Grafs Monte-Kristo

I Viesnīca „ Pulkstenis un pudele"

Pa to laiku ari Andrea Kavalkanti bija īstenojis bēgšanu pēc lielā kri­tiena no laimes visaugstākā pakāpiena.

Neskatoties uz savu jaunību, Andrea bija ļoti veikls un gudrs. Mēs jau redzējām, cik lēni un uzmanīgi viņš kāzu vakarā bija tuvojies ārējām dur­vīm. Vienā istabā, caur kuru devās Andrea, bija līgavas pūra izstāde: Va- lensjēnas mežģīnes, kašmiri, angļu plīvuri, rotaslietas un dimanti.

Andrea ātri izlasīja dārgākās no rotām un tad viegli izlēca pa logu, lai aizsteigtos priekšā žandarmiem.

Liels un slaika auguma kā senlaiku atlēts, spēcīgs kā spartietis, Andrea nebaidījās no pārpūlēšanās, bet skrēja, cik ātri vien spēdams, vispirms bez kāda nodomāta mērķa, lai tikai ātrāk varētu aizbēgt no dzinējiem. Zagļa instinkts viņam palīdzēja izvēlēties vajadzīgos ceļus. Netālu no kāda priekšpilsētas mežiņa viņš apstājās drusciņ atpūsties.

— Vai es esmu jau pazudis? — viņš jautāja pats sev. — Nē, tik iegūt laiku, tas mani var glābt.

Šinī acumirklī viņš ieraudzīja kādu lēni braucošu ormani.

— Hei, draugs! — viņam uzsauca Benedeto.

— Kas ir? — tas atsaucās.

— Vai jūsu zirgs ir ļoti nokusis?

— Nē, nebūt ne. Visu dienu gandrīz vai nemaz neesmu braucis, no­pelnīju tikai septiņus frankus, bet desmit jāatdod saimniekam.

— Vai gribi nopelnīt vēl divdesmit frankus?

— Labprāt, un kas man jādara?

— Jābrauc uz Luvru.

— Ā, zinu, zinu!

— Es gribu tur satikties ar kādu draugu, kuram vajadzēja mani šeit sagaidīt, es nokavējos, un viņš, domādams, ka es nenākšu, būs aizbraucis tālāk.

— Un jūs gribat viņu panākt?

— Jā.

— Un, ja panāksim, cik tad es dabūšu?

— Divreiz tik daudz! — teica Andrea, zinādams, ka viņš nebūt ne­riskēja sastapt kādu draugu.

— Labi, kāpiet iekšā, kungs! — teica ormanis.

Andrea iekāpa un aši aizbrauca. Lai izrādītu savu lomu, viņš aplūkoja katru zaļu kabrioletu ar sarkanu zirgu un izlikās ļoti nobēdājies, ka ne­sastapa draugu.

Ceļā viņam piepieši paskrēja garām kaleša ar diviem pasta zirgiem.

— Ak, ja man būtu šie brangie zirgi un noteikti tā ceļa pase, kas tam ceļotājam ratos! — nopūtās Andrea.

Šinī kalešā atradās Danglāra un Armilji jaunkundzes.

Andrea nonāca Luvrā un atlaida ormani, iedodams tam trīsdesmit fran­kus, jo draugu taču vairs nenoķēra.

— Es šeit nakti pavadīšu viesnīcā un rītu došos tālāk, — viņš teica, ormani atlaizdams un lūkodamies apkārt pēc viesnīcas.

Bet, tiklīdz ormanis bija aizbraucis atpakaļ uz Parīzi, Andrea atkal sāka skriet.

Pēc divu stundu skriešanas viņš apstājās, lai pārdomātu, uz kuru pusi tagad griezties un ko darīt. Viņš atsēdās grāvja malā. Ar diližansu vai pastu braukt nebija iespējams, tur vajadzēja pasi; viņš nolēma nakti pa­vadīt Saperanservala ciemā, apmētāja vienu pusi saviem virssvārkiem ar putekļiem un, sasniedzis ciemu, pieklauvēja pie vienīgās ciema viesnīcas.

Viesnīcnieks atvēra durvis.

