No Bībeles mēs uzzinām, ka ebreju sākotnējā dzimtene bijusi Mezopotāmija. Ābrahāma ģimene dzīvoja Ūrā, senajā šumeru galvaspilsētā, un tikai pēc tam izceļoja uz Kānaānu jeb tagadējo Palestīnu. Ebreji tādējādi piederēja pie lielas tautu grupas, kura Eifratas un Tigras baseinā radīja vienu no bagātākajām kultūrām cilvēces vēsturē. Tiešie šīs lielās kultūras izveidotāji bija šumeri. Jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē. viņi cēla skaistas pilsētas, ar plaša apūdeņošanas kanālu tīkla palīdzību apūdeņoja tīrumus, attīstīja amatu prasmi un radīja lieliskus mākslas un literatūras pieminekļus. Akadieši, asīrieši, babilonieši, heti un aramieši, kuri vēlāk secīgi Mezopotāmija un Sīrijā izveidoja savas valstis, bija šumeru mācekļi, kas mantoja viņu lielās kultūras bagātības.
Līdz 19. gadsimta vidum mums par šo tautu kultūru bija ļoti skopas un pat aplamas ziņas. Tikai arheoloģiskie izrakumi, ko plašā mērogā izdarīja Mezopotāmijā, atklāja mums tās diženumu un bagātību. Tika atraktas tādas varenas metropoles kā Ora, Babilona un Ninīve, bet ķēniņu pilīs atrada tūkstošiem ķīļraksta plāksnīšu, kuras tagad jau ir izlasītas. Šo dokumentu vidū ir vēsturiskas hronikas, diplomātiska sarakste, līgumi, reliģiski mīti un dzejojumi. To skaitā atradās arī visvecākais ēposs cilvēces vēsturē par šumeru tautas varoni Gilgamešu.
Izlasot šos tekstus, pamazām atklājas, ka Bībele, ko gadsimtiem ilgi uzskatīja par ebreju oriģinālsacerējumu un svētu grāmatu, ar savām saknēm iesniedzas mezopotāmiešu tradīcijās un ka daudzi tās fragmenti un nostāsti lielākā vai mazākā mērā aizgūti no šumeru mītu un teiksmu bagātās krātuves.
Šajā apstāklī patiesībā nav nekā dīvaina. Šodienas vēstures zinātnes gaismā drīzāk neparasti liktos, ja būtu citādi. Mēs taču zinām, ka kultūras un civilizācijas neizzūd bez jebkādām pēdām, ka savu sasniegumu vērtīgāko tiesu fās dažkārt pat pa visai līkumotiem ceļiem nodod jaunākām kultūrām. Vēl nesen mēs uzskatījām, ka Eiropas kultūra par visu parādā Grieķijai, tomēr jaunākie pētījumi pierādījuši, ka daudzējādā ziņā mēs esam pārmantojuši to, ko pirms pieci tūkstošiem gadu radījis šumeru tautas ģēnijs. Kultūras un tautas nemitīgu izmaiņu plūsmā uzplaukst un iet bojā, bet viņu pieredze dzīvo un attīstās nākamajās paaudzēs un piedalās jaunu, jau nobriedušāku kultūru izveidošanā.
Šajā vēsturiskajā pēctecībā ebreji nebija un nevarēja būt kaut kāds izolēts grupējums. Viņu sasniegumi sakņojās Mezo- potāmijas kultūrā, no turienes viņi uz Kānaānu aiznesa priekšstatus, ierašas un reliģiskus mītus, kuri tūkstošiem gadu ilgas attīstības gaitā bija radušies Eifratas un Tigras krastos. Šo tālo ietekmju skaidri saskatāmas pēdas mēs šodien atrodam Bībeles tekstos.
Taču šo atkarību un aizguvumu atsegsme nav viegls uzdevums. Apmetušies uz dzīvi Kānaānā, ebreji pamazām atrāvās no Mezopotāmijas ietekmes. No turienes līdzi paņemtie priekšstati, mīti un nostāsti mutes vārdiem tika pārmantoti no paaudzes paaudzē un gadsimtu gaitā dažkārt tiktāl izmainījās, ka vienīgi ar Mezopotāmijas avotu palīdzību iespējams nosacīt to izcelsmi.
