Grafs Monte-Kristo

XV Mācītais itālietis

Dantess apkampa savu jauno draugu, kuru tas tik ilgi un nepacietīgi bija gaidījis, un pievilka viņu pie loga, lai viņu apgaismotu vājā gaisma, kas iespīdēja cietumā.

Jaunais draugs bija neliela auguma cilvēks ar sirmiem matiem, kuri bija nosirmojuši drīzāk no domāšanas nekā no vecuma. Viņam bija caur­urbjošs skatiens, kurš pazibēja no tumšajiem plakstiņiem, un melna, gara bārda. Sejas raksturiskie vaibsti un dziļās grumbas liecināja, ka šis cilvēks vairāk pieradis lietot savus garīgos nekā miesīgos spēkus. Viņa piere bija sviedriem klāta.

Viņa drēbju pirmatnējo izskatu nemaz vairs nevarēja noteikt, tāpēc ka tās nokarājās vienās skrandās.

Likās, ka šim cilvēkam bija vismaz sešdesmit pieci gadi, kaut gan zi­nāma sparība kustībās norādīja uz to, ka viņš ir daudz jaunāks, nekā izskatās pēc ilgās cietumnieka dzīves.

Viņš ar redzamu labpatiku uzņēma jaunekļa sajūsmas pierādījumus. Vi­ņa atdzisusi dvēsele, likās, sasila, uz mirkli satiekoties ar šo dedzīgo, jau­no dvēseli. Viņš silti pateicās Dantesam par viņa draudzību, kaut gan nu bija atradis tikai citu cietumu tur, kur bija cerējis atrast brīvību.

— Palūkosim vispirms, — viņš teica, — vai ir kādi līdzekļi, kā noslēpt no cietumsarga acīm manas atnākšanas pēdas. Viss mūsu nākamais miers ir atkarīgs no tā, ka viņi nekā nepamanīs.

Tad viņš pieliecās pie cauruma, diezgan viegli pacēla akmeni un ielika to atpakaļ vecajā vietā.

— Jūs šo akmeni esat izņēmis ļoti neuzmanīgi, — viņš teica Dantesam, galvu paceldams. — Jums laikam nav bijis nekādu darbarīku?

— Un jums? — izbrīnījies jautāja Dantess. — Un jums — ir dar­barīki?

— Es sev dažus rīkus esmu pagatavojis. Izņemot tikai zāģi, kura man nav, man ir viss, kas vien vajadzīgs: lāpsta, lauznis, stienis.

— A, es labprāt redzētu šos jūsu mākslas un pacietības ražojumus! — iesaucās Dantess.

— Lūk, šeit ir lāpsta!

Un viņš parādīja stipru, mazu plāksni, kurai bija kļavas koka kāts.

— No kā jūs to esat uztaisījis? - jautāja Dantess.

— No dzelzs gabala, kurš atradās manā gultā. Ar šo instrumentu es izraku visu ceļu, pa kuru atnācu līdz šejienei; gandrīz vai piecdesmit pēdu.

— Piecdesmit pēdu! — izbijies iesaucās Dantess.

— Runājiet klusāk, jaunais cilvēk, runājiet klusāk, bieži gadās, ka pie durvīm klausās.

— Zina taču, ka es esmu viens.

— Tas neko nekait.

— Un jūs sakāt, ka izrakāt piecdesmit pēdu, lai nokļūtu līdz šejienei.

— Jā, tāds ir attālums starp jūsu un manu kameru. Bet es nepareizi esmu izrēķinājis līko līniju, jo man nebija vajadzīgo ģeometrisko instru­mentu. Četrdesmit pēdu līkuma vietā man iznāca rakt sešdesmit. Es gri­bēju, kā jau jums sacīju, sasniegt ārējo sienu, to izurbt un ielēkt jūrā. Es raku pa gaiteni, kurš iet gar jūsu istabu, bet man vajadzēja rakt zemāk. Viss mans darbs ir bijis veltīgs, tāpēc ka šis gaitenis iziet uz sētu, kura ir pilna ar sargiem.

