Grafs Monte-Kristo

XIII Traks arestants un ārprātīgs arestants

Gadu pēc Ludviķa XVIII atkalatgriešanās Parīzē ģenerālinspektors re­vidēja arī Ifas cietumu.

Dantess sava pagraba dziļumā dzirdēja visu lielisko sagatavošanos ins­pektora uzņemšanai, kas radīja pamatīgu troksni. Gan cietuma pagrabi atradās dziļi zemē, bet cietumnieku ausis palaikam pieradušas sadzirdēt mazāko troksni — nakts klusumā tās dzird zirnekli aužam savus tīklus un dzird, kā laiku pa laikam no griestiem nokrīt ūdens piles, kurām vajag veselas stundas, kamēr pietiekami daudz ūdens sakrājies.

Dantess uzminēja, ka pie dzīvajiem tur augšā vajag būt notikušam kaut kam ārkārtējam: viņš šinī kapā dzīvoja jau tik ilgi, ka varēja uzskatīt sevi par mirušu.

Tiešām, inspektors citu pēc cita apstaigāja cietuma kameras un pat pagrabus. Daudzi no ieslodzītajiem tika arī patiesi izklaušināti: tie visi bija tādi, kuri savu vājo gara spēju vai pakalpības un lišķības dēļ bija patīkami priekšniecībai. Viņi tika izprašņāti par ēdienu un cietuma telpām.

Vājprātiņi visi vienā balsī atbildēja, ka barība esot riebīgi slikta un ka viņi gribot tikt ārā no cietuma, lišķi — ka viss ir labs, lai tikai drīzāk laiž ārā.

Tad inspektors jautāja, vai viņiem neesot vēl ko prasit.

Viņi kratīja galvu. Ko tad citu vēl bez brīvības lai prasa cilvēki, kuri ir apcietināti?

Inspektors smiedamies pagriezās pret cietuma priekšnieku un teica:

-7 Es nesaprotu, kāpēc mums, inspektoriem, liek veikt šīs gluži ne­vajadzīgās pārlūkošanas un revīzijas. Kas redz vienu arestantu, tas redz simtu, kas uzklausās vienu, tas dzird tūkstoti; arvien paliek viss tas pats: atbilde vienmēr skan — „slikta barība" un „mēs esam nevainīgi". Vai jums ir vēl citi arestanti?

— Jā, mums ir bīstami arestanti un ārprātīgie; tos mēs turam atsevišķā nodaļā.

— Palūkosim, — laiski teica cietuma inspektors, izrādīdams vislielāko nogurumu savu grūto darbu dēļ. — Palūkosim, izpildīsim uz mata savus pienākumus; apmeklēsim ārprātīgo nodaļu.

— Pagaidiet, — sacīja cietuma priekšnieks, — mums jāpaņem līdzi vismaz divi cilvēki. Ieslodzītie bieži vien izmisuma un dzīves apnikuma dēļ izdara briesmu darbus un var mums vēl uzbrukt.

— Dariet to! — sacīja inspektors.

Aizsūtīja pēc diviem kareivjiem, un visi sāka kāpt lejup pa tādām netī­rām, smirdošām un slidenām trepēm, ka vai dvaša aizrāvās.

Pusi trepju nokāpis, inspektors nopurinājās un sacīja:

— Kāds velns te var izturēt dzīvot!

— Pats bīstamākais sazvērnieks, kuru sevišķi uzraudzīt mums ir dots, tas ir cilvēks, kurš uz visu gatavs.

— Vai viņš tur ieslēgts viens pats?

— Protams.

— Cik jau ilgi viņš tur mīt?

— Būs gads.

— Un viņu ieslodzīja šinī nodaļā jau kopš atnākšanas brīža?

— Nē, kungs, tikai pēc tam, kad tas gribēja nogalināt cietuma uzraugu, kurš tam pienesa ēdienu.

— Viņš gribēja nogalināt cietuma uzraugu?

