BĪBELES STĀSTI

CĪŅU UN VARONĪBAS LAIKMETS

Vai Vecās Derības sesto grāmatu, kā to kopš gadsimtiem domā, būtu uzrakstījis Jozua? Vai tā uzskatāma par drošu, vēstures avotu? Uz abiem šiem jautājumiem zinātne atbild noliedzoši.

Balstoties uz tekstu lingvistisku analīzi, izdevies neapšau­bāmi pierādīt, ka Jozuas grāmata ir vairāku dažādos laikme­tos un dažādā sociālā vidē radušos vēsturisku nostāstu konglomerāts. Turklāt laika tecējumā šie pirmavoti vairākkārt pārstrādāti. Visumā" pārsvaru ņēmušas domas, ka Jozuas grā­matā mēs sastopamies ar diviem pamatdokumentiem: viens no tiem ir 9. gadsimta sākumā pirms m. ē. uzrakstītais stāstī­jums par Kānaānas iekarošanu, bet otrs saistīts ar iekarotās zemes sadalīšanu, kura notikusi Salamana laikos. īsi sakot, Jozuas grāmata radusies pāris gadsimtus pēc Jozuas nāves.

Mēs apzināti lietojām vārdu «konglomerāts» tāpēc, ka Bī­beles sastādītāji tradicionālos nostāstus izmantojuši nekri­tiski, nepūlēdamies tos saliedēt loģiskā kopumā. Tāpēc tajos atrodama vesela virkne atkārtojumu un nesaskaņu, kas mul­sina lasītāju.

Mums šeit iespējams norādīt tikai uz dažiem, ievērības cie­nīgākiem piemēriem. Bet Bībeles lasītājs, kurš šajā jautājumā tuvāk ieinteresēts, viegli var pats pārliecināties, cik daudz tur pretrunu. Tās duras acīs, j$u pirmo reizi iepazīstoties ar tekstu.

Piemēram, mēs lasām, ka pēc dienvidkānaāniešu koalīcijas sakaušanas izraēlieši nopostījuši Jeruzalemi un apkāvuši tās iedzīvotājus. Bet jau nākamajā nodaļā aizmāršīgie sastādītāji mierīgā garā runā, ka Jeruzaleme nav bijusi ieņemta un vēl viņu laikā tur dzīvojuši jebusieši. Starp citu, to apstiprina at-

gadījums ar Ievītu, kuram bija tik daudz raižu savas sievas dēļ. Atgriezdamies mājup, viņš pievakarē nonāca pie Jeruza­lemes mūriem. Kad kalpa puisis ierunājās, ka tur vajadzētu pārnakšņot, Ievīts atbildēja ar šādiem vārdiem: «Mēs neno- griezīsimies uz šo sveštautiešu pilsētu, kas nepieder pie Izraēla bērniem…» Turklāt jāatceras, ka viss šis nostāsts radies vairākus gadus vai pat gadudesmitus pēc Jozuas nā­ves, lai gan Jozua esot ieņēmis Jeruzalemi.

Apmēranj tāpat ir ar Sihemas pilsētu. Sava mūža novakarē Jozua tur esot sapulcējis izraēliešus, lai tiem vēlreiz piekodi­nātu būt uzticīgiem ar Jahvi noslēgtai derībai.

Bet šodien mēs zinām, ka Sihema vēl ilgi pēc Jozuas nāves palika kānaāniešu rokās. Daži Bībeles pētnieki pūlējušies at­rast izeju no šā strupceļa, pieņemdami, ka minētā sanāksme notikusi nevis pašā pilsētā, bet gan tās apkaimē, kur jau bija apmetušies izraēlieši. Taču