Bībeles stāsti

IEVADS

Parasti manas grāmatas pieskaita pie populārzinātnis­kajam Nemaz nenoniecinot šo visai derīgo literatūras paveidu. es tomēr atzīšos, ka manas pretenzijas sniedzas tālāk. Varbūt es maldos, tomēr uzskatu, ka esmu rakst­nieks, kurš par savas daiļrades materiālu izvēlējies vienkārši zinātnes sasniegumu epopeju. Mani iedvesmo atklā­jums, bet vēl vairāk pats atklājējs kā cilvēks, viņa darbs, viņa sūrā piepūle un dramatiskās grūtības ceļā uz patie­sību, viņa panākumi, par kuriem bieži vien vajadzēja sa­maksāt ar savu veselību un pat dzīvību.

Vai varētu būt vēl kaut kas aizraujošāks nekā kluso pētnieku, ģeniālo un cildeno entuziastu vai nesavtīgo, pēc zināšanām alkstošo klaiņotāju garā virtene, kuri, par spīti visam, sagrāvuši aizspriedumu pēc aizsprieduma un iene­susi aizvien vairāk gaismas mūsu tumšajos prātos? Stāsts par viņu mocekļu gaitām un triumfu ir visbrīnišķīgākā literārā tēma. Visās tajās baismās, kuras vēsture mums nav aiztaupījusi un neaiztaupīs, viņi patiesībā ir vienīgais apstiprinājums un attaisnojums mūsu dzīvei šajā bēdu ielejā. Pārfrāzējot Stendālu, gribētos sacīt, ka cilvēce bez zināšanām būtu akla kā vētras varā pamests kuģis bez balasta.

Ja es rakstu par senatnes kultūru likteņiem, es to allaž daru, meklēdams tieši šo dzīves apstiprinājumu, šo cilvēka progresa vērtīgo pavedienu, kurš izvijas cauri karu, nežē­lības un tumsonības laika griežiem. Es meklēju cilvēku, kurš, pūlēdamies saraut pirmatnējo instinktu un māņticī­bas valgus, tomēr gāja pretim gaišākiem dzīves apvār­šņiem. Viņa moku pilnā ceļa izsekojums cauri laikmetiem un gadsimtiem — tas ir īstais manu grāmatu temats.

Šķiet, nav interesantākas epopejas par cilvēku dzimtas gājienu no troglodīta līdz atoma un kosmosa noslēpumu atklājējam.

Sajā perspektīvajā ainā par visai svarīgu posmu uzska­tāma Vecā Derība. Ar tūkstošiem šķiedru tā ieaužas mūsu kultūrā, tās ietekmē veidojušies paaudžu priekšstati, mūsu valoda un ieražas.

Un tomēr cik maz mums zināms tās saturs! Vecākā pa­audze atceras atlasītus fragmentus, bet toties mūsdienu paaudze, kas uzaudzināta pasaulīgā garā, Bībeli gandrīz nemaz nepazīst. Kā agrāko tulkojumu, tā arī visjaunāko izdevumu arhaiskā valodas plūsma caurmēra lasītāju ne­spēj piesaistīt, bet racionālistisku uzskatu cilvēkus atbaida doma, ka Bībele ir svētie raksti, kur atrodami galvenokārt senlaiku mīti un rituāli priekšraksti.

Taču, pateicoties zinātnieku pūlēm, laika gaitā noskaid­rojies, ka Bībele uzskatāma par pasaulīgu dokumentu, kurā ir krietna tiesa vēstures informācijas. Ja nepieminam dažus sporādiskus mēģinājumus, varam sacīt, ka sistemā­tiski pētījumi šajā jomā sākušies 19. gadsimta vidū. Bet cik fundamentālas, revolucionāras izmaiņas šajā samērā īsajā laika posmā notikušas mūsu uzskatos par Bībeli!

Līdz pagājušā gadsimta vidum šeit darboties varēja tikai teologi. Kā dieva iedvesmotiem, svētajiem rakstiem Bībelei piemita baznīcas iestāžu stingro priekšrakstu ga­rantēta savdabīga imunitāte, kas to pasargāja no zināt­niskiem pētījumiem. Katru mēģinājumu Bībeles tekstus kritiski izvērtēt no lingvistiskā vai vēsturiskā viedokļa ilgi uzskatīja par svē+uma zaimošanu un uzbrukumu reliģis­kiem ticējumiem.