— Jā, kungs, to pašu, kurš rāda uguni. Vai nav taisnība, Anton? — prasīja cietuma priekšnieks.

— Viņš patiesi gribēja mani nogalināt, — atbildēja cietuma uzraugs, — viņš ir pats velns.

— Vai jūs gribat par viņu sūdzēties? — inspektors prasīja cietuma priekšniekam.

— Tas būtu lieki, kungs, viņš jau ir saņēmis pelnīto sodu; bez tam viņš tagad patiesi ir tuvu ārprātam un pēc gada būs pilnīgi jucis.

— Jo labāk viņam, — sacīja inspektors, — ārprātīgs kļuvis, viņš mazāk jutīs savas ciešanas.

Acīmredzot šis inspektors bija ļoti humāns cilvēks un cienīgs izpildīt uzdevumu, kurš prasīja cilvēku mīlestību.

— Jums taisnība, kungs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Jūsu piezīme pierāda, ka jūs savu lietu ļoti labi pārzināt. Otrā kamerā, kura no šīs ir tikai divdesmit soļu atstatu un kurā jānokāpj pa citām trepēm, sēž kāds vecs abats, kurš agrāk bijis kādas partijas vadonis Itālijā. Viņš šeit tika ieslodzīts 1811. gadā un 1813. gadā kļuva ārprātīgs, un kopš tā laika vairs nemaz nav pazīstams. Agrāk tas raudāja, tagad smejas. Vispirms viņš no­vājēja, tagad ir pagalam resns. Vai gribat viņu redzēt pirmo? Viņš savā ārprātā ir ļoti jocīgs.

— Es apskatīšu vienu un otru, — atbildēja inspektors, — pienākums jāizpilda apzinīgi.

Inspektors pirmo reizi apceļoja cietumu un gribēja valdībai ļoti izpatikt.

— Iesim vispirms pie tā, — viņš noteica.

— Labprāt, — atbildēja cietuma priekšnieks un deva cietuma uzrau­gam zīmi, lai atver durvis.

Smagajām durvīm čīkstot sarūsējušās eņģēs, Dantess, kurš bija sēdējis istabas stūrī un ar ilgām nolūkojās kādā sīkā saules stariņā, kas spīdēja caur loga treliņiem, pacēla galvu. Ieraudzīdams ar divām lāpām apgais­motu kādu nepazīstamu kungu, kurš sarunājās ar cietuma priekšnieku, Dantess tūlīt noprata, kas svešinieks varēja būt. Viņš noģida, ka beidzot tam bija izdevība vērsties pie augstākas varas, un, rokas salicis, viņš metās uz priekšu.

Kareivji, domādami, ka ieslodzītais grib inspektoram uzbrukt, aizkrus­toja tam priekšā durkļus.

Pats inspektors arī bija atlēcis soli atpakaļ.

Dantess redzēja, ka tiek uzskatīts par bīstamu cilvēku.

Viņš pacēla acis un savā skatienā savienoja visu, cik vien cilvēka sirdi var būt, lēnprātību un padevību, un raitā un skaistā valodā, par kuru klātesošie brīnījās, mēģināja aizkustināt sava apmeklētāja sirdi.

Inspektors uzklausīja Dantesa runu līdz galam, tad pagriezās pret cie­tuma priekšnieku un pēdējam pusbalsī sacīja:

— Viņš ir kļuvis dievbijīgs un atvēris sirdi maigākām jūtām. Arī bailes atstāj uz viņu iespaidu. Vai redzējāt kā viņš nobijās no durkļiem? Traks tā nekad nedara. Šarantonā es šinī ziņā novēroju kādu interesantu gadī­jumu.

Pēc tam viņš atgriezās pie apcietinātā un uzprasīja:

— īsi sakot, ko jūs vēlaties?

