Bībeles stāsti

ČETRDESMIT GADU TRIMDĀ*.

Akabas līča aus­trumu krasta pletās midianiešu zeme. Taja dzī­voja ļaudis, kuru ciltstēvs bija viens no sešiem Ābrahāma un viņa otrās sievas Ketūras dēliem. Tā kā tie bija viņa radinieki, Mozus nolēma lūgt tur patvē­rumu.

Ceļš bija aptuveni četri simti piecdesmit kilometru garš un veda galvenokārt pa stepju un tuksnešu apvidu. Tādēļ, kad Mozus nonāca pie midiāniešiem, viņš tālajā gājienā bija bezgala noguris. Viņa kādreiz tik greznais galmi­nieka tērps tagad bija netīrs un piesvīdis un drīzāk atgā­dināja skrandas, kādas valkāja klaidoņi, kuri blandījās pa Austrumu zemēm, izlūgdamies ubagu dāvanas.

Mozus apsēdās netālu no pilsētas akas un ziņkārīgi vē­roja, kā septiņas meitenes dzirdināja aitas un kazas. Bet tad parādījās bars ganu, kuri meitenes rupji atgrūda no akas, paši ārpus rindas ieņemdami vietu pie dzirdinātavas. Sašutis par tādu izturēšanos, Mozus pielēca kājās un, ne­raugoties uz nogurumu, nostājās tik draudīgā pozā, ka nelieši izbijušies aizbēga. Tad Mozus palīdzēja meitenēm padzirdināt dzīvniekus, bet pēc tam atgriezās savā vietā.

Izrādījās, ka ganes bija ietekmīga midiāniešu priestera Jetrus meitas. Pateicīgais tēvs ielūdza Mozu savā namā un, uzzinājis, ka atnācējs turklāt ir tāls viņa radinieks, pieņēma to savā ģimenē un deva tam par sievu savu meitu Ciporu. Mozum no viņas piedzima divi dēli: Geršoms un Eliēzers. Sava sievastēva saimniecībā Mozus kopa lopus.

Spējā dzīves apstākļu izmaiņa līdz pašām dzīlēm uz­vandīja Mozus dvēseli. Sis smalkais, pie ēģiptiešu pilsētu

dzīves ērtībām pieradušais švīts tagad atradās skarbā, klinšainā zemē, kur pacēlās kūpošu vulkānu augstās vir­sotnes. Sākumā viņam grūti bija pierast pie šādas pār­maiņas. Pavadīdams laiku vientuļās ganībās, viņš ilgojās pēc savas pils, pēc papirusiem un sarunām ar priesteriem. Cik grūti panesams bija trimdinieka nožēlojamais liktenis!

Grūtie pārdzīvojumi ar laiku tomēr viņa dvēselē viesa atraisītību. Skarbā daba, vienkāršā, pieticīgā ganu dzīve, garās, zem klajas debess vientulībā pavadītās stundas pa­mazām rosināja viņu pārdomāt savas dzīves jēgu. Tautā pakāpeniski aizvien vairāk izbalēja atmiņas par senajiem labajiem gadiem, toties jo biežāk Mozus atskārta, ka ir izraēlietis, kura ciltstēvs bijis Levijs, Jēkaba dēls un Ābra­hāma mazdēls.

Midiānieši lepojās ar to, ka tiešā līnijā cēlušies no Ābra­hāma. Viņi stāstīja Mozum neskaitāmas teiksmas un no­stāstus par Kānaānā apglabāto dižo patriarhu. Tāpat viņi stāstīja par tā senču pielūgto dievu. Un tad Mozum šķita, ka pēc ilgiem klaiņojumiem svešatnē viņš beidzot atgrie­zies tēva mājās. Pakāpies kalnā un palūkojies apkārt, viņš rietumos redzēja tuksneša klāj u. Aiz ta atradas Ēģipte, verdzības un nebrīves zeme. Turpretī austrumos, kaut kur aiz kalniem, slēpās Kānaāna, viņā senču dzimtene, Apso­lītā zeme, miera un labklājības mala. Šādos mirkļos viņā brieda liela apņemšanās: atbrīvot brāļus no Ēģiptes ver­dzības un aizvest viņus uz dzimto Kānaānu, zemi, kur tek piens un medus.

