Bībeles stāsti

PATIESĪBA UN TEIKSMAS PAR IZRAĒLA MONARHIJAS DIBINĀTĀJIEM

Visspožākais posms Izraēla vēsturē ilgst no 1040. līdz 932. gadam pirms m. ē., tātad mazliet vairāk nekā gadsimtu. Ja pieskaitīsim vēl tos gadus, kad veiksmīgi valdīja Samuēls, kurš uzskatāms par lielāko pravieti pēc Mozus un monarhi­jas faktisko nodibinātāju, arī tad šis posms nebūs lielāks par pusotru gadsimtu. Cik niecīgs laika sprīdis izraēliešu vēs­turē! Tiešais apvienotās kēninvalsts laikmets saistīts ar trīs ķēniņu — Saula (1040.—1012.), Dāvida (1012.—972.) un Salamana (972.—932.) — valdīšanu. 932. gadā pirms m. e. desmit ziemeļu ciltis atšķeļas un rodas divas savstarpēji nai­dīgas valstis: Izraēls un Jūda.

Gandrīz visu, kas mums par šo laikmetu zināms, esam iz­lasījuši Bībelē, precīzāk izsakoties, divās Samuēla grāma­tās, divās Ķēniņu grāmatās, kā arī divās Laiku grāmatās, ku­ras dēvē arī grieķu vārdā par «Paralipomenon» (izlaistas, ne­pieminētas lietas), jo grieķu tulkotāji aplam sprieda, ka Laiku grāmatās ietverti notikumi, kuri nav pieminēti iepriek­šējās grāmatās.

Par šo grāmatu rašanās laiku zinātnieki ir atšķirīgās do­mās. Par Samuēla grāmatu autoru ilgu laiku uzskatīja Sala­manu, kā arī praviešus Gadu un Nātānu. Jalmūds un tāpat arī daži Ķibeles pētnieki apgalvo, ka Ķēniņu grāmatu autors bijis Jeremija.

Kā to liecina valodas aramiskais iekrāsojums, Laiku grā­matas varētu būt radušās 4. gadsimta otrā pusē pirms m. ē.

Viens katrā ziņā ir drošs: galīgo veidu šīm grāmatām pie­šķīruši to pārrakstītāji priesteri, kuri atradušies Jūdas ķēniņa Josijas (640.—609.) reliģisko reformu ietekmē. To liecina skaidri iezīmētā tendence vēsturiskos notikumus izvērtēt teo- krātiskā garā. Atbilstoši šādām nostādnēm ķēniņu pirmais pienākums bija kalpot Jahvem un pakļauties virspriesteriem. Viņu darbības novērtējums cieši saistīts ar to, cik lielā mērā viņi ievērojuši šo postulātu.

Sauls nonāca asā konfliktā ar augsto priesteri Samuēlu un tāpēc neatrada žēlastību sastādītāju acīs. Toties Dāvids, kurš bija paklausīgs pakalpiņš priesteriem, tiek bezgala sacildi- nāts. Atsevišķas viņa ļaundarības cenšas notušēt tādā veidā, ka tās attēlo kā nejaušu apstākļu sagadīšanos, bet citas at­taisno ar reliģiskiem apsvērumiem. Tā, piemēram, septiņus tiešos Saula pēcnācējus Dāvidam vajadzējis nogalināt it kā pēc paša Jahves skaidri izsacītas vēlēšanās.

Šo laikmetu vēsturiskos notikumus, kuri tautā bija saglabā­jušies mutvārdu veidā, ar nedaudz izņēmumiem sāka aprak­stīt tikai pēc ilgāka laika, kas reizēm bija mērojams pat vai­rākos gadsimtos. Tas, protams, visai nelabvēlīgi ietekmēja pieminēto Bībeles grāmatu ticamību. Taču, neraugoties uz visu, jāatzīmē, ka tās satur daudz informācijas, kuru mēs drīkstam uzskatīt par vēsturiski patiesīgu. Tas vispirms attie­cas uz tādiem notikumiem, kuri aprakstīti pārsteidzoši reālis­tiskā garā, gleznaini, ar dramatiskām detaļām, tātad ar auten­tiska apraksta iezīmēm.

Jau tas fakts vien, ka Bībeles sastādītāji nav noklusējuši daudzas izdarības un pat noziedzības, kuras nedara goda tā­diem tautas varoņiem kā Dāvids vai Salamans, ir droša lie­cība tam, ka»tekstu uzrakstītāji balstījušies uz autentiskiem vēsturiskiem avotiem. Viņi noteikti nav vadījušies no bez­kaislīgas vēsturiskas objektivitātes idejas, jo šāda veida kon­cepcija tā laika cilvēkiem bija pilnīgi sveša. Acīmredzot viņi nav varējuši noklusēt viņu varoņiem visai neglaimojošos fak­tus, jo tie izraēliešu tautai bija pārāk labi zināmi. Saula dzim­tas izdeldēšana vai Salamana elkdievība Jeruzalemē — tie ir tādi notikumi, kuri droši vien nebija tautas atmiņā izdzi­suši pat pēc daudzām paaudzēm.

Gala rezultātā no daudzajām teiksmām, mītiem un tautas nostāstiem, neraugoties uz pretrunām, kuras bija radušās, ne­kritiski apvienojot dažādus, reizēm savstarpēji pretrunīgus avotus, izlobīja zināmu daudzumu fundamentālu faktu, ar kuru palīdzību izdevās daļēji rekonstruēt tā laikmeta izraēliešu tautas vēstures patieso norisi.

Samuēla pirmā grāmata sākas ar īsu, bet ļoti dramatisku virspriestera Ēļa un viņa dēlu dzīves aprakstu. Cik daudz pa­tiesības ir šajā traģiskajā tēlā? šķiet, mēs nebūsim pārāk ļā­vušies iztēlei, ja sacīsim, ka patiesi ir dzīvojis virspriesteris ar šādu vārdu un, pateicoties savai lielajai dievbijībai, ieman­tojis visu Izraēla cilšu uzticību.

Ēlim daudzējādā ziņā palīdzēja tajā laikā izveidojušās iekšpolitiskās attieksmes. Izraēla reliģiskā galvaspilsēta Šilo atradās skaitliski lielas un ļoti ietekmīgas Ēfraima cilts teri­torijā. Turklāt tā bija izvietota zemes vidienē, un tāpēc to neapdraudēja ienaidnieka iebrukumi, kā tas bija ar ziemeļu, austrumu un dienvidu novados mītošajām ciltīm, kurām va­jadzēja izmisīgi aizstāvēties no kaimiņos dzīvojošām tautām. Jūdas cilts, kas kopš sendienām sacentās ar ēfraimiešiem par noteicošo ietekmi Izraēlā, nokļuva filistiešu kundzībā un tā­pēc uz laiku zaudēja jebkādu politisku ietekmi. Līdz ar to par dominējošo spēku Izraēlā kļuva Ēfraima cilts, bet tas savukārt noveda pie laicīgās un garīgās varas pagaidu pār­ejas galvenā priestera Eļa rokās.

Pirmo reizi pēc Mozus nāves bija piepildījušies senie jah- vistu sapņi: Izraēlā nodibinājās teokrātiska pārvalde. Tomēr režīms, kurš balstījās tikai uz viena cilvēka autoritāti, neva­rēja cerēt uz ilgu pastāvēšanu. Ēlis to saprata un tāpēc cen­tās panākt, lai virspriestera un soģa amats viņa dzimtā tālāk tiktu nodots mantošanas ceļā. Taču viņa plāniem svītru pār­vilka paša dēli. Ar savu augstprātību, izlaidību un netiku­mīgo dzīves veidu tie atbaidīja tautu no pastāvošās politis­kās iekārtas un tādējādi apdraudēja tēva nodomus. Bet Ēlis jau bija pārāk vecs, lai šādu stāvokli novērstu.

Viņa dzimtas piedzīvotā katastrofa un derības šķirsta zau­dējums varēja izvērsties teokrātijas pilnīgā sabrukumā, ja tai palīgā nebūtu nācis pravietis Samuēls.

Samuēla grāmatās pilnīgi noklusētas Afekas sakāves mili­tārās un politiskās sekas. Taču no tekstiem, kas izkaisīti citās Bībeles grāmatās, var secināt, ka filistieši visā pilnībā izman­tojuši savu uzvaru. Viņi ieguva kontroli pār zemes centrāla­jiem apvidiem un izvietoja savus garnizonus daudzās Izraēla pilsētās, šāds stāvoklis turpinājās gandrīz divdesmit gadu, līdz tam brīdim, kad uz vēstures skatuves parādījās ķēniņš Sauls.

Tikpat izteiksmīgs ir tas fakts, ka Bībeles sastādītāji ne ar vārdu neieminas par izraēliešu toreizējās galvaspilsētas Šilo likteni. Vērīgu lasītāju būs pārsteidzis tas, ka Eja pēctecis Samuēls nepalika svētajā pilsētā, kur atradās Mozus telts un derības šķirsts, bet pārcēlās uz dzīvi Ramataimā.

Kas bija atgadījies ar Šilo? Miglaina atbilde uz šo jautā­jumu atrodama Jeremijas pravietojumā. Septītās nodaļas 12. pantā burtiski lasāms: «Eita taču uz manu svēto vietu, kas ir Šilo, kur iesākumā mājoja mans gars, un raugait, par ko es to esmu pārvērtis savas Izraēla tautas ļaunuma dēļi» Kā pa­pildinājums šai informācijai var noderēt divdesmit sestās no­daļas 9. pants: «Kādēļ tu sludini tā kunga vārdā, ka šim na­mam tā klāsies kā namam Šilo un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?» Šie citāti neatstāj gluži nekādu šaubu par to, ka filistieši šilo nolīdzi­nājuši līdz ar zemi, tā ka Izraēla galvaspilsēta mitējusies pa­stāvēt. Šī nelaime tik dziļi iespiedusies tautas atmiņā, ka vēl pēc četri simti gadiem Jeremija to piemin kā dieva dusmu piemēru. Acīmredzot šis notikums Bībeles sastādītājiem bijis pārlieku nepatīkams, priesteriem pārlieku apgrūtinošs, lai to pieminētu. Urt noklusējumu viņi izdarījuši visumā ļoti veikli, priekšplānā izvirzot stāstījumu par derības šķirsta triumfālo gājienu pa dažādām filistiešu pilsētām.

Noslēpumu galīgā veidā noskaidroja arheoloģija. 1926.— 1929. gadā dāņu ekspedīcija atklāja Šilo pilsētas drupas 22 kilometrus uz dienvidiem no Sihemas. Uz kāda pakalna tika pat identificēta vieta, kur, šķiet, bija atradusies svētnīcas telts ar Jahves altāri un derības šķirstu. Vissvarīgākais tomēr bija tas, ka pilsētas drupās, kuras, kā izrādījās, radušās 11. gadsimta vidū pirms m. ē., skaidri bija konstatējamas ugunsgrēka un varmācīgu postījumu pēdas. Tādējādi tika neapšaubāmi noskaidrots, ka Šilo pilsēta bija kļuvusi par filistiešu iebrucēju upuri.

Acīmredzot toreiz liesmās gājusi bojā izraēliešu tautas vis­vērtīgākā nacionālā relikvija — Mozus telts. Bet kas bija no­ticis ar derības šķirstu? Viss, kas mums par tā likteni zi­nāms, ir pārāk fantastisks un pārāk atgādina leģendu, lai tam noticētu.

Ja tas patiesi bija nokļuvis filistiešu rokās, tad kāpēc viņi pēc septiņiem mēnešiem centās no tā tikt vaļā? Neviens sa­prātīgs cilvēks nenoticēs pasaciņai par dievekļa Dšgona tēlu; visaugstākais varētu uzskatīt par iespējamu, ka māņticī­gie filistieši, kuru vidū tajā laikā nejauši bija izplatījusies kāda epidēmija, šo postu piedēvēja sagūstītā izraēliešu dieva at­riebībai. Tas nebūtu pretrunā ar to, kas mums zināms par senatnes tautu mentalitāti un reliģiskajiem priekšstatiem. Ja tās godināja savus cilts dievekļus, tas nepavisam nenozīmēja, ka tās neticētu svešu, viņiem naidīgu dievu pastāvēšanai un io maģiskajam spēkam. Tāpēc nostāstos par derības šķirsta dīvainajiem klaiņojumiem varētu slēpties kāds patiesības grauds.