— Taisnība, — sacīja Dantess, — bet šis gaitenis iet tikai gar vienu manas kameras sienu, kamēr tai ir četras sienas.

— Jā, bez šaubām; bet vispirms viena ir klints. Tur desmit racējiem ar visiem instrumentiem būtu jārok desmit gadu, lai izurbtu šo klinti. Otra siena pieslienas pie cietuma priekšnieka dzīvokļa pamatiem, mēs nonāktu pagrabos, kuri, protams, ir aizslēgti, un tiktu noķerti. Trešā siena iziet, — pag', uz kurieni tā iziet?

Šī siena bija tā, kurā atradās caurums, kas ielaida gaismu cietumā: šis gaismas caurums, kurš uz ārpusi kļuva aizvien šaurāks un caur kuru pat bērns nebūtu varējis izlīst, bija bez tam vēl aizsargāts ar trim rindām dzelzs stieņu, kuri spēja iedrošināt pat visbailīgāko cietuma sargu, jo te vairs nebija nekādas iespējas izbēgt.

Itālietis piestūma galdu klāt pie loga.

— Uzkāpiet uz galda! — viņš teica Dantesam.

Dantess paklausīja sava biedra uzaicinājumam, uzkāpa uz galda un, atminēdams itālieša nodomu, atspiedās ar muguru pret sienu un sniedza viņam pretim abas rokas.

Itālietis, kurš sevi apzīmēja pēc kameras numura un kura īsto vārdu Dantess vēl arvien nezināja, uzrāpās daudz vieglāk, nekā varēja domāt, vērtējot pēc viņa gadiem, gandrīz vai ar kaķa veiklību, — vispirms uz galda, tad no galda uz Dantesa rokām un no rokām uz pleciem. Tādā kārtā, dziļi saliecies, — jo cietuma griesti neļāva taisni izstiepties, — viņš izbāza galvu caur dzelzs stieņu pirmo rindu un skatījās lejup.

Pēc minūtes viņš galvu aši atmeta atpakaļ.

— Ak, ak! — viņš teica. — Es par to šaubījos.

Un viņš nolaidās gar Dantesu lejā uz galda un no galda nokāpa uz grīdas.

— Par ko jūs šaubījāties? — viņam nemierīgi jautāja jauneklis, tāpat nolēkdams no galda.

Vecais itālietis, likās, dziļi pārdomāja.

— Jā, — viņš teica, — jūsu kameras ceturtā siena iziet uz ārējo ga­leriju, kura iet apkārt ap galveno ēku un pa kuru staigā patruļas, un uz kuras stāv sargi.

— Vai jūs par to pārliecinājāties?

— Es redzēju kareivju cepuri un šautenes durkli un paslēpos tik ātri, lai mani neieraudzītu.

Brītiņu pārdomājis, viņš turpināja:

— Jūs nu labi redzat, ka nav iespējams bēgt no jūsu kameras!

— Un kas tad tādā gadījumā notiks? — jautāja jaunais cilvēks.

— Tadā gadījumā, — atbildēja vecis, — lai notiek likteņa griba.

Veča vaigā atspoguļojās dziļa padevība liktenim.

Dantess ar apbrīnu noskatījās šinī cilvēkā, kurš ar tādu mieru un filo­zofiju atsacījās no tik ilgi lolotās cerības.

— Vai jūs nu tagad negribat man sacīt, kas jūs tāds esat? — jautāja Dantess.

— Ak jā, tagad, ja tas jūs vēl var interesēt, kad es nu jums vairs nevaru būt noderīgs.

— Jūs varat mani mierināt un pacilāt manu garu, jo jūs liekaties man garā spēcīgākais no spēcīgākajiem.

Abats skumji pasmaidīja.