Tolaik valdīja pārliecība, ka Mozus, Jozua, Dāvids, Sala- inans un pravieši patiešām uzrakstījuši attiecīgas Bībeles nodaļas, ka Jahve Sinaja kalnā nosacījis «desmit bauš­ļus», ka Elija ar uguns ratiem uzbraucis debesīs, bet Daniēls neskarts iznācis no lauvu bedres. Ja Bībeles teksts bija pārlieku krasā nesaskaņā ar svētuma jēdziena saturu, komentatori tajā meklēja mistikas pārpilnu alegorisku no­zīmi. Tā, piemēram, austrumnieciskas juteklības caurstrā­votā «Augstās dziesmas» mīlas lirika viņu versijā pārvei­dojās reliģiskā poēmā, kur zem mīļotās būtnes simbola slēpās Jahve, bet kristiešu ērā — Jēzus Kristus.

Mums, dabas zinātņu dižo atklājumu laikmeta cilvē­kiem, grūti apjēgt, ka vēl nesen Bībele tika uzskatīta par vienīgo autoritāti visos jautājumos par apkārtējo pasauli.

savā naivitātē .tik jaukos Bībeles nostāstus par Ādamu, ievu un paradīzes dārzu vairums cilvēku uztvēra burtiski un uzskatīja tos par pēdējo vārdu problēmā par dzīvības aizsakšanos zemes virsū. Kad Darvins 1859. gadā savā pamala «Sugu izcelšanās» attīstīja evolūcijas teoriju, sākas protesta vētra ne tikai Bībeles piekritēju vidū, bet pat dažās zinātnieku aprindās.

Pagajuša gadsimta otrā pusē, kad mūsu redzes loks, pateicoties virknei lielisku zinātnes atklājumu, spēji pa- pla anajas, neatvairāmi vajadzēja sākties izmaiņām arī mušu attieksmē pret Bībeli. Ar tās problēmām beidzot sāka nodarboties patiesi zinātnieki, un pamazām attīstījās liililislika, kuras pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā, la i adas jauna zinātnes nozare ar tai raksturīgām pētnie­cības metodēm, kas ar katru dienu tika pilnveidotas.

Sis izmaiņas veicināja vispārējā atmosfēra Eiropā, kura parvareja līdzšinējo izolāciju un saskārās ar citiem kultū­ras lokiem. Ceļotāji un nepazīstamu kontinentu pētnieki pamodināja dzīvu interesi par Tuvo un Tālo Austrumu lielajām kultūrām. Tad, starp citu, arī atskārta, ka nav nekāda pamata uzskatīt Bībeli par vienīgo «svēto rakstu» grāmatu. Indiešu braminiem taču ir Rigvēda, jaunākā hinduisma piekritējiem — Mahābhārata un Rāmajāna, budistiem Indijā viņpus Gangas, kā arī Japānā, Ķīnā un Mongolijā — Mahājānas grāmatas, parsiešiem — pēdē­jiem zoroastrisma piekritējiem — Zendavesta, musulma­ņiem — korāns. Un šis uzskaitījums vēl nav pilnīgs, jo te vajadzētu nosaukt arī ķīniešu konfuciānisma un taoisma, ka arī japāņu sintoisma svētās grāmatas.

Lai gan šie svētie raksti ir ļoti atšķirīgi, taču, pēc to piekritēju pārliecības, ikvienā no tiem ietverta vienīgā aug­stākās varas atklāta patiesība. Bībele ir tikai viena no daudzām «svētajām» grāmatām, turklāt, pēc piekritēju skaita vērtējot, tā nav liekama pirmajā vietā, jo šajā ziņā daža laba to pārspēj. Kad Bībelei norāva vienreizības oreolu, tā mitējās būt ārkārtējs un neatkārtojams feno­mens un kļuva par vienu no daudzajiem sacerējumiem, kuros izpaužas cilvēces ilgas pēc patiesības. Augsne, no kuras tā izaugusi, ir normāli psiholoģiski un sociāli pro­cesi, bet tie ir vienādi visu kontinentu tautām, neatkarīgi no rasu, valodas un kultūras atšķirībām.

