Bībeles stāsti

PAR LĒCU VIRUMU.

Kādu dienu Jēkabs stāvēja virtuvē pie pavarda un varīja sev lecu strebekli. Šajā brīdī ieradās Ezavs un prasīja, lai brālis dod viņam ieēst. Viņš bija pārguris un izsalcis kā Vilks. Auga diena bija pavadīta, dzenoties pakaļ zvēriem, taču nekas nebija nomedīts. Bet, kad Ezavs bija izsalcis, viņam vajadzēja ēst un turklāt nekavējoties, jo tāds nu reiz bija šis karstgalvis.

Bet Jēkabam nenāca ne prātā no sava strebekļa dot kaut ko brālim. Ezavs kāri ieelpoja kārdinošo smaržu un kļuva aizvien neatlaidīgāks. Beidzot Jēkabs it kā pa jokam ieminējās:

«Vai tu par lēcu viruma bļodu pārdosi man savu pirm­dzimtību?»

«Pārdošu!» Ezavs neapdomājoties atbildēja.

«Un to apzvērēsi?»

«Es zvēru!» aušīgais karstgalvis apgalvoja.

To sakot, Ezavs neko nedomāja. Cik reižu viņš nebija pārsteidzīgi zvērējis un solījies, jo tas jau ganiem un medniekiem parasts. Ja viņi tiecas izteikt savas jūtas, tad nekad neprot turēt mēli aiz zobiem. Bet Jēkabam zvērests bija kaut kas svēts un neatsaucams, un tāpēc viņš uzska­tīja, ka iemantojis pirmdzimtā tiesības. Ezavs alkatīgi strēba virumu, nemaz nenojauzdams, cik nopietnas sekas būs viņa neapdomībai.