Grafs Monte-Kristo

I Sagaidīšana

Māja, kuru Albērs dc Morserfs grāfam Monte-Kristo bija nozīmējis par satikšanās vietu, atradās Heldera ielā. Albērs kādā šīs mājas blakus- spārnā apdzīvoja ne visai lielu atsevišķu dzīvokli, kamēr ēkas galveno dalu ar visām greznajām, plašajām telpām ieņēma grāfs un grāfiene de Mor- serfi.

Minētās dienas rītā Albērs garlaikodamies sēdēja uz sofas savā mazajā salonā un pārskatīja žurnālus, kurus sulainis viņam bija atnesis reizē ar rīta kafiju. Te bija sadzirdams viegls troksnis, pie vārtiem piebrauca kādi rati, un sulainis pēc tam pieteica Debrē kungu. Istabā ienāca kāds jauns, gaišmatains vīrietis, ļoti garš un kalsns, ar plānām, cieti sakniebtām lūpām un veikalniecisku izskatu.

— Labrīt, mīļo Lisjēn! — sacīja Albērs. — Jūs mani drusku sabaidījāt, es jūs no visiem gaidīju pēdējo, un jūs nākat pirmais. Vai tad ministrijā šodien nav sēdes, vai tā atkal kritusi?

— Nomierinieties, mīļais, — sacīja Debrē, uz dīvāna atsēzdamies, — mēs gan dažreiz šķobāmies, bet krist mēs nekrītam, neraugoties vēl uz to, ka ar Spānijas poiitiku mūsu stāvoklis ir pavisam nodrošināts.

— Ak jā, tātad taisnība, ka jūs donu Karlosu pavisam izdzenāt no Spānijas?

— Ne gluži tā, mīļais; mēs donu Karlosu pārvedām pār Francijas robe­žu citā pusē un uzņēmām viņu kā viesi. Vai tad jūs neesat par to jau dzirdējis? Kopš vakardienas par to jau runā visa Parīze, un aizvakar šī lieta jau bija zināma biržā, jo Danglāra kungs (nezin kur šis vīrs visu tik drīz uzzina) uz šā pamata ir spekulējis un arī vinnējis veselu miljonu.

— Un jūs, kā redzu, ordeņu lentu.

— Hm! Man tika piesūtīta Kārļa III zvaigzne, — viegli atbildēja Debrē.

— Un tāpēc es jūs šorīt tik agri ieraugu? — prasīja Albērs.

— Nē, bet es nakti pavadīju, vēstules un depešas rakstīdams, pret ritu gan apgūlos, bet nespēju iemigt un tāpēc izgāju pastaigāties. Buloņas me- žiņā man uznāca varena ēstgriba un reizē arī mocīja garš laiks. Es atmi­nējos, ka pie jums šodien būs mazi svētki, — un te nu es esmu: esmu izsalcis, pabarojiet mani, man ir garš laiks, izklaidējiet manu melanholiju!

— Tas ir man patīkams pienākums, — sacīja Albērs, piezvanīdams sa­vam sulainim. — Žermēn, atnesiet vīnu un biskvītu! Un, kas attiecas uz izklaidēšanu, — viņš sacīja, pret Debrē pagriezies, — tad es jums šodien sagādāšu kādu jaunu iepazīšanos.

— Ar kādu kungu vai dāmu?

— Ar kādu vīru.

— Ak, tādus es jau pazīstu daudz.

— Bet jūs nepazīstat nevienu, kas būtu tāds kā šis.

— No kurienes tad viņš gan nāk? Vai no pasaules gala?

— Tas viņam vēl nav liels tālums.

— Pie joda! Ka tikai viņš mums neizjauc brokastis; man tikai veicas ar ēšanu, kad atrodos starp ļaudīm, kuri man patīk.

— Cerēsim uz labāko.

— Bošāna kungs, — pieteica sulainis.

— Nāciet, nāciet, jūs briesmīgais kritiķi! — sacīja Albērs, iedams ienā­cējam pretim. — Jūs būsit pie mūsu maltītes, kuru drīz vien varēsim sākt, ja nemaldos, tad redzu tur arī nākam Šato-Reno kungu. Tiešām sulainis arī drīz pēc tam pieteica:

— Šato-Reno kungs! Maksimiliāns Moreļa kungs.

— Morelis? — Albērs pārsteigts nomurmināja. — Morelis? Kas tas tāds?

Viņš nebija vēl izrunājis, kad istabā ienāca jauns, skaists vīrietis, gadus trīsdesmit vecs, muižnieks no galvas līdz papēžiem. Viņš satvēra Albēra roku.