Zinātnieki, kuri nodarbojās ar Bībeles tekstu pētīšanu, izkopa jaunu zinātnes nozari — Bībeles kritiku, kas ieda­lās zemākajā un augstākajā.

Zemākā kritika, atklājot pārrakstītāju un tulkotāju kļū­das, cenšas noskaidrot Bībeles autentisko tekstu. Mūs vai­rāk interesē augstākā kritika, jo, pateicoties tās atklāju­miem, beidzot esam uzzinājuši, kas tad īsti ir Vecā Derība. Sīs jaunās pētniecības nozares celmlauži starp citiem bija Renāns un Velhauzens. Viņu lingvistisko metožu nevaino­jamā loģika, kas tika izkopta līdz apbrīnojamām finesēm, galu galā pieveica dogmatiķu pretestību, un pat katoļu baznīcai vajadzēja piekāpties.

Kādas metodes savā pētnieciskajā darbā izmanto aug­stākā kritika? Sis jautājums ir visai sarežģīts, un nespe­ciālistiem pagrūti tajā iedziļināties. Lai to reducētu līdz pāris pamatelementiem, atļausimies sniegt diezgan- vien­kāršotu salīdzinājumu, kuram tomēr piemīt tā priekšro­cība, ka izskaidrojums ir visai uzskatāms.

Iedomāsimies polonistu, kura rokās nokļuvis no Reja, Paseka, Naruševiča, Ņemceviča un Lelevela[1] darbu frag­mentiem vienā veselumā sakompilēts sacerējums. Tā kā poļu valoda līdzīgi citām valodām laika tecējumā bija pakļauta ievērojamām attīstības izmaiņām un turklāt ik­vienam no minētajiem autoriem ir savas stila īpatnības, mūsu polonists atsevišķās teksta vietās viegli saskatīs atšķirības sintaksē, leksikā un frazeoloģijā. Izdarīdams rūpīgu analīzi, viņš atklās mistifikāciju un nosacīs, kādam autoram pieder atsevišķi fragmenti, bet, ja tas neizdotos, tad pēc raksturīgām valodas iezīmēm katrā ziņā konstatēs attiecīga fragmenta tapšanas laiku. Un galu galā viņš secinās, ka sacerējums ir atšķirīgas cilmes fragmentu konglomerāts un tāpēc nevar tikt uzskatīts par viena autora darbu.

Ar līdzīgām, tikai daudz sarežģītākām problēmām sa­duras Bībeles kritika. Vecās Derības grāmatas, kuras at­zīst ebreji, saglabājušās senebreju valodā, izņemot nedau­dzus aramiešu fragmentus.[2] Pateicoties' Telelamarnā un Ras-Samrā atrastajiem dokumentiem un tāpat dažiem vis­vecākajiem Bībeles fragmentiem, piemēram, Mozus māsas Mirjamas un Deboras dziesmām, izdevies rekonstruēt sen­ebreju valodas attīstību, sākot ar 13. gadsimtu pirms m. ē. Tādā veidā zinātnieki ieguvuši lielisku līdzekli atsevišķu Bībeles grāmatu lingvistiskai analīzei. Skaidrs, ka šis delikātais darbs prasa neatlaidīgu pacietību un milzīgu erudīciju. Tas vēl ne tuvu nav pabeigts, un pār gūtajiem rezultātiem risinās rosmīgas zinātniskas diskusijas. Taču par dažām pamata atziņām nekādu šaubu vairs nevar būt.

Vispirms noskaidrots, ka Vecā Derība ir dažādos laik­metos un sociālos slāņos radušos vēsturisku liecību, tautas teiksmu, likumu, rituālu priekšrakstu un mītu kopojums. Šo mantojumu apkopojuši un apstrādājuši ebreju kompi­latori jau samērā vēlā vēstures posmā, galvenokārt pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. So neapstrīdamo faktu priekšā saļodzījās daža laba gadsimtos nostiprinājusies tradīcija, piemēram, aksioma, it kā piecu Mozus grāmatu un Jozuas grāmatas autori būtu Mozus un Jozua, ka pra­vieši paši uzrakstījuši savas pamācības (ar nedaudz izņē­mumiem), ka Dāvids sacerējis Psalmus, bet Salamans — Augsto dziesmu un Sakāmvārdus.

