis.

— Tā būtu atbilde uz vienu no jūsu jautājumiem, — turpināja Eiženija, necik neapjukdama, — un man liekas, ka atbilde ir pamatīga un pietieka­ma, un jūs arī esat mierā ar to. Pāriesim uz jūsu otro jautājumu, kurš skanēja tā: kāpēc es vēlējusies šo sarunu? Es atbildu gluži īsi un noteikti: nevēlos precēt Andrea Kavalkanti kungu!

Danglārs pielēca kājās.

— Nu, jā, — gluži mierīgi turpināja Eiženija. — Jūs, man liekas, esat izbrīnījusies, jo, kamēr jūs ar šo lietu nodarbojaties, es nemaz netiku ie­jaukusies, bet nu ir pienācis acumirklis, kad man jāpastāv uz savu brīvību un noteiktu gribu pretim ļaudīm, kuri par mani grib nospriest, ar mani nebūt neaprunājušies. Es sākumā gan lūkoju padoties jūsu gribai kā pa­klausīga meita…

— Nu, tātad? — jautāja Danglārs.

— Es lūkoju, — teica Eiženija, — bet es nevaru atteikties no savas dzīves un tās augstajiem mērķiem par labu jums, un tātad man jāpastāv uz savu.

— Bet kāpēc, Eiženija, kāpēc?

— Ak, kāpēc? — atteica meitene. — Ne tāpēc, ka šis Kavalkanti būtu nejauks, muļķāks vai nepatīkamāks nekā citi jauni ļaudis. Nē, Andrea kungs ir skaists vīrietis, es arī citu nebūt nemīlu vairāk, nē, es nemīlu nevienu, mans kungs, to jūs laikam zināt? Kāpēc tad man visu dzīvi gar­laikoties? Nē, es gribu būt brīva, tikai brīva savas dzīves īstajiem mēr­ķiem!

— Ak, tu nelaimīgā, nelaimīgā! — teica baņķieris, kurš no piedzīvo­jumiem pazina savas meitas nelokāmo prātu.

— Nelaimīga, jūs sakāt? — jautāja Eiženija. — Tiešām, tāds vārds glu­ži nevietā. Tieši otrādi, es esmu laimīga, jo kas tam man trūkst? Pasaule mani uzskata par skaistu, un tas atstāj labu iespaidu, visas sejas tiek dzī­vākas un pašas liekas mazāk nejaukas.. Man piemīt asprātība, es protu dzīvē izvēlēties to, kas man noder; es esmu bagāta, jo jūs esat viens no Francijas bagātākajiem tēviem un es — jūsu meita. Jūs arī neesat tik untumains un muļķis, ka mani atstumtu no mantošanas tāpēc, ka es ne­gribu jums dot znotu. Likums jums aizliedz man atņemt visu mantojumu. Tātad es esmu skaista, apdāvināta, bagāta, man ir savi augsti dzīves mērķi — mana māksla, — kāpēc jūs mani saucat par nelaimīgu? Ak, esiet taču taisnīgs un sakiet, ka es esmu laimīga!

Kad Danglārs redzēja savu meitu tik pārgalvīgi un lepni smejamies, viņš gan sākumā nevarēja gluži apspiest sašutumu, bet šo skaisto, stingro, jautājošo acu priekšā viņš bija diezgan gudrs nolaist savas acis.

— Tiešām, mans bērns, — viņš atbildēja smaidīdams, — tev ir visas tās īpašības, kuras tu minēji, nav tikai vienas, kuru es tomēr labāk ne­nosaukšu, bet kuru tu pati uzminēsi.

Eiženija izbrīnījusies uzlūkoja tēvu.

— Mans bērns, — turpināja baņķieris, — tu man nupat ļoti skaidri izklāstīji tādas meitas uzskatus, kura negrib precēties; tagad es tev teikšu tāda tēva iemeslus, kurš ir spiests, — tu tak dzirdi, — savu meitu izpre­cināt.

Eiženija paklanījās, sagatavodamās atbildēt.