Senseno radniecības saišu noklusēšanu visvairāk veicinājuši ebreju priesteri, kuri pēc atgriešanās no Bābeles gūsta, tātad laika posmā no 6. līdz 4. gadsimtam pirms m. ē., apstrādāja Vecās Derības tekstus un nodeva tos mums tādā veidā, kādā tie saglabājušies līdz šai dienai. Savās kompilā- cijās viņi izmantoja senās tautas teiksmas, taču bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem pakļāva tās jau iepriekš pieņemtiem reliģijas mērķiem.
Vēsturiskas precizitātes jēdziens jaunlaiku izpratnē viņiem bija svešs. Paaudžu paaudzēs saglabātie nostāsti viņiem noderēja tikai vienam mērķim — pierādīt, ka Jahve jau no Ābrahāma laikiem nosacījis savas izredzētās tautas likteni.
Par laimi zinātnei, priesteri savā avotu sagrozīšanas darbā ne jau vienmēr bija konsekventi. Bībeles tekstos viņi reizēm nepamanīja dažu labu detaļu, kas liecināja par ciešiem sakariem ar Mezopotāmijas kultūru. Gadsimtiem ilgi neviens nespēja izskaidrot to jēgu. Tikai lielie arheoloģiskie at- kliijumi, kas ļāva mums iepazīties ar šumeru, akadiešu, asīriešu un babiloniešu aizmirsto kultūru, izgaismoja šīs agrāk nesaprotamās detaļas un atklāja to senseno izcelsmi.
Bībeles nostāsti par pasaules radīšanu var noderēt par piemēru tam, kā priesteri pārveidoja senos mezopotāmiešu mītus. Izcilais arheologs Džordžs Smits ķīļraksta plāksnēs izlasīja veselu babiloniešu poēmu par pasaules radīšanu, tā saucamo «Enuma eliš», kurai šķietami nav nekā kopīga ar Bībeles nostāstu. 5ā mitoloģiskā epa saturu ar lieliem saīsinājumiem var izklāstīt apmēram šādi.
Sākumā pastāvēja tikai ūdens un valdīja haoss. No šā baismīgā haosa radās pirmie dievi. Laikam aizritot, daži dievi apņēmās pasaulē ieviest kārtību. Tas izraisīja dieva Abzu un viņa sievas Tiamatas — briesmīgās haosa dievietes — sa-
Sutumu. Nemiernieki apvienojās gudrā dieva Eas vadībā un nogalināja Abzu. Tiamata, ko iztēlojās pūķa izskatā, apņēmās atriebt vīra nāvi. Tad kārtības dievi Marduka vadībā asiņainā cīņā nonāvēja arī Tiamatu, bet viņas milzīgo ķermeni sadalīja divās daļās, no kurām viena kļuva par zemi, bet otra — par debesīm. Bet Abzu asinis sajauca ar māliem, un no šīs javas cēlies pirmais cilvēks.
Šeit tūlīt rodas jautājums, kas gan šai drūmajai, ārkārtīgi primitīvajai kosmogonijai varētu būt kopīgs ar cildeno, mono- teistisko nostāstu, ko atrodam priesteru sakopotajā Vecajā Derībā? Tomēr ir norādījumi, ka tai kaut kādā veidā vajadzējis būt izejmateriālam, no kura radusies nesalīdzināmi cildenākā ebreju versija. Amerikāņu arheologs Džeimss Dž. Pričards veltīja daudz pūļu abu tekstu rūpīgam salīdzinājumam un atklāja tajos daudz pārsteidzošu analoģiju. Vispirms uzmanību jau pievērš abiem tekstiem kopīgā notikumu secība: debess un spīdekļu rašanās, ūdens un zemes atdalīšana, cilvēka radīšana sestajā dienā, kā arī dieva atpūta Bībelē, bet «Enuma elis» tekstos babiloniešu dievu kopīgās dzīres septītajā dienā.
Daži zinātnieki domā, ka teksts 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 5. pantā: «… un jūs būsiet kā dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns», jāsaprot politeistiskā nozīmē: «kā dievi». Ja tas atbilstu patiesībai, tad nāktos atzīt, ka priesteru neuzmanības dēļ šeit Bībelē saglabājušās seno politeistisko priekšstatu pēdas. Tās pašas grāmatas 6. nodaļas 2. pantā cilvēki nosaukti par «dieva dēliem», bet babiloniešu mīts tieši tāpat dēvē dumpīgos dievus, jo tie patiesi bija dieva Abzu un dievietes Tiamatas dēli.