— Es gribu zināl, kādu noziegumu es esmu izdarījis. Es lūdzu, lai mani sauc tiesas priekšā un lai manu lietu izmeklē. Ja esmu vainīgs, lai mani nošauj, un, ja esmu nevainīgs, lai laiž mani brīvība!

— Vai jums dod labi ēst? — prasīja inspektors.

— Jā, domāju, ka labi, bet gar to man maz daļas. Man nelaimīgam apcietinātajam, kā arī visiem tiesnešiem un pašam karalim, ir vairāk svarīgi, lai kāds nevainīgs nekristu par upuri neģēlīgam apmelojumam un nenobeigtos aiz atslēgām, nolādēdams savus bendes.

— Jūs šodien esat ļoti piekāpīgs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Jūs mēdzat runāt citādu valodu, mīļais draugs, tanī dienā, kad gribējāt nogalināt uzraugu.

— Tā ir taisnība, kungs, — sacīja Dantess, — un es lūdzu šim cilvēkam piedošanu, viņš pret mani bija labs… Bet ko lai saku, es toreiz biju ārprātīgs.

— Vai jūs tagad vairs tāds neesat?

— Nē, kungs, cietums mani ir salauzis un visas jūtas atņēmis!.. Es te esmu jau tik ilgi.

— Tik ilgi?.. Kad jūs tikāt apcietināts? — prasīja inspektors.

— 1815. gada 28. februārī pulksten divos pēc pusdienas.

Inspektors saskaitīja.

— Šodien ir 1816. gada 30. jūlijs, ko jūs runājat! Ir jau tikai septiņ­padsmit mēneši, kamēr jūs esat apcietināts.

— Tikai septiņpadsmit mēneši! — atteica Dantess. — Ak, kungs, jūs nezināt, ko nozīmē septiņpadsmit mēneši cietuma, it īpaši cilvēkam, kurš kā es bija tik tuvu laimei, cilvēkam, kurš grasījās apprecēt mīļu meiteni, cilvēkam, kuram priekšā bija godīga karjera un kuram tagad nav vairs nekā, kurš no visjaukākās gaismas iekrīt vistumšākajā tumsā un redz savu karjeru izpostītu. Esiet žēlīgs, tiesājiet taisnīgi! Es vairāk nekā neprasu: vediet mani tiesas priekšā!

— Labi, — sacīja inspektors, — redzēsim.

Pēc tam viņš atgriezās pie cietuma priekšnieka un turpināja:

— Īstenībā šis nabags ir ļoti nožēlojams. Jūs man vēlāk parādīsit viņa papīrus.

— Labprāt, — tas atbildēja, — bel jūs tur atradīsit ne visai labas pie­zīmes.

— Kungs, — turpināja Dantess, — es zinu, ka jūs pats mani nevarat atsvabināt no šejienes, bet jūs varat manu lūgumu likt priekšā valdībai un prasīt, lai manu lietu izmeklē. Izmeklēšana, tas ir viss, ko es prasu. Es gribētu zināt, kādu noziegumu esmu izdarījis, jo nezināšana ir pa­nesama par visu grūtāk.

— Izskaidrojiet, — sacīja inspektors.

— Kungs, — sacīja Dantess, — no jūsu balss es nomanu, ka jūsu sirds ir iekustināta. Kungs, sakiet man, — vai es varu cerēt?

— Es jums to nevaru apsolīt, — sacīja inspektors, — es tikai varu apskatīt jūsu papīrus.

— Ak, tad es esmu glābts!

— Kas jūs apcietināja? — prasīja inspektors.

— De Vilfors, — atbildēja Dantess. — Lūdzu, parunājiet ar viņu par mani!

— Dc Vilfors jau veselu gadu vairs nav Marselā; viņš ir Tulūzā.

— Ak, tad es vairs nebrīnos, — čukstēja Dantess, — mans vienīgais labvēlis ir aizgājis no šejienes.

— Vai Vilforam nebija kāds iemesls jūs ienīst? — prasīja inspektors.