— Kad tēv vēlas savu meitu pie vīra dot, Eiženija, — teica baņķieris, — tad viņam aizvien ir ļoti nopietni iemesli. Pa daļai viņš vēlas redzēt bērnu bērnus; es šo vēlējumu nedalu un saku to meitai, kas ir diezgan saprātīga, ka pati to saprot…

— Ļoti labi, — iebilda Eiženija.

— Es tev lieku priekšā precības, bet, taisnību sakot, necik nedomā­dams par tevi, bet tirdznieciskiem aprēķiniem. Tas notiek ne vien pret tavu, bet arī pret manu gribu, un man tev jādod kaut kādi tirdznieciski aritmētiski paskaidrojumi, kaut gan tu pat baidījies ieiet manā kabinetā, lai tevi mākslinieci, prozaiski neaizskartu grāmatas, kam nav nekā kopēja ar dzeju. Bet šinī kabinetā, kurā tu nebaidījies ieiet vēl aizvakar, lai iz­lūgtu sev tūkstoš franku, kurus es tev dodu ik mēnesi, var arī jaunas meitenes, kuras negrib precēties, šo to dabūt zināt. Tur var dabūt zināt, ka kredīts ir baņķiera fiziskā un morālā dzīvība, ka kredīts uztur cilvēku tāpat kā dvaša miesas un ka, kredītam mazinoties, miesas drīz vien kļūst par līķi, kas drīzumā draud kādam baņķierim, kuram ir tas gods būt par tik loģiskas meitas tēvu.

Bet Eiženija nebūt neizlikās ar to iebaidīta.

— Bankrots! — viņa teica.

— Tu lieto īsto vārdu, mana meita, — teica Danglārs.

— Ā! — teica Eiženija.

— Tagad klausies, kā šī draudošā nelaime — ne priekš manis, bet priekš tevis — var tikt novērsta.

— Ak, gluži velti jūs domājat, — atbildēja Eiženija, — ka es sevis dēļ nožēloju jūsu bankrotu. Man taču paliek mans talants! Vai es nevaru sev nopelnīt miljonus ar savu talantu, un par to naudu man nevienam nebūs jāpateicas; jūs man katru reizi tos nieka tūkstoš frankus dodat ar lieliem pārmetumiem par manu izšķērdību. Nē, ne pārmetumi pavadīs manus nā­kamos miljonus, bet apbrīnas izsaucieni, puķes un applausi. Un, ka man arī nebūtu šā talanta, par kuru jūs, liekas, šaubāties, tad man vēl paliek mana kaislīgā mīlestība pret neatkarību un brīvību, kura man tikpat dārga kā dzīvība. Kaut arī man būtu grūti jāstrādā, pašcieņa man vairāk vērta nekā gļēva, apnicīga, bezmērķa dzīve par lelli pie muļķa tukšgalvja vīra sāniem, par liekēdi citu liekēžu vidū. Un varbūt jūs domājat, ka es mātes dēļ rūpējos? Viņa, man liekas, ir pilnīgi apdrošinājusies jūsu bankrota gadījumā. Man viņa bijusi tikpat sveša kā jūs, par mani viņa nekad nav rūpējusies, viņai rūpējusi šī tukšā, bet spožā liekēžu dzīve augstākajās aprindās. Es esmu daudz ko redzējusi, daudz ko sapratusi; ne jūs, ne māte neesat man bijuši nekādi mācītāji, ne paraugi. Es pateicos liktenim, ka neesmu ņēmusi jūs abus par paraugiem. Jūsu dēļ es nevienu nemīlu, H tāpat kā mani neviens nav mīlējis.

— Tātad jūs, — teica Danglārs, kļūdams bāls no dusmām, — jūs gri­bat manu postu?

— Jūsu postu? Es? — prasīja Eiženija. — Es nesaprotu.

— Jo labāk, tad klausies!