Ilgu laiku pētnieki lauzīja galvas par 1. Mozus grāmatas pirmās nodaļas otro pantu, kur runa ir par dieva garu jeb, pareizāk, — par dieva dzīvinošo elpu, kas lidinājusies pār ūdeņiem. Šo pantu iztulkoja daždažādi, reizēm pavisam fantastiski, līdz feniķiešu pilsētas Ugaritas (netālu no mūsdienu Ras-Šamras Sīrijā) drupās atrada ķīļraksta plāksnītes ar mitoloģiskām poēmām. Kosmogoniskajā mītā zinātnieki atklāja tekstu, kurā runa ir par dievu, kas līdzīgi perētājam putnam notupies virs ūdens un izperējis no haosa dzīvību. Nevar būt nekādu šaubu, ka dieva gars, kas lidinās pār ūdeņiem, ir šā Ugaritas mīta atbalss.
Bībeles nostāsts par pasaules radīšanu neapšaubāmi radies priesteru darbistabu klusumā, un tas kā teologu intelektuāla koncepcija neatrada piekrišanu plašās ebreju tautas masās.
Vienkāršo ļaužu iztēlei laikam tuvāki bija dramatiskie mīti per dievu varonīgo cīniņu ar milzīgo haosa briesmoni. Vecās Derības tekstos saglabājušās šo tautas ticējumu nepārprotamas pēdas. Ugaritas poēmā dievs Baāls uzvar septiņgal- vaino pūķi Leviatānu. Jesajas grāmatas 27. nodaļas 1. pantā mēs burtiski lasām: «Tanī dienā tas kungs piemeklēs ar savu garo, lielo un stipro zobenu Leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru Leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūras pūķi.» Pūķi sastopam vēl ar Rahaba vārdu. Par Jahves konfliktu ar Rahabu piemin tāpat ījaba grāmata, viens no psalmiem, kā arī Jesajas grāmata.
Mums palaimējies tajā ziņā, ka varam izsekot ceļus, pa kādiem vēsturē virzījies mezopotāmiešu mīts par dievu cīņu ar briesmoni. Šumeru laikā uzvarošais dievs, kurš pieveica pūķi, bija Enlils. Kad Mezopotāmiju iekaroja akadiešu ķēniņš Hamurapi, par pūķa uzvarētāju kļuva Marduks. Apritēja gadsimti, un hegemoniju Divupē ieguva asīrieši, un tad valsts augstākā dieva godā iecēla Ašuru. Asīriešu rakstveži uz ķīļraksta plāksnītēm izkašņāja Marduka vārdu un tā vietā ierakstīja paši savu cilts dievu Ašuru. Taču viņi to izdarīja nevīžīgi, un dažkārt tekstā Marduka vārds palika nepamanīts. Beidzot mīts nonāca Palestīnā, kur ebreji lika Jahvem cīnīties ar briesmoni Leviatānu vai Rahabu. Pēc dažu zinātnieku domām, šo mītu pārņēmuši pat kristieši, likdami svētajam Jurim leģendā nogalināt pūķi.
Sakarā ar Bībeles nostāstu par pasaules radīšanu interesanti pieminēt kādu faktu, kas ir visai raksturīgs tiem ļaudīm, kuri Vecajā Derībā redzēja visu cilvēku zināšanu alfu un omegu. Kā 1654. gadā paziņoja Īrijas arhibīskaps Ušers, svēto rakstu vērīga izstudēšana liecinot, ka dievs radījis pasauli 4004. gadā pirms m. ē. Veselu gadsimtu šo gada skaitli ievietoja visos kārtējos bībeles izdevumos un visus, kas to apšaubīja, uzskatīja par ķeceriem.
Tomēr arhibīskapam Ušeram uzbruka bīskaps Laitfūts, pārmezdams savam amata brālim neprecizitāti aprēķinos. Pēc viņa aplēsēm, pasaule bija radusies 23. oktobrī pulksten 9 no rīta 4004. gadā pirms m. ē.
Tāpat šumeru iztēles auglis ir arī paradīze. Mītā par dievu Enki paradīze attēlota kā liels ar kokiem apaudzis dārzs, kur cilvēki un zvēri dzīvo vislabākajā saticībā, nepazīdami' sāpes un slimības. Sis dārzs atradies Persijā, Dilnumas apvidū. Turpretim bībeles paradīze neapšaubāmi meklējama AAezopotāmijā, kur sākas četras upes, no kurām divas ir Tigra un Eifrata.
