Bībeles stāsti

MOZUS PĒDĒJĀS DIENAS.

Mozus zināja, ka pēc Jahves sprieduma viņam nav lemta laime pāriet Kānaānas robežas un viņš personīgi nepieredzēs savas dzīves galvenā mērķa piepildīšanos. Viņam ritēja jau simts divdesmitais gads, un, lai gan miesas un gara spēki bija labi saglabājušies, Mozus juta, ka nāves stunda ir tuvu. Pirms šķiršanās no dzīves vēl vajadzēja nokārtot daudz jautājumu. Vispirmām kārtām Mozus izdarīja vispārēju tautas skaitīšanu un uzzināja, ka Izraēla tautai piederīgo skaits sasniedz seši simti vienu tūkstoti septiņi simti trīsdesmit cilvēku. Par savu mantinieku viņš nozīmēja Jozuu, savu uzticamo līdzstrādnieku un dros­mīgu karavadoni. Izmantodams četrdesmit gadu ilgo pie­redzi, Mozus savus likumus papildināja ar jauniem rīkoju­miem un reliģiskiem priekšrakstiem, izveidodams krietnu fundamentu Izraēla tautas turpmākai sabiedriskai iekārtai.

Lai novērstu strīdus, Mozus sadalīja Kānaānas zemi starp atsevišķām Izraēla ciltīm. Vienīgi Ievīti un priesteri nesaņēma atsevišķu teritoriju, jo viņiem Jahves dienestā bija jākalpo visā Kānaānā. Viņu īpašumā Mozus tomēr nodeva četrdesmit astoņas pilsētas un miestiņus, kuriem vajadzēja kļūt par viņu darbības centriem un nodrošināt tiem pārtikušu dzīvi. Tāpat viņš izdalīja sešas pilsētas, lai tajās atrastu patvērumu cilvēki, kuri netīšām bija kādu nogalinājuši un kuriem nogalināto tuvinieki draudēja ar asins atriebību.

Pēc tam Mozus sapulcināja savu tautu un piekodināja tai būt uzticīgai ar Jahvi noslēgtai derībai. Visbeidzot viņš sacerēja cildenu, apgarotu dziesmu par godu savam dievam, kuram visu mūžu bija kalpojis, un lika to izraēlie­šiem iemācīties no galvas, lai tā viņiem būtu garīgs at­balsts gan baltā, gan nebaltā stundā.

Atvadījies no savas tautas, Mozus viens pats devās uz Nebo kalna virsotni. Skumjā skatienā viņš ietvēra Apso­lītās zemes tāles, kur viņam nebija ļauts ieiet. Kā uz del­nas viņš redzēja Jordānas ūdeņus plūstam starp krauja­jiem krastiem uz Nāves jūras eļļaini mirgojošo klaju, redzēja dzeltenās, purpursarkanās, zilgās un brūnās šķaut- ņainās klintis, kuras plašā lokā ietvēra tās ūdeņus. Turpat viņpus Jordānas pāri palmu oāzei slējās Jērikas nocietinā­jumu mūri, kas bija pirmais sargpostenis pie Kānaānas zemes vārtiem, bet tālu pamalē iezīmējās šaura Vidusjū­ras piekrastes josla. Lūk, Apsolītā zeme, zeme, kur tek piens un medus, Izraēla tautas nākamā tēvzeme!

Mozus skumīgi novērsās no ainavas, kas pletās viņa acu priekšā, un vientulībā izdvesa garu. Viņa nāves brīdis tīts dziļas noslēpumainības plīvurā, un nevienam līdz pat šim laikam nav zināms, kur meklējams Mozus kaps. Tauta trīsdesmit dienas apraudāja savu skolotāju, bet pēc tam nojauca teltis, lai Jozuas vadībā celtos pāri Jordānai.