Grafs Monte-Kristo

II Monte-Kristo sala

Dantess pēdīgi itin vienkārši varēja cerēt sasniegt savu laimes salu ga­dījuma dēļ. Visu nakti viņš pavadīja drudžainā uztraukumā. Arī dienā uztraukums nemazinājās, bet viņš prata to neizrādīt, apslēpdams to ar sagatavošanas darbiem, kurus matroži pa paradumam veica vairāk pēc viņa nekā kapteiņa pavēlēm. Arī vecais kapteinis to manīja, bet neņēma ļaunā, jo uzskatīja Edmonu par sava amata pēcnācēju.

Vakarā „Jaunā Amēlija" izbrauca no Livorno ostas. Jūra bija mierīga. Dantess izskaidroja, ka visi varot iet pie miera, viņš palikšot nomodā; un, kad maltietis, — tā Dantesu mēdza saukt, — to sacīja, tad varēja paļau­ties, ne vienreiz vien tas bija jau izmēģināts. Dantess, no cietuma vientu­lības atkal atdots pasaulei, nereti juta vajadzību pēc vientulības, un kur gan vientulība ir plašāka un dzejiskāka nekā uz kuģa, kad nakts tumsā brauc pa bezgalīgās jūras klusumu?

No rīta agri kapteinis iznāca un Dantess likās gulēt, bet pēc dažām stundām nemiers viņu dzina atkal uz kuģs klāja. Bija redzamas Monte- Kristo salas klintis; gaiss bija tik dzidrs, ka lielajā tālumā varēja izšķirt visus priekšmetus. Spilgtās krāsās — sarkanās un zilās — austra apspīdēja salu. Laiku pa laikam silta vēja dvesma pūta Dantesam kvēlojošajos vai­gos. Spēlētājs, kura laime bija atkarīga no kārtīm, vai tās krīt uz vienu vai otru pusi, nevar sajust tik lielu uzbudinājumu, kā Dantess to pārdzī­voja cerību uztraukumā. Pagāja diena, pienāca nakts. Pēdīgi ap pulkstens desmitiem viņi piestājās pie salas. „Jaunā Amēlija" bija ieradusies pirmā, noņēmēja kuģis vēl nebija pie krasta. Dantess nevarēja nociesties un pir­mais nolēca zemē. Bija jau gluži tumšs, bet ap pulkstens vienpadsmitiem no jūras pacēlās mēness un sudraboti atspīdēja viļņi. Drīz vien mēness bālie stari kā gaismas plīvurs klājās pār visu klinšaino salu.

Kuģa „Jaunās Amēlijas" ļaudīm sala bija labi pazīstama; arī Dantess bija uz tās agrāk bijis, bet maz pazina tās iekšieni. Viņš tāpēc vaicāja Džakopam:

— Kur mēs šonakt pārgulēsim?

— Nu, uz kuģa, — tas atbildēja.

— Vai nebūtu labāk iet alās?

— Kādās alās?

— Nu, uz salas taču ir alas.

— Es šeit nepazīstu nekādas alas, — atteica matrozis.

Dantesam uz pieres parādījās auksti sviedri.

— Vai tad nav nekādu alu Monte-Kristo salā? — viņš vēlreiz jautāja.

— Nav nekādu.

Vienu acumirkli Dantess palika stāvam kā apstulbis; tad viņš apdo­mājās, ka šīs alas kaut kāda gadījuma dēļ pa tiem garajiem trīssimt ga­diem varētu būt tikušas aizbērtas vai arī kardināls Spada tās drošības dēļ aizbāzis. Galvenais bija — atrast aiztaisīto ieeju. Pa nakti to meklēt būtu bijuši veltīgi pūliņi; Dantess atlika meklēšanu uz nākamo dienu. Turklāt drīz vien parādījās norunātās zīmes, atnāca otrais kuģis un tūdaļ notika preču pārkraušana.

Neviens nemanīja, kas pārņēmis visu Dantesa prātu. No rīta agri viņš paņēma šauteni, pulveri un lodes uz paskaidroja, ka gribot drusciņ pa­staigāties un varbūt nošaut kādu kalnu kazu. Neviens viņu neatturēja, tikai Džakopo gribēja viņu pavadīt, un viņš neiedrošinājās viņu atraidīt, lai ne­celtu aizdomas. Bet tiklīdz bija nošāvis vienu kazu, viņš aizsūtīja Džakopo ar medījumu atpakaļ pie biedriem, lai tie pagatavotu krietnas brokastis. Viņš pats devās tālāk.

Drīz Dantess nokļuva uz kādas takas un tuvojās tai vietai, kur, pēc viņa domām, vienīgi varēja atrasties apsolītās alas. Vērīgi aplūkodams ap­kārtni un celiņu, kurš veda no ostas augšup, viņš bija pamanījis pie dažām klintīm it kā iecirtumus un iegriezumus, kurus varēja būt izdarījušas tikai cilvēku rokas.

Šur un tur šis zīmes likās nozūdam, nereti tās bija apaugušas ar sūnām vai to priekšā bija izauguši miršu krūmi;, bet kad Edmons pašķīra zarus, viņš tomēr atkal pazina zīmes, kas likās vedam liz zināmu vietu, kuru kardināls laikam bija gribējis atzīmēt.

Bet apmēram soļus sešdesmit no ostas Edmonam likās, ka zīmes bei­dzas, vismaz tās neveda ne uz kādu alu. Liels, apaļš klints gabals, kurš atbalstījās uz mazāka — cieta pamata, bija vienīgais mērķis, uz kuru zī­mes likās vedam. Edmonam iekrita prātā, ka viņš varbūt nav zīmju galā, bet to sākumā; viņš griezās atpakaļ un gāja pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis.