— Atļaujiet, mans mīļais, — viņš sacīja, — ka jūs iepazīstinu ar kap­teini Moreļa kungu. Viņš ir mans draugs, jā, vēl vairāk, mans dzīvības glābējs. Te būs mūsu varonis!

To teicis, viņš pagāja drusku sānis, lai dotu vietu jaunam vīrietim ar staltu augumu un cēlu izskatu. Lasītāji atcerēsies viņu redzējuši Marseļā, viņa tēva namā. Viņš valkāja pa pusei austrumnieku, pa pusei franču uni­formu ar Goda Leģiona ordeni.

— Mans kungs, — sacīja Albērs ar sirsnīgu laipnību, — barons Šato- Reno zināja, ka es priecāšos ar jums iepazīties, esiet mūsu draugs, tāpat kā jūs esat viņa draugs!

— Ļoti jauki, — sacīja Šato-Reno, — jums tikai jāvēlas vēl, mīļais vikont, lai viņš jums darītu to, ko viņš manā labā darīja.

— Ko tad viņš ir darījis? — prasīja Albērs.

— Ak, — Morelis runāja pa vidu, — nav vērts par to runāt, barona kungs pārspīlē.

— Kā? — izsaucās Šato-Reno. — Nav vērts par to runāt? Dzīvība nav vērta, ka par viņu runā?.. Tas ir par daudz filozofiski, mans mīļais Moreļa kungs… Tas noder jums, jo jūs savu dzīvību ik dienas liekat uz spēles, bet ne man, kam tikai vienreiz tāds gadījums nāca priekšā.

— Kāds tad šis gadījums bija? — prasīja Bošāns.

— Bošān, mīļais draugs, — sacīja Debrē, — jūs zināt, ka esmu izsalcis, un nu jūs gribat vēl likt stāstus stāstīt.

— Ak, es jau nemaz nekavēju, — atbildēja Bošāns, — mēs varam pie galda Sēsties, un Šato-Reno mums var savu stāstu stāstīt pie maltītes.

— Mani kungi, — atgādināja Morserfs, — ir tikai ceturksnis pāri des­mitiem, un jūs zināt, ka mēs vēl gaidām kādu viesi.

— Ak jā, pareizi! Kādu diplomātu, — atcerējās Debrē, — bet, ja mēs vēl pie galda nesēžamics, tad iedzersim vīnu, un jūs, baron, stāstiet savu stāstu!

— Jus zināt visi, ka biju nodomājis ceļot uz Āfriku?

— Tāpēc, ka arī jūsu senči bija turp ceļojuši, — piemetināja Albērs pieklājīgi.

— Es gribēju labprāt iemācīties ar pistolēm šaut. Divkaujā, kā jūs zi­nāt, labprāt vairs nešaujas no tā laika, kamēr biju piespiests kādam no maniem labākajiem draugiem — nabaga Fransam d"Epinē sašaut roku. Jūs to vēl atcerēsities, mani kungi!

— Ak jā! Pareizi! — sacīja Debrē. — Jūs toreiz šāvāties… kāpēc īsti?

— Lai velns parauj, ja es to vēl atceros! — sacīja Šato-Reno. — Bet, ko es atminu, ir tas, ka, negribēdams palaist dīkā tādu talantu, kāds man ir šaušanā, gribēju to izlietot pie arābiem. Tāpēc devos ceļā uz Orānu. No Orānas nonācu Konstantīnā taisni tad, kad aplenkšana tika atcelta. Mēs visi kopā devāmies atpakaļ. Četrdesmit astoņas stundas paciest lietu dienā un naktī sniegu; beidzot trešās dienas rītā mans zirgs nobeidzās no aukstuma. Nabaga lopiņš! Viņš bija pieradis pie siltām segām un kurināta staļļa.

— Un tāpēc jūs laikam gribējāt pirkt manu angļu zirgu, kurš var labāk izturēt tādu ceļojumu?

— Jūs maldāties, esmu apņēmies nekad vairs neatgriezties Āfrikā.

— Tātad jūs bīstaties? — prasīja Bošāns.