— Es klausos, — teica Eiženija, savu tēvu stīvi uzlūkodama; baņķierim vajadzēja ļoti saņemties, lai varētu paciest Šo savas meitas stingro ska­tienu.

— Kad Kavalkanti tevi precē, viņš nogulda manā bankā trīs miljonus franku.

— Ā, ļoti labi! — teica Eiženija, nicīgi, nepacietīgi nogludinādama sa­vus cimdus.

— Tu domā, es tev šos trīs miljonus nokrāpšu? Nebūt ne. Šie trīs miljoni drīz ienesīs desmit miljonus. Es ar kādu no saviem biedriem saņē­mu koncesiju dzelzceļa būvei; tādos darījumos vēl var pelnīt lielas sum­mas. Labi, bet pēc astoņām dienām man vajag valsts bankā noguldīt čet­rus miljonus, un šie četri, es atkārtoju, ienesīs desmit.

— Bet aizvakar jūs taču man rādījāt kādu papīru un teicāt, ka esot ieņēmis piecarpus miljonu? Jūs vēl brīnījāties, ka es nebrīnos par tik lielu summu!

— Jā, bet tā nauda nepieder man, bet ir tikai zīme, ka publika man vēl ļoti uzticas. Šo lielo summu pie manis noguldīja Bovila kungs, tas ir hospitāļa kapitāls. Katrā citā laikā es šo naudu būtu licis lietā, bet katrs zina manus lielos zaudējumus, un varētu gadīties, ka hospitāļa pilnvar­nieks atprasa visu naudu; es tad nevarētu maksāt, un tāds bankrots mani izpostītu. Es vispār neesmu pret bankrotu, bet tikai tad, kad tas kaut ko ienes. Bet kad tu precē Kavalkanti un man no jauna bankā ir trīs miljoni, tad mans kredīts atkal pacelsies. Vai tu saproti?

— Es saprotu, jūs mani ieķīlājat par trim miljoniem, — atteica Eiže­nija.

— Jo lielāka summa, jo vairāk glaimojoši; tas tev dod pierādījumu par tavu vērtību.

— Pateicos par glaimiem. Bet nu vēl tikai vienu vārdu, mans kungs. Vai jūs man apsolāt, ka šo summu izlietosit tikai kredītu pacelšanai, bet pašu summu neaizskarsit? Esmu ar mieru kā laba meita palīdzēt uzlabot jūsu mantas stāvokli, bet es negribu būt jūsu līdzvainīgā pie citu postā grūšanas.

— Bet, kad es tev saku, — kliedza Danglārs, — ka ar šiem trim miljo­niem…

— Vai varat izkulties, neaiztiekot šos trīs miljonus? — viņu pārtrauca Eiženija.

— Es ceru — tādā gadījumā, ja šīs precības atkal paceļ manu kredītu.

— Vai jūs spējat izmaksāt Kavalkanti kungam tos 500000 franku, kurus es dabūšu kā pūra naudu? — jautāja Eiženija.

— No mērijas atpakaļ nākdams, kad civillaulība būs noslēgta, viņš tos var saņemt.

— Labi, - atteica Eiženija.

— Kā? Labi — ko tas nozīmē?

— Ka man paliek pilna brīvība darīt, ko es gribu, kad tikai es dodu savu jāvārdu.

— Jā.

— Nu, tad esmu ar mieru precēt Kavalkanti kungu.

— Bet kas tad tev ir par nolūkiem?

— Tas ir mans noslēpums. Kas tad būtu mans pārsvars par jums, ja es, zinādama jūsu noslēpumu, izstāstītu jums arī savējo? — atteica Eiže­nija.

Danglārs kodīja lūpas.

— Tātad tu brauksi viesos paziņot par šīm precībām un parakstīsi lau­lības līgumu?

— Jā.

— Labi.

Baņķieris sniedza savi meitai roku, bet neiedrošinājās viņai pateikties, un meitai nebija pat laipna smaida tēvam. Piecas minūtes vēlāk Eiženijas jaunkundze dziedāja un d'Armilji jaunkundze viņu pavadīja.