Šajos notikumos ir viena epizode, kura mūs pārsteidz ar savu mīklainību. Bet-šemešā Jahve sodījis ar nāvi 50 070 izraēliešu par to, ka viņi iedrošinājušies ielūkoties derības šķirstā. Skaidrs, ka šī versija ir fanātisku, māņticībā iestigušu jahvistu izdoma. Bet, kā norāda milzīgais upuru skaits, tās pamatā vajadzēja būt kādam patiesam briesmīgam notiku­mam, kura atbalss dziļi iespiedusies tautas atmiņā.

Izvirzīta vesela virkne hipotēžu, lai izskaidrotu šo dīvaino notikumu. Daži pētnieki uzskata par iespējamu, ka izraēlieši būtu izzaguši derības šķirstu no Dagona svētnīcas. Filistieši būtu dzinušies viņiem pakaļ un panākuši pie Bet-Semešas. Tur tad izcēlusies kauja, kurā kritis Bībelē minētais izraēliešu skaits. Derības šķirstu tomēr izdevies paglābt un noslēpt Kirjat-Jearimā. Šai teorijai tomēr ir viena vāja puse: rodas jautājums, kāpēc Bībeles sastādītāji kritušos šķirsta aizstāv­jus būtu parādījuši kā svētuma zaimotājus, kurus Jahve sodī­jis ar nāvi.

Pastāv vēl cita hipotēze, kura dibinās uz pieņēmumu, ka derības šķirsts nekad nav kritis filistiešu rokās un tas tūlīt pēc sakāves pie Afekas aizvests uz Kirjat-Jearimu. Pēc šīs versijas asiņainais Bet-šemešas iedzīvotāju slaktiņš bija sods, ar ko tiem atriebās citas Izraēla ciltis par to, ka viņi atteiku­šies piedalīties karagājienā pret filistiešiem. Tā izskaidrotu arī Bībelē sastopamās nosodošās piezīmes par Bet-šemešas iedzīvotājiem. Protams, nav nekādu iespēju izdibināt, cik daudz patiesības ir šajā hipotēzē par pilsoņu karu, taču pār­steidz Bet-šemešas iedzīvotāju dīvainā Izturēšanās, kad tie vissmagāko cīņu laikā pret filistiešiem tīrumos mierīgi pļauj kviešus, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar karu neat­karības aizstāvēšanai un derības šķirsta atgūšanai.

Pēc nelaimīgā Eļa valdības grožus savās rokās pārņēma viņa audzēknis Samuēls. Taču tas nenotika tūlīt pēc sakā­ves pie Afekas. Tikai pēc ilgiem reformatoriskas misijas un tīrā jahvisma nostiprināšanas gadiem Samuēls tiktāl nostipri­nāja savu ietekmi, ka viņš kļuva Izraēlā par faktisko valdnieku. Reizē ar to viņš atjaunoja teokrātisko iekārtu, ko viņa priekš­tecis tik lielā mērā bija kompromitējis.

Ebreji pieskaita Samuēlu pie saviem lielākajiem praviešiem. Pat katoļu baznīca viņu uzskata par svēto un Kristus priekš­teci. Svētais Hieronims apgalvo, ka ķeizars Arkādijs (378.— 408.) Samuēla pīšļus pārvedis no Ramataimas uz Turciju, no kurienes viņa meita Pulherija savukārt tos aizvākusi uz Kon- stantinopoli, lai ar svinīgu reliģisku ceremoniālu tos guldītu speciāli uzceltā mauzolejā.

Laika tecējumā ap Samuēlu saaudies tik daudz teiksmu, ka Bībeles sastādītāji vairs īsti nezināja, kas viņš patiesībā bijis un kāda nozīme bijusi viņa darbībai.

Visi nostāsti par Samuēla māti, dzimšanu, sarunu ar Jahvi un pareģojumi par Eja namu acīmredzot ir radušies tautas iztēlē.

Bībeles tekstā sastopam virkni ziņu, kuras cita citu izslēdz un aptumšo vēsturisko ainu. Minēsim šeit vienu piemēru. Sā­kumā Samuēls ir visā Izraēlā slavens vīrs. Bet jau 9. nodaļā viņš parādīts kā vietējas nozīmes gaišreģis, par kuru Sauls uzzina tikai no sava apkalpotāja. Tātad izcils, ar dievbijību slavens priesteris ne no šā, ne no tā šeit degradēts līdz tikai vienā apvidū apzīstamam zintniekam, kurš par nelielu samaksu sniedz padomus, kā atrast nomaldījušās ēzeļmātes.

Šodien izdibināt patiesību vairs nav iespējams. Pretrunas droši vien radušās tāpēc, ka Bībeles sastādītāji vienā fabulā apvienojuši divus dažādus tautas nostāstus, nepapūlēdamies tos loģiski saskaņot.

Un tā mums nekas cits n'eatliek, kā uzskatīt par patiesību to, kas pamatmetos šķiet atbilstošs īstenībai. Droši vien pa­tiesība būs tā, ka Samuēls bijis virspriesteris un soģis, ka pēc Ēļa nāves un Šilo nopostīšanas viņš savu rezidenci pār­cēlis uz Ramataimu, ka viņš svaidījis Sauļu par ķēniņu, bet pēc tam sakarā ar konfliktu par priesteru prerogatīvām savu­kārt izvirzījis Dāvidu kā pretendentu uz ķēniņa troni. Šie kai­lie fakti atbilst tam, kas mums no citiem avotiem zināms par senās pasaules sabiedriski politiskajām attieksmēm. Kā re­dzams no izraktajiem dokumentiem, priesteri centušies izcīnīt teokrātisku iekārtu arī tādās zemēs kā Šumera, Asīrija un Ēģipte. Konflikti, kas uz šā pamata radās starp laicīgo varu un priesteru hierarhiju, bija bieži sastopama parādība un at­bilda sabiedrisko procesu likumsakarībām.

Pateicoties savam morālajam prestižam, Samuēls, kā mēs jau to zinām, spēja Izraēlā atjaunot teokrātisku iekārtu. Tāpat kā Ēlis, viņš pūlējās panākt, lai virspriestera un soģa amats mantošanas kārtībā tiktu saglabāts viņa dzimtā.

Bībele apgalvo, ka šos plānus izjaukuši Samuēla zemiskie un pērkamie dēli. šāds izskaidrojums ir, protams, vienkāršots, un tam drīzāk ir morālas pamācības raksturs, jo teokrātijas krišanas un monarhijas rašanās cēloņi meklējami krietni dzi­ļāk, un proti, tā laika politiskajos un sabiedriskajos apstākļos.

Pēc sakāves pie Afekas un Samuēla valdīšanas laikā Izraēls nonāca filistiešu jūgā. Tad arī radās pārliecība, ka tikai va­donis ar izcilām militārām dotībām var atbrīvot tautu no pa­verdzināšanas, vadonis, kurš pēc kaimiņu tautu valdnieku parauga uzkāptu ķēniņa tronī. Ar vārdu sakot, līdzekli pret visām nedienām redzēja atsevišķo cilšu apvienošanā vienā kopējā valstī ar spēcīgu monarhu priekšgalā. Šis skaudrais politiskais reālisms guva aizvien vairāk piekritēju, jo ar katru dienu kļuva redzamāks, ka virspriesteris ar saviem upuriem, lūgsnām un aicinājumiem nožēlot grēkus patiesībā ir bezspē­cīgs.

šādu noskaņojumu veicināja arī tā laika sabiedrības šķiru attieksmes. Pēc Kānaānas iekarošanas daudzi izraēlieši bija apmetušies uz dzīvi pilsētās. Tādējādi radās bagātu tirgo­tāju, zemes īpašnieku, ierēdņu, karavadoņu un mantošanas ceļā varu guvušu cilšu vecajo slānis. Tāds bagātnieks, kuram piederēja trīs tūkstoši aitu un kazu, bija, piemēram, kaut vai N

No otras puses, aizvien vairāk padziļinājās plašo tautas masu posts, jo tās zaudēja zemi un cieta no pārmērīgas no­devu un parādu nastas. Jaunais privileģēto bagātnieku slānis juta, ka nepieciešams nodrošināt savu stāvokli pret apspiesto ciltsbrāļu tīkojumiem, bet uz šādu nodrošinājumu viņi varēja cerot tikai monarhistiskā iekārtā. Atcerēsimies, ka Abimelehs ieguva varu, pateicoties Sihemas pilsētas iedzīvotāju aug­stāko slāņu atbalstam, bet viņu gāza tautas sacelšanās.

Reizē ar šķiru pretišķību saasināšanos auga ķēniņa abso­lūtā vara, līdz beidzot tā pārvērtās austrumnieciska tipa des- potijā. Sauls vēl bija patriarhāls laucinieku ķēniņš, kurš sa­glabāja vienkāršas ierašas un savā brīvajā laikā pats nodar­bojās ar lopkopību. Dāvidam jau ir plašs galms un harēms, un pret saviem pavalstniekiem viņš izturas patvarīgi. Bet Sa- l.imans beidzot ievieš tādu kārtību, kas atgādina Ēģiptē val­došo verdzību lielo piramīdu celtniecības laikmetā, un des­mitiem tūkstošiem savu pavalstnieku aizdzen piespiedu dar­bos Libānas mežu ciršanā, Pārjordānas akmeņlauztuvēs un Jeruzalemes būvlaukumos.

Turīgo slānis Samuēla laikos ieguva jau tik lielu politisku ietekmi, ka tas, par spīti opozīcijai, varēja panākt ķēniņa ievēlēšanu. Vēlēšanu apspriedēm Mispā un Gilgalā vajadzēja būt ļoti vētrainām, ja Bībele atzīmē, ka Sauls neesot atrie­bies tiem, kuri musinājuši un balsojuši pret viņu.

Aiz labi saprotamiem iemesliem arī Samuēls bija monar­hijas pretinieks. Centienus izveidot monarhiju viņš uztvēra kā personisku apvainojumu un neveiksmi. Samuēls taču bija cerējis, ka reliģiskā un laicīgā vara saglabāsies viņa dzimtā, pārejot no tēva uz dēlu. Ar sarūgtinājumu viņš jautāja cilšu pārstāvjiem, kādu pārkāpumu dēļ viņu atbīda no varas. Vis­drūmākās krāsās Samuēls iztēloja, kādas briesmas tautai draud no patvaldnieciska monarha, bet, kad šiem brīdinā­jumiem nebija nekādu panākumu, biedēja ļaudis ar to, ka, atmetot virspriestera teokrātisko valdīšanu, viņi atstumj arī pašu Jahvi.

Kad Samuēlam beidzot vajadzēja piekāpties monarhijas piekritēju priekšā, viņš tomēr pat nedomāja atsacīties no fak­tiskās varas, bet visu izkār.toja tādējādi, ka nākamais ķēniņš kļuva viņa rokās par paklausīgu rīku. Šajā nolūkā Samuēls izvēlējās jauniņu puisi no vismazākās Izraēla cilts, no ģime­nes, kurai nebija nekādas ietekmes. Samuēls nodibināja pra­viešu skolu un tajā, kā izsecināms no Bībeles teksta, paša sameklēto troņa pretendentu audzināja pēc sava prāta, iepo­tēdams tam paklausību virspriesterim, uzticību jahvismam un Mozus bauslībai.

Samuēls, kā mums tas jau zināms, pilnīgi pārrēķinājās. Bik­lais jauneklis izauga par ievērojamu karavadoni un ener­ģisku valdnieku, kurš savus lēmumus drīz vien pieņēma pat­stāvīgi. šā iemesla pēc radās asi kompetences strīdi, un virspriesterim vajadzēja aiziet privātajā dzīvē, taču slepe­nībā viņš uzsāka sīvu cīņu pret savu sadumpojušos audzēkni. Mēģinādams viņu gāzt no troņa, Samuēls lielā slepenībā par ķēniņu svaidīja Dāvidu. Strīds izvērtās atklātā cīņā, kad Sauls lika apkaut Nobes svētnīcas priesterus, kuri bija at­balstījuši Dāvidu, šeit mēs redzam vēsturē tik tipisko kon­fliktu starp laicīgo varu un garīdznieku hierarhiju.