Abos šajos mītos vērojamas apbrīnojamas analoģijas. Nav mūsu uzdevums šeit tās izklāstīt visos sīkumos, taču jāpasvītro, ka abos nostāstos ietverta ideja par cilvēka pagrimšanu. Bībelē čūska pierunā Ādamu un Ievu nobaudīt «labā un ļaunā atzīšanas koka» augļus, bet mezopotāmiešu mītā šāds divkosīgs pavedinātājs ir dievs Ea. Abās versijās pausta doma, ka labā un ļaunā atskarsme jeb gudrība dara cilvēku līdzīgu dieviem un nodrošina viņam nemirstību. Atcerēsimies, ka paradīzes dārzā līdzās «labā un ļaunā atzīšanas kokam» auga vēl «dzīvības koks», kas spēja dot nemirstību. Jahve padzina Ādamu un Ievu no paradīzes dārza ne tikai nepaklausības dēļ, bet arī bīdamies, ka tie tieksies pēc «dzīvības koka» augļiem un līdzīgi dievam iemantos nemirstību. 1. Mo- .zus grāmatas 3. nodaļas 22. pantā lasāms: «Un dievs tas kungs sacīja: Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» («…kā kāds no mums» —atkal politeisma palieka!).
Zināmā mērā noskaidrojusies arī Bībelē minētās kārdinātājas čūskas izcelsme. Šumeru varonis Gilgamešs devies uz pa- rddīzes salu, kur mitinājies dievu mīlulis Utnapištims, lai no viņa dabūtu dzīvības zāli. Kad varonis atgriezies pāri upei, viens no dieviem, negribēdams, lai cilvēks nemirstībā kļūtu viņiem līdzīgs, čūskas izskatā izniris no ūdens un izrāvis Gilgamešam no rokām brīnišķīgo augu. Starp citu, šeit atzīmēsim, ka šajā šumeru teiksmā droši vien meklējams izskaidrojums tam, ka daudzus gadsimtus kopš Ābrahāma laikiem ebreji Jahvi iztēlojās čūskas veidā. Tikai priesteri, nikni uzstādamies pret līdzīgiem dieva attēliem, pasludināja šo simbolu par elkdievību un izskauda.
Arheologi kādas Mezopotāmijas .pilsētas drupās atrada akadiešu zīmogu ar tajā iegravētu ainu, par kuru var domāt, ka tā ilustrē nostāstu, kas izmantots par prototipu Ādama un Ievas teiksmai. Sajā dobjgravējumā redzams koks ar čūsku, bet tam abās pusēs divi cilvēki: vīrietis ar ragiem un sieviete. Taču lojāli jāatzīst, ka tēlu apveidi ir stipri bojāti, tāpēc tos grūti pazīt, un vairāki pētnieki izteikuši šaubas, vai šim zīmogam ir maz kas kopīgs ar mītu par pirmajiem cilvēkiem. Bet, tā kā tomēr nav izdevies atrast citu, pārliecinošāku izskaidrojumu šai ainai, tad pārsvaru gūst atziņa, ka jau Mezopotāmijā bijusi pazīstama teiksma par Ādamu un Ievu.
Jau kopš neatminamiem laikiem cilvēkus interesējis jautājums, kāpēc dievs radījis Ievu tik dīvainā kārtā, un proti, no Ādama ribas. Viņam pie rokas taču bija pietiekami daudz mālu, no kuriem, tāpat kā vīrieti, varēja izlipināt arī sievieti. Babilonas drupās atraktās ķīļraksta plāksnītes sniedz tam visai pārsteidzošu izskaidrojumu. Izrādās, ka visu nosacījis kāds diezgan jocīgs pārpratums. Šumeru mītā dievam Enki ir slima riba. Ribu šumeru valodā sauc par «ti», bet dievietei, kura tika aicināta, lai izārstētu Enki slimo ribu, vārdā bija Ninti, tas ir «ribas sieviete», taču «nin-ti» nozīmē vēl ko citu — «dot dzīvību». Tātad apzīmējumu Nin-ti varēja vienādā mērā saprast gan kā «ribas sievieti», gan kā «dzīvību devēju sievieti».