— Nekāds; viņš drīzāk man vēlēja labu.

— Tātad es varu ticēt piezīmēm, kuras viņš ir atstājis vai tagad dod par jums?

— Pilnīgi, kungs.

— Labi, nogaidiet!

Dantess nokrita ceļos un salika rokas lūgšanā. Pa to laiku smagās cie­tuma durvis aizdarījās, un viņš atkal bija palicis viens.

— Vai jūs cietumnieka papīrus tūlīt gribat redzēt, — prasīja cietuma priekšnieks, — vai vispirms vēl gribat apskatīt abatu?

— Pabeigsim cietumnieku aplūkošanu, — atbildēja inspektors. — Kad es uzkāpšu augšā, man varbūt vairs nebūs spēka turpināt savu bēdīgo gaitu.

— Ā, šis nav tāds kā citi, viņš atstāj mazāk drūmu iespaidu nekā viņa kaimiņš.

— Kāda tad ir viņa ārprātība?

— Ļoti ērmota: viņš uzskata sevi par milzu mantas īpašnieku. Pirmajā gadā, kad viņš atradās cietumā, viņš valdībai par savu brīvlaišanu apsolīja miljonu, otrā gadā — divus, trešajā — trīs un tā tālāk. Viņš jau piekto gadu ir cietumā un izlūgsies no jums sarunu zem četrām acīm, lai jums piesolītu piecus miljonus.

— Ā, ā! Tas ir tiešām jocīgi, — sacīja inspektors. — Kā tad šo mil­jonāru sauc?

— Abats Faria.

— 27. numurs! — sacīja inspektors.

— Šeit. Atver, Anton!

Uzraugs atvēra durvis, un inspektors ar ziņkārību ieskatījās cietumnieka istabā.

Istabas vidū sēdēja gandrīz vai kails cilvēks, jo viņa drēbes bija galīgi noskrandušas. Ar kādu no griestiem atbirzušu kaļķa gabalu viņš bija sev visapkārt apvilcis riņķi. Viņš vilka līnijas un zīmēja ģeometriskas figūras, un bija tā nogrimis savā darbā, ka nemaz nepamanīja, kad durvis atvērās. Tikai, kad lāpu nepatīkamā gaisma viņam iespīdēja acīs, viņš tās pacēla un ar izbrīnu lūkojās uz apmeklētājiem.

Viņš ātri piecēlās, paķēra segu no savas nabadzīgās gultas un tajā ieti­nās, lai nebūtu viesu acīs jārādās pavisam nepieklājīgā izskatā.

— Ko jūs vēlaties? — prasīja inspektors, arī šeit nemainīdams parasto uzrunu.

— Es, kungs? — abats sacīja izbrīnījies. — Es nekā nevēlos.

— Jūs nesaprotat, — sacīja inspektors, — es no valdības esmu sūtīts aplūkot cietumus un uzklausīt cietumnieku vēlēšanās.

— A, kungs, tad tā ir cita lieta! — dzīvi izsaucās abats. — Un es ceru, ka mēs viens otru sapratīsim.

— Vai redzat, — klusu sacīja cietuma priekšnieks, — nu jau sākas tas, par ko jums runāju.

— Kungs, — turpināja ieslodzītais, — es esmu abats Faria, dzimis ro­mietis. Es divdesmit gadu biju kardināla Rospiljozi sekretārs. Mani apcie­tināja, es nezinu kāda iemesla dēļ, 1811. gadā; kopš tā laika es no itāliešu un franču valdībām prasu brīvlaišanu.

— Kāpēc no franču valdības? — prasīja cietuma priekšnieks.

— Tāpēc, ka mani apcietināja Pjombīno, un es domāju, Pjombīno, tā­pat kā Milāna un Florence, ir kļuvusi par kāda franču departamenta gal­veno pilsētu.

Inspektors un cietuma priekšnieks smaidīdami paskatījās viens uz otru.

