BĪBELES STĀSTI

NEHEMIJAS MISIJA.

Artakserksa I galmā Sūzās augstajā dzērienu devēja amatā bija jūds Nehe- mija. Kādu dienu pie viņa ieradās no Jeruzalemes cilvēks, vārdā Hananija, un pastāstīja par Jūdas traģisko stāvokli. Galvaspilsētas mūri vēl aizvien gulēja drupās. Bagātnieki apspieda nabagos, par parādiem at­ņēma tiem tīrumus, vīna kalnus un dārzus un piespieda vergu darbos strādāt pat viņu dēlus un meitas. Nodevas, augļošana un nežēlīga izsūkšana bija novedusi tautas lie­lāko daļu galīgā postā, bet priesteri un bagātnieki dzīvoja bezrūpīgā pārticībā.

Nelāgās vēstis satrauca Nehemiju līdz dvēseles dziļu­miem. Daudz dienu viņš raudāja, bēdājās, gavēja un lū­dzās Jahvi, lai tas apžēlotos par ciltsbrāļu sūro likteni dzimtajā pusē.

Beidzot persiešu ķēniņš pamanīja, ka viņa dzērienu de­vējs, pasniedzot valdniekam vīnu, ir noskumis un noraizē­jies, un pajautāja, kas nospiež tā sirdi.

«Kādēļ tavs vaigs ir noskumis,» ķēniņš vaicāja, «un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!»

Nehemija savam kungam pastāstīja, ko bija dzirdējis no Hananijas:

«Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs ne­būtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunīs?»

Tālāk ķēniņš viņam jautāja:

«Ko tad tu lūdz?»

Nehemija pēc dedzīgas lūgsnas visu izklāstīja ķēniņam un teica, ka vēloties atgriezties Jeruzalemē:

«Ja tas ķēniņam labi šķiet un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu.»

Artakserkss ieredzēja savu dzērienu devēju un tam pil­nīgi uzticējās. Viņš ne tikai atļāva Nehemijam doties uz Jeruzalemi, bet pat iecēla par Jūdas pārvaldnieku un deva lidzi vēstuli ķēniņa mežu pārraugam ar norādījumu pil­sētas mūru un namu. atjaunošanai izsniegt tik daudz būv­materiālu, cik vien vajadzīgs, turklāt kā apsardzi sūtīja viņam līdzi spēcīgu persiešu kājnieku un jātnieku vienību.

Nehemija ieradās Jeruzalemē 445. gadā pirms m. ē. Trīs dienas, vietējiem iedzīvotājiem nezinot, viņš sīki ap­skatīja sagrautos mūrus un ugunsgrēkā apdegušos pilsē­tas vārtus un tikai pēc tam darīja zināmus savas ieraša­nās iemeslus:

«Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzaleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet un atkal uzcelsim Jeruzalemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!»

Pilsēta bija pilnīgi neaizsargāta, atdota tuksneša lau­pītāju un jūdu pamestajās zemēs apmetušos cilšu žēlas­tībai.

Nehemija nekavējoši ķērās pie darba. Atsevišķām dzim­tām, ieskaitot arī priesteru ģimenes, tika ierādīti noteikti mūru posmi, un ļaudis, Nehemijas spara un apņēmības uzmundrināti, knaši ķērās pie darba.

Samariešu, amoniešu, arābu un citu naidīgo cilšu vadī­tāji zobojās par ebrejiem, neticēdami, ka tie spēs no jauna uzcelt mūrus. Amoniešu priekšnieks Tobijs ņirdzīgi pazi­ņoja:

«Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sa­graus viņu akmeņu mūri!»

Bet, kad mūri jau bija līdz pusei uzcelti, nelabvēli apskaitās un ieņēma naidīgu nostāju, gatavodamies bru­ņotam uzbrukumam. Nehemija neļāvās iebiedēties un or­ganizēja pretestību. Celtnieki tika apbruņoti ar zobeniem, šķēpiem, lokiem un vairogiem.

