Bībeles stāsti

REBEKAS UN JĒKABA VILTĪBA.

Izāks vecumdie­nas zaudēja redzi un nepazina vairs pat savus tuviniekus. Turklāt viņam sirdsēstus sagādāja Ezavs, kurš, nerēķinādamies ar cilts tradīcijām un nerūpēdamies par dzimtas asins tīrību, paņēma par sievām divas hetietes. Taču Izāks nemitējās viņu mīlēt un jopro­jām uzskatīja par pirmdzimto dēlu.

Kādu dienu Izāks pasauca Ezavu un teica viņam: «Redzi, es esmu vecs tapis un nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Sagatavo man azaidu tā, kā man patīk, un cel to man priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.»

Ezavs tūdaļ devās medībās, lai izpildītu tēva vēlēšanos. Bet Rebeka bija noklausījusies viņu sarunu un sagudroja viltīgu plānu. Māte nolēma izmantot Ezava prombūtni un aizstāt viņu ar Jēkabu, lai tādā kārtā izmānītu no īzāka svētību, kāda tiek dota vienīgi-pirmdzimtajam dēlam.

Kad Jēkabs uzzināja par nodomāto viltību, viņš uztrau­cās un cēla iebildumus:

«Redzi, mans brālis Ezavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un

ne svētībai.»

Bet Rebeka izkliedēja viņa bažas un lika, lai viņš atved divus kazlēnus. No tiem viņa uzvārīja azaidu, ieģērba Jēkabu Ezava drēbēs, lai no viņa nāktu lauku smaržas, bet rokas un kaklu ietīstīja viņam kazlēnu ādās.

Tādā kārtā pārģērbies, Jēkabs gāja pie Izāka, uzdeva sevi par Ezavu un pasniedza tēvam azaidu. Neredzīgais Izāks nobrīnījās, ka pirmdzimtais dēls tik ātri atgriezies no medībām, un, lai pārliecinātos, ka viņš nealojas, ap­taustīja Jēkabu un tad nomurmināja:

«Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ezava rokas.»

Kolīdz viņš bija paēdis un nodzēries vīna, Izākam no jauna uzmācās šaubas. Viņš lika, lai šķietamais Ezavs viņu noskūpsta, un, sajutis piesvīdušo drānu smaku, iepriecināts paziņoja:

«Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko dievs ir svētījis.»

Tad Izāks, vairs nevilcinādamies, deva Jēkabam svinīgo svētību, kura piešķīra pirmdzimtā dēla un galvenā man­tinieka tiesības.

Ezavs, pārnācis no medībām, uzzināja, cik nelietīgā kārtā viņam atņemts mantojums. Tēva svētība bija mis­tisks akts ar neatgriezenisku spēku pat tādā gadījumā, ja tā bija izvilkta ar krāpšanu. Izāks un Ezavs notikušo vairs nespēja atsaukt. Ezavu sagrāba nevaldāmas dusmas, un viņš piedraudēja, ka nogalinās Jēkabu. Taču, saudzēdams mīļoto tēvu, viņš bruņojās ar pacietību un nolēma savus draudus izpildīt tikai pēc tēva nāves.