Un tieši šeit meklējams pārpratuma izskaidrojums. Ebreju ciltis «Nin-ti» aizvietoja ar Ievu, kura bija viņu teiksmainā cilvēces pirmmāte jeb «dzīvību devēja sieviete». Bet arī izteiciena «Nin-ti» otrā nozīme («ribas sieviete») ebreju atmiņā nebija izgaisusi. Un tāpēc tautas nostāstos radās juceklis. No Mezopotāmijas laikiem ļaudis atcerējās, ka Ievai ir arī kaut kas kopīgs ar ribu, un, pateicoties šim apstāklim, izplatījās dīvainā versija, ka viņa radīta no Ādama ribas. Šeit mums ir vēl viens pierādījums, cik lielā mērā ebreji savas teiksmas bija aizguvuši no Mezopotāmijas tautām.[5]
Toties nostāsts par Kainu un Ābelu šķiet esam tikai ebreju iztēles auglis. Šajā teiksmā ebreju ciltis pūlējās izskaidrot, kāpēc Jahve, viņu labdarīgais tēvs, nosodījis cilvēci ar nemitīgu grūtu darbu, ciešanām un slimībām. Daži Bībeles pētnieki domā, ka šajā leģendā saglabājušās vēl arī to konfliktu atbalsis, kādi sirmā senatnē radušies klaiņojošām ganu tautām ar ciltīm, kuras sāka nodarboties ar zemkopību un apmetās vienā vietā uz pastāvīgu dzīvi. Ebreju ciltis tolaik piederēja pie ganu tautām, un tāpēc avju gans Ābels viņu uztverē kļuva par Jahves mīluli un zemkopja Kaina upuri. Šeit gan būtu atzīmējams, ka cilvēces attīstības vēsturē parasti notika otrādi, un tieši klejojošās lopkopju ciltis uzbruka miermīlīgi noskaņotiem zemkopjiem. Šis subjektīvisms Bībeles teiksmā katrā ziņā ir ļoti raksturīgs un liecina, ka nostāsts par Kainu un Ābelu radies ļoti tālā pagātnē, kad ebreji vēl piederēja pie klejotāju tautām. Laikmetā, kad ebreju ciltis jau bija apmetušās uz dzīvi Kānaānā un tām pašām vajadzēja aizstāvēties pret tuksnesī klejojošām kareivīgām tautām, šī teiksma jau bija kļuvusi par anahronismu, taču tā saglabājās kā godājams mantojums no tiem laikiem, kad ebreju senči paši vēl bija klaiņojoši lopkopji.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados milzīgu satraukumu izraisīja atklājums, kam bija sakars ar Bībeles grēku plūdiem. Kādu dienu vienkāršais Britu muzeja darbinieks Džordžs Smits sāka atšifrēt ķīļraksta plāksnītes, kas bija atsūtītas no Ninīves un glabājās muzeja pagrabos. Sev par lielu izbrīnu, viņš uzdūrās uz cilvēces vēsturē pirmo poēmu, kurā aprakstīti šumeru leģendārā varoņa Gilgameša darbi un piedzīvojumi. Kādu dienu Smitam likās, ka viņš redz sapni. Uz vairākām plāksnītēm viņš bija atradis grēku plūdu no
stāsta fragmentus, kas bija pārsteidzoši līdzīgi Bībeles versijai. Kad Smits tos publicēja, viktoriāņu Anglijas dievticīgie liekuļi, kuri Bībeli uzskatīja par svētu, paša dieva iedvesmotu grāmatu, sacēla protestu vētru. Viņi nevarēja samierināties ar domu, ka stāstījums par Nou aizgūts no šumeriem. Pēc viņu uzskatiem, viss, ko Smits bija izlasījis, drīzāk bija nejauša sīkumu sakritība. Strīdu galīgi izšķirt varētu tikai tad, ja izdotos atrast iztrūkstošās ķīļraksta plāksnītes, taču tas šķita pilnīgi neiespējami. Tomēr Smits nepadevās. Viņš pats devās uz Mezopotāmiju un taisni neticamā kārtā Ninīves milzīgajās gruvešu kaudzēs atrada grēku plūdu nostāsta iztrūkstošos fragmentus, kuri visā pilnībā apstiprināja viņa tēzi. Par to liecināja tādi identiski fragmenti kā kraukļa un baloža palaišana no šķirsta, kalns, uz kura šķirsts bija nosēdies, plūdu ilgums, kā arī pati nostāsta morāle: cilvēcei uzlikts sods par grēkiem, bet dievbijīgs cilvēks ticis saudzēts. Protams, ir arī atšķirības. Sumeru Noa saucas par Utnašpi- timu, mīta sākotnējā variantā sastopamies ar daudziem dieviem, kuriem piemīt visas cilvēku vājības, turpretim Bībelē grēku plūdus cilvēku dzimumam uzsūta pasaules radītājs Jahve, kuru mēs redzam visspēcīgu un varenu. Mīta pārstrādājums monoteistiskā garā radies droši vien vēlākā laikā, bet galīgo reliģisko un ētisko padziļinājumu tam acīmredzot piešķīruši no priesteru aprindām nākušie apstrādātāji.