— Es esmu abats Faria, — viņš teica, — cietumnieks jau kopš 1811.gada, kā jūs zināt, šeit Ifas pilī; bel trīs gadus pirms tam es sēdēju Fenestrelas cietumā. 1811.gadā mani pārveda no Pjemontas Itālijā uz Franciju. Toreiz es uzzināju, ka liktenis, kurš likās kalpoja Napoleonam, bija viņam dāvājis dēlu, un ka šis dēls vēl šūpulī bija ticis nosaukts par Romas karali. Es toreiz nebūt nevarēju šaubīties un iedomāties, ka pēc četriem gadiem, kā jūs sakāt, tas lielais milzu vīrs Napoleons kritīs. Kas tad tagad valda Fran­cijā? Vai Napoleons II?

— Nē, Ludviķis XVIII.

— Ludviķis XVIII, Ludviķa XVI brālis! Likteņa griba ir brīnišķīga un noslēpumaina. Kāds tad bija liktenim nodoms, ka viņš nogāza to vīru, kuru bija tik augsti pacēlis, un pacēla atkal to, ko bija pazeminājis?

Dantess ar platām acīm skatījās uz šo cilvēku, kurš likās pilnīgi aiz­mirsis savu likteni un visu vērību piegrieza pasaules likteņa lēkmēm.

— Jā, jā, - teica vecis, — tas tāpat kā Anglijā: pēc Kārļa I revolūcijas Kromvels un pēc Kromvela atkal Kārlis II. Bet tad pēc laika atkal ceļas kāds brīvprātīgs Orānas princis, kurš kļūst par karali, un tad nāk atkal jaunas tiesības tautai. Tā iegūst un izkaro sev jaunu brīvību, panāk konsti­tūcijas pieņemšanu, panāk pašvaldību izveidošanu un laimīgu no apspie­šanas brīvu dzīvi! Jūs to vēl piedzīvosit, jūs esat jauns cilvēks, nav ko izsamist, pēc negaisa atkal nāk saule, jūs to vēl redzēsit, — viņš sacīja, pievērsdamies Dantesam un uzlūkodams viņu ar starojošām, cerību pil­nām acīm. — Jūs vēl redzēsit gaismu, jūs redzēsit!

— Jā, redzēsim, ja tikšu laukā no šejienes, — noteica Dantess, brīnī­damies un lāgā nesaprazdams veci.

— Ak jā, taisnība! — teica abats Faria it kā atminēdamies. — Mēs esam cietumnieki; ir reizēm brīži, kad es to aizmirstu un uzskatu sevi par brīvu, jo mani skatiens izspiežas cauri apkārtējām sienām.

— Bet par ko jūs esat apcietināts? — jautāja Dantess.

— Es? Par to, ka cs 1807.gadā izveidoju projektu, kuru Napoleons gribēja īstenot 1811.gadā; par to, ka es tāpat kā Makiavelli, no visām šim mazajām valstiņām, kuras Itāliju padara par vāju un nicināmu zemi un tautai neļauj brīvi attīstīties, ka es gribēju izveidot vienu lielu, brīvu un spēcīgu valsti ar laimīgu un brīvu tautu; par to, ka es domāju atrast savu Čezāri Bordžiju kādā nejēgā, kurš izlikās mani saprotam, lai jo drošāk varētu mani nodot. Tas bija pāvestu Aleksandra VI un Klemensa VII projekts, bet tas netika izpildīts, jo arī Napoleons nevarēja to īstenot. Itālija tiešām liekas it kā nolādēta!

Un vecis drūmi nokāra galvu.

Dantess savā vienkāršajā, neizglītotajā prātā nespēja saprast, kā cil­vēks var doties briesmās par labu tam, kas no viņa stāv tik tālu un perso­nīgi viņu neaizskar. Dabiskais egoisms neļāva viņam pacelties līdz augstā­kām vispārējām politiskām interesēm, kuras attiecās uz visu tautu.

— Vai tik jūs neesat, — iejautājās Dantess, kurš sāka piebiedroties sava cietumsarga domām, — vai tik jūs neesat tas abats, kuru uzskata par — slimu?

— Kuru uzskata par ārprātīgu, — abats viņu pārtrauca. — Vai ne, tā jūs gribējāt teikt?

