Grafs Monte-Kristo

XIII Balle

Sestdiena, kurā, pēc smalku aprindu likumiem, grāfs de Morserfs rīkoja balli, bija viena no karstajām jūlija dienām.

Bija pulkstens desmit vakarā. Caur lielajiem kokiem Morserfa parkā lūkojās zilas debesis, nosētas ar zeltainām zvaigznēm. No zālēs atskanēja viļņojošas dejas mūzikas skaņas, un caur slēģiem spiedās mirdzošie gais­mas stari.

Līdz šim vēl saimnieki bija šaubījušies, vai vakariņas pasniegt zālē vai ārā zem teltīm, zilās debesis jautājumu izšķīra par labu dārzam.

Dārza ejas apgaismoja lampas, kā tas parasts Itālijā, galdi greznoti ar puķēm.

Grāfiene de Morserfa, kura bija devusi pēdējās pavēles, atkal parādījās viesu zālē, kura bija pilna smalkākās sabiedrības, kas ļoti labprāt paklau­sīja grāfienes Morserfas ielūgumiem, aizvien apbrīnodama viņas smalko garšu un sirsnīgo viesmīlību.

Danglāra kundze vēl bija šaubījusies, vai nākt uz šo balli vai ne, viņa vēl jutās ļoti nevesela, bet dienu pirms tam viņa netīšām ceļā bija satikusi Vilforu, kurš deva viņai padomu braukt, kas viņiem varot būt tikai par labu.

Skaista kā aizvien, grezni ģērbusies, baronese Danglāra parādījās zālē, kur Albērs viņu saņēma, aizvezdams viņu uz sēdekli, kuru tā bija izrau­dzījusies.

— Vai cienījamā kundze būtu bijusi tik nežēlīga, ka nebūtu atvedusi līdzi Eiženijas jaunkundzi? — jautāja Albērs.

— Nomierinies! Eiženija, lūk, ir tur kopā ar Vilfora jaunkundzi, abas baltas, viena ar kamēliju, otra ar neaizmirstuļu pušķi. Bet sakiet jel… vai grāfs Monte-Kristo šodien būs?

— Septiņpadsmit! — smiedamies atteica Albērs.

— Es jūs nesaprotu, — teica baronese.

— Cienījamā kundze, — atbildēja vikonts, — jūs esat septiņpadsmitā persona, kas man šovakar jautā to pašu. Pie Jupitera, grāfam jāpaliek lepnam!

— Un vai jūs citiem arī tā atbildējāt? — jautāja baronese.

— Ak, atvainojiet, cienījamā kundze. Grāfa kungs tiešām būs šeit, mēs esam tik laimīgi šo vīru, kas tagad tik ļoti modē, uzskatīt par savu draugu.

— Vai viņa grieķu princese arī būs?

— Nē, viņas stāvoklis mājās vēl nav diezgan noteikts, — atbildēja Al­bērs.

— Bet, vikont, steidzieties pretim Vilfora kundzei, es redzu: viņa vēlas ar jums runāt.

Albērs, klausīdams baroneses pavēlei, tūdaļ steidzās pretim de Vilfora kundzei, kura tiešām likās viņu gaidījusi.

— Es deru, — teica Albērs, — ka atminēšu, ko jūs gribat teikt.

— Un kas tas būtu?

— Jūs gribējāt jautāt, vai grāfs Monte-Kristo būs šeit.

— Ak nē. Mani acumirklī nodarbina citas domas. Es gribēju dabūt ziņas par Fransa kungu.

— Es vakar saņēmu no viņa vēstuli, kurā viņš raksta, ka reizē ar vēstu­li izceļojot.

— Labi. Un nu grāfs?..

— Esiet mierīga, viņš nāks.

— Vai jūs zināt, — jautāja Vilfora kundze, — ka viņam ir cits vārds nekā Monte-Kristo? Tas tikai ir kādas salas vārds.

— Nekad nebiju dzirdējis.

— Ā, tad es zinu vairāk nekā jūs. Viņš saucas Dzakone, no Maltas, bagāta kuģu īpašnieka dēls.

— Tiešām? Bet, cienījamā kundze, jums vajadzētu to visu stāstīt at­klāti. Jūs iemantotu lielisku piekrišanu un interesi.

— Viņš dienējis Indijā, Tesālijā atradis zelta bedres un nāk uz Parīzi, lai Oteilā ierīkotu minerālūdens avotus ārstēšanai.