— Jūsu ziņas par Itāliju, mīļais, — sacīja inspektors, — nepieder pie visjaunākajām.

— Tās izbeidzas tanī dienā, kad mani apcietināja, — sacīja abats Fa­ria. — Un, tā kā viņa augstība ķeizars Romas karalisti nodibināja savam dēlam, kuru viņam debesis bija dāvinājušas, viņš pārvērta par patiesību Makiavelli un Cezāres Bordžijas sapni — visu Itāliju savienot par vienu vienīgu valsti.

— Kungs, — sacīja inspektors, — liktenis, par laimi, šo milzu nodomu ir izjaucis. Man šķiet, jūs piederējāt pie šā nodoma piekritējiem.

— Tas ir vienīgais līdzeklis, kā Itāliju padarīt par spēcīgu, neatkarīgu un laimīgu valsti, — viņam atteica abats.

— Tas viss var gan būt, — atbildēja cietuma inspektors, — bet es atnācu šurp ne tādēļ, lai runātu par politiku, bet tādēļ, lai vaicātu jums, — ko es jau darīju, — vai jums nav kāda sūdzība par ēdienu un telpām.

— Ēdiens šeit ir tāds pats kā visos cietumos, — atbildēja abats. — Tas ir gluži slikts; kas attiecas uz. telpām, tad jūs pats redzat, ka tās ir mitras un neveselīgas. Bet šeit runa nav par to, bet gan par kādu atradumu, kurš ir ļoti interesants un svarīgs un par kuru es gribēju paziņot valdībai.

— Nu mēs esam nonākuši pie atraduma, — cietuma priekšnieks klusi pačukstēja inspektoram.

— Lūk, tāpēc es esmu tik laimīgs jūs redzēt, — turpināja abats, — kaut gan jūs man traucējat veidot manus skaitļus un ģeometriskās figūras, kas varbūt vēl pārgrozīs visu Ņūtona sistēmu. Vai jūs varat dažas minūtes atvēlēt sarunai ar mani zem četrām acīm?

— Nu! Vai es neteicu? — atkal cietuma priekšnieks čukstēja inspek­toram.

— Jūs labi pazīstat šo personu, — tāpat paklusi atteica inspektors.

Tad viņš, pagriezies pret abatu, sacīja:

— Mans kungs, jūs prasāt neiespējamo.

— Bet, ja nu runa ir par lielisku summu, kuru es varētu sagādāt val­dībai, piemēram, aptuveni piecus miljonus? — teica abats.

— Jums taisnība, — inspektors atkal teica cietuma priekšniekam, — jūs pat skaitli esat pareizi iepriekš pateicis.

— Pagaidiet, — turpināja abats, redzēdams, ka inspektors jau grasās aiziet, — nav arī vajadzīgs, ka es jums to saku divatnē vien! Cietuma priekšnieks varētu būt klāt pie mūsu sarunas.

— Mans kungs, — teica cietuma priekšnieks, — par nelaimi, mēs jau zinām iepriekš, par ko būs runa. Par jūsu bagātībām, vai ne tā?

Abats paskatījās uz šo zobgalīgo ierēdni ar tādām acīm, kurās bez­partejisks novērotājs būtu, bez šaubām, manījis prātu un apdomu.

— Zināms, par manām bagātībām, — viņš teica. — Ko tad jūs gribat, lai es runāju, ja ne par tām?

— Inspektora kungs, — teica cietuma priekšnieks, — es varu visu šo stāstu jums atstāstīt tikpat labi kā abats, jo šo četru piecu gadu laikā, kopš viņš šeit atrodas, tas stāsts man vienmēr stāstīts, tā ka man jau ausis sāp.

— Tas tikai pierāda, — teica abats, — ka jūs līdzināties tiem cilvē­kiem, par kuriem ir teikts, ka viņiem ir ausis, lai nedzirdētu, un acis, lai neredzētu.