— Es neuzdrošinājos, — atteica Dantess, kurš, kā jau vienkārši ļautiņi mēdz darīt, arī tūliņ uzskatīja par ārprātīgu katru cilvēku, kura domas un centienus kā pārāk augstus nespēja saprast.

— Jā, jā, — turpināja Faria, rūgti pasmiedamies. — Jā, es esmu tas, kuru uzskata par ārprātīgu; es esmu tas, kurš jau tik ilgi uzjautrina ar savu ārprātību šā cietuma valdniekus kā mazus bērnus.

Dantess kādu minūti palika stāvam nekustēdamies un it kā mēms.

— Un tātad jūs atsakāties no bēgšanas? — viņš jautāja abatam.

— Es redzu, ka bēgšana nav iespējama, nav i velti ko mēģināt.

— Zaudēt dūšu? — tagad iesaucās Dantess. — Tas no likteņa būtu par daudz prasīts, ja mēs gribētu panākumu pēc pirmā mēģinājuma. Vai jūs nevarat iesākt savu darbu citā virzienā, ja šinī neiet?

— Bet vai tad jūs ari zināt, ko es jau esmu darījis, ka varat tā runāt? — jautāja itālietis. — Vai jūs arī zināt, ka man vajadzēja četrus gadus darbarīku pagatavošanai, kuri man ir nepieciešami? Vai jūs arī zināt, ka jau desmit gadu es roku šo zemi, kura ir cieta kā granīta klints? Un vai to jūs arī zināt, ka man vajadzēja izlauzt akmeņus, kurus es agrāk ne no vietas ne­varēju pakustināt; ka veselas dienas pagāja šinī titāniskajā darbā un ka reizēm vakarā es biju laimīgs, kad biju paspējis pa visu augu dienu izcirst tikai kādu kvadrātcollu no šā cietā cementa, kurš ar laiku bija kļuvis tikpat ciets kā viscietākais akmens?

Tad pēc laiciņa klusu ciešanas viņš turpināja, kļūdams mierīgāks.

— Visu izrakto zemi un akmeņus man vajadzēja .kaut kur noslēpt. Šajā nolūkā man vēl bija jāizcērt caurums velvē zem kāpnēm, kur tad es pa­mazām sanesu visus gružus, zemi un atkritumus no mūra. Bet nu tā velve ir pilna un es vairs nezinu, kur likt izrakto zemi. Nevienu saujiņu es vairs nevaru noslēpt. Vai jūs beigās arī zināt: es jau domāju, ka esmu tuvu pie sava mērķa, ka es jutu diezgan spēka veikt visus šos darbus, — un nu redzu ne vien šo mērķi atkal pazūdam tālienē, bet arī aizvirzāmies gluži uz citu pusi, nezinu, kurp. Ak, es jau teicu jums un atkārtoju to vēlreiz: no šā brīža es vairs nekā nedarīšu, lai atkal iegūtu sev brīvību; mana brīvība ir uz mūžu zaudēta.

Edmons nokāra galvu, lai nevajadzētu šā cilvēka priekšā atzīties, ka viņa prieks par jauniegūto biedru ir pārāk liels un neļauj viņam pat sajust līdzcietību pret nelaimīgo cietumnieku, kurš ziedojis tik daudz spēka un tomēr nav spējis glābties.

Abats Faria noguris atsēdās uz Dantesa gultas, Dantess palika stāvam.

Jaunais cilvēks nekad nebija domājis par bēgšanu. Ir lietas, kuras liekas tik neiespējamas, ka pat neienāk prātā tās izmēģināt un pat neapzinoties mēģina tikt vaļā no visām tamlīdzīgām domām.

