Bībeles stāsti

KĀ JĒKABA DĒLI ATRIEBĀS PAR SAVU MĀSU.

Jēkabs tikai nogaidīja, līdz Ezavs pazūd apvāršņa pamalē Edomas virzienā, un tad nekavējoties no­griezās sāņus. Steigšus viņš pa braslu pārgāja pāri Jordānai un apstājās Sihemas pilsētas tuvumā. Turie­nes ķēniņš Hamors atļāva Jēkabam apmesties savā valstī uz pastāvīgu dzīvi, un tad Jēkabs nopirka tur zemes gabalu un uzcēla teltis.

Taču drīz vien atgadījās satricinošs notikums, kurš Jē­kaba nodomiem pārvilka svītru. Vietējā valdnieka vecākais dēls Sihems kādu dienu nolaupīja Jēkaba meitu Dīnu, kura bija izgājusi, lai paskatītos uz šajā apkaimē dzīvo­jošām meitenēm, un izvaroja viņu. Tomēr jaunais princis nebija tāds neģēlis, kā varētu domāt, jo viņš kvēli samī­lējās savā upurī un bija gatavs meiteni apprecēt. Kopā ar savu tēvu viņš nekavējoties steidzās pie Jēkaba, lai lūgtu Dīnas roku. Jēkaba dēli tobrīd strādāja tīrumā, bet, at­griezušies mājās un uzzinājuši par valdnieka dēla izrīcību, iedegās briesmīgās dusmās. Māsas aizvešana tolaik tika uzskatīta par neiedomājamu apvainojumu, kuru pēc tuk­sneša parašām varēja nomazgāt tikai ar asinīm. Teras dēli bija lepni, brīvību mīloši gani. Viņi nesaprata pilsē­tas iedzīvotājus, kuriem pašcieņa, goda sajūta un cilts kopība vairs nebija tādā cenā. Redzēdams Jēkaba dēlus tik saniknotus, ķēniņš Hamors nobažījās un sāka runāties jau pat padevīgā balsī.

«Sihems, mans dēls, ir savu sirdi piesējis pie jūsu mei­tas,» viņš teica. «Dodiet to viņam par sievu. Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, ir .atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā.»

Bet satriektais Sihems no savas puses piebilda:

«Kaut es atrastu žēlastību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsiet, to es došu. Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsiet man, tikai dodiet jaunavu man par sievu.»

Cik maz gan ķēniņš Hamors pazina ebreju ganus, ja viņš tiem piedāvāja apvienoties ar viņu vienā tautā! Jē­kabs un viņa dēli tieši no tā baidījās kā no uguns. Viņi negribēja ieplūst vietējā, tiem svešā ticībā un cilvēku rasē. Par cilts asins tīrību viņi tik ļoti rūpējās, ka lūkoties sie­vas devās tālajā ceļā uz Hāranu, bet dēlus, kuri bija ap­precējušies ar svešas rases sievietēm, nicināja kā atkri­tējus.

Jēkaba dēli izvirzīja noteikumu, kurš, viņuprāt, ķēniņam Hamoram nekādā ziņā nebija pieņemams. Un proti, viņi pieprasīja, lai pats ķēniņš, tāpat kā viņa dēli un visi viņa tautas vīrieši, ļautu sevi apgraizīt.

«Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums,» viņi ap­galvoja. «Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu tā kā mēs, apgraizīdami visus vīriešus. Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. Bet, ja jūs nepaklau­sīsiet mums un neliksiet apgraizīties, tad mēs paņemsim savu jaunavu un aiziesim.»

Nav izsakāms viņu pārsteigums, kad ķēniņš pieņema arī šo noteikumu. Patiesi,, lielai vajadzēja būt Sihema mīlai pret Dīnu! Taču izrādījās, ka ķēniņam bija arī savi slēpti, visai lietišķi aprēķini. Jo, pārliecinot savus pavalst­

niekus, lai tie piekristu vispārējam apgraizīšanās rituālam, viņš, starp citu, pūlējās viņiem ieskaidrot:

«Sie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. Bet tikai tad viņi ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrietis, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts. Viņu ganām­pulki, viņu īpašumi un visi viņu kustoņi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!»

Rādījās jau, ka ķilda tiks nokārtota miera ceļā. Sihemas pilsētas un tās apkaimes vīrieši tika apgraizīti. Bet tre­šajā dienā, kad tie visi vēl nesadzijušo brūču dēļ nevarīgi gulēja mājās, brāļi Simeons un Levijs sapulcināja savus ļaudis, apkāva visus Sihemas vīriešus līdz pēdējam vīram un aizveda savu māsu Dīnu no pils, bet pārējie brāļi tajā pašā laikā izpostīja pilsētas apkaimi, aizveda gūstā sie­vietes ar bērniem, kā arī aizdzina ganāmpulkus.

Jēkabs par šo sazvērestību neko nezināja, tāpēc dēlu asiņainās izdarības viņu gauži apbēdināja. Ataicinājis pie sevis Simeonu un Leviju, viņš tiem rūgti pārmeta:

«Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu Šīs zemes kānaānie'šu un ferisiešu starpā. Cik liels mūsu skaits? Tiklīdz tie sapulcējas pret mani, tie mani var sa­sist. Un es un mans nams būsim izdeldēti.»