— Mans draugs, — teica Andrea, — man gadījās nelaime. Zirgs mani nosvieda un aizskrēja. Man vajag drīzāk nokļūt Kompjēnā, lai mani pie­derīgie pārāk neuztrauktos, kad redzēs zirgu pārnākam vienu. Varbūt jūs varētu man iznomāt zirgu?

Viesnīcniekam gadījās zirgs. Tika pasaukts puisis, kas zirgu apsegloja, kamēr saimnieks uzcēla savu septiņus gadus veco puiku, lai tas jātu kun­gam līdzi un vēlāk pavadītu zirgu atpakaļ.

Andrea iedeva saimniekam divdesmit franku un lika izkrist kādai vizīt­kartei; tā bija kāda viņa drauga, grāfa Moleona, kas dzīvo Parīzē, Sen- dominika ielā 25. Viesnīcnieks tā varēja zināt, kam zirgs bija dots.

Pulkstens četros no rīta Andrea iejāja Kompjēnā, atlaida bērnu un pie­klauvēja pie viesnīcas «Pulkstenis un pudele", kuru kādreiz agrāk jau bija apmeklējis.

Viņu ielaida kāds sulainis, kuram viņš tūdaļ pasūtīja krietnu uzkožamo un pudeli vīna, lūgdams, lai viņam ierāda 3. istabu, kura bija uz sētas pusi un viņam, kas nevēlējās atklātību, sevišķi mīļa.

Viesmīlim neradās nekādas aizdomas; Andrea runāja ar cigāru mutē, rokas sabāzis kabatās, mierīgi un vienaldzīgi. Viņa apģērbs bija elegants, zābaki jauni, bārda labi kopta; nekas nebija uzkrītošs. Saimniece lika at­vainoties, ka 3. istabu jau ir aizņēmis kāds jauns kungs ar savu māsu, lai ņemot 7. istabu, kura gluži tāpat iekārtota.

Andrea paēda labo, svaigo ēdienu, izdzēra vīnu un, liekoties gulēt, ie­miga kā jauns cilvēks, kuram pat sirdsapziņa nevar laupīt miegu.

Dienai austot, Andrea bija nolēmis samaksāt par viesnīcu un tūdaļ do­ties uz mežu, tad, izliekoties par gleznotāju, no kāda zemnieka nopirkt malkas cirtēja apģērbu un cirvi, nokrāsot matus, jo viņam bija recepte, un nokļūt līdz robežai. Pa dienām viņš gribēja kaut kur nosnausties, pa naktīm iet un apdzīvotām vietām tuvoties tikai tādēļ, lai nopirktu maizi.

Kad reiz būtu sasniegta robeža, Andrea gribēja pārdot dimantus, un, kad pieskaitīja vēl klāt desmit bankas zīmes, kuras viņš aizvien nēsāja sev līdzi, tad viņam vēl būtu bijuši 50000 liru, kas iesākumam viņam likās pietiekami.

Bez tam viņš arī cerēja, ka Danglārs darīs visu, lai kaut kā noslēptu šo viņiem tik nepatīkamo gadījumu.

Tāpēc viņš arī dusēja tik droši un saldi.

Lai pārāk ilgi neaizgulētos, viņš neaizklāja Jogus, uz galdiņa pie gultas viņš nolika nazi, kuru aizvien nēsāja pie sevis.

Ap septiņiem viņu pamodināja saules stars, kas spīdēja tieši acīs.

Viņš strauji uzlēca kājās un piesteidzās pie loga.

Pa pagalmu gāja kāds žandarms.

— Kāpēc te žandarms? — viņš sev jautāja.

Bet drīz viņš pats sev atbildēja, ka žandarms viesnīcā nav nekas sevišķs, bet parādās bieži.

Andrea ātri apģērbās.

— Labi, — viņš sev teica, — es nogaidīšu, kamēr žandarms aizies, tad ātri aizlavīšos projām.

Un Andrea apģērbies otru reizi pacēla loga priekškaru.