— Mans kungs, — teica inspektors, — valdība ir bagāta un tai nav vajadzīga jūsu nauda. Pataupiet to pats sev, kad tiksit brīvībā!

Abata acis izpletās, viņš sagrāba inspektoru aiz rokas.

— Bet, ja mani nekad neizlaidīs no cietuma, lai gan tas ir pretēji visai liesai un taisnībai, ja es nomiršu, nevienam neatstājis savu bagātību, tad tā velti pazudīs? Vai tad nav labāk, ka to izlietotu par labu valdībai un ari es? Es pat došu sešus miljonus, jā, es došu pat sešus miljonus un būšu mierā ar pārpalikušo, ja man atdos brīvību.

— Nu, tiešām, — teica pusbalsī inspektors, — ja es nezinātu, ka šis cilvēks ir ārprātīgs, tad varētu domāt, ka viņš runā patiesību. Tik pār­liecinoši izklausās viņa vārdi.

— Es neesmu ārprātīgs un saku jums pilnu patiesību, — teica Faria, kurš ar savu smalko dzirdi, kāda mēdz attīstīties ilgi apcietinātajiem, ne­vienu vārdu no inspektora runas nebija palaidis nepamanītu. — Tā bagā­tība, par kuru es jums stāstu, ir patiesība, un es lieku jums priekšā noslēgt ar mani līgumu, pēc kura jūs mani aizvestu uz zināmu vietu, kuru es uzrādīšu. Tur mūsu acu priekšā zeme liks atrakta, un, ja es meloju, ja nekā neatrod, ja es esmu ārprātīgs, kā jūs sakāt, tad vediet mani atpakaļ uz šo cietumu, kur cs tad palikšu uz. visu mūžu un nomiršu, nekā vairs neprasīdams ne no jums, ne no kaul kā cita.

Cietuma priekšnieks iesmējās.

— Vai jūsu bagātības atrodas (alu? — viņš jautāja.

— Gandrīz simts jūdzes no šejienes, — atbildēja abats.

— Tas nemaz nav muļķīgi izdomāts, — teicaa cietuma priekšnieks. — Ja visi cietumnieki iedomātos vest savus sargus simts jūdzes tālu un ja sargi būtu ar mieru ar lādu pastaigāšanos, tad cietumniekiem būtu branga iz­devība izbēgt, tiklīdz rastos labs mirklis; un lādi mirkļi tik garā ceļojumā arvien mēdz gadīties.

— Tas ir pazīstams līdzeklis, — teica inspektors, — un abats pat nevar sacīt, ka viņš būtu izgudrojis šo līdzekli, lai izbēgtu no cietuma.

Tad, pievērsdamies abatam, viņš sacīja:

— Es vaicāju, — vai ēdiens ir labs?

— Mans kungs, — atbildēja Faria — zvēriet man, ka jūs mani izlaidīsit brīvībā, ja cs saku patiesību, un es jums parādīšu to vietu, kur atrodas nauda!

— Vai jūs tiekat labi barots? — atkārtoja inspektors.

— Nu, tagad jums jau nedraud nekādas briesmas, jūs labi redzat, ka es gribu pat palikt cietumā, kamēr jūs iesit atrakt manu naudu.

— Jūs neatbildat uz manu jautājumu! — nepacietīgi sacīja inspektors.

— Tāpat kā jūs neatbildat uz manu jautājumu, — teica abats. — Esiet tad nolādēts kā citi neprātīgie, kas negribēja ticēt maniem vārdiem! Jūs negribat manu zeltu, labi, es lo sargāšu; jūs man liedzat brīvību, un Dievs mums to dod. Ejiet, man nav vairs, ko jums sacīt!

Un abats almela atkal savu segu, paņēma nolikto kaļķa gabaliņu un atsēdās savā gultā, kur mierīgi turpinaja vilkt un rēķināt savas līnijas un figūras.

— Ko viņš tur dara? — jautāja inspektors aiziedams.

