BĪBELES STĀSTI

APSOLĪTAJA ZEMĒ.

Pienāca brīdis, kad vajadzēja atvadīties no Damaskas, taču Abrāma ļaudis visai nelabprāt devās ceļā, jo pilsēta ar saviem tirgiem un jautrajām čalām visiem bija iepatikusies. Cau­rām dienām viņi klaiņoja cilvēku burzmā un, mutes atple- tuši, nolūkojās uz precēm, kas bija atvestas no tālām pa­saules malām. Tīkama viņiem šķita arī tuvākā apkaime. Visur pletās iekopti tīrumi un pļavas, bet lēzenu uzkalnu nogāzēs zaļoja olīvu birzis un augļu dārzi, kur koku zari līka aprikožu un mandeļu smagumā.

Abrāms, nelūkodamies uz saimes ļaužu sapīkušajām se­jām, pavēlēja doties ceļā. Gara ar nastām apkrautu ēzeļu un žēli blējošu aitu un kazu ganāmpulka karavāna vir­zījās tālāk uz dienvidiem. Pēc kāda laika viņi nonāca paugurainā priekškaļņu apvidū, bet ceļš aizvijās aizvien augstāk un augstāk. Kānaānas un Sīrijas robežas tuvumā viņi ieraudzīja pa kreisi izplešamies bezgalīgo Sīrijas tuk­snesi, bet pa labi augšup slējās varenais Hermona kalnu masīvs, kur sākās Jordānas upe.

Kānaāna tolaik visumā bija vēl mežonīga un reti ap­dzīvota zeme. Ielejās, kur zeme bija noderīga apstrādāša­nai, retumis pagadījās pa kādai pilsētiņai jeb, pareizāk sakot, nocietinātai pilij, kur uzturējās tikai vietējie vald­nieki un viņu kara draudzes. Mierīgie iedzīvotāji dzīvoja ārpus pils mūriem teltīs un slieteņos un apstrādāja tīru­mus un vīna kalnus. Pilī viņi patvērās tikai briesmu gadī­jumos, kad parādījās kareivīgās tuksneša ciltis, kas siroja pa Kānaānu, meklēdamas laupījumu.

Abrāms rūpīgi izvairījās no ielejām un prāvākām cil­vēku apmetnēm. Viņš uzturējās tikai klinšainās augstie­nēs, kur brīvi varēja ganīt savus lopus. Neviens viņam nelika nekādus šķēršļus ceļā. Vietējie iedzīvotāji bija pie­raduši pie klejotāju karavānām, kuras, ganības meklējot, krustām un šķērsām klīda apkārt. Ja viņi bija pārliecinā­jušies, ka nomadiem nav naidīgu nolūku, tad labprāt ielai­dās ar tiem maiņas tirdzniecībā. Turklāt no izsūtītajiem izlūkiem viņi bija uzzinājuši, ka Abrāmam līdzi nāk trīs simti bruņotu vīru, un tāpēc labāk atstāja to mierā.

Pēc neilgas uzturēšanās Sihemā Abrāms uzcēla teltis Bēteles apkaimē. Kalnā starp Bētēli un Aju viņš uzrīkoja dievam altāri un nesa tam upurus, pateikdamies par līdz­šinējo aizgādību. Taču tur pietrūka ganību un vajadzēja doties tālāk; tāds jau bija ganu liktenis. Tagad Abrāms klejoja no vienām ganībām uz otrām pa Hebronas- un Bēršebas apvidiem, līdz beidzot nonāca Kānaānas dienvi­dos Negebas novadā, kas robežoja ar Ēģipti.

Ceļojošo tirgoņu tik gauži izdaudzinātā Kānaāna Abrā­mam sagādāja tikai vilšanos. Augstienēs, kur viņš brīvi varēja uzturēties, ganības bija diezgan trūcīgas, bet koku izrādījās tik maz, ka bieži vien pietrūka kurināmā ēdiena gatavošanai. Pat ūdeni reizēm vajadzēja piegādāt no liela attāluma.

Laiku pa laikam Kānaānu piemeklēja sausums. Tādas nedienas Abrāms pieredzēja, uzturoties Negebas novadā. Ganības pārvērtās izkveldētās stepēs, cilvēkiem un dzīv­niekiem draudēja bada nāve. Citas izejas neredzēdams, Ābrāms apstājās pie Ēģiptes robežas un lūdza faraona ierēdņiem viesmīlību.*