Cīņa pašam ar savu sirdsapziņu turpinājās gandrīz četrdesmit gadu, dienām aizritot nemierā, šaubās un svār­stībās. Bija ilgi laika posmi, kad virsroku guva tieksme pēc mierīgas gana dzīves, un tad Mozus pilnīgi ļāvās ierastām ikdienas raizēm un rūpēm, nomākdams sevī visas bažas un sirdsapziņas pārmetumus. Viņam taču bija jau astoņdesmit gadu, un tā vien likās, ka ir par vēlu uzņem­ties uz saviem pleciem tik nemierīgu uzdevumu, ka labāk ir nomirt midiāniešu zemē, kura viņam bija kļuvusi par otro dzimteni.

Taču jaunā ideja, viņam pašam negribot, aizvien deva jaunus dzietus, līdz beidzot tās aicinājums kļuva tik spē­cīgs, ka bija grūti tam pretoties. Pēdējā gadā, ko Mozus pavadīja midiāniešu vidū, viņš bieži vien nokļuva reliģis­kas aizgrābtības stāvoklī, redzēja pravietīgus sapņus un parādības.

Kādu dienu viņš ganīja avis pie svētā Horebas kalna, kura virsotnē, pēc midiāniešu ticējumiem, mākoņu aizsegā mājoja viņu tēvu dievs, Ābrahāma, Izāka un Jēkaba dievs. Palūkojies apkārt, Mozus ieraudzīja dīvainu parādību: kāds krūms uzliesmoja spožās ugunīs, taču nesadega. Pēkšņi no degošā krūma dieva balss aicināja Mozu neka­vējoties doties uz Ēģipti un izvest izraēliešus no ver­dzības.

Mozus lielās izbailēs aizsedza seju, tomēr beidzot sa­ņēma drosmi un izsacīja savas šaubas.

«Kad es nākšu pie Izraēla bērniem,» viņš pazemīgi teica, «un viņiem sacīšu: jūsu tēvu dievs mani pie jums ir sūtījis, tad tie jautās: kā viņu sauc? Ko tad lai es viņiem saku?»

Atbildot dievs pirmo reizi nosauca sevi Jahves vārdā. Tā bija ārkārtīgi svarīga atklāsme, taču neizkliedēja Mo­zus bažas. Kā gan lai Izraēla bērni viņu uzklausītu, — Mozus sūrojās, — ja viņš ieradīsies bez jebkādiem pierā­dījumiem par savu sūtību, tikai ar Jahves vārdu mutē? Tad dievs viņu spēcināja pret mazticību, piešķirdams Mozum brīnumdarītāja spēku, tā ka viņš kopš šā brīža spēja pārvērst zizli čūskā, ārstēt spitālību un ūdeni pada­rīt par asinīm.

Lai gan apveltīts ar spēju darīt brīnumus, Mozus tomēr mēģināja izvairīties no viņam uzdotās misijas, aiz­bildinādamies ar to, ka viņš esot ar stostīgu mēli un tāpēc nespēšot pārliecinoši runāt ar saviem tautas brāļiem. Par šo jauno atrunu Jahve sākumā pārskaitās, taču beidzot nomierināja_ Mozu, sacīdams, ka došot viņam palīgā ve­cāko brāli Aronu, kurš esot varen mutīgs un runāšot viņa vārdā.

Tagad Mozum nekas cits neatlika kā gatavoties ceļam. Atvadījies no sievastēva, viņš uzsēdināja ēzelim mugurā sievu un bērnus un ar smagu sirdi devās už Ēģipti. Pa ceļam viņam atgadījās satricinošs piedzīvojums. Kādā iebraucamā vietā negaidot pie Mozus ieradās Jahve un gribēja viņu nosist tāpēc, ka viņš neesot apgraizīts. Sa­niknoto dievu pielabināja tikai Cipora, apgraizīdama abus savus dēlus.

Ēģiptē Arons iznāca sagaidīt Mozu. Abi brāļi sapulci­nāja izraēliešus, un kopīgiem spēkiem viņiem izdevās pār­liecināt ļaudis, ka pēc Jahves gribas tiem jāatstāj Goše­nes zeme. Tiesa, tautas apņēmību ietekmēja ne tik daudz

brīnumdarbi, kādus Mozus parādīja, lai apliecinātu, ka viņu sūtījis pats Jahve, un arī ne Arona daiļrunība, cik vajāšanas un spaidi, kas pieauga ar katru dienu un apdraudēja tautas pastāvēšanu.