Izrakt piecdesmit pēdas cietas, akmeņainas zemes, upurēt tam trīs ga­rus gadus, lai vislaimīgākajā gadījumā sasniegtu bezdibeni, kurš atveras tieši uz jūru; mesties zemē no piecdesmit sešdesmit, varbūt pat simt pēdu augstuma, lai krītot varbūt sašķaidītu galvu pret kādu akmeni, ja vien sargkareivja lode jau iepriekš nebūtu ķērusi mugurā; ja arī visas šīs bries­mas būtu laimīgi pārciestas, — tad vēl nopeldēt pa jūru veselas simt verstis, — viss tas bija pārāk neiespējams, tādu apstākļu priekšā vajadzēja padoties, un mēs redzējām, ka Dantesu šī padevība liktenim gandrīz vai iedzina bada nāvē.

Bet tagad, kad jauneklis redzēja šo sirmgalvi, kurš ar tādu spēku bija turējies pie dzīvības un kurš deva tādu pārdrošu un pārvarīgu nodomu paraugu, tagad jauneklis sāka pārdomāt un izmērot pats savu vīrestību un dūšu.

„Cits bija jau izmēģinājis to, kas viņam neprātā nebija ienācis," viņš domāja pie sevis. „Cits vīrs, vecāks, nespēcīgāks, neveiklāks nekā viņš, bija sev iegādājis ar prātu un pacietību visus vajadzīgos darbarīkus šai gandrīz vai neiespējamajai operācijai; cits bija to visu spējis izdarīt, tātad tas nebija neiespējams arī viņam, Dantesam. Faria bija izracis piecdesmit pēdas, viņš, Dantess, izraks simt pēdas. Faria, piecdesmit gadu vecs cil­vēks, bija tam izlietojis trīs gadus, — viņš, uz pusi jaunāks par Faria, izmantos veselus sešus gadus. Faria, abats, garīgas kārtas cilvēks, nebai- dljās no briesmām gāzties no klints jūrā un pārpeldēt no Ifas uz Domas, Ratanno vai Lemēras salām, — viņš, Edmons, jūrnieks, peldētājs un ni­rējs, kurš tik bieži meklējis koraļļus jūras dibenā, vai lai baidītos peldēt jūrā? Vai viņš nebija stundām ilgi palicis uz ūdens, pie krasta klāt ne­pienākdams! Nē, nē, Dantesam bija tikai vajadzīgs paraugs. Visu, ko vien cits ir izdarījis, viņš tāpat būtu varējis izdarīt un izdarīs arī!"

Jauneklis kādu minūti pastāvēja, vēl savās domās nogrimis.

— Es esmu atradis to, ko jūs meklējāt, — viņš tad teica vecajam itā­lietim.

Faria iedrebējās.

— Jūs? — viņš jautāja, paceldams galvu un pa pusei brīnīdamies, pa pusei šaubīdamies. — Nu, palūkosim, ko jūs esat atradis.

— Gaitenis, kuru jūs izrakāt, lai nonāktu šurp, ir rakts vienā virzienā ar ārējo galeriju, vai ne tā?

— Tā gan.

— Jūsu eja atrodas no ārējās galerijas ne vairāk kā piecdesmit soļu attālumā?

— Vairāk gan ne.

— Nu! Apmēram jūsu ejas vai gaiteņa vidū mēs izraksim ceļu, it kā zaru no krusta ceļa. Šoreiz jūs pareizāk aprēķināsit savus darbus. Mēs pieraksimies klāt pie ārējās galerijas, izlauzīsimies laukā, nositīsim sarg­kareivi un izbēgsim. Lai mūsu nodoms izdotos, vajag tikai dūšu, jums tās netrūkst; kur vajag spēku, tur var uz mani paļauties, man spēka pietiek. Pacietību un izturību jūs esat pierādījis, es arī to pierādīšu.

— Pagaidiet vienu minūti, — teica abats, — jūs, mīļais cilvēk, nezi­nājāt, kāda ir mana vīrestība un kur es to gribēju lietā likt. Attiecībā uz izturību, es domāju, ka esmu bijis diezgan izturīgs un pacietīgs, katru rītu, sākdams nakts darbu, un katru nakti - dienas darbu. Bet tad, — uz­klausiet mani uzmanīgi, jaunais cilvēk, — tad es domāju, ka kalpoju labai lietai, izpestīdams vienu no dzīvām radībām, kura, būdama nevainīga, ne­varēja tikt nosodīta.