Ak, pirmais žandarms vēl nebija aizgājis, bet Andrea nu pamanīja vēl otru tādu pat zilu mundieri pie kāpnēm stāvam, kamēr trešais zirgam mugurā bija nostājies pie vārtiem, caur kuriem arī viņam bija jāiet.

Ap trešo jau stāvēja liels pulks ziņkārīgo.

„Velns parauj, mani meklē!" bija Andrea pirmās domas.

Viņš piepeši nobālēja un lūkojās visapkārt. Viņa istabai bija tikai viena izeja uz ārējo galeriju, kur katrs viņu varēja redzēt.

„Es esmu pazudis!" bija Andrea domas.

Tiešām, Andrea stāvoklī tikt sagūstītam bija tikpat daudz kā būt pa­zudušam, jo sagūstījumam bez žēlastības sekotu zvērināto tiesa, spriedums un nāvessods.

Vienu acumirkli viņš izmisumā saķēra galvu.

Viņš bailēs kļuva vai ārprātīgs.

Bet drīz viņu uzjautrināja atkal cerības stars, un ap viņa lūpām pa­spīdēja vājš cerību smaids. Viņš palūkojās apkārt un atrada vajadzīgos daiktus: papīru, spalvu un tinti.

Ātri viņš uzrakstīja sekojošās rindiņas:

„Man nav naudas, ko samaksāt, bet es neesmu negodīgs; es atstāju šo kaklauta adatu par ķīlu, tā ir desmitreiz tik daudz vērta, cik viss rēķins. Lūdzu mani atvainot, ka esmu, dienai austot, aizbēdzis, jo es kaunos!"

Viņš izvilka no kaklauta adatu un to uzlika uz papīra.

Tad viņš lēni atgrūda aizšaujamo un pavēra durvis, it kā būtu aizmirsis tās aizvērt aiziedams.

Nu viņš ātri ielīda skurstenī un pa to uzrāpās augšā. Varēja manīt, ka viņam tamlīdzīga vingrošanas māksla nebija sveša.

Drīz pēc tam žandarms nāca pa trepēm augšā, kamēr citi apsargāja durvis.

Žandarmi no paša rīta, tiklīdz bija uzaususi saule, pa telegrāfu uz vi­sām pusēm bija saņēmušu ziņu, lai ķer Kadrusa slepkavu.

Kompjēnā žandarmi bija arī tūdaļ uzsākuši meklēšanu un vispirms bija nākuši uz labāko viesnīcu «Pulkstenis un pudele", kur šonakt bija ie­braukuši vairāki ceļotāji.

Netālajā pilsētas namā sargs pat zināja pastāstīt, ka nezināms jauns cilvēks atjājis līdz ar zēnu, kuru vēlāk atsūtījis atpakaļ.

Uz šo jauno cilvēku sevišķi krita aizdomas.

Policijas komisārs un žandarms tuvojās 7. istabai. Durvis bija tikai pie­vērtas.

— Ā, ā, — teica vecais policists, kuram ar zagļu ķeršanu bijusi bieži darīšana, — pievērtas durvis ir ļauna zīme, es labāk vēlētos, ka durvis būtu trīskārt aizšautas un aizslēgtas.

Tiešām — vēstule un adata apliecināja bēdīgo patiesību: Andrea bija aizbēdzis.

Bet vecajam policistam nepietika ar šo vienu pierādījumu vien.

Viņš apskatījās visapkārt, palīda zem gultas, atvēra skapjus un pēdīgi palika pie krāsns stāvot.

Bet Andrea bija diezgan uzmanīgs bijis un neatstājis nevienu pēdas nospiedumu pelnos.

Tomēr vecais kareivis arī ar šo vēl neapmierinājās, bet lika žagarus un salmus un sakūra krāsnī uguni.

Drīz vien augšā pacēlās kupli dūmu mutuļi. Bet neviens gūsteknis ne­nokrita zemē istabā, kā policists bija gaidījis.

Andrea, kurš jau no bērnības bija cīnījies ar {ādiem sabiedrības aiz­stāvjiem kā policistiem, varēja gan sacensties viltībā ar veco kareivi. Andrea šo varbūtību, ka tiks aizkurta krāsns, bija jau paredzējis un pa skursteni izlīdis ārā.