Pieredzējušiem vēsturniekiem zināms, ka teiksmas bieži vien ir izpušķota vēsture un ka tajās nereti ietverts patiesības grauds. Tāpēc radās jautājums, vai arī nostāsts par grēku plūdiem nevarētu būt kādas aizmirstas stihiskas katastrofas atbalss, kura nostiprinājusies cilvēku paaudžu atmiņS.
Šo jautājumu apbrīnojamā kārtā izšķīra lielais angļu arheologs Leonards Vūlijs, Oras atradējs. Milzīgā mēslainē, kas gadu tūkstošos bija sakrājusies pie šumeru galvaspilsētas mūriem, viņš izraka šahtu un četrpadsmit metru dziļumā atklāja šumeru ķēniņu kapenes no trešās tūkstošgades sākuma pirms i mūsu ēras, kurās bija saglabājušies milzīgi dārgumi un pat apbedīto valdnieku mirstīgās atliekas.
Vūlijs, protams, gribēja izdibināt, kas atrodas zem kapenēm. Kad strādnieki izrakās cauri nākošajam slānim, parādījās upes sanesu duļķes, kurās vairs nebija redzamas nekādas cilvēka darbības pēdas. Vai strādnieki jau būtu sasnieguši sākotnējo slāni no tā laika, kad Mezopotāmijā vēl nebija apmeties cilvēks? Izdarot triangulācijas aplēses, arheologs pārliecinājās, ka neskartais pamatslānis vēl nav atrakts, jo
sanesas bija nogulsnējušās augstāk par apkārtējo apvidu un veidoja skaidri nosakāmu uzkalni. Tālākie izrakumi kapulauka apvidū deva pārsteidzošus atklājumus. Zem trīs metrus biezā duļķu slāņa atkal parādījās cilvēka apmetnes pēdas: ķieģeļi, gruži, ugunskuru pelni, keramikas lauskas. Šo lausku
Zikurāts Ninīvē. Asīriešu 7. gs. pirms. tn. ē. bareljefs.
veids un tāpat ornamentācija liecināja, ka atradumi pieder pavisam citai kultūrai nekā tie, kuri bija saglabājušies virs dujķu slāņa.
Šāds noslāņojums bija izskaidrojams tikai sekojošā veidā: kaut kādi baismīgi pali iznīcinājuši mums nezināma vecuma un nezināmas izcelsmes cilvēku apmetni, bet, kad ūdens noplacis, ieradušies citi cilvēki, kas atkal sākuši dzīvot Mezopo- tāmijā. Šie atnācēji bija šumeri, kas tad arī radījuši visvecāko no mums zināmajām pasaules civilizācijām.
Bet, lai uzkrātos gandrīz trīs metru biezs dūņu un duļķu slānis, ūdenim ļoti ilgu laiku vajadzēja šeit sniegties gandrīz niloņu metru augstumā. Aplēsts, ka pie šāda līmeņa visa Mezopotāmija bija kļuvusi par palu upuri. Tātad notikusi vēsture reti sastopama, milzīga mēroga, kaut arī lokāla rakstura kataklizma. Taču cilvēkiem, kas tolaik dzīvoja katastrofas piemeklētajā apvidū, pēdējais veidoja visu pasauli, un viņiem šie pali nozīmēja grēku plūdus, ar kuriem dievi sodījuši grēcīgo cilvēci. Nostāsti par notikušo katastrofu gadsimtu tecējumā pārgāja no šumeriem pie akadiešiem un babiloniešiem. Ebreji tos aiznesa no Mezopotāmijas uz Kānaānu, pārveidoja pēc sava prāta un šo pašu radīto versiju uzņēma starp Vecās Derības svētajām grāmatām.