Dažādi teksta noslāņojumi Bībelē tā sajaukušies un cits uz cita nogulsnējušies, ka to zinātniska nodalīšana un atšķirošana vēl prasīs daudzus gadus ilgu darbu. Pa­pildu grūtības šā uzdevuma veikšanai rada šādu vai citādu apsvērumu dēļ izveidojušies pierakstījumi, ko izda­rījuši daudzie pārstrādātāji, sakopotāji un pārrakstītāji. Šeit, starp citu, pieskaitāmi arī tā saucamie etioloģiskie jeb cx posi[3] radītie mīti nolūkā sniegt izskaidrojumu dažiem' atgadījumiem, kuru patiesā norise paaudžu atmiņā izdzi­susi. Par etioloģiskiem mītiem uzskatāmi, piemēram, brī­nums ar pāriešanu pāri Sarkanajai jūrai, brīnums ar debesu mannu, kā arī Jordānas ūdeņu tecējuma apturēša­nas brīnums. Pētījumi parādījuši, ka aiz šiem notikumiem slēpjas pavisam dabiskas parādības, kuras tikai vēlāk laika plūdumā apdzisušas un izvērtušās it kā pārdabiskās parādībās.

Visa šā zinātniskā veikuma augstākais vainagojums tomēr ir Bībeles vēsturiskā kritika. Pacentīsimies dažos teikumos paskaidrot, uz ko dibinās tās darbs un nopelni.

Līdz 19. gadsimta sākumam mūsu zināšanas par Tuvo Austrumu senajām kultūrām bija visai trūcīgas un dau­dzos gadījumos diezgan juceklīgas. Vienīgie avoti, no kuriem tās guvām, bija miglaini Bībeles nostāsti un grieķu vēsturnieku Hērodota, Ksenofonta u. c. raksti. Tādu tautu nosaukumi kā babilonieši, asīrieši, ēģiptieši un persieši mums patiesībā maz ko izteica, bet viņu valstu teritorijas kartēs veidoja baltus laukumus. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka no vēstures konteksta izrautā Bībele tika pa­kļauta visfantastiskākai interpretācijai. Nebija gluži nekādu iespēju pārbaudīt, kas šajos nostāstos bija leģenda un kas vēsturiska patiesība.

Neziņas migla sāka izklīst tikai ar lielajiem arheoloģi­jas atklājumiem pagājušā gadsimta vidū. No tuksneša smiltīm dienas gaismā parādījās brīnišķīgi aizmirstu kul­tūru pieminekļi: tempļi un faraonu kapenes, kā arī Horsa- badas, Hatušašas, Ninīves, Babilonas, Uras, Ugaritas un daudzu citu senās Mezopotāmijas un Sīrijas pilsētu tempļu un valdnieku piļu drupas. Izrakumos atrada neskaitāmu daudzumu rakstītu dokumentu, burtiski veselas bibliotēkas un arhīvus. Tā, piemēram, Asīrijas ķēniņa Asurbanipala pils drupās Ninīvē bija uzglabājies līdz divdesmit pieci tūkstoši māla plāksnīšu ar ķīļraksta tekstiem. Tajā ietverta diplomātiskā sarakste, traktāti, pagājušu gadsimtu litera­tūras pieminekļi un reliģiskie mīti, starp citu, ari eposs par Gilgamešu ar nostāstu par grēku plūdiem. 1901. gadā Sūzās tika atrasts Babilonijas ķēniņa Hamurapi (II gadu tūkstotis pirms m. ē.) likumu kodekss, bet, kā izrādījās, no šī kodeksa aizgūti atsevišķi Mozus grāmatu tiesiskie priekšraksti.

Kad francūzis Sampoljons (1790—1832.) atšifrēja ēģip­tiešu hieroglifus, bet vācietis Grotefends (1775.—1853.) atmudžināja ķīļraksta skrudzes, sākās atrasto dokumentu lasīšana. Sis darbs vēl ne tuvu nav paveikts, taču jau šodien mūsu priekšā pilnā izgaismojumā nostājušās maz pazīstamas vai pat gluži aizmirstas senās pasaules tautas: šumeri, babilonieši, asīrieši, haldieši, feniķieši, filistieši, heti, persieši, aramieši un ēģiptieši. Mums. jau daudz kas zināms par viņu kultūru, reliģiju un parašām, bet vairāku šo tautu vēsture šodien tik sīki iepazīta, ka par šo tēmu jau uzrakstītas plašas grāmatas.