Vienu acumirkli viņš jau domājās esam izglābts, jo dzirdēja policistu gluži skaļi sakām: — Viņa šeit vairs nav!

Bet, pastiepdams kaklu, viņš redzēja, ka žandarmi gāja nevis projām, bet tikai likās vēl rūpīgāk sargājam un meklējam.

Andrea palūkojās visapkārt: pa labi pacēlās pilsētas nams, lieliska būve no sešpadsmitā gadsimta. No šā nama jumta varēja pārredzēt visu vies­nīcas jumtu, un Andrea sagaidīja, ka drīz pilsētas namā kādā logā pa­rādīsies policista galva.

Ja viņu pamanīja, tad viņš bija pazudis, jo medības uz jumta viņam nekādā ziņā nevarēja labi beigties.

Tātad Andrea nosprieda pa citu skursteni atkal nolaisties lejā.

Viņš izmeklēja skursteni, pa kuru nenāca dūmi, lēni aizlīda līdz tam un ielīda skurstenī, iekams to vēl kāds bija pamanījis.

Tiklīdz Andrea bija paslēpies, vecā policista galva tiešām parādījās pil­sētas nama logā. Vienu acumirkli galva stāvēja nekustēdamās, tad tā no­zuda.

Mierīgi un svinīgi policists atnāca no pilsētas nama atkal atpakaļ, ne­atbildēdams ļaužu pūlim viesnīcas priekšā.

— Nu? — jautāja arī žandarmi.

— Nu, tas blēdis liekas mums šimbrīžam ir izbēdzis, — atteica poli­cists, — bet gan mēs viņam dzīsimies pakaļ pa Nuaijonas ceļu, pārmek­lēsim mežu un visādā ziņā noķersim.

Tiklīdz viņš bija izteicis šos vārdus, kad viesnīcā atskanēja skaļš izbaiļu kliedziens un tika stipri raustīts zvans.

— A, kas tad tas? — iesaucās policists.

— Kurā numurā tad zvana? — jautāja viesnīcnieks.

— Trešajā numurā.

— Ejiet turp, sulaini!

No jauna atskanēja zvanīšana; sulainis aizskrēja skriešus vien.

— Pag, — nokliedza viņam pakaļ policists, — kas dzīvo 3. istabā?

— Kāds mazs jaunskungs, kurš ceļo ar savu māsu; viņi atbrauca ar ekstrapastu un paņēma istabu ar divām gultām.

— Nāciet, komisāra kungs, — teica vecais policists, ātriem soļiem aiz­steigdamies uz augšu.

— Divas kāpnes ved uz augšu, viena no iekšpuses, otra no ārpuses, — teica viesnīcnieks.

— Labi, es iešu pa iekšejām kāpnēm, — teica vecais policists, — vai karabīnes ir pielādētas?

— Jā.

— Jūs citi apsargājiet ārējās kāpnes un šaujiet, kad viņš grib izbēgt! Tas esot liels noziedznieks, kā telegrāfs ziņo.

Vecais policists ar komisāru uzkāpa augšā, ļaužu pūlis ziņkārīgi skrai­dīja šurpu turpu.

Troksnis trešajā numurā bija cēlies šādā kārtā.

Divas trešdaļas skursteņa Andrea bija noslīdējis ar parasto veiklību, bet tad, pārāk steigdamies, bija kļūdījies un ar troksni nokritis lejā krāsnī. Šī ķeza būtu palikusi bez ļaunām sekām Andrea, ja istaba būtu bijusi tukša; par nelaimi viņš bija iekļuvis tieši 3. istabā, kur gulēja Danglāra . un Armilji jaunkundzes.

Meitenes no trokšņa lieliski pārbijās, vēl vairāk, kad redzēja no krāsns izlienam kādu vīrieti.

Luīza bija briesmīgi iekliegušies, tā kā policisti bija izdzirduši klie­dzienu. Eiženija visiem spēkiem sāka raustīt zvanu.

Andrea acīm redzot nebija laimes.