— Ā, vai ne! — iesaucās Albērs. — Kas par jaunām ziņām! Vai atļau­jat, ka es tās izplatu tālāk?

— Jā, bet tikai vienu pēc otras urt nesakot, no kurienes tās nāk, jo tas ir netīšām izzināts noslēpums.

— Ar ko?

— Vakar vakarā pie policijas priekšnieka. Jūs saprotat, Parīze bija iz­brīnījusies par šo nedzirdēto greznību, un policija gribēja lietu izdibināt.

— Tas ir lieliski! Nu tikai vēl trūkst, ka grāfu saņemtu ciet kā klaidoni un iespundētu par viņa lielo bagātību.

— Ā, tas nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, ja ziņas nebūtu bijušas tik apmierinošas.

— Nabaga grāfs! Un vai viņš zina par briesmām, kas viņam draudēja?

— Es domāju, ka nē.

— Nu tas ir tiešs pienākums viņam tūdaļ par to paziņot; es tāpēc…

Šinī acumirklī Vilfora kundzei tuvojās jauns, skaists cilvēks ar dzīvām,

spīdošām acīm, melniem matiem un viņu godbijīgi sveicināja. Albērs snie­dza viņam roku un teica:

— Cienījamā kundze, man ir gods jums priekšā stādīt Maksimiliānu Moreļa kungu, spahu kapteini un vienu no mūsu karaspēka dūšīgākajiem virsniekiem.

— Man bija jau prieks redzēt šo kungu Oteilā pie grāfa Monte-Kristo, — atteica de Vilfora kundze, ļoti vēsi paklanīdamās.

Šis vēsums nabaga Morelim plosīja sirdi, bet pagriežoties viņš attālāk zālē ieraudzīja baltu sievietes tēlu, kas pie lūpām lēni spieda neaizmir­stulīšu pušķi. Šo sveicienu, kas visas Maksimiliāna sāpes piepeši remdē­ja, viņš saprata tik labi, ka atbildēja tāpat, mutes lakatiņu spiezdams sev pie mutes; šie abi stāvi, viens otra vērošanā nogrimuši, bija uz acumirkli aizmirsuši ap sevi visu pasauli.

Te visa smalkā sabiedrība sakustējās — bija ienācis grāfs Monte-Kristo. Ārīgi nekas sevišķs, nekāds spožums, nedz greznums nevērsa uz viņu ļau­žu acis, viņa uzvalks bija ļoti elegants, bet ļoti vienkāršs; viņa seja bija tā, kas visas acis neviļus saistīja pie sevis; viņa dziļās acis, ļoti smalkā mute, kas tik viegli pieņēma lielākās nicināšanas vaibstus.

Bija skaistāki vīrieši, bet neviena seja nebija tik runājoša un svarīga; pastāvīgā paraža domāt bija viņa vaibstiem devusi cietu gribas spēku un dziļa gara varenības nozīmi, kamēr viņa kustības liecināja par eleganci un veiklību.

Un tomēr varbūt viss tas nebūtu ticis parīziešu pamanīts, ja zeltīts no­slēpuma plīvurs nebūtu klājies pār šo personu; bet nu viņam sekoja visi skatieni.

Viņš tuvojās de Morserfa kundzei, kura, pie kāda puķēm greznota ka­mīna stāvēdama, viņu sagaidīja. Viņš mēmi paklanījās viņas priekšā: abi gaidīja, ka varbūt otrs teiks kādu vārdu, bet abi palika klusu, seklas runas nebija viņu cienīgas.

Albērs atsteidzās grāfam pretim, abas rokas viņam sniegdams. Bet kāds viņus traucēja, grāfam uz pleca uzsizdams.

Grāfs pagriezās.

— Ā, tas esat jūs, baron Danglāra kungs!

— Kāpēc jūs mani saucat -par baronu? — atbildēja Danglārs. — Jūs zināt, es daudz svara nelieku uz šo titulu, ne tā kā šeit grāfs Albērs.

— Ā, tiešām, — teica Albērs, — ja es nebūtu grāfs, es nebūtu nekas, kamēr jūs bez sava barona titula vēl aizvien būtu miljonārs.

— Tas, man liekas, ir labākais tituls Jūlija monarhijas laikā, — teica Danglārs.