— Viņš skaita savu zeltu, — smīnēdams teica .cietuma priekšnieks.

Faria uz šo zobošanos atbildēja tikai ar nicīgu skatienu.

Viņi izgāja, un cietuma sargs aizslēdza aiz viņiem durvis.

— Viņš tiešām būs kādreiz bijis lielas bagātības īpašnieks, — teica inspektors, kāpdams pa trepēm uz augšu.

— Vai kādreiz būs bagātību redzējis sapnī, — piebilda cietuma priekš­nieks, — un otrā dienā uzmodies kā ārprātīgais.

— Tiešām gan, — teica inspektors ar samaitāta cilvēka vaļsirdību. — Ja viņam tiešām būtu tik daudz naudas, tad viņš gan nesēdētu cietumā.

Tādā kārtā abats Faria, kurš nekā nebija panācis inspektora apmek­lējumu laikā, joprojām palika cietumā, un no šīs reizes viņa kā jautra ārprātīgā slava tikai vēl pavairojās.

Ārprātība palaikam ir slimība, kuru rada cietums ar ilgām dvēseles ciešanām. Kur tā cēlusies cietumā, tur tā lielākoties arī slēpjas visu mūžu, un, ja arī no cietuma tiek ārā, tad liek noglabāta kādā drūmā slimnīcā, kur dakteri nepazīst vairs ne cilvēku, ne domu tanīs nejēdzīgajās cilvēka drupās, kādas cietumnieks viņiem atnes no cietuma.

Abats Faria, kurš cietumā bija kļuvis ārprātīgs, šīs pašas ārprātības dēļ bija notiesāts uz mūžīgu ieslodzīšanu cietumā.

Attiecībā uz Dantesu inspektors turēja savu vārdu. Atgriezies cietuma priekšnieka istabā, viņš lika sev padot cietumnieku formulāru. Tur bija ierakstīta šāda piezīme:

„Edmons Dantess: karsts bonapartists. Ņēmis dalību pie atgrieša­nās no Elbas salas.

Turams stingrākā uzraudzībā un vislielākā slepenībā."

Piezīme bija rakstīta ar citādu tinti un rokrakstu; tas nozīmēja, ka tā bija pierakstīta pēc Dantesa ieslodzīšanas.

Apvainojums bija ļoti noteikts un neapgāžams. Tāpēc inspektors zem piezīmes pierakstīja: „Nav iespējams nekā darīt"

Šis apciemojums atdzīvināja Dantesu, kurš kopš savas ieslodzīšanas cie­tumā bija aizmirsis skaitīt dienas. Inspektors bija viņam minējis mēneša dienu, un Dantess to neaizmirsa. Viņš ar atbirzušu kaļķa gabalu uzrakstīja uz sienas — 1816. gada 30. jūlijā, un, no šīs dienas sākot, viņš katru dienu sienā iekasīja strīpiņu, lai neaizmirstu laiku.

Aizgāja dienas, pēc tam nedēļas un mēneši. Dantess gaidīja. Viņš vis­pirms bija savu atbrīvošanas dienu noteicis pēc divām nedēļām. Bet pa­gāja divas nedēļas, divi mēneši un vēl vairāk.

Pēc gada nomainīja cietuma priekšnieku. Līdzšinējo aizcēla par virs­pavēlnieku uz Homas cietokšņiem. Viņš ņēma sev līdzi daudzus no apkal- 4 3aK. 92 potājiem, starp tiem ari Dantess uzraugu. Atnāea jauns cietuma priekš­nieks. Viņam bija par grūtu atcerēties cietumnieku vārdus, un viņš tikai lika sev sacīt viņu numurus. Cietumā bija piecdesmit vietas, un cietum­nieki tika apzīmēti katrs ar savu numuru. Tāpēc ari nelaimīgo jauno cil­vēku vairs nesauca vārdā par Dantesu, viņu sauca par 34. numuru.