Bībeles stāsti

SALAMANA HARĒMS UN SVEŠIE DIEVEKĻI.

Pēc citu ķēniņu parauga Salamans nemitīgi pa­plašināja savu harēmu. Tajā bija visdažādāko rasu un reliģiju sievietes: ēģiptietes, moābietes, amonietes, ēdomietes, feniķietes un hetietes.

Nelaime bija tā, ka ķēniņš, kļūdams vecāks, gļēvi pade­vās savu iemīļotāko sievu ietekmei. Paklausīdams viņu ieteikumiem, Salamans Jeruzalemē ieviesa svešu dievu kultus. Viņš tiem upurēja pat Jahves tempļa pagalmā, bet uz apkārtējām nokalnēm uzcēla svētnīcas Aštartei, Baālam, Moloham un moābiešu dieveklim Kamosam.

Tad Jahve sadusmojās uz Salamanu un nolēma saskal­dīt viņa valsti divās neatkarīgās daļās.

Pirmais signāls nemieriem bija ēdomiešu sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās no turienes ķēniņa dzimtas nā­kušais Hadads. Taču dumpis bija neveiksmīgs, un Hada-

dam vajadzēja bēgt uz Ēģipti. Faraons viņam ne tikai kā piešķīra patvērumu, bet pat deva par sievu savu meitu, jo Ēģiptes valdnieks jau bija nobažījies par Izraēla varas pieaugumu un nolēmis par katru cenu to vājināt, starp citu, atbalstot arī tās ienaidniekus.

Triecienu Salamanam deva arī bijušais Cobas ķēniņa Hadarēzera karaspēka pavēlnieks Rešons. Viņš bija aiz­bēdzis no ķēniņa dienesta un ilgāku laiku darbojies kā laupītāju barvedis. Izdevīgā brīdī Rešons uzbruka Da­maskai, sakāva tur izvietoto izraēliešu garnizonu un pa­sludināja sevi par ķēniņu. Salamans tādā kārtā zaudēja Sīriju, jo aiz vecuma vārguma nespēja izšķirties par dumpja apspiešanu ar bruņotu varu. Kopš tā laika Da­maskas valsts ar nemitīgiem iebrukumiem postīja Izraēla zieme|u pierobežas novadus.

Visļaunākais tomēr bija tas, ka nobrieda neapmierinā­tība izraēliešu desmit ziemeļu ciltis. Smagās nodevas, klaušu darbi un atkal pamodusies nenovīdība pret Jūdu galu galā noveda pie sacelšanās. Sīs jukas inspirēja Jero- boāms, nodevu un klaušu pārzinis, kuram par savu izvir­zīšanu vajadzēja pateikties Salamanam. Jeroboāms bija celies 110 Efraima cilts, tātad piederēja pie ziemeļniekiem. Redzēdams, ka aizvien grūtāk klajas viņa ciltsbrāļiem, ar kuriem viņš jutās cieši saistits, un uzklausīdams pravieša Ahijas, Salamanam naidīga grupējuma pārstāvja, paskubi­nājumus, viņš ķērās pie ieročiem un aicināja tautu sacel- ties^Taču Jeroboāms diezgan ātri tika sakauts un aizbēga uz Ēģipti. Tāpat kā Hadads viņš tur atrada laipnu uzņem­šanu un tika priecīgi apsveikts kā Izraēla vienības sašķel­šanas plāniem noderīgs cilvēks.

Salamans nomira pēc četrdesmit gadu ilgas valdīšanas un tika apglabāts Jeruzalemē. Uz troņa nāca viņa dēls Rehabeāms.