— Par nelaimi, ne visu mūžu paliek par miljonāru, — teica Monte- Kristo, — kamēr grāfs, barons, pērs, akadēmiķis ir uz visu mūžu. Miljo­nāri Franks un Pulmans Frankfurtē, piemēram, ir bankrotējuši!

— Tiešām? — nobālēdams iesaucās Danglārs.

— Es dabūju ziņu šovakar no mana kurjēra, man bija pie viņiem vesels miljons, bet es pirms mēneša paspēju to visu izņemt.

— Ak, mans Dievs, — teica Danglārs, — un man viņi ir parādā 200000 franku!

— Nu, — teica Monte-Kristo, — tātad šie 200000 franku ir sekojuši citiem.

— Ak, nerunājiet jel par to! — teica Danglārs, tuvāk pieiedams grā­fam un čukstēdams. — Lūdzu jūs par to nerunāt, kad dzird jaunais Ka­valkanti!

Pašlaik arī ienāca Kavalkanti un steidzās apsveicināt baņķieri. Albērs atstāja grāfu, lai uzmeklētu savu māti.

Monte-Kristo palika viens. Karstums zālē tika nepaciešams. Sulaiņi stai­gāja apkārt ar augļiem un ledus atspirdzinājumiem, bet grāfs nekā ne­ņēma. Mersedese bija visas grāfa kustības ievērojusi un redzēja arī, ka viņš atteicās jel ko iebaudīt, viņa teica par to Albēram, bet tas atbildēja, ka grāfs taču pie viņa brokastojis, kad tikko iebraucis Parīzē.

— Pie tevis gan, bet ne pie tava tēva, — atteica Mersedese, — un, kopš viņš ir šeit, es ievēroju, ka viņš nekā nav ņēmis no atspirdzināju­miem.

— Ak, grāfs ir ļoti sātīgs, — atteica Albērs.

— Ej, mans dēls, — teica Mersedese, sāpīgi pasmaidīdama, — piedāvā tu viņam kaut ko un neatlaidies!

Albērs, kaut gan nesaprazdams, paklausīja mātes uzaicinājumam un piedāvāja grāfam atspirdzinājumus, bet tas pateicās, neņemdams.

— Nu, redzi, viņš atkal neņēma! — teica Mersedese.

— Bet kāpēc tas tevi tā uzbudina, mīļā māt?

— Tu zini, mans dēls, mēs, sievietes, esam bieži savādnieces, man tas būtu darījis prieku, ja grāfs būtu šeit kaut ko baudījis; varbūt viņš nevar pierast pie franču virtuves.

— Ak nē, es esmu redzējis, ka viņš Itālijā no visa baudīja, laikam viņš šodien jūtas nevesels.

— Varbūt viņš arī no karstuma tā necieš, jo ir dienvidnieks?

— Ak nē, viņš pat žēlojas, ka neesot slēģi attaisīti, kaut gan logi stāvot vaļā.

Mersedese atstāja zāli, un pēc dažiem acumirkļiem visi slēģi bija atvērti un varēja redzēt apgaismoto dārzu un telti, kurā bija klāts vakariņu galds. Visi viesi priecīgi iesaucās, jo karstums visus bija nomācis.

Mersedese atkal parādījās vēl bālāka, bet ar cietu un drošu mierīgumu. Viņa tuvojās kādam pulciņam viesu, kuri bija salasījušies ap viņas vīru.

— Neatturiet šos kungus, grāf, — viņa teica, — kuri nespēlē kārtis un tātad labprāt dotos dārzā svaigā gaisā.

- — Ak, cienījamā kundze, — teica kāds ļoti vecs, ļoti galants ģenerālis, — mēs vieni paši dārzā neiesim.

— Es eju pa priekšu, rādot labu priekšzīmi, — teica Mersedese, un viņa vērsās pie grāfa Monte-Kristo. — Grāfa kungs, parādiet man godu, sniedziet man savu roku!

Grāfs Monte-Kristo gluži satrūkās pie šiem vienkāršajiem vārdiem, tad viņš mirkli uzlūkoja Mersedesi, bet viņai likās, ka tas būtu vesels mūžs, — tik daudz domu bija šinī skatienā.

Tad viņš sniedza grāfienei roku, un starp rododendriem un kamēlijām viņi nokāpa pa kāpnēm lejā dārzā. Pulks viesu trokšņojot un smejoties viņiem sekoja.