— Man jāatzīstas, ka jā, — atbildēja Šato-Reno, — un man bija arī dibināts iemesls. Mans zirgs tātad bija pagalam. Es turpināju savu ceļu kājām. Te mani panāca seši arābu jātnieki, kuriem bija nodoms nocirst man galvu. Divus no tiem es nošāvu ar savu dubultstobru bisi, divus — ar pistolēm, bet divi vēl palika, un man vairs nebija ieroču. Viens no tiem mani saķēra aiz matiem, un otrais jau vēcināja savu jataganu, jau sajutu auksto dzelzs asmeni, kad šis kungs to, kurš mani bija sagrābis aiz matiem, nostiepa gar zemi, nonāvēja ar zobenu. Šis kungs bija pats sev devis uzdevumu tanī dienā glābt kādam dzīvību.

— Jā, — sacīja Morelis smaidīdams, — tas bija piektais septembris, tā ir tāda diena gadā, kurā mans tēvs tika brīnišķīgi izglābts; es svinu šo dienu katru gadu ar kādu…

— Varoņdarbu, vai ne? — pārtrauca viņu Šato-Reno. — īsi sakot, es biju tas izvēlētais, bet tas vēl nav viss. Kad viņš mani bija no zobena asmens izglābis, viņš mani izglāba arī no aukstuma, atdodams man nevis kā svētais Martēns pusi no sava mēteļa, bet visu. Un tad vēl viņš mani izglāba no bada, dalīdams ar mani — nu, uzminiet, ko!

— Pastēti? — prasīja Bošāns.

— Nē, savu zirgu, no kura mēs katrs ar lielu apetīti apēdām gabalu. Šis upuris nebija mazs, prasiet Debrē, vai viņš savu angļu zirgu kāda svešnieka dēļ labprātīgi upurētu?

— Svešniekam ne, bet drauga labā varbūt.

— Es jau tūlīt uzminēju, ka jūs, barona kungs, būsit manā pusē, — sacīja Morelis, — bez tam jau minēju, ka man tanī dienā ļaunajam likte­nim bija jādod kāda dāvana, lai atalgotu laipnību, kuru labais liktenis mums reiz bija parādījis.

— Stāsts, kas attiecas uz Moreļa kungu, ir ļoti brīnišķīgs, — sacīja Šato-Reno. — Viņš jums to kādā dienā pastāstīs, kad būsit tuvāk pazīs­tami, bet šodien gādāsim vairāk par vēderu nekā par atmiņu. Cikos mēs brokastosim, Albēr?

— Pulkstens pusvienpadsmitos.

— Tagad ir tieši pusvienpadsmit, — sacīja Debrē, savu pulksteni no kabatas izvilkdams.

— Jūs man aiz žēlastības atļaujiet vēl piecas minūtes, — sacīja Mor­serfs, — jo arī es gaidu kādu glābēju.

— Ko tad viņš ir izglābis?

— Mani pašu, — atbildēja Albērs, — vai tad jūs domājat, ka tikai arābi vien māk galvas nocirst? Mūsu brokastis būs ļoti filantropiskas, un mums pie galda sēdēs divi cilvēces labdari.

— Bet no kurienes tad jūsu glābējs nāks? — prasīja Debrē. — Jūs man pirmīt atbildējāt tik nenoteikti, ka man jāprasa vēlreiz.

— Es patiesi to nezinu, kad viņu pirms diviem mēnešiem ielūdzu, viņš bija Romā, bet kas var zināt, kur viņš pēc tam ir uzturējies.

— Un vai jūs domājat, ka viņš turēs savu solījumu un ieradīsies?

— Es ticu, ka viņš izpilda visu, ko sola.

Pulkstenis patlaban sita pusvienpadsmit. Te durvis atvērās, un sulainis pieteica:

— Viņa ekselence grāfs Monte-Kristo!

- Visi klātesošie sakustējās, no kā varēja nomanīt, ka Albēra stāsts viņos bija pamodinājis aizpriedumus. Arī Albēru pašu pārņēma liels uztrau­kums.

Nebija bijuši dzirdami rati uz ielas, ne soļi priekšistabā, pat durvis nebija izdevušas ne mazāko troksni, kad grāfs pa tām ienāca.

Grāfs Monte-Kristo parādījās uz sliekšņa. Viņa apģērbs bija ļoti vien­kāršs, bet pat visizlutinātākais Parīzes salonu varonis tur nebūtu atradis nekā smādējama.

Viss — apģērbs, cepure, veļa — bija pēc jaunākās un smalkākās mo­des.

Smaidīdams grāfs pagāja līdz istabas vidum un sniedza Albēram roku, kurš tam strauji bija steidzies pretim.