Lai aina būtu pilnīgāka, mums jāpakavējas pie sevišķa iestādījuma, kuru mēs pieminējām kā «praviešu skolu». Tās bija reliģisku ekstātiķu korporācijas, kuras Izraēlā pirmo reizi parādās ap 1000. gadu pirms m. ē. Tās veidojās galveno­kārt svarīgu reliģisku centru tuvumā, piemēram, Gibeā, Bē- telē, Ramataimā, bet vēlāk arī Samarijā.

Reliģiskie ekstātiķi bija arī Samuēls, Sauls un Dāvids. Sauls, atgriezdamies no Ramataimas mājup, Gibeas tuvumā sastapa grupu praviešu un, viņu frenētiskās ekstāzes aizrauts, arī pats iesaistījās diešanā un dziedāšanā. Otru reizi tādā pašā stā­voklī viņš nokjuva, uzzinājis par Jabešas pilsētas aplenkšanu. Neprāta lēkmē viņš sacirta abus vēršus, ar kuriem pašlaik ara zemi.* Trešo reizi tas viņam gadījās Ramataimā, kad viņš tur ieradās, vajādams Dāvidu. Savu praviešu priekšgalā viņu sagaidīt iznāca Samuēls, un to deju, dziesmu un kliedzienu aizrauts, arī Sauls iejuka frenētiskajā apļa dejā.

Samuēla pirmās grāmatas 10. nodaļas 5. pantā lasām: «… un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas patreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arpas, bungas, stabules un citaras, kamēr tie paši būs praviešu aizrautībā.»

Šī neparasti suģestīvā aina pierāda, ka pa Izraēla zemi klaiņojuši fanātiķu un mistiķu bari, kuri apbrīnojamā kārtā atgādina islama dervišus. Izraēliešu pravieši ģērbās rupja auduma drānās, valkāja speciālas jostas un, tāpat kā derviši, pārtika no ubagošanas. Viņu reliģiskajās izdarībās ietilpa ne tikai dziedāšana, diešana un nākotnes zīlēšana, bet arī pašpātagošanās un ķermeņa sakropļošana ar dažādiem mo­cību rīkiem.

Raksturīgs ir fakts, ka izraēliešu reliģiskajā dzīvē šie pra­vieši parādās samērā vēlu. Tas neapšaubāmi liecina, ka šāds frenētiski ekstātisks pravietisms nebija radies pašu ebreju vidē. Tā izcelsme vēl līdz Šim ir nenoskaidrota problēma. Pārsvaru tomēr gūst uzskats, ka izraēlieši to aizguvuši no kānaāniešiem reizē ar Baāla, Aštartes un citu feniķiešu die­vekļu kultiem.

Uzskata par iespējamu, ka pravietisma dzimtene bijusi Frī­ģija Mazāzijā, no kurienes tas pakāpeniski ieviesies Feniķijā un Kānaānā. 1. Ķēniņu grāmatā (18. nodaļas 19. pants) la­sām, ka ķēniņiene Izebele uzturējusi 450 feniķiešu praviešu. Tomēr jāpiebilst, ka līdzīga tipa pravietisms nav bijis svešs arī citām tautām.

Atgādināsim kaut vai Apollonam un Dionīsam par godu rīkotās mistērijas un orģijas. Hērodots raksta par iedvesmo­tiem vīriem, kuri klaiņojoši pa Grieķiju un heksametros pare­ģojuši nākotni.

Izraēlā pravietisms reizēm pieņēmis visai derdzīgu veidu, Tā, piemēram, pravietis Hozejs (7. gadsimtā pirms m. ē.), gri­bēdams pierādīt izraēliešiem, ka, piekopdami elkdievību, viņi izdara smago laulības pārkāpšanas grēku, trīs gadus dzīvo­jis ar netikli un ar cita vīra sievu. Jesaja (8. gadsimtā pirms m. ē.) staigājis pa pilsētu pliks, lai brīdinātu jeruzalemiešus, ka Jahve tikpat pliku darīs viņu grēcīgo pilsētu, atņemdams tās iedzīvotājiem visu viņu mantību. »

Bariem apkārt klaiņojoši pravieši vairākus gadsimtus ilgi Kānaānā bija gluži parasta parādība. Izraēlieši pret tiem izturējās ar māņticīgu bijību, izmantoja viņu pareģojumus un neatteicās tiem pasniegt ubagu dāvanas. Taču ar laiku šo svēto vīru vidū saradās daudz visdažādāko šarlatānu, ku­rus Bībelē dēvē par «viltus praviešiem». Viņu dēļ tauta sāka ar neuzticību izturēties pret praviešiem vispār un pat izrādīja tiem klaju nicināšanu. Tas, starp citu, redzams no diviem Gibeas pilsētas iedzīvotāju jautājumiem: «Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?» un «Kas tad ir visu šo praviešu tēvs?». Kad Dāvids diedams gāja derības šķirsta priekšgalā, viņa sieva Mihola ar nicinājumu paziņoja, ka uzskata viņa izturē­šanos par ķēniņa necienīgu. Arī tautas pamācītājs viedais Āmoss noteikti noliedza, ka viņš būtu «pravietis».

Praviešu mācības un tāpat politisko satricinājumu un grū­tību ietekmē ebreji pakāpeniski padziļināja savu reliģiju, līdz pēc Bābeles gūsta to izkopa tīra, ētiska monoteisma pa­kāpē.

Sim procesam nepieciešami vajadzēja novest pie primitīvo kolektīva pravietisma formu izzušanas. Augstākā ranga pra­viešiem, kuru raksti saglabāti Bībelē, nebija nekā kopīga ar apkārtklaiņojošiem pareģoņiem. Taču vēstures arēnā viņi neparādījās pēkšņi kā «deus ex machina»,[15] bet izveidojās kā gadsimtiem ilgā kolektīvā pravietisma gala produkts, tātad zināmā mērā bija tā turpinātāji.

Ar Saula traģisko likteni saistītie notikumi mums zināmi tikai no Bībeles, un faktiski mēs nespējam pasacīt, cik daudz tajos patiesības. Tāpēc jebkurš, kaut vai visniecīgākais lietiš­ķais pierādījums, kaS zināmā mērā apstiprinātu Bībeles no­stāstus, būtu ļoti svarīgs un rosinošs notikums. Un tieši tāds atgadījās 1922. gadā, kad amerikāņu arheologs un orientā- lists Olbraits Teleifullā, piecu kilometru attālumā no Jeru­zalemes, atrada Saula galvaspilsētas Gibeas drupas. Izrakumi parādīja, ka tā bijusi spēcīgs kalnu cietoksnis, vienkāršs un skarbs savā konstrukcijā, taču ārkārtīgi grūti ieņemams. To sargāja stūros uzcelti torņi un divkāršs tēstu akmeņu mūris, kurā bija iekārtotas slepenas ejas un nišas pārtikas uzglabā­šanai. Drupās atrada pārsteidzoši daudz bronzas bultu uz­gaļu un lingu akmeņu. Dibinoties uz dažāda veida izraku­miem, tika noskaidrots, ka drupas radušās 11. gadsimta otrā pusē pirms mūsu ēras jeb pirmā Izraēla ķēniņa valdīšanas laikā.

Tāpat tika atrastas Bet-Šanas drupas, kur filistieši kādreiz nozākāja Saula mirstīgās atliekas. Kā Bībelē stāstīts, nelai­mīgā ķēniņa galvu viņi novietojuši Dagona svētnīcā, viņa bruņas — Aštartes templī, bet rumpi pakāruši pie pilsētas mūra. Drupu augstums sasniedza vairāk nekā divdesmit trīs metrus, un tajās bija atšķirami astoņpadsmit kultūras slāņi. Viszemākais no tiem bija radies ceturtajā gadu tūkstotī pirms m. ē., no kā izriet, ka Bet-Šana bijusi viena no visvecākajām Kānaānas pilsētām.

Pats interesantākais tomēr ir tas, ka kultūras slānī, kurš attiecināms uz Saula laikiem, atklātas divas līdzās izvietotas Dagona un Aštartes svētnīcas, kuras pieminētas Bībelē.

šo mūru akmeņi bija liecinieki filistiešu un izraēliešu kon­flikta pēdējam cēlienam, kurš beidzās ar kareivīgā monarha un viņa trīs dēlu nogalināšanu. Reizē ar to arheologi atklāja tādas vēsturiskas detaļas, kuras Bībelē pilnīgi noklusētas. Bieza pelnu kārta, apkvēpuši akmeņi un sasisti dievekļu tēli neapšaubāmi pierāda, ka filistiešu pilsēta kritusi par upuri pēkšņam iebrukumam un ugunsgrēkam. Tas ļauj mums ar lielu iespējamības pakāpi pieņemt, ka Bet-šanu nopostījis Dāvids, atriebdamies par sava priekšteča pīšļu apgānīšanu.

Kā jau mēs pāris reižu ieminējāmies, pārspriezdami citus Bībeles fragmentus, nostāsts par Dāvidu ir sakopots no da­žādām tautas teiksmām, kuras gadsimtiem ilgi bija saglabā­jušās Izraēlā. Bībeles sastādītāji tās uzņēmuši savā kopo­jumā, nerūpēdamies vai arī nelikdamies ne zinis par to, ka šie fragmenti ir savstarpēji pretrunīgi.

Dažus piemērus ir vērts minēt, lai parādītu, ar kādām grū­tībām jāsaduras Bībeles pētniekiem, pūloties noskaidrot vēs­turisko patiesību.

Ja mēs jautāsim, kā īsti Dāvids nokļuva ķēniņa Saula galmā, izrādīsies, ka atbilde mums sagādās ne mazumu raižu, jo Bī­belē sniegtas divas pilnīgi atšķirīgas versijas. 1. Samuēla grāmatas 16. nodaļā uzzinām, ka Dāvids atvests ķēniņa galmā kā koklētājs, kurš ar savu spēli iemantojis valdnieka labvēlību. Turpretī 17. nodaļā teikts, ka Dāvids pievērsis sev Saula uzmanību sakarā ar uzvaru pār Goliātu. Uzvarētājs bija nepazīstams ganu puisis, tāpēc Sauls lika viņu atvest pie se­vis un jautāja: «Kā dēls tu esi, jaunekli?» Un šim jautājumam būfu jāattiecas uz cilvēku, kuru Sauls it kā jau pirms tam pazinis!

Cits, vēl interesantāks piemērs ir gadījums ar Goliāta no­galināšanu. Plaši pazīstamā versija ir tāda, ka to divkaujā izdarījis Dāvids, un tā balstās uz Samuēla 1. grāmatā atro­damo nostāstu. Kad mēs turpretim lasām Samuēla 2. grāmatu, mūs pārņem izbrīns. Izrādās, ka Goliātu nogalinājis nevis Dāvids, bet kāds Elhanans no Betlēmes (21. nodaļas 19. pants).

. Bībeles pētnieki ne mazums pūlējušies, lai līdzīgas pret­runas izskaidrotu vai vismaz attaisnotu. Viņu secinājumi lie­lākoties balstīti uz nedrošiem spekulatīviem minējumiem, un tie nevar pretendēt uz pierādītu zinātnisku patiesību. Ja to­mēr runa ir par Goliātu, tad lieta kļūst mazliet citāda, jo iz­darīts kāds atklājums, kurš zinātniekiem parādījis negaidītu izeju, kā izskaidrot minēto pretrunu.

Izrādījās, ka mēs patiesībā nemaz noteikti nezinām, kāds vārds bija Saula pēcnācējiem uz ķēniņa troņa. «Dāvids», tā­pat kā Mari tekstos «davidum», nav nemaz īpašvārds, bet tituls jeb iesauka, kas nozīmē «vadītājs» vai «aizgādnis». Tāpēc daudzi Bībeles pētnieki izteikuši domu, ka Dāvids un Elhanans ir viena un tā pati persona.

Ja mēs pieņemsim, ka Goliātu nogalinājis Betlēmes ganu puisis Elhanans, kuru pateicīgā izraēliešu tauta vēlāk iesau­kusi par Dāvidu, tad šķietamā pretruna izgaistu kā pēc burvja nūjiņas pieskāriena.