Visās pilsētās Eifratas un Tigras krastos pacēlās milzīgas savāda izskata celtnes. Tās bija būvētas no kubveida vai apaļiem akmens bluķiem, ko vairākos stāvos sakrāva citu virs cita, celtnes augšdaļu sašaurinot, tāpēc tēs atgādināja kāpņveida piramīdas. Nošķeltajā virsotnē parasti atradās neliela, vietējam dievam veltīta svētnīca. Uz turieni veda trejas akmens kāpnes. Dievkalpojuma laikā, skanot kora dziesmām un mūzikas instrumentiem, pa tām svinīgā procesijā soļoja baltās drānās tērpušies priesteri.
Visizdaudzinātākā no šīm piramīdām, ko sauca par «zi- kurātiem», pacēlās milzīgajā, brīnumskaistajā Babilonijas metropolē. Arheologi no gruvešiem izrakuši tās fundamentus un sienu apakšējo daļu. Mums noteikti zināms, kāds bija šīs piramīdas arhitektoniskais izskats, jo ķīļraksta plāksnītēs atrasti ne tikai tās apraksti, bet arī zīmējums. Tā pacēlās septiņos stāvos deviņdesmit metru augstumā.
Radās jautājums, vai Babilonas piramīda nebija rosinājusi Bībeles nostāstu par Bābeles torni. Izcilais franču zinātnieks Andrē Paro šim jautājumam veltīja veselu grāmatu un, dibinādamies uz daudziem pierādījumiem, secināja, ka par to nevar būt ne mazāko šaubu.
Mums nav iespējams šeit izklāstīt visu viņa diezgan komplicēto un skrupulozo argumentāciju. Tāpēc apmierināsimies ar galveno pierādījumu pieminējumu.
Atbilstoši Bībeles nostāstam cilvēki, kuri tolaik vēl runājuši vienā valodā, Bābeles torni cēluši Sineāras novadā, ko daži zinātnieki identificē ar Šumeru. Tur lietotais būvmateriāls — ugunī apdedzināti ķieģeļi, kā saistvielu lietojot upes mālus, — uz mata atbilst Babilonas piramīdas celtniecībā izmantotajam.
Radīšanas grāmatas 11. nodaļas 7. pantā lasām: «… un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits citu.» Kāpēc senie ebreji uzskatīja Bābeles torni par cilvēku iedomības simbolu un kādēļ, pēc viņu domām, Jahve tieši tur sajauca valodas Noas pēctečiem? Vispirms jāpiebilst, ka Babilonijas metropoles nosaukums babiloniešu valodā nozīmē «dieva vārti» (bab-ilu), bet ebreju valodā līdzīgi skanošs vārds «balal» nozīmē jaukšanas darbību. Abu vārdu fonētiskās līdzības rezultātā Babilona viegli varēja kļūt par valodu sajukuma simbolu pasaulē, jo sevišķi tāpēc, ka tā bija pilsēta, kur runāja daudzās valodās.
Tāpat nav nekāds brīnums, ka ebreji Babilonā un tās piramīdā redzēja dievam netīkamas augstprātības un apgrēcības iemiesojumu. Babilonijas ķēniņi uzcēla piramīdu, izmantojot vergu un no dažādām pasaules malām šurp sadzītu kara gūstekņu darbu. 7. gadsimtā pirms m. ē. Babilonijas ķēniņš Na- bopolasārs uzsāka senā torņa atjaunošanas darbus un lika, starp citu, tur iegravēt šādu uzrakstu: «Daudzu tautu ļaudis esmu piespiedis strādāt torņa atjaunošanas darbos.»
Pie torņa restaurācijas kā vergus droši vien atdzina arī ebrejus. Viņi saglabāja atmiņas par Bābeles sūro nebrīvi un šīm rūgtuma pilnajām atcerēm ļāva izpausties nostāstā par Bābeles torņa celšanu. Kā mēs vēlāk redzēsim, atmiņas par Bābeles torni vēlreiz izpaudīsies vīzijā par eņģeļu kāpnēm, kas sapnī rādījās Ābrahāma mazdēlam Jēkabam. Kopš Babilonijas dienām tad jau bija pagājis liels laika posms, un Kānaānā dzimušās ebreju paaudzes bija gandrīz pilnīgi aizmirsušas pārestības, ko viņu senčiem nodarījuši Babilonijas ķēniņi. Tiesa, piramīdas tēls viņu atmiņā nebija izdzisis, taču ieguvis pavisam citu nozīmi un kļuvis par kāpnēm, kas simbolizē cilvēka izlīgumu ar Jahvi.