'Pagājušā gadsimta vidū arheoloģiski meklējumi sakas arī Palestīnā. Atrakta jau lielākā daļa no tām pilsētām, kuru nosaukumus mēs zinājām tikai no Bībeles. To gruve­šos atrasti apstiprinājumi veselai virknei Bībeles nostāstu, starp citu, arī neapgāžami pierādījumi Jozuas vadītajai iekarojumu kampaņai, Saula, Dāvida un Salamana laika celtņu paliekas, kā arī aramiešu, asīriešu un haldiešu iebrukumu laikā izdarīto postījumu pēdas. No otras puses, ēģiptiešu, asīriešu, haldiešu un persiešu uzraksti un doku­menti ļāva mums noskaidrot, ka ne jau viss Bībelē ir tikai leģenda un safantazējumi un ka tās vēstījumos līdzīgi ceļa zīmju akmeņiem atrodami arī patiesīgi vēstures fakti.

Izraēliešu tauta, tāpat kā jebkura cita, nevarēja dzīvot pilnīgā izolācijā, bez kultūras sakariem ar citām tautām un bez to ietekmes sadzīvē un parašās, jo vairāk tāpēc, ka salīdzinājumā ar apkārtējām vecajām, bagātajām un attīstītajām civilizācijām izraēlieši bija jauna tauta. Vēstu­riskā kritika nodarbojas ar šo sakaru atsegsmi un šajā ziņā savā aktīvā var ierakstīt jau neapšaubāmus panāku­mus. Vispirms ar korelācijas metodi tai izdevās daļēji re­konstruēt Bībeles vēsturisko hronoloģiju, papildināt vai konstatēt vairākas epizodes, kuras Bībelē vai nu noklusē­tas, vai arī sniegtas pārāk lakoniskā un vienpusīgā veidā. Tāpat izdevies noskaidrot politiskos motīvus daudziem notikumiem, kuri agrāk šķita neizprotami, ar vārdu sa­kot — visumā panaivajā Bībeles vēstures izklāstā ieviest zināmu pragmatisku cēloņsakarību.

Mums vissvarīgākais bija noskaidrot precīzas sakarības parašu, likumdošanas un reliģijas jomā. Grāmatā šai pro­blēmai veltīts daudz vietas, tādēļ šeit piemēra dēļ piemi­nēsim tikai, ka Mozus likumos un desmit baušļos saska­tāma Mezopotāmijas likumdošanas ietekme, ka teiksmas par pasaules radīšanu, grēku plūdiem un virkne citu no­stāstu aizgūti no babiloniešu mitoloģijas, ka pat visa pra­viešu eshatoloģija — pastarā tiesa, sods un atlīdzība pēc nāves, debesis un elle, eņģeļi un sātans — smelta no sve­šiem avotiem. Ar vārdu sakot, visas mūsu reliģiskās kon­cepcijas un konfesionālās reālijas ir vairākus gadsimtus vecākas par Bībeli, no kuras tās esam smēlušies.

Visu šo atklājumu ietekmē mēs uz Bībeli sākām skatī­ties ar citām acīm un, sev par lielu izbrīnu, saredzējām, ka tā ir viens no lielākajiem pasaules literatūras šedevriem, ar vienreizēju reālisma spēku uzrakstīts darbs, kurā verd un mutuļo patiesa dzīve. Dažkārt pat grūti noticēt, ka ba­gātīgais, gleznainais, kustībās un krāsās izstrādātais at­stāstījumu kaleidoskops ar dzīvajiem, miesā un asinīs veidotajiem cilvēku tēliem varējis rasties tik tālā pagātnē un saglabāties līdz mūsu dienām.