— Noteiktība, — sacīja grāfs Monte-Kristo, — ir, man šķiet, kāds no jūsu valdniekiem tā apgalvoja, karaļu tikums. Nabaga ceļotāji pie labākās gribas to nevar izpildīt. Ceru tomēr, mīļais vikont, ka jūs tos dažus acumirk­ļus, kurus varbūt par norunāto satikšanās laiku vēlāk esmu ieradies, man piedosit. Ja ir jānobrauc piecsimt jūdžu garš ceļš, tad atgadās dažādi kavēkļi, it sevišķi Francijā, kur, kā es nomanīju, nav brīv pasta vedējus iepērt.

— Grāfa kungs, — atbildēja Albērs, — es nupat par jūsu apciemo­jumu paziņoju dažiem saviem draugiem, kurus šodien biju ielūdzis. Jūs atļausit, ka jums viņus stādu priekšā. Te ir barons Šato-Reno, kura cilts sniedzas līdz pat divpadsmit Francijas pēriem. Lisjēns Debrē kungs, iekš­lietu ministra slepensekretārs… Bošāna kungs, cienījams žurnālists, no kura spalvas bīstas Francijas valdība… beidzot, Maksimiliāns Moreļa kungs, kap­teinis.

Pie šā vārda grāfs, kurš līdz šīm pieklājīgi, bet ar pilnīgu angļu auk­stumu un vienaldzību bija sveicinājis, neviļus paspēra soli uz priekšu, un viegls sārtums parādījās viņa bālajā sejā.

— Šis kungs valkā uzvarētāju franču uniformu, tā ir skaista uniforma.

Nebija iespējams uzminēt, kas tās bija par jūtām, kas grāfa balsij lika

tik mīksti skanēt un viņa acīm iemirdzēties.

— Vai jūs mūsu afrikāņus vēl neesat redzējis, grāfa kungs? — prasīja Albērs.

— Nekad, — atbildēja grāfs, kurš bija paguvis atkal pilnīgi savaldīties.

— Nu tad, grāfa kungs, zem šīs uniformas pukst viena no mūsu armijas krietnākajām un labākajām sirdīm.

— Ak, grāfa kungs! — Morelis pārtrauca runātāju.

— Ļaujiet man runāt, kaptein… un mēs nupat, — Albērs turpināja, — pārrunājām par kādu viņa varoņdarbu, kura dēļ lūdzu viņu uzskatīt par manu draugu, kaut gan šodien viņu tikai pirmo reizi redzu.

Atkal pie šiem vārdiem varēja nomanīt grāfa savādo skatienu, vieglo sārtumu un plakstiņu paraustīšanos, kas norādīja, ka viņš ir aizkustināts.

— Ā! Tam kungam ir krietna sirds, — viņš sacīja, — jo labāk!

Šis izsauciens, kurš vairāk deva atbildi grāfa paša domām nekā uz Al­bēra vārdiem, visus pārsteidza un it sevišķi Moreli, kurš izbrīnījies uzlūko­ja grāfu.

Bet grāfa balss bija tik mīksta un sirsnīga, ka Morelis nevarēja justies apvainots, kaut gan vārdi bija bijuši tik ērmoti.

— Kāpēc lai viņš par to šaubītos? — Bošāns sacīja Šato-Reno.

— Patiesi, — atbildēja pēdējais, kura pasaules izveicība un drošais aris­tokrāta skatiens Monte-Kristo caurcaurēm bija izpētījis, — patiesi, Al­bērs mūs nav pievīlis, ir savāds vīrs šis grāfs. Ko jūs tur sakāt, Morei?

— Viņam ir tik brīvs skatiens un simpātiska balss, — atbildēja Morelis, — ka viņš man patīk, neraugoties uz savādo piezīmi, kuru viņš par mani izteica.

— Mani kungi, — sacīja Albērs, — 2ermēns nupat ziņo, ka maltīte sarīkota. Atļaujiet, grāfa kungs, ka rādu jums ceļu!

Klusēdami viņi iegāja ēdamistabā, kur katras ieņēma savu vietu.

— Mani kungi, — iesāka grāfs, — es esmu svešnieks un šodien pirmo reizi atrodos Parīzē. Jūs tāpēc atvainosit, ka neievēroju parīziešu ieražas, jo esmu pieradis pie austrumnieku dzīves veida, un mana izturēšanās būs drusku turciska, neapolitāniska, arābiska. Tagad, kungi, sāksim brokastot!

— Kā viņš to visu saka! — nomurmināja Bošāns. — Viņš tik tiešām ir liels kungs.

— Liels kungs no svešuma, — piemetināja Debrē.

— Liels kungs visur, Debrē kungs, — piekrizdams sacīja Šato-Reno.