Tikmēr viņa biedri jau pilnā sparā cepa un visu sagatavoja brokastīm. Te viņi ieraudzīja Edmonu klinšu augstumā pārdroši lecam no vienas klints uz otru. Viens no biedriem izšāva, un Edmons pēc šās zīmes skrie­šus devās uz viņu pusi. Bet kamēr vēl visi apbrīnoja viņa ātro un drošo skriešanu un veiklību, piepeši Edmonam paslīdēja kāja. Biedri redzēja, ka viņš iekliedzās, un — pazuda no viņu acīm.

Visi uzlēca un metās viņam palīdzēt, jo visi viņu mīlēja. Džakopo bija pirmais, kas piesteidzās viņam klāt. Viņš atrada Edmonu asiņainu un gan­drīz vai bez samaņas guļam; viņš likās bija nokritis no divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu augstuma. Viņam iepilināja mutē dažas lāses ruma un viņš drusciņ atspirga.

Edmons atvēra acis un žēlojās par stiprām sāpēm celī, par dūrējiem sānos un smagumu galvā. Biedri gribēja viņu nest uz kuģi, bet kad tie viņu aizskāra un pacēla, viņš skaidroja, ka jūt lielas sāpes un nevar pa­ciest pārnešanu. Viņš lūdza, lai biedri neliekas traucēties un iet ēst.

Kad viņi stundu vēlāk atkal atnāca, Edmons bija gan aizvilcies uz la­bāku vietu turpat netālu, bet viņa sāpes bija kļuvušas stiprākas.

— Viņš laikam būs pārlauzis ribas, — čukstēja kapteinis, — bet viņš ir krietns biedrs, mēs nevaram viņu atstāt; raudzīsim, kā aiznest viņu uz kuģi.

Bet Dantess paskaidroja — labāk uz vietas nomirt nekā ļaut sevi aiz­skart un nest.

— Nu, lai tad nāk, kas nākdams, — teica kapteinis, — lai neviens nesaka, ka mēs esam labu biedru atstājuši bez palīga, — mēs paliksim šodien vēl šeit un brauksim tikai rīt!

Matroži ļoti izbrīnījās par šādu priekšlikumu, bet neviens nerunāja pre­tī. Kapteinis bija pazīstams kā stingrs aukstas sirds vīrs; ka viņš šoreiz gribēja atsacīties no liela pasākuma un krietnas peļņas, tas visus pār­steidza. Bet Dantess nevēlējās pieņemt šo labsirdību un tāpēc kapteinim sagādāt lielus zaudējumus.

— Nē, — viņš teica kapteinim, — es biju neveikls, un man jāatbild par sekām. Atstājiet tikai man mazliet maizes, šauteni, pulveri un lodes, lai varētu nošaut kādu kazu vai arī aizsargāties, un dzelzs kapli, lai varētu sev izcirst kādu bedri par patvērumu, ja jūs varbūt ilgāk šurp neatbrauktu.

— Bet tu jau šeit nomirsi badā, — teica kapteinis.

— Tik ļauni gan nebūs; bet, ja tā, tad jau labāk nekā ciest briesmīgas sāpes, kad mani pakustina.

Kapteinis paskatījās uz savu kuģi, kurš mierīgi šūpojās ostā.

— Ko tad lai mēs darām, maltieti? — viņš jautāja. — Mēs nevaram tevi vienu pamest, bet arī nevaram ilgāk kavēties.

— Brauciet vien! Brauciet vien! — teica Dantess.

— Mēs paliksim tur vismaz astoņas dienas, un arī tad mums būs ar līkumu jābrauc šurp.

— Klausieties, — atteica Dantess, — kad jūs sastopat ceļā kādu zvej­nieku barku, kas nāk uz šo pusi, tad ieminieties tai par mani! Es esmu ar mieru samaksāt piecdesmit piastru par savu pārvešanu uz Livorno. Ja ceļā nesastopat nevienu, tad atbrauciet paši.

Vēl gan Džakopo piedāvājās palikt pie Edmona un atstāt sagaidāmos piecdesmit piastrus peļņas, bet Edmons noteikti atraidīja viņa labsirdīgo priekšlikumu. Kontrabandisti nu Edmonam atstāja visu, ko viņš bija pra­sījis, un aizbrauca, sirsnīgi no viņa atvadījušies.

Kad viņi nebija vairs redzami, Edmons nodomāja, cik dīvaini, ka šajos vīros, kurus parasti mēdz uzskatīt par gluži pagrimušiem, par cilvēces padibenēm un atkritumiem, atrodama tāda sirsnība un uzupurēties spējīga līdzjūtība! Tad viņš aizlīda līdz klints virsotnei un noskatījās, kā kuģis sarīkojās un pēdīgi aizbrauca viegli un cēli kā kaiva, kura grasās aizskriet tālumā un, vispirms lēni ligojas vi|ņos, lai tad bultas ātrumā aizlaistos. Pēc stundas tartana vairs nebija saredzama.

Tad Dantess, kurš tikai tīšām, bet ne stipri bija savainots, pacēlās kājās slaiks kā kalnu stirna, paņēma savu šauteni un kapli un steidzās projām uz to klints gabalu, kurp viņu bija novedušas noslēpumainās zīmes.

Un tagad viņš sauca, atcerēdamies pasaku par arābu zvejnieku, par kuru viņam bija stāstījis vecais abats Faria: — Sezam, Sezam, atveries!