Bībeles saturs ir tik bagāts, cik bagāta ir pati dzīve. Idilliskas scēnas tur sastopamas līdzās asiņainām karu ainavām, netiklības un izvirtības aprakstiem un traģiski satricinošām epizodēm. Un cik krāsaina ir tās tēlu gale­rija! Pietiek pieminēt Simsonu, vientulībā pusārprātā un postā pamesto ķēniņu Sauļu vai ari iznesīgo un bezgala veiklo Salamanu, kurš, tirgodamies ar zirgiem un kausē­dams varu, iedzīvojās milzu bagātībā.

Visu šo notikumu augstākais kāpinājums ir Bābeles gūstā aizvestās ebreju tautas kopīgā traģēdija. Bet, kā jau atbilstoši visiem likumiem veidotajā-traģēdijā, arī šeit reizē ar finālu iestājas katarse, apskaidrotība un reabili­tācija. Trimdiniekiem Babilonā nemaz neklājās tik ļauni, taču viņus kremta ilgas pēc dzimtenes. Sēdēdami Eifratas krastā, viņi dziedāja savus nožēlu psalmus un nezaudēja cerības, ka ari viņiem reiz atausis brīves rīts.

Kad persiešu ķēniņš ļāva trimdiniekiem atgriezties mā­jup, viņi, paciezdami visas grūtības un mokas, pa tuksne­šiem un kalnu grēdām steidzās uz dzimto zemi, lai uz sagrautās un izpostītās Jeruzalemes drupām celtu jaunu dzīvi. Pieredzētās ciešanas vairākus praviešus paskubināja sludināt cilvēka tikumisku pilnveidošanos, sabiedrisku taisnīgumu un augstākās kārtas monoteismu, kas balstījās uz ticību, ka Visumu pārvalda viens vienīgs dievs.

Tāda, lūk, man šķita Bībele, kad es ķēros pie šīs grā­matas uzrakstīšanas. Galvenās grūtības radīja tas, ka vajadzēja rīkoties ar divējādu materiālu: no vienas puses, ar Bībeles tekstiem, bet no otras, — ar milzīgu daudzumu zinātnisku atziņu, kuras tur aprakstītos notikumus parā­dīja citādā gaismā. Abi šie elementi bija jāsaliedē vienā grāmatā, bet tā nedrīkstēja būt zinātnisks traktāts un pat ne populārzinātnisks apcerējums.

Bija jāpanāk, lai lasītāji iepazītos ar Bībeles saturu un to izlasītu atbilstoši šodienas zinātnes izpratnei. Tādēļ es grāmatu veidoju divās plūsmās: atsevišķi sniedzu Bībeles tekstus un atsevišķi komentārus. Tādā kārtā radās šī maz­liet dīvainā un riskantā forma, kura, kā es ceru, tomēr pārāk neapgrūtinās lasīšanu.

Izklāstīdams Bībeles tekstus, es centos tos pasniegt, cik vien iespējams, saprotamā veidā, lai šodienas lasītājs tos varētu lasīt bez īpašas piepūles.

Visumā es centos konsekventi pieturēties pie divplānu kompozīcijas principa. Taču tādos gadījumos, kad fabulu bija iespējams papildināt, vērst krāsaināku vai dzīvāku ar arheoloģiskos atklājumos iegūtu papildu informāciju, es nešaubīdamies to darīju. Tas attiecas,_ piemēram, uz Oras pilsētu un reālijām, kas nostāstu par Ābrahāmu dara plastiskāku un dzīvāku.

Bija vēl cita problēma, ap kuru nācās ne mazums nopū­lēties, un proti, daudzu Bībeles epizodu psiholoģiskie pamatmotīvi. Bībele šajā ziņā ir visai atturīga, lai gan dažkārt sniedz neskaidrus, grūti atminamus mājienus. Kā­pēc Ievīti Koraha vadībā sacēlās pret Mozu, kāpēc viņam paklausīt liedzās paša tuvinieki, kāpēc virspriesteris Arons atteicās no Jahves un nodibināja zelta teļa kultu? Tādu intriģējošu jautājumu Bībelē ir ļoti daudz. Ja es iedroši­nājos uz dažiem no tiem atbildēt, tad aizvien meklēju attaisnojumu vai nu pašā Bībeles tekstā, vai arī loģiskā secinājumā, kas pats par sevi izrietēja no apstākļiem, kādos norisinājies attiecīgais atgadījums.