— Nu! — teica Dantess. — Vai tad tagad viss ir tādā pašā stāvoklī? Vai jūs esat vainīgs kļuvis, kopš ar mani satikāties?

— Nē, bet es negribu būt vainīgs, cilvēku nokaudams, lietodams rupju varu, kā pret mani tika darīts. Līdz šim brīdim es domāju, ka man ir darīšana tikai ar lietām un priekšmetiem, un nu jūs liekat man priekšā darīšanu ar cilvēkiem. Es varēju izurbt caurumu caur mūra sienu un iz­nīcināt velvi, bet es negribu caururbt cilvēku krūtis un iznīcināt dzīvību.

Dantess no brīnumiem viegli sakustējās.

— Kā? — viņš teica. — Jums ir iespēja atsvabināties, un jūs (aujat sevi atturēt no tādām domām?

— Bet jūs pats, — atteica Faria, — kāpēc nenositāt savu cietumsargu ar krēsla kāju, neapvilkāt viņa drēbes un nemēģinājāt bēgt?

— Tāpēc, ka tādas domas man nemaz neienāca prātā, — atbildēja Dantess.

— Tāpēc, ka jums pret tādu noziegumu ir iedzimtas bailes, tādas bai­les, ka jūs pat nedomājāt par noziegumu, — atteica sirmgalvis. — Tāpēc, ka vienkāršās lietās prāts pats attur no nozieguma. Tas ir ne tik vien likums, kas mūs attur no slepkavības, bet iedzimts instinkts.

Dantess apjuka. Sirmgalvis izteica to, kas notika viņa prātā vai, labāk sakot, viņa dvēselē, tāpēc ka ir domas, kuras dzimst galvā, un domas, kuras dzimst sirdī.

— Un tad, — turpināja Faria, — divpadsmit gadus cietumā sēdēdams, es pārdomāju visas slavenās bēgšanas. Es redzēju, ka bēgšana izdodas tikai ļoti reti. Laimīga bēgšana, kura izdevusies, ir tikusi ļoti rūpīgi apdo­māta un labi sagatavota. Tā bēga hercogs de Bofors no Vensēnas pils, abats Dibikoa no Forlevekas un Latids no Bastīlijas. Varētu vēl minēt dažas bēgšanas, kur piepalīdzējis laimīgs gadījums, tās ir vislabākās. No­gaidīsim gadījumu, paklausiet man, un, ja tāds radīsies, tad bēgsim.

— Jūs varējāt gaidīt, — nopūzdamies sacīja Dantess. — Šis grūtais darbs aizņēma jums katru minūti laika, un atpūtas brīžos jūs varējāt no­darboties ar cerībām.

— Es nenodarbojos ar šo darbu vien, — sacīja abats.

— Ko jūs vēl darījāt?

— Es vai nu rakstīju, vai mācījos.

— Vai jums dod papīru, spalvas un tinti?

— Nē, — sacīja abats, — es visu pagatavoju pats.

— Jūs pats sev pagatavojāt papīru, spalvas un tinti? — iesaucās Dan­tess.

— Jā.

Dantess ar izbrīnu paskatījās uz šo cilvēku; viņš tik tikko varēja noti­cēt viņa vārdiem. Faria pamanīja šīs šaubas.

— Kad jūs pie manis atnāksit, es jums parādīšu veselu sacerējumu, kurš ir visas manas dzīves prātojumu auglis, kuru es jau sāku radīt Romas Kolizeja ēnā pie Sv.Marka kolonnas Venēcijā un Arno upes krastos Flo- rencē un kuru — es par to nešaubos — mani cietuma uzraugi man kād­reiz ļaus pabeigt starp Ifas cietuma četrām sienām, tas ir „Apcerējums par Itālijas savienošanu vienā valstī", kurš jau kļuvis par biezu sējumu.

— Un uz kā jūs to sarakstījāt?

— Uz diviem krekliem. Es atradu līdzekli audeklu padarīt līdzenu un cietu kā pergamentu.