Taču, ja mēs arī šos apsvērumus pieņemtu bez jebkādas iebildes, paliek vēl virkne citu pretrunu, kuras mazina Bībe­les stāstījumu vēsturisko nozīmi. Tajā droši vien sajaukti fakti ar teiksmām, seni tautas nostāsti ar vēlākiem papildināju­miem, tāpēc zinātnieki, neraugoties uz visām pūlēm, nekad vairs neuzzinās patiesību. Tipisks piemērs šajā ziņā ir apgal­vojums, ka Dāvids aiznesis Goliāta galvu uz Jeruzalemi. Tas ir acīmredzams vēlāks papildinājums, jo Dāvids iekaroja Jeruzalemi tikai krietni vēlāk, kad viņš jau bija Izraēla ķēniņš.

Pie teiksmām pieskaitāms arī apgalvojums, it kā Dāvids būtu autors lielākajai daļai Bībelē sakopoto psalmu. Bez šau­bām, psalmi daudz lielākā mērā nekā citas Vecās Derības grāmatas ietekmēja nākamās paaudzes. Tā ir reliģiska lirika ar aizraujošu noskaņu bagātību un skaistumu, kurā izpaužas vesela jūtu gamma: no grūtsirdības, pazemības un pakļau­šanās liktenim līdz cerībai, paļāvībai, līksmai pacilātībai, pa­teicībai, pielūgsmei un dzīves skaistuma cildinājumam. Šo

dzejojumu cildenā vienkāršība, fo stila lakoniskā, skarbā iz­teiksmes nopietnība un sirdi aizkustinošā reliģiskā degsme tos padarījusi par neizsmeļamu iedvesmas avotu dzejniekiem, gleznotājiem un skaņražiem.

Šo reliģisko himnu vadmotīvs ir monoteisms. Tie ir apofeoze diženajam un varenajam Jahvem, kurš ieskauj cilvēci savas labestības lokā un spēj piedot vislielākos grēkus, bet vienlaikus mēdz būt nepielūdzams savās dusmās un sodībā. Tā jau ir augstākās pakāpes dievišķības koncepcija, tādas dievišķības, kura cilvēkiem diktē ētiskās normas. Taču šo dze­jojumu kosmoloģija vēl aizvien ir tikpat primitīva kā Ābra­hāma laikos. Jahve sēž debesīs uz troņa, eņģeļi dzied viņam slavu, zeme ir plakana un to aptver pirmokeāns, baismīgi ļaunuma un haosa briesmoņi cīnās ar izkārtotības radošajiem spēkiem. Kādreiz nākamībā Jahve triumfēs un viņa uzde­vumā zemi pārvaldīs Dāvida nama dižciltīgie.

Psalmu nosaukums cēlies no grieķu vārda «psallein» (strink­šķināt ar pirkstiem stīgas). Vārds «psalmos» apzīmē stīgu instrumentu — droši vien feniķiskas cilmes, vai arī šā instrumenta pavadībā dziedamu dziesmu. 6. un 12. psalma sākumā ir piezīme «uz astoņām stīgām». Tas neapšaubāmi rāda, ka tos pavadījis astoņstīgu instruments. Vairākas īpat­nības liecina, ka psalmu teksts sadalās atsevišķu balsu un kora dziedājumu partijās. Katrs dzejojums tāpēc bijis kaut kas līdzīgs dziedātai litānijai jeb antifonai, kas veidojusi neatņemamu sastāvdaļu visdažādākās liturģiskās ceremonijās.

Ka Dāvids būtu šo dzejojumu autors, tas, kā jau minējām, uzskatāms par teiksmu. Tekstu analīze neapgāžami pierāda, ka lielākā daļa psalmu nevarēja rasties pirms Bābeles gūsta un Bībeles tekstā tie ietilpināti tikai 3. gadsimtā pirms m. ē. To saturs atspoguļo reliģiskos priekšstatus un sabiedriski politiskās attiecības, kas atbilst ebreju vēstures pēdējam pos­mam pēc Bābeles gūsta. Pat elēģiskā žēlabu dziesma, kuru Dāvids it kā sacerējis, uzzinot par Saula un Jonatāna nāvi, radusies no senā himnu kopojuma, t. s. Taisnīgā grāmatas.

Bet tas nenozīmē, ka Dāvids nebūtu bijis dzejnieks un mū­ziķis. Izraēlieši, kā mēs to jau atzīmējām, bija izcili muzikāli. Kādā sienas gleznojumā, kas atrasts Beni-Hasanā, mēs ebreju ganu vidū redzam mūziķus ar lirām rokās. No Ēģiptē un Me- zopotāmijā atklātiem uzrakstiem uzzinām, ka Kānaāna uz šīm zemēm sūtījusi orķestrus un dejotāju ansambļus. Jūdas ķēniņš Hiskija (721.—693.), pūlēdamies iemantot Asīrijas valdnieka Sanheriba labvēlību, nosūtījis viņam dziedātājus

un dziedātājas, kuri tam pilī droši vien saldinājuši brīvos brīžus.

Tik bagātīgu muzikālo tradīciju atmosfērā nebūtu nekas neparasts, ja arī daži izraēliešu ķēniņi izrādītos par talantī­giem dzejniekiem un mūziķiem;

Arheoloģija spēj aizraut ar to, ka dažu labu reizi gluži negaidot tā par neapgāžamu zinātnisku patiesību pārvērš kādu tautas vēsturisku nostāstu, ar kuru neesam zinājuši, ko iesākt — uzskatīt to par leģendu vai par patiesu notikumu. Tieši tā arī atgadījās ar Bībeles nostāstu par Jeruzalemes ieņemšanu. Pateicoties kādam svarīgam atklājumam, mēs šo­dien pavisam noteikti zinām, ka Dāvids patiesi ieņēmis jebu- siešu cietoksni, un varam pat pasacīt, kā viņš šo brīnumu pa­veicis.

Mēs sakām «brīnumu» tāpēc, ka cietoksnis pacēlās gan­drīz nepieejamas klints virsotnē un četri simti gadu bija pre­tojies visiem uzbrukumiem un aplenkumiem. Bībelē par šo notikumu runāts pavisam īsiem un neskaidriem vārdiem. No tā nojaušam, ka Joābs ieņēmis cietoksni ar viltīgu gājienu, iekļūstot kaut kādā apakšzemes ejā un nonākot ienaidniekam aizmugurē.

Kā tas bieži atgadījies ar arheoloģiskiem atklājumiem, at­minējumu sniedza gluži nejaušs atradums. 1867. gadā angļu virsnieks kapteinis Vorens apmeklēja Jeruzalemi un'tās tu­vāko apkaimi. Viņu ieinteresēja avots, kuru šodien sauc par Ain-Siti-Mariomas avotu, jo tas ir no Bībeles pazīstamais Gihonas avots Kedronas ielejā. Islama mošejas drupās Vo­rens atrada spraugu, kas iesniedzās kaut kur dziļumā. Iedams pa klintī iekaltām pakāpēm, Vorens nonāca pie pazemes avota. Kaut gan tur valdīja tumsa, viņš tieši virs galvas pa­manīja klints sienā izkaltu atveri. Ieinteresētais kapteinis sa­dabūja kāpnes un virvi, lai dotos tālāk. Izrādījās, ka klintī iz­cirsts kanāls, kurš sākumā gāja līmeniski, bet pēc tam pa­cēlās stateniski. Vorens ar lielām pūlēm rausās augšup, ar kājām un muguru balstīdamies pret ejas pretējām sienām. Pavirzījies trīspadsmit metru, viņš ieraudzīja nolaidenu eju ar izkaltām pakāpēm, pa kurām varēja nokļūt vāji apgaismotā alā. No turienes pa šauru klints atveri Vorens iznāca laukā un, sev par lielu izbrīnu, redzēja, ka atrodas jau aiz senā pilsētas mūra.

Kā rādīja pētījumi, tunelis bija radies otrās tūkstošgades beigās pirms m. ē., un nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Bībelē pieminētā noslēpumainā «apakšzemes eja», pa kuru Joābs bija iekļuvis cietoksnī. Tagad vairs nav grūti iztēloties notikuma norisi. Joābs uzrāpies pa kanālu augšup un tad ar virvi tur palīdzējis nokļūt saviem biedriem. Kad visi viņa vīri bija sapulcināti alā, tie no aizmugures devās triecienā pret mūra aizstāvjiem, bet Dāvids tajā pašā laikā ar galvenajiem spēkiem uzbruka no ārpuses.

Jeruzaleme piederēja pie Kānaānas visspēcīgākajiem cie­tokšņiem, taču tai bija savs Ahilleja papēdis: pilsētai trūka ūdens. Miera laikā iedzīvotāji gāja lejup pie Gihonas avota, bet aplenkuma gadījumā ceļš uz turieni bija nogriezts. Tā­pēc klints pamatnē, uz kuras bija uzcelta pilsēta, tika izkalis tunelis un kāpnes. Pa kanālu virvē iesietus lejup nolaida trau­kus, bet kāds no iedzīvotājiem, alā paslēpies, piepildīja tos ar šeit uzkrājušos avota ūdeni. '

Eja tika turēta vislielākā noslēpumā. Mēs nezinām, kādā veidā Joābam izdevās to atklāt. Iespējams, ka viņš šo ziņu izspieda no kāda gūstekņa, bet var arī būt, ka izraēliešu kara­vīri nejauši izdzirdēja trauku šķindoņu pret akmens sienu.

Stāstījumu par diviem pirmajiem Izraēla ķēniņiem varam pieskaitīt pie pasaules literatūras meistardarbiem. Saula cīņa pret priesteriem, aizstāvot ķēniņa troni, drūmā, baismīgā aina pie pareģes Endorā, visu viņa centienu sabrukums un pašnāvība, tāpat Dāvida trauksmainais mūžs, drūmās vecuma dienas, ko saindēja ģimenes ķildas un galma intrigas, — šīs visas epizodes kopumā sniedz patiesi šekspīriskā garā vei­dotu traģēdiju.

Abi ķēniņi ir izcilas personības ar savām labajām un slik­tajām īpašībām, pat ar noziedzībām, abiem ir savi nopelni un sava taisnība, abi mūs satrauc ar savu jūtu kaislīgo spēku. No dažkārt panaivā Bībeles stāstījuma uznirst plastiski vei­doti, dzīvi un daudzpusīgi cilvēku raksturi. Cik lieliska psiho­loģiska skice, piemēram, ir Saula pakāpeniskais psiholoģis­kais sabrukums, kuru rada nemitīgi iedarbojošās aizdomu un nenovīdības inde.

Vēl mūsos izbrīnu rada pārsteidzošais reālisms, ar kādu attēlotas Dāvida rakstura tumšās, nepievilcīgās puses, lai gan viņam kā priesteru pakalpiņam pieder visas Bībeles sastādī­tāju simpātijas un viņš ir to dievinātais varonis. Iepretim neapgāžamiem vēstures dokumentiem, kurus priesteri neva­rēja ignorēt, viņu subjektīvisms izrādījās bezspēcīgs.

Priesteru attieksme pret abiem ķēniņiem Bībeles tekstos izpaužas pavisam nepārprotami. Viņu ienaidnieks Sauls tiek rādīts tumšās krāsās, lai gan no Saula dzīves veida grūti iz­secināt, ka viņš to būtu pelnījis. Turpretim priesteru mīlulis Dāvids tiek cildināts vai līdz debesīm, bet viņa noziegumi un nepievilcīgā izrīcība notušēti vai arī iztulkoti visai labvēlīgā garā.

Kaut gan Dāvids bija uzurpators, kas tiecās uz troni pāri līķiem, jāatzīst, ka viņš bija viena no vislielākām, visizcilākām personībām Izraēla vēsturē. Kā karavadonis, iekarotājs un valsts dibinātājs viņš pelnīti kļuvis par savas tautas lepnumu. Tomēr pārsteidz tas, cik ātri Dāvids izvērtās par austrumnie­ciska tipa despotu un izlutušu sibarītu. Viņa plašais harēms, korupcijas, intrigu un ķīviņu saindētā galma atmosfēra, gļēvā pakļaušanās saviem mīluļiem un mīlulēm, — tas viss dod satriecošu liecību par to, cik dziļš bija kādreizējā izcilā karavadoņa un valstsvīra psihiskais pagrimums.

Arī apgalvojums, ka Dāvids bijis uzticīgs Jahves piekritējs, rada zināmas šaubas. No kurienes gan viņa namā radās lelle, kuru Mihola ieģērba vīra drēbēs un noguldīja gultā? Tā taču ir mums labi pazīstams mājas dievekļa tēls, elkdievības kulta priekšmets, kuru jahvisti aizliedza un visādi nosodīja.

Ja runājam par Dāvida attieksmi pret priesteriem, tad ir pa­mats domāt, ka Dāvids viņus atbalstīja aiz tīri politiskiem apsvērumiem. Kā Jūdas cilts piederīgais un uzurpators, kurš no varas atbīdīja likumīgo Saula dinastiju, viņš nevarēja ce­rēt Ciz diezkādu atbalstu no ziemeļnieku vairākuma puses. Cik nedrošs Dāvids juties uz troņa, liecina kaut vai tas fakts, ka viņa apsardze sastāvēja no svešzemju algotņiem, galveno­kārt filistiešiem.

Dāvids ar visiem saviem spēkiem centās iemantot ziemeļu cilšu labvēlību. Ar to izskaidrojams, ka viņš izsludināja sē­ras pēc Saula nāves, un greznā apbedīšana, kāda tam tika sarīkota, kā arī steidzīgā piekāpšanās, kad Dāvids manīja, ka izmisušās Riepas demonstrācija pret viņas dēlu mirstīgo palieku nozākāšanu izraisa vispārēju sašutumu.

Kā liecina Absaloma un Sebas saceltie nemieri, Dāvida pū­lēm tomēr nav bijis nekādu panākumu. Tāpēc viņš vēl jo cie­šāk saistījās ar priesteriem, kuru plaši sazarotā ietekme kļuva par viņa varas nepieciešamu pamatu.

Savienība ar priesteriem, protams, balstījās uz veselu vir­kni kompromisu, kuri dažkārt bija visai dīvaini, kā, piemē­ram, gadījumā ar virspriestera amatu. Likumīgais virsprieste­ris, kura rezidence atradās Gibeonā Kānaānas ziemeļos, bija Cadoks. Dāvids kā Jūdas ķēniņš par virspriesteri iecēla savu atbalstītāju un draugu Abjatāru. Pēc tam kad abi novadi bija apvienojušies zem viņa sceptera, radās kutelīgs jautājums, kurš no abiem priesteriem paliks amatā. Dāvids nebija ar mieru atcelt Abjatāru, jo negribēja zaudēt uzticamu pie­kritēju. Tāpat viņš nevarēja atcelt arī Cadoku, jo tas zie­meļu ciltīs izraisītu sašutuma vētru. Tāpēc pirmo un pēdējo reizi visā Izraēla vēsturē tika nolemts, ka savā amatā pa­liks abi virspriesteri, šādu nenormālu stāvokli likvidēja tikai Salamans, izsūtīdams Abjatāru trimdā par to, ka tas bija at­balstījis Adonjas pretenzijas uz troni. Kopš šā laika virs­priestera amatā vienmēr nāca Cadoka līnijas pēcteči. No viņa vārda tad arī atvasināts vēlākais saduceju nosaukums. Tiem gadsimtiem ilgi piederēja monopols uz virspriestera amatu, kā arī uz citiem svarīgākiem posteņiem Jeruzalemes svētnīcā.

Bībelē palaikam uzduramies kādai lakoniskai piezīmei, kura līdzīgi reflektoram met spilgtu gaismu uz vienu vai otru neskaidru jautājumu. Minēsim šeit kādu ar Dāvidu saistītu notikumu. Mums zināms, ka viņam bija radies nodoms uzcelt Jeruzalemē dievnamu. Pravietis Nātāns tad viņam paskaid­roja, ka Jahve pieradis mitināties teltī un nevēloties sev mūra māju. Tad Dāvids kā jau dievbijīgs vīrs, pēc Bībeles nostāsta, paklausīgi atteicās no sava nodoma, lai gan tempļa celšanai bija jau sagādājis vajadzīgos cēlmetālus un kokmateriālus. Taču, pārlasot 1. Ķēniņu grāmatas 5. nodaļas 3. pantu, mēs izbrīnā berzējam acis. Izrādās, ka feniķiešu ķēniņam Hīrā- mam nosūtītā vēstulē Salamans pavisam citādi izskaidro, kā­pēc viņa tēvs nav uzcēlis svētnīcu. Tur apgalvots, ka īstenot šo plānu nav ļāvuši nemitīgie kari.

Līdz ar to jautājums ir skaidrs. Dāvids arī šajā gadījumā vadījās pirmām kārtām no politiskiem apsvērumiem, nevis no pravieša norādījumiem. Der vēl pieminēt, ka Nātāns — kā to liecina viņa iestāšanās par saiešanas telti — bija ietekmīgās reliģisko puristu grupas pārstāvis, kurš rūpējās par senseno Mozus laiku ganu parašu saglabāšanu un necieta sabiedrības urbanizāciju.

Dāvids bija stingrs un nesaudzīgs valdnieks, bet reizē ar to arī izc'rfs valstsvīrs un tālredzīgs diplomāts, kurš savu politisko mērķu realizēšanai prata izmantot pat reliģiskos iestādījumus un noskaņas. Viņa nopelni Izraēla varenības iz­veidošanā ir nenoliedzami, un nav nekāds brīnums, ka nāka­mās paaudzes viņu idealizēja. Piederība pie Dāvida pēcnā­cējiem bija liels gods un deva dažādas priekšrocības.

Šis fakts izskaidro arī to, kāpēc evaņģēlisti vienkāršā Naca- retes sludinātāja vēsturisko misiju, starp citu, pamato ar viņa izcelsmi no Izraēla dižākā ķēniņa nama.

Salamans bija pirmais valdnieks, kurš ieguva kroni, dibino­ties uz mantošanas tiesībām. Taču arī viņa uzkāpšana tronī bija saistīta ar atsevišķu grupējumu savstarpējām cīņām un ķildām. Ja viņa māte Batseba, godkārīga un izdarīga sieviete, nebūtu vienojusies ar Nātānu un viņa piekritējiem un nepie­runātu aiz vecuma jau nevarīgo Dāvidu, Salamans droši vien paliktu viens no daudzajiem anonīmajiem ķēniņa dēliem, par kuriem nekas noteikts nav zināms.

Neapšaubāmi lielākas tiesības uz troni bija Dāvida ce­turtajam dēlam Adonjam, kuru atbalstīja virspriesteris Abja- tārs un virspavēlnieks Joābs. Salamans saudzēja Abjatāru, bet lika nonāvēt Joābu un Adonju, nebīdamies pat no svētnīcas apgānīšanas. Zināmā mērā mēs viņu spējam saprast. Gribē­dams sev nodrošināt ķēniņa troni, viņš bija spiests tikt galā ar bīstamo sāncensi un iebiedēt tā piekritējus.

Šāda situācija tolaik pastāvēja ne tikai Izraēlā. Milzīgie harēmi austrumu despotu galmos, daudzie vīriešu kārtas pēc­nācēji un jebkādu tiesisku vai ierašu normu trūkums troņa mantošanas jautājumos noveda pie tā, ka varmācīga atbrī­vošanās no citiem pretendentiem bieži vien bija neatvairāma nepieciešamība. Šis baismīgais paņēmiens, starp citu, nereti tika pielietots arī Bizantijas ķeizaru galmā, kur tas kļuva gan­drīz vai par legālu, ar kronēšanu saistītu valsts aktu.

Salamans bija miermīlīgs ķēniņš. No tēva viņš mantoja plašu un spēcīgu valsti. Salamans valdīja četrdesmit gadu, no 972. līdz 932. gadam pirms m. ē. Šajā laikā viņš neiesais­tījās nevienā lielākā karā. Salamans neizrēķinājās pat ar ara­mieti Rešonu, kurš padzina no Damaskas izraēliešu garnizonu un izsludināja sevi par ķēniņu. Tiesa, tolaik tas bija diezgan nenozīmīgs incidents, bet Salamans neparedzēja, ka jaunā aramiešu valstiņa Antilibāna kalnu piekājē kādreiz nākotnē nopietni apdraudēs Izraēlu.

Salamana vēsturiskais nopelns ir tas, ka nabadzīgo lauk­saimniecības zemi, kas dzīvoja vēl patriarhālā iekārtā, viņš pārvērta administratīvi saliedētā, militāri spēcīgā valstī ar rosīgu saimniecību un lielu prestižu starptautiskā arēnā. Sala­mans bija vienkārši izveicīgs administrators, reformators, diplomāts, celtnieks un tirgonis. Viņa valdīšanas laikā Izraēla valsts kļuva slavena ar savas galvaspilsētas greznību un tāpat nepieredzētu ķēniņa galma krāšņumu. Par Salamana slavu lie­cina kaut vai tas fakts, ka lepnais faraons atdeva viņam savu meitu par sievu, tātad uzskatīja viņu par līdzvērtīgu citiem lielākajiem Āzijas tautu valdniekiem. Tāpat Salamana varas un nozīmes liecinieks bija viņa milzīgi lielais harēms, neiedomā­jamā greznība, kādā viņš dtīvoja, un, beidzot, arī varmā­cīgā izrīcība ar saviem pavalstniekiem, pret kuriem viņš iz­turējās kā pret vergiem.

Neraugoties uz visiem Salamana trūkumiem un kļūdām, nav noliedzamas viņa valdīšanas pozitīvās puses. Viņš taču izgreznoja Jeruzalemi un padarīja to par patiesu valsts galvaspilsētu. Salamana uzceltais tempiis kļuva par ebreju re­liģijas vienības centru un konsolidējošu simbolu. Sevišķi tāl­redzīgi bija viņa centieni nostiprināt valsts aizsardzības spē­jas. Minēsim šeit nocietinātu pilsētu un aizsardzības punktu sistēmas izbūvi, kā arī pamatīgo karaspēka pārkārtošanu, ieviešot kaujas ratus kā galveno triecienieroci.

Salamans rūpējās arī, lai attīstītu atpalikušo amatniecību un jūras tirdzniecību, kas līdz tam Izraēlā nepastāvēja, ieve­dot no Feniķijas šo nozaru speciālistus. Pēc feniķiešu, sīriešu un ēģiptiešu parauga izveidota ierēdņu hierarhija viņam no­drošināja efektīvu valsts pārvaldi. Tāpat viņš bija nepārspē­jams diplomāts. Pie Salamana visizcilākajiem sasniegumiem šajā nozarē pieder faraona meitas rokas iegūšana un sadar­bība ar ķēniņu Hīrāmu, bez kura palīdzības viņš nebūtu spējis realizēt savus nodomus.

Pateicoties Salamana tirdzniecības un amatniecības rosmei, Izraēla valsts tika daudzināta par zemi, kurā valda labklā­jība. Bībelē rakstīts, ka «… ķēniņš panāca to, ka sudraba bija Jeruzalemē tik, cik akmeņu, un tik pat daudz ciedru koku kā vīģes koku Šefelā» (1. Ķēniņu grāmata, 10. nodaļas 27. pants). Sis apgalvojums acīmredzot gan jāpieskaita pie tiem stilistiskiem pārspīlējumiem, ar kuriem tik pārpilna austrumnieciska iztēle. Mūsu rīcībā tomēr ir dažas ziņas, ku­ras daļēji apstiprina šo apgalvojumu ticamību. Tā Salamana gadskārtējie ienākumi no tirdzniecības, arābu vasaļu mesliem un nodevām sasnieguši 666 talentus (aptuveni 22 825 kg zelta), nerēķinot naturālās nodevas, ko ievāca no izraēliešu iedzīvotājiem.

Lauksaimniecības uzplaukumu Kānaānā apliecina tas, ka Salamans Hīrāmam ik gadu piegādājis 20 000 mēru kviešu un 20 000 mēru olīveļļas. Protams, tas tika panākts, nesaudzīgi ekspluatējot zemniekus, taču, lai būtu kā būdams, šāda zem­kopības ražojumu kumulācija bija iespējama tikai labvēlīgos saimnieciskos apstākļos.

Bronzas baseins Salamana svētnīcā. Zīmējums, kas darināts pēc Bībeles

apraksta.

Arheoloģiskie izrakumi mums ļāvuši iepazīties ar daudziem tā laika ikdienas dzīves aspektiem, starp citu, parādot arī tās samērā augsto līmeni. Pārsteidzoši liels skaits visvisādu skaistumkopšanas piederumu, piemēram, dārgi alabastra un ziloņkaula trauciņi kosmētisko līdzekļu, smaržu un krāšļu uz­glabāšanai, dažāda veida flakoniņi, ieziedes lāpstiņas un pin­cetes, kā arī spogulīši, matu uztinamie un uzspraužamās ada­tas liecina, kā tā laika izraēlietes rūpējušās par savu izskatu. Šajā nolūkā viņas lietojušas daždažādas smaržvielas, krāšļus un ziedes, mirres, aloju, balzama eļļu, hennu, sasmalcinātu cipreškoka mizu, sarkanu krāsu nagiem un gaišzilu — plak­stiem. Lielākā daļa šo mikstūru tika importētas, un tas liecina par zemē valdošu pārticību.

Arheologi atraduši arī pierādījumus straujam urbanizācijas procesam, pret kuru konservatīvie jahvisti vēl Dāvida laikos tik sīksti cīnījušies. Lauksaimniecība gan vēl aizvien bija valsts, galvenais ekonomiskais pamats, taču zemes īpašnieki

lielākoties dzīvoja pilsētās. Tā kā visas Kānaānas pilsētas bija apjoztas ar nocietinājumu mūriem, tās bija pārapdzīvotas. Na­mus, galvenokārt divstāvu, cēla uz katra brīva zemes nostū- rīša, tāpēc ielas bija šauras, smirdošas un cilvēku pārpil­dītas.

Izraēliešu mājas galvenā daļa bija plaša istaba pirmajā stāvā. Sievietes tur gatavoja ēdienu un cepa maizi, bet visa ģimene sapulcējās azaidā. Mēbeļu izraēliešiem nebija. Pat turīgi cilvēki ēda un gulēja uz pīteņiem, ko izklāja uz akmens klona vai noblietēta zemes kula. Uz augšstāva istabām veda akmens , kāpnes vai vienkārši pieliekamas koka redeles. Va­saru iedzīvotāji pārnakšņoja uz jumta, kur pūta dzestra dvesma, nesdama atspirdzinājumu pēc dienas tveices.

Izraēliešu ēdieni, kurus bagātīgi aizdarīja ar sīpoliem, ķip­lokiem vai lokiem, bija vienkārši un barojoši. Galvenā pār­tika bija grauzdēti vai sautēti kvieši, dažādi biezeņi, kā arī lēcas, gurķi, pupiņas, augļi un medus. Gaļu ēda tikai valsts, ģimenes un reliģiskos svētkos. Parastākais dzēriens bija aitu un kazu piens, bet vīns tika lietots visai mēreni.

Kādi bija Salamana bagātības avoti? Ilgu laiku zinātnieku vidū valdīja tendence Bībeles ziņas pieskaitīt pie leģendām vai vismaz to tautas nostāstu kategorijas, kuru iezīmē naivi pārspīlējumi. Viss, kas šajos jautājumos Bībelē minēts, pēt­niekiem šķita pārlieku fantastisks un detaļu attēlojumā ne­skaidrs.

1. Ķēniņu grāmatā (10. nodaļas 28. un 29. pantā) lasāms:

«Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu. Un rati tika piegādāti no Ēģiptes un pārdoti par sešsimt sudraba ga­baliem, bet viens zirgs maksāja simt piecdesmit. Un tā ar viņa starpniecību tie tika iegādāti visiem, gan visiem hetiešu- ķēniņiem, gan arī Aramas ķēniņiem.»

Pateicoties arheoloģiskiem izrakumiem, mēs šodien noteikti zinām, ka Salamans darbojās kā vidutājs tirdzniecībā starp Ēģipti un Āziju. Ar vārdu sakot, viņš bijis zirgu un kaujas ratu tirgonis.

Amerikāņu arheologu ekspedīcija 1925. gadā vēsturiskajā Jezreēlas ielejā atrada Megidas drupas. Šai pilsētai bija liela stratēģiska nozīme, jo tā, atrazdamās ielejas ziemeļu nogalē, it kā stāvēja sargpostenī uz mūžsenā tirdzniecības ceļa starp Āziju un Ēģipti. Dāvids un Salamans izbūvēja Megidu par spēcīgu cietoksni, taču, kā to liecina kultūras slāņi, tā pa­stāvējusi jau trešajā tūkstošgadē pirms m. ē.

Šeit tad nu arī atklājās Salamana noslēpums. Megidas dru­pās tika atrasti Salamana laikā celti zirgu staļļi 450 dzīvnie­kiem. Tie izkārtoti ap plašu pagalmu, kurā droši vien zirgus vingrināja un dzirdināja un varbūt ar tiem pat tirgojās.

Jau paši staļļu izmēri un to novietojums pie galvenā tirdz­niecības ceļa liecina, ka Megida bijusi galvenā zirgu tirdznie­cības bāze starp Āziju un Eģiptj. Salamans iepirka zirgus Ki- likijā un droši vien tos pārdeva Ēģiptē, no kurienes viņš savu­kārt ieveda augstas kvalitātes kaujas ratus un pārdeva tos Mezopotāmijas tirgos.

Kā mums no Bībeles zināms, Salamans ar feniķiešu speciā­listu un jūrnieku palīdzību uzbūvēja tirdzniecības floti, kura bāzējusies Eceon-Geberas ostā Akabas līcī. Ik pa trim ga­diem tā devusies uz Ofīras zemi, no kurienes pārveduši ekso­tiskas preces un zeltu. Bībeles pētniekus ilgi satrauca divi jautājumi: 1) kur atradusies noslēpumainā Ofīras zeme un 2) ko no tādas lauksaimniecības zemes kā Kānaāna šī flote vedusi uz Ofīru? Jautājums par Ofīras atrašanās vietu vēl ta­gad izraisa domstarpības un dažādus minējumus. Starp citu, šajā sakarā nosauc Indiju, Arābiju un Madagaskaru. Izcilais amerikāņu orientālists Olbraits nācis pie pārliecības, ka runa ir p.ir Somāliju. Citi zinātnieki pievērš uzmanību freskām, kas atrodas vienā no Tēbu svētnīcām. Tur redzama tumšādaina ķēniņiene, kura valdījusi par Puntu sauktā zemē. Ieraksts lie­cina, ka ēģiptiešu kuģi no šīs zemes veduši zeltu, sudrabu, mirres, melnkoku un sarkankoku, panteru ādas, dzīvus pēr­tiķus un nēģeru vergus. Tāpēc tika izsacītas domas, ka Punta — tā ir Bībeles Ofīra.

Atbildi uz otru jautājumu sniegusi arheoloģija. 1937. gadā arheologs Nelsons Gliks Vadi-Elarabas tuksneša ielejā atrada vara raktuves šahtas. Kalnračiem uzcelto kazarmju drupas un aizsardzības mūris, kuram vajadzēja raktuves aizsargāt no tuksneša laupītājiem, radīja zinātniekā pārliecību, ka atklāta, Salamana raktuve.

Akabas līča zemesraga tuvumā, kur jau agrāk bija atrastas ar smiltīm aizputinātās Eceon-Geberas ostas drupas, Glikam laimējās izdarīt vēl kādu ļoti svarīgu atklājumu. Plašā, ar mūri apjoztā līdzenumā bijis liels skaits vara kausējamo cepļu. To dūmeņu atveres bija pavērstas pret ziemeļiem, no kurienes nemitīgi pūš jūras vēji. Ar šādu atjautīgu paņēmienu bez sevišķām pūlēm tika panākta vajadzīgā vilkme un tem­peratūra rūdas kausēšanai.

Pateicoties šiem atklājumiem, mēs zinām, ka Salamans bijis

izveicīgs zirgu tirgonis un vara ražotājs. Ļoti iespējams, ka viņš bija ieguvis pat monopolu vara izstrādājumu ražošanā, kas viņam ļāva diktēt cenas un tādējādi raust Bībelē piemi­nētos lielos ienākumus.

Slava par Salamana bagātību, krāšņo galmu un paša gud­rību izplatījās jo tālu tā laika pasaulē. Jeruzalemē no visām pusēm ieradās sūtņi draudzības līgumu noslēgšanai un tirdz­niecības veicināšanai. Galvaspilsētas iedzīvotāji bezmaz dien­dienā varēja redzēt atbraucam eksotisku zemju pārstāvjus, kuri ķēniņam veda bagātīgas dāvanas. Un droši vien viņi lepojās ar to, ka Jeruzaleme kļuvusi par tik svarīgu tirdznie­cības un diplomātijas centru.

Kādu dienu izplatījās vēsts, ka tuvojas tālās Arābijas zemes Sābas ķēniņienes karavāna. Ļaudis izsteidzās uz ielām un ar sajūsmas saucieniem sveica valdnieci, kas sēdēja greznā pa- lankīnā uz kamieļa līganā kupra. Viņu pavadīja galma dāmu, amatpersonu un vergu bars, bet karavānas noslēgumā soļoja gara virkne kamieļu ar brīnišķīgām dāvanām ķēniņam Sala- manam.

Kas bija leģendārā ķēniņiene, par kuru uzrakstīts viens no visvaldzinošākajiem Bībeles nostāstiem? Tagad šis noslēpums jau atšifrēts. Bet kā tas tika izdarīts, par to ir vērts īsumā pastāstīt, jo šie notikumi patiešām ir aizraujoši.

Vēl 19. gadsimtā dienvidu Arābija, garšvielu un smaržu zeme, ko romieši dēvēja par «Laimīgo Arābiju» («Arabia t Felix»), eiropiešiem bija slēgta. «Neticīgajiem suņiem», kuri iedrošinātos spert savu kāju Muhameda zemē, draudēja nāve. Tomēr atradās cilvēki, kuru zinātkāre un piedzīvojumu gars bija spēcīgāki par bailēm no nāves. Francūzis 2. Alevī un austrietis doktors E. Glāzers pārģērbās par arābiem un devās uz aizliegto zemi. Pēc visādiem piedzīvojumiem un grūtībām viņi tuksnesī uzdūrās uz milzīgas pilsētas drupām, kuras vēlāk izrādījās par Meribas pilsētas paliekām. Starp varenajām drupu kaudzēm viņi atklāja arī noslēpumainus uzrakstus un atveda tos uz Eiropu. Sie lielie atklājumi izraisīja zinātnieku aprindas milzīgu satraukumu. Arābu tirgoņi, kuri aizvien ir izmanīgi un prot izmantot labvēlīgu konjunktūru, uzsāka rosīgu tirgošanos ar Meribā atrastiem uzrakstiem. Tādā veidā zinātnieku darbistabās sakrājās vairāki tūkstoši akmens šķembu ar uzrakstiem, kuri, kā izrādījās, bija izda­rīti, izmantojot Palestīnas izcelsmes alfabētu. Starp fragmen­tārām ziņām par dieviem, ciltīm un pilsētām tika atšifrēti četru

Dienvidarābijas valstu nosaukumi: Minea, Hadramauta, Kafa- bana un SSba.

Sābas valsts pieminēta arī asīriešu dokumentos 8. gadsimtā pirms m. ē. No tiem redzams, ka Mezopotāmija ar šo zemi uzturējusi rosīgus tirdznieciskus sakarus, iepirkdama galveno­kārt garšvielas un smaržas. Sābas valdniekiem bijis «muka- riba» tituls, kas nozīmējis «valdnieks un priesteris». Viņu rezidence bijusi galvaspilsēta Meriba, kuras drupas, kā jau minējām, tika atklātas Arābijas pussalas dienvidos (tagadējā Jemenā). Pilsēta atradusies kalnos, divi tūkstoši metru virs Sarkanās jūras līmeņa.

Neskaitāmo kolonnu un mūru vidū ar savu krāšņumu izcē­lusies vecā, leģendārā Haram-Bilkisas svētnīca netālu no Me- ribas. Tā bijusi ovāla celtne ar skaistu portālu, uz kurieni vedušas ar bronzu rotātas akmens pakāpes. Daudzās ko­lonnas, pilastri un strūklakas plašajā pagalmā dod skaidru priekšstatu par t$s agrāko greznību. No uzrakstiem uzzinām, ka tā uzcelta par godu arābu dievam llumkuham.

Rūpīgu pētījumu rezultātā atklājās arī Sābas ķēniņvalsts labklājības avoti. Milzīgs, divdesmit metru augsts dambis «lizsprostoja Adhanatas upi, no kurienes sākās sazarots apū­deņošanas kanālu tīkls. Pateicoties apūdeņošanai, Sābas valsts kļuva par ārkārtīgi auglīgu zemi.

Sābas iedzīvotāji audzēja galvenokārt dažādus garšvielu augus, kuri izvesti uz kaimiņu zemēm. Tā tas bija līdz 542. ga­dam pirms m. ē., kad iebrukumu un kara juku laikā aizsprosts sagruva un kādreiz ziedošo dārzu zemi apbēra tuksneša smiltis.

Tagad mums kļūst saprotams, kāpēc Sābas ķēniņiene devās tālajā ceļā pie Salamana. Tirdzniecības trakts, tā sauktais Smaržu ceļš, pa kuru Sābas iedzīvotāji izveda savas preces uz Ēģipti, Sīriju un Feniķiju, gāja gar Sarkano jūru, skardams Izraēlam piederošu apvidu. Netraucēta satiksme pa to bija atkarīga no Salamana labās gribas.

Tātad Sābas ķēniņiene ieradās pie viņa gluži praktiskos nolūkos: runa bija par to, lai ar bagātīgām dāvanām un priekšlikumu dalīties peļņā pierunātu Izraēla ķēniņu noslēgt draudzības līgumu.

Tomēr tautas teiksma šo patieso vizītes mērķi aizsedza ar romantisku nostāstu. Sdlamans, kuru esot apžilbinājis ķē­niņienes ugunīgais skaistums, iededzies pret viņu kaislē, un tā dzemdējusi viņam dēlu. Abesīnieši vēl šodien apgalvo, ka ar šo Salamana pēcteci sākusies viņu negusu dinastija.

Seit der pieminēt vēl kādu citu ar Salamanu saistītu le­ģendu. Abesīnijas senās galvaspilsētas Aksumas svētnīcas dārgumu krātuvē ft kā atrodoties arī derības šķirsts. Kā tas tur nokļuvis? Teiksma stāsta, ka no Jeruzalemes tempļa to izzadzis Salamana un Sābas ķēniņienes dēls, tā vietā atstā­dams atdarinājumu.

Tātad patiesais Mozus derības šķirsts atrodoties Aksumā. To uzskata par Abesīnijas vislielāko svētumu, un neviens mirstīgais nedrīkst to redzēt. Tikai moskala svētkos, ko at­zīmē par godu lietus perioda beigām, ļaudīm aplūkošanai iz­liek šā šķirsta kopiju.

Ebreju tautas nostāstos Salamans kļuvis par gudrības iemie­sojumu. Nav nekāds brīnums, ka tā noticis. Viņa valdīšanas gados Izraēla valsts piedzīvoja vislielāko spožuma un poli­tiskā uzplaukuma laikmetu, vienīgo varenības, labklājības un miera laikmetu savā vēsturē.

Paaudžu atmiņā gan saglabājusies tikai Salamana valdīša­nas laika spozme, bet ēnas puses aizmirsušās. Taču to bija ne mazums. Lai gūtu pareizu ieskatu laikmeta ainā, mums tās jāaplūko tuvāk.

Mēs jau esam dzirdējuši, cik milzīgus ienākumus Salamans guva no tirdzniecības un vara ražošanas. Un tomēr viņu ne­var nosaukt par saprātīgu un tālredzīgu saimnieku. Viņa iz­šķērdība un austrumnieciskā greznuma kāre noveda pie tā, ka Salamans nevarēja samaksāt Hīrāmam simt divdesmit talentu lielo parādu, un tā nodrošināšanai viņam vajadzēja ieķīlāt divdesmit Galilejas pilsētas. Tā jau patiesībā bija izputējuša tirgoņa izrīcība, kuram no grūtās finansu situācijas vairs ne­bija citas izejas.

Kā redzams no Bībeles, izdevumi celtniecībai, bruņojumam un ķēniņa plašā galma uzturēšanai vispirms kā smaga nasta gūlās uz plašajām Kānaānas tautas masām. Pietiek pieminēt, ka vairāk nekā divi simti tūkstoši cilvēku ik gadu aizdzina klaušu darbos Libānas mežos, akmeņlauztuvēs Jordānas kras­tos un būvlaukumos. Ar tik drausmīgu piespiedu darbu sis­tēmu varētu lepoties pat jebkurš faraons lielo piramīdu celt­niecības laikmetā. Ja ņemam vērā, ka, pēc Dāvida laikā iz­darītās tautas skaitīšanas, Izraēla un Jūdas novados bijuši mil­jons divi simti tūkstoš vīriešu, tad nav grūti aprēķināt, cik nospiedošu procentu no iedzīvotāju kopskaita ķēniņš ar savu uzraugu un bruņotās apsardzes palīdzību izmantojis klaušu darbos.

Šāda veida ekonomiski spaidi, protams, neizbēgami izrai­sīja dziļas, neatgriezeniskas sociālas pārvērtības. Gadu no gada padziļinājās bezdibenis starp bagātniekiem un eksplua­tētajām nabadzīgajām tautas masām, kurām bija laupīta per­sonas brīvība un kuras nežēlīgi nomāca nemitīgo klaušu darbu un nodevu jūgs. Sabiedrības zemākajos slāņos pastipri­nājās neapmierinātības un draudīga revolucionāra rūguma izpausmes.

Pat priesteri, kuri Dāvida laikā bija valsts varas sabiedro­tie, dibināti sāka kurnēt. Nākamās paaudzes, atcerēdamās ķēniņa lielos nopelnus, piedeva viņam atklāto elkdievību, ko viņš piekopis pat Jeruzalemes tempļa pagalmā. Taču pries­teri, kuri dzīvoja vienā laikā ar Salamanu, nevarēja to ne­ņemt ļaunā.

Savā plašajā harēmā Salamans bija savācis visdažādāko rasu un ticību sievietes. Tur bija hetietes, moābietes, ēdomie- tes, amonietes, ēģiptietes, filistietes un kānaānietes, kas reizē ar savām parašām ienesa pilī arī savus dievus. Ķēniņš, jo se­višķi mūža pēdējos gados, viegli pakļāvās savu mīļoto sievu ietekmei un ieviesa dažādus elkdievības kultus. Tā mums, pie­mēram, zināms, ka Jahves tempļa pagalmā tika piekopti Baāla, Aštartes un Moloha kulti. Tā kā plašas tautas masas, jo sevišķi valsts ziemeļos, labprāt ļāvās pievilcīgo kānaāniešu dievu ietekmei, ķēniņa piemērs nekādā ziņS neveicināja jah- visrfia nostiprināšanos.

Tiesa, Dāvids un Salamans gan apvienoja gandrīz visas ciltis vienā valsts organismā, taču tā nekādā ziņā nebija ga­rīga unifikācija. Starp ziemeļu un dienvidu ciltīm vēl aizvien pastāvēja politisks antagonisms un rasu aizspriedumi. Pat Dā­vids apzinājās abu šo tautas grupējumu atšķirības un, nāves gultā gulēdams, par Salamanu teica: «… es došu pavēli, lai viņš kļūst par vadoni pār Izraēlu un pār Jūdu» (1. Ķēniņu grāmatas 1. nodaļas 35. pants).

Šajā sakarā Salamans izdarīja valstsvīra necienīgu kļūdu. Atcerēsimies, ka viņš sadalīja valsti divpadsmit administratīvos apgabalos, katram no tiem uzlikdams par pienākumu piegā­dāt pils un karaspēka vajadzībām noteiktu daudzumu lauk­saimniecības produktu, šeit mūs pārsteidz ļoti izteiksmīgais fakts, ka šo apgabalu sarakstos nav pieminēts Jūdas novads. No tā droši izsecināms, ka Jūda kā Dāvida un Salamana cilts bija no nodevām atbrīvota. Šāda veida privilēģija, protams, vēl vairāk sarūgtināja pārējās, jo sevišķi lepno Ēfraima cilti, kura aizvien sacentās ar Jūdu par pirmo vietu Izraēlā,

Jau Dāvida valdīšanas laikā valsts celtnē prādījās draudī­gas plaisas. Kā jau mēs teicām, Absaloma un Šebas dumpji būtībā bija ziemeļu cilšu sacelšanās pret Jūdas virskundzību. Šīs ciltis kā pretendentus uz Izraēla troni atbalstīja Dāvida pretiniekus Išbošetu un Adonju. Tas skaidri liecināja, ka ar varu apspiestie iekšējie konflikti nemitīgi turpināja gruzdēt un galu galā noveda pie valsts sašķelšanās.

Salamana liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš nekad nepapūlē- jās radīt savai valstij stingrus pamatus. Savā tuvredzībā un egoismā viņš nevajadzīgi padziļināja bīstamās cilšu nesaska­ņas, kas pēc viņa nāves izrādījās katastrofālas. Pirmās izirša­nas pazīmes lika sevi manīt jau viņa dzīves laikā, kad izcē­lās Jeroboāma dumpis. Nemiernieks, viens no augstākajiem ierēdņiem, kurš baudīja pilnīgu ķēniņa uzticību, piederēja pie Ēfraima cilts. Kad Jeroboāmu aizsātīja uz viņa dzimto pusi kā nodevu un klaušu pārraugu, viņš ar sašutumu redzēja, kā tiek apspiesti un vajāti viņa ciltsbrāļi. Drīz vien Jeroboāms iemantoja viņu uzticību un izdevīgā brīdī, pravieša Ahijas paskubināts, aicināja tos sacelties. Tiesa, sacelšanās tika ap­spiesta, taču Jeroboāms paguva aizbēgt uz Ēģipti, kur fa­raons Sīšaks labprāt deva viņam patvērumu. Tas bija jau otrs brīdinājuma signāls, kas liecināja, ka Ēģiptei padomā ir naidīga rīcība, un tādēļ tā atbalsta visus, kuri veicina Izraēla valsts novājināšanos un sašķelšanos. Un patiesi, piecus gadus pēc Salamana nāves Sīšaks iebruka Jūdas novadā un Jeruza­lemes svētnīcai nolaupīja visus tās dārgumus (ap 926. g. pirms m. ē.).

Nopietnas vēsturiskas sekas bija arī Salamana nenoteiktai rīcībai pret Rešonu, kurš Dāvida valdīšanas laikā bija sevi izsludinājis par Damaskas ķēniņu. Lai gan uzurpators rīkoja nemitīgus uzbrukumus valsts ziemeļu robežai, Izraēla ķēni­ņam pietrūka apņēmības uzsākt pret Rešonu izšķīrēju kauju. Pēc vienotās valsts sašķelšanās Izraēla un Jūdas novados Da­maskas aramiešu valsts pieauga spēkā un trīs gadus sīvi cīnī­jās ar Izraēlu. Tas Asīrijai atviegloja Sīrijas iekarošanu 8. gad­simtā pirms m. ē., bet 722. gadā Izraēla valsts iznīcināšanu un desmit ziemeļu cilšu aizvešanu Bābeles gūstā. Pēc Asīrijas sabrukšanas starp Jaunbabilonijas valsti un Ēģipti Sīrijas un Kānaānas dēļ izcēlās karš, kurš 586. gadā pirms m. ē. bei­dzās ar to, ka haldieši iekaroja Jūdu un nopostīja Jeruzalemi.

Ņemot vērā nule izklāstītos faktus, mums diemžēl jāatzīst, ka Salamana valdīšana, neraugoties uz tās ārējo spožumu un šķietamo bagātību, nav uzskatāma par laimīgu. Ķēniņa ap­lamās politikas un despotisma pēc sākās Izraēla valsts vare­nības noriets, ko veicināja korupcijas sērga un iekšēju kon­fliktu izraisīti sabiedriski satricinājumi. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka tūlīt pēc ķēniņa nāves, Izraēla vienotā valsts, ko Dāvids ar tādām pūlēm bija izveidojis, sašķēlās divās atse­višķās, vājās ebreju valstiņās, kuras savā starpā veda nemitī­gus brā|u karus.

Seit mums jāizkliedē arī kopš sendienām nostiprinājies uz­skats, ka Salamans ir sarakstījis Augsto dziesmu un Salamana pamācības. Bībele apgalvo, ka Salamans sacerējis tūkstoš piecas dziesmas un trīs tūkstošus prātulu, kurās paudis savu lielo gudrību.