— Apžēlojieties, — viņš sauca bāls, pusapmulsis, vēl neizšķirdams tās personas, pie kurām griezās, — nekliedziet, Dieva dēļ, glābiet mani, es jau negribu jums nekā ļauna darīt!

— Andrea!.. Slepkava! — piepeši iesaucās viena no meitenēm.

— Eiženija… Danglāra jaunkundze, — murmināja Andrea gluži ap­stulbis.

— Palīgā, palīgā! — kliedza atkal Luīza un savukārt sāka raustīt zvanu.

— Glābiet mani, — lūdzās Andrea, rokas saņemdams, — esiet žēlīgas, neizdodiet mani!

— Ir jau par vēlu, es dzirdu nākam ļaudis, — teica Eiženija.

— Paslēpiet mani, vismaz, sakiet, ka jūsu bailes bijušas veltīgas, man dzīs pēdas uz citu pusi, un jūs man glābsit dzīvību.

Abas meitenes apjuka. Sāka mosties līdzjūtība.

— Labi, ejiet atpakaļ pa to pašu ceļu, kā nākuši, mēs nekā neteiksim, — sacīja Eiženija.

— Tur viņš ir! — kliedza kāda balss no kāpņu puses. — Es viņu re­dzu, tur viņš ir!

Tiešām, vecais policists, caur atslēgas caurumu skatīdamies, bija pa­manījis Andrea.

Divi spēcīgi spērieni ar šauteņu resgali izlauza durvis; vēl divi spērieni arī eņģēs — un durvis iekrita iekšā.

Andrea metās uz otrām durvīm, uz galerijas pusi, bet tur stāvēja divi žandarmi ar karabīnēm rokās.

Bāls, sastindzis, atliecies mazliet atpakaļ, ar nazi rokās stāvēja Andrea.

— Bēdziet taču! — sauca Armilji jaunkundze, kuras krūtīs pamodās līdzjūtība, tiklīdz bailes bija pazudušas. — Bēdziet!

— Vai arī nonāvējieties pats! — lepni teica Eiženija.

Andrea viegli nodrebēja un uzlūkoja meiteni ar savādu smaidu, kurš norādīja, ka viņš nesajēdz tādu godīgu nāvi.

— Kāpēc nonāvēties? — viņš teica, nosviezdams nazi.

— Bet jūs jau pats teicāt, ka tiksit uz nāvi notiesāts; jūs uzskatīs par vienkāršu noziedznieku.

— Ā, man ir vareni draugi! — atteica Andrea, rokas sakrustodams.

Policists tuvojās Andrea ar zobenu rokā.

— Kāpēc tāds uztraukums? — teica Andrea. — Iebāziet zobenu mak­stis, jūs jau redzat, ka es nepretojos!

Un mierīgi viņš ļāvās sev uzlikt roku važas.

Jaunās meitenes ar briesmām uzlūkoja šo skatu, kā smalks, labāko ģi­meņu pārstāvis atkal pārvēršas par cietumnieku.

Andrea vērsās pie viņām un nekaunīgi teica:

— Vai jums nav ko likt pasacīt savam tēvam, Eiženijas jaunkundze? Laikam gan es drīzā laikā būšu Parīzē.

Eiženija aizklāja seju ar abām rokām.

— Ā, ā, — turpināja Andrea, — nekaunieties nemaz, es jau neesmu dusmīgs, ka jūs ar ekstrapastu esat man pakaļ steigušās, es jau biju gandrīz vai jūsu laulāts draugs.

Un, nekaunīgi smiedamies, Andrea atstāja istabu, kurā palika abas iz­bēgušās meitenes, vai pamirdamas no ļaužu ziņkārīgajiem skatieniem.

Stundu vēlāk abas atstāja viesnīcu, ģērbušās sieviešu drēbēs.

Lai atturētu ziņkārīgos, viesnīcnieks bija licis aizslēgt vārtus, tomēr na­baga meitenēm, kad aizbraucot durvis tika atvērtas, vajadzēja iziet cauri veselai rindai ļaužu, kas zobojās un ņirgājās.

Eiženija nolaida karietes loga priekškarus, bet, kaut gan viņa nekā ne­redzēja, vēl ilgi viņa dzirdēja mocošo troksni.