— Jūs laikam esat ķīmiķis?

— Drusciņ. Es pazinu Lavuazjē un biju draugos ar Kabanisu.

— Bet tādam ražojumam jums taču vajadzēja vēsturisku pētījumu. Vai jums bija grāmatas?

— Romā man bija gandrīz vai pieci tūkstoši sējumu. Tos lasīdams un pārlasīdams, es nonācu pie slēdziena, ka ja ir pusotra simta labi izvēlētu grāmatu, tad var iegūt tik daudz zināšanu, cik cilvēkam ir vajadzīgs. Es trīs gadus nodevos šīm pusotra simta grāmatām, tās lasīdams un atkal pārlasīdams, tā ka es tās zināju gandrīz vai no galvas, kad tiku apcietināts. Cietumā man bija laika diezgan visu atminēt. Un tā es jums vārdu pa vārdam varu atkārtot Tukidīdu, Ksenofontu, Plūtarhu, Titu Līviju, Tacitu, Strabonu, Džornandu, Danti, Šekspīru, Spinozu, Makiavelli un Bosietu.

Es minu tikai galvenos.

— Jūs protat arī daudz valodu?

— Es runāju piecās dzīvās valodās: vācu, franču, itāļu, angļu un spāņu. Ar senās grieķu valodas palīdzību es saprotu jaungrieķu valodu, es tikai nerunāju tajā vēl tekoši, jo es to tikai mācos.

— Jūs to mācāties? — prasīja Dantess.

— Jā, es izveidoju no man pazīstamiem vārdiem leksikonu, ņēmos tos grozīt, kombinēt, atvasināt, locīt, kamēr vārdu domu izteikšanai pietika. Es zinu tūkstoš vārdu, tas ir viss, cik man vajadzīgs, kaut gan leksikonos, man šķiet, ir līdz simttūkstoš vārdiem. Protams, es nespēju savas domas izteikt skaisti un poētiski, bet mani sapratīs, un ar to man pietiek.

Aizvien vairāk un vairāk izbrīnījies, Edmons sāka jau uzskatīt šā cilvēka prāta dāvanas par pārdabiskām. Viņš gribēja viņu kaut kādā vietā pieķert melos.

— Bet kā tad jūs varējāt šo lielo sacerējumu uzrakstīt, ja jums nebija spalvu?

— Es sev pagatavoju ari ļoti labas spalvas, kuras ļaudis droši vien atzītu par labākām un izgatavotu sev, ja tik vien būtu pazīstams materiāls. Es tās veidoju no zivs galvas asakām. Tādas zivis, kā jūs zināt, mums dod gavēņa dienās. Tāpēc es arvien priecājos, kad nāk trešdiena, piektdiena un sestdiena, jo tad es varu spalvu krājumu pavairot, un mans vēsturiskais apcerējums, man jums jāatzīstas, ir mana mūža labākais darbs. Kavēdamies pagātnē, neaizmirstu tagadni vai, vēsturē būdams neatkarīgs un svabads, es neesmu vairs cietumnieks.

— Bet tinte? — vaicāja Dantess. - No kā jūs taisāt tinti?

— Senāk šinī cietuma istabā bija kamīns, — sacīja Faria. — Kad mani ieslodzīja, tas tika aizmūrēts. Bet senāk ilgus gadus tanī tika kurta uguns,

tāpēc tas iekšpusē ir pilns ar sodrējiem. Šos sodrējus es i/kausēju vīnā, kuru man dod ik svētku dienu, un tādā kārtā iegūstu brangu tinti. Sevišķām piezīmēm, uz kurām jāvērš īpaša uzmanība, es sev iegriežu pirkstā un rakstu ar asinīm.

— Un kad es varētu to visu aplūkot? — jautāja Dantess.

— Kad vien gribat, — atteica Faria.

— A, tad tūlīt! — iesaucās jauneklis.

— Nāciet man līdzi! — teica abats.

Un viņš nokāpa savā apakšzemes ejā, kurā pazuda; Dantess viņam sekoja.