Augstā dziesma ir viens no visburvīgākajiem un savdabī­gākajiem erotiskiem dzejojumiem pasaules literatūrā. Tās cil­denās, ritmiskās frāzes, ko līdz baltkvēlei sakarsējušas ekso­tiskas hiperbolas un alegorijas, savaldzina ar patiesi austrum­niecisku juteklību. Tāpēc arī mūs nepārsteidz, ka tā dau­dzām dzejnieku, gleznotāju un mūziķu paaudzēm bijusi neizsme|amas iedvesmas avots, brīnišķīgs, līdz malām ar burvestīgu poēzijas dzērienu pildīts kauss. Lūk, ar kādiem vārdiem gans runā par savu mīļoto:

«Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā mīlestība.

Tu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Es sacīju sev: «Man būtu jāuzkāpj palmu kokā un jāsatver tā zari,

lai tavas krūtis man šķistu kā ķekari pie vīna koka un tavai elpai lai būtu ābolu smarža.»

Bet dzejojuma varone savu mīļoto tēlo šādi:

«Viņa galva ir vistīrākais un vissmalkākais zelts.

Viņa matu šķipsnas ir cirtotas

kā vīna koka tverekļu vītnes,

un tās ir melnas kā krauk|i.

Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem;

tās ir dzidras it kā pienā mazgātas,

skaistas un lielas…

Viņa vaigi ir k5 garšaugu dārziņš,

kurā aug balzama zāles;

viņa lūpas ir kā rozes,

kuras pil no to slacinātajām mirrēm.

Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs,

kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts. Viņa lieli ir marmora atspaidi, kuri balstās uz vistīrākā zelta pamatiem.»

Tāpat mēs dzejojumā atrodam ļoti jaukus Palestīnas dabas aprakstus. Piemēra dēļ nocitēsim šeit pavasara ainavas attē­lojumu Karmela kalnā:

«… Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurp!

Jo redzi, ziema ir pagājusi, lielus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidziesl Zemes virsu pārklāj puķes, klāt _ir dziesmu laiks — pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana dai|ā, nāc šurp pie manis!»

Kvēlie, ap fabulas metiem savirknētie mīlas apliecinājumi šajā dzejojumā atgādina senās ganu idilles. Ķēniņš iemīlē­jies meitenē, kuras vārds ir Sulamīte. Viņš to paņēmis savā harēmā, taču, par spīti visām pūlēm, nespēj iekarot viņas labvēlību. Meitene paliek uzticīga savam mīļotajam, kurš ir gans viņas dzimtajā ciemā. Neraugoties uz galma greznību un ķēniņa laipnību, viņa ilgot ilgojas pēc tām laimīgajām dienām, kad kopā ar savu mīļoto varējusi klaiņot pa kalniem nopakaļ avju pulkiem. Naktīs viņa sapņo par izredzētā spēku un saldajām skavām. Galu galā mīla uzvar, un mīlētājiem rodas iespēja atkal būt kopā.

Šim dzejojumam, kuru var uzskatīt par mīlas lirikas meistar­darbu, nācies piedzīvot visneticamākās likteņa pārvērtības. Vienreizējs jau ir pats fakts, ka tas ietilpināts Vecās Derības kanoniskajos tekstos. Kā gan šis tik nepārprotami juteklis­kais dziedājums varēja nokļūt reliģiska darba rangā? Pētnieki līdz šim vēl nav spējuši dot šim jautājumam galīgu atbildi. Vispārpieņemtas ir domas, ka Bībeles sastādītāji to ietilpinā­juši Bībelē tāpēc, ka, pēc viņu domām, tā autors bijis Sala­mans. Kā Jeruzalemes tempļa celtnieks viņš tā tika ideali­zēts, ka domas par viņa uzrakstīta dzejojuma erotisko rak­sturu liktos gandrīz vai svētuma zaimošana.

Savā Augstajā dziesmā Salamana izsacītās domas drīkstēja iztulkot tikai kā reliģiskas, un, ja viņš tās paudis tik juteklis­kās alegorijās, tad tikai tāpēc, lai spēcīgāk ietekmētu savu ticības biedru iztēli.

Taču ne vienmēr un ne visi ir bijuši par to pārliecināti. Viens no lielākajiem ebreju rabīniem, izcils likumu zinātājs, Akiba (50.—135. g.) aicināja tautu nenozākāt šo dzejojumu, dziedot to dzertuvēs. Ne reizi vien ticis izvirzīts jautājums, vai pareizi darīts, Augsto dziesmu uzņemot kanoniskajos tek­stos. Taču laika gaitā uzvarēja senā tradīcija, kas visu nose­dza ar tiklības plīvuru, un Augstā dziesma tika iekļauta ebreju liturģijā, un to lasa pasā svētku pirmajā dienā. To-re- čitē kā mistisku drāmu, sadalot monologos, dialogos un korī. Tās saturam bija jāpauž secīgās pārmaiņas, kādas notikušas Izraēla attieksmēs pret Jahvi, sākot ar iziešanu no Ēģiptes līdz tam brīdim, kad tauta atbrīvosies no laicīgajām cieša­nām un savienosies ar dievu.

Mūsu ēras 3. gadsimtā Augstā dziesma triumfējoši ienāk pār katoļu baznīcas slieksni, protams, jau ar citādu interpre­tāciju. Mīļotais tagad ir pats Jēzus Kristus, bet mīlētāja sim­bolizē katoļu baznīcu vai kristieša dvēseli, un korī kā mīlē­tāju labvēļi uzstājas eņģeļi, pravieši un patriarhi.

Tomēr jau 5. gadsimtā vietumis sāka rasties šaubas par dziocl.ijuma reliģisko raksturu. Tiek izsacītas domas, ka Sa- Uimans to uzrakstījis, iestādamies par savu sievu, faraona meitu, kura savas tumšās ādas krāsas dēļ Jeruzalemē neesot bijusi sevišķi iecienīta.

Katoļu baznīcas un inkvizīcijas bardzības dēļ tikai 18. gad­simtā atkal iedrošinājās paskatīties uz Augsto dziesmu ar kri­tiskām acīm. Taču nevienam nenāca ne prātā šaubīties, vai Salamans varētu būt tās autors. Drīzāk jau otrādi — daudz pūļu tika patērēts minējumos, kura no ķēniņa mīļotajām slēp­jas zem Sulamītes vārda. Pēc kārtas minēja ķēniņa Hīrāma meitu, kuru Salamans pirmo reizi it kā bija sastapis Karmela kalnā un pēc tam apprecējis, tad ēģiptiešu princesi, vēlāk Sābas ķēniņieni un beidzot sunamieti Abišagu, kas tika at­vesta pie slimā Dāvida gultas. Visi šie minējumi savas pie­vilcīgās romantiskās pieskaņas dēļ sevišķi daudz piekritēju guva mākslinieku un rakstnieku vidū.

Pieminētās hipotēzes 1873. gadā apgāza Prūsijas konsuls Damaskā J. G. Vecšteins. Novērodams Sīrijas zemnieku kāzu parašas, viņš ievēroja pārsteidzošo līdzību starp vietējo iedzīvotāju kāzu dziesmām un Augsto dziesmu. Lūk, ko viņš savās atmiņās raksta:

«Visjaukākais posms sīriešu zemnieka mūžā ir pirmās sep­tiņas dienas pēc salaulāšanās. Viņš un jaunlaulātā sieva tad ir ķēniņa un ķēniņienes lomās. Viņus abus apkalpo apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Kāzas tur parasti notiek martā, "kas Sīrijā ir visjaukākais mēnesis. Lietus periods jau izbeidzies, bet tveice vēl nav tik spiedīga kā vēlākos mēnešos. Kāzu svinības no­tiek zem klajas debess ciema piedarbā, kas šajā laikā nosēts lauku ziediem. Jaunlaulātie sēž uz improvizēta troņa, bet viesi dejo tiem apkārt, dziedādami pārmaiņus gan katrs atsevišķi, gan korī. Sajās skaistajās dziesmās viņi slavē abu mīlnieku skaistumu. Jaunais pāris tērpies svētku drēbēs un septiņas dienas nekā cita nedara, kā tikai sēž uz troņa, (aujas apkal- poties kāzu viesiem, klausās dziesmas un nolūkojās vīriešu izdarībās, kuri katrs cenšas izrādīt savu veiklību. Jaunuve laiku pa laikam pieceļas un dejo sava jaunā vīra priekšā, lai pievērstu viņa uzmanību savam daiļumam.»

Izdarot salīdzinājumus, zinātnieki nāca pie slēdziena, ka Augstā dziesma ir ebreju tautas dziesmu kopojums, kurš sais­tīts ar kāzu svinībām. Šādas kāzu dziesmu kopas taču atro­damas visu tautu folklorā. Parasti tās apvienotas ar noteik­tām ceremoniālām izdarībām un tādējādi veido vienotu kom­pozīciju. šāda veida dziesmas kopš senseniem laikiem bija pazīstamas Tuvo Austrumu tautām un, kā tas izriet no Vec- šteina stāstījuma, saglabājušās līdz mūsu dienām. Vēl šodien tās tiek dziedātas sīriešu zemnieku kāzu svinībās.

Cik sirmā senatnē iesniedzas to saknes, mums skaidri pa­rādīja tikai Mezopotāmijas ķīļraksti. Ir atšifrēti divi erotiski dzejojumi, par kuriem nav šaubu, ka līgava tos dziedājusi savam ķēnišķīgajam mīļotajam. Saskaņā ar šumeru ticēju­miem ķēniņam reizi gadā vajadzēja apprecēt vienu no mīlas dievietes Inannas priesterienēm, lai zemei nodrošinātu labu ražu. Līgavas dziesma ir pārsteidzoši līdzīga dažiem Augstās dziesmas fragmentiem. Piemēra dēļ minēsim šeit vienu četr- rindeni:

Mīļotais, manai sirdij dārgais mīļotais!

Tavs skaistums ir salds kā medus.

Ak lauva, manai sirdij dārgais mīļotais!

Tavs skaistums ir salds ka medus!

Ja pati tauta ir radījusi Augsto dziesmu, tad, protams, par tās autoru nav uzskatāms Salamans, un līdz ar to tiek apgāzts Bībeles apgalvojums. Taču tikai mūsdienu zinātne pierādījusi šā uzskata pareizjbu. Izdarot filoloģisku analīzi, noskaidro­jās, ka Augstās dziesmas valoda ir vismaz par pāris gad­simtiem jaunāka nekā Salamana laika ebreju valoda. Dau­dzie aizguvumi no aramiešu valodas, kā arī skaidri manāmais helēnistiskais iekrāsojums neapšaubāmi pārliecina/ ka dze­jojums radies tikai pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, precīzāk sakot, pēc 332. gada pirms m. ē., kad Palestīnā jau bija kļuvusi manāma grieķu kultūras ietekme.

Arheoloģiskie atradumi Ēģiptē, Sīrijā un Palestīnā apgā­zuši arī otro leģendu — it kā Salamans būtu viņam piedē­vēto Pamācību autors. Bībelē lasāms, ka Salamans esot pār­spējis visas Ēģiptes gudrības. So vārdu nozīme mums kļuva skaidra tikai pēc hieroglifu atšifrēšanas. Izrādījās, ka ēģip­tiešu gudrības daudzinājumam ir noteikts pamats. Jau V di­nastijas valdīšanas laikā (ap 2450.—2315. g. pirms m. ē.) augsts galminieks Ptahoteps savam dēlam uzrakstījis īsās prā­tulās ietvertu dzīves padomu krājumu. Tajā viņš sniedzis ār­kārtīgi bagātīgu dzīves pieredzi, jo savu ieteikumu uzrak­stīšanas laikā viņam bijis jau 110 gadu. Vēl interesantāks ir pamācošu parunu krājums, ko sastādījis ēģiptiešu gudrais Amenemope 16. gadsimtā pirms m. ē.

No ķīļraksta plāksnītēm mēs zinām, ka ar līdzīgiem kopo­jumiem varējusi lepoties arī šumeri, asīrieši, haldieši un feni­ķieši. Salīdzinot visu šo materiālu ar Bībeles pamācībām, re­dzama to atkarība no jau pieminētajiem, daudz senākiem ko­pojumiem. Atrasti burtiski aizguvumi, līdzīgas domas, iztei­cieni un pat leksika. Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Bī­beles pamācībās nebūtu arī ebreju tautā radušās prātulas un parunas. Taču to lielākā daļa ir svešas cilmes. Tās droši vien bija izplatītas visās austrumu zemēs, tai skaitā arī Kānaānā. Izraēla tauta tik lielā mērā bija tās apguvusi, ka beidzot par to autoru sāka uzskatīt Salamanu.