«Darbs ir liels un plašs,» Nehemija paskaidroja, «un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsiet taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums … Tā mēs veicām mūru darbu, un proti, tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr parādījās zvaigznes.»

Kopš tā laika puse jeruzalemiešu strādāja būvdarbos, apjozušies zobenus, bet otra puse dienu un nakti turējās gatavībā atsist uzbrukumu. Gar mūri izvietotiem taurētā­jiem vajadzēja aicināt apsargus uz apdraudētiem pos­miem.

To redzot, naidnieki neiedrošinājās ielaisties atklātā cīņā un nolēma rīkoties ar viltu. Četras reizes viņi mēģi­nāja izvilināt Nehemiju no pilsētas ar ieganstu, ka gribot uzsākt ar viņu pārrunas un noslēgt mieru, bet, kad tas neizdevās, pūlējās pilsētā sēt bailes un sajukumu, izman­tojot uzpirktus jūdu nodevējus.

Taču Nehemija bija modrs un neatlaidīgi tiecās uz mērķi. Jeruzalemieši dienu un nakti drudžaini strādāja būvdarbos, bieži vien neizgulējušies un neapmainījuši drē­bes. Tāpēc arī jau pēc piecdesmit divām dienām mūri atkal pacēlās no gruvešiem, un galvaspilsēta varēja ar atvieglinājumu uzelpot.

Tagad Nehemija ķērās pie sabiedrisko lietu kārtošanas. Nabadzībā nonākušos iedzīvotājus viņš atbrīvoja no sma­gās nodevu un nodokļu nastas, apmierinādamies tikai ar visai pieticīgām piegādēm sava nama uzturēšanai. Pēc tam viņš sasauca sapulci un lika bagātniekiem zvērēt, ka viņi nepiedzīs augļus par aizdevumiem un atdos nabaga­jiem parādu un augļošanas ceļā atņemtos laukus, vīna kalnus un dārzus.

Izpildījis savu misiju, Nehemija pēc divpadsmit gadiem atgriezās Sūzu pilī, kur atkal stājās goda pilnajā dzērienu devēja amatā.

Pēc pāris gadiem viņš atkal devās uz Jeruzalemi, lai pārliecinātos, kā klājas viņa ciltsbrāļiem. Ar sašutumu Nehemija redzēja, ka stāvoklis atkal pasliktinājies. Vis­vairāk pravieti sāpināja priesteru alkatība, jo viņi Ievī­tiem un dziedātājiem neizmaksāja tiem pienākošos daļu no desmitās tiesas, un tāpēc tie bija pametuši darbu diev­namā un iztikas iegūšanai apstrādāja zemi. Vēl ļaunāk bija tas, ka neviens neievēroja sabatu. Laucinieki sabatā mina vīna spiedes, ieveda Jeruzalemē visādas zemkopības preces un iepirkās pilsētas veikalos. Sabatā bija atļauts tirgoties pat Jeruzalemē dzīvojošiem Tīras tirgoņiem.

Nehemija ar lielu apņēmību likvidēja nekārtības diev­namā un sabata priekšvakarā lika aizslēgt pilsētas vārtus, lai nenotiktu nekāda tirgošanās.

Viņš atklāja arī, ka jūdi no jauna pasākuši stāties lau­lībā ar sveštautu sievām. Jauktajās laulībās dzimušie bērni pat neprata vairs ebreju valodu. Un ari kāds no virspries­tera dēliem bija apprecējis svešas izcelsmes sievu. Uztrau­cies par šādām nebūšanām, kuras bija iespiedušās pat priesteru aprindās, Nehemija izsauca pie sevis visus vai­nīgos, bargi tos norāja un nolādēja, dusmās dažam labam iezveļot pat ar dūri vai izplūkājot bārdu. Pēc tam viņš lika visiem apzvērēt, ka tie atsacīsies no apprecētajām sveštautu sievām. Tos, kuri viņa pavēlei nepaklausīja, to skaitā arī virspriestera dēlu, Nehemija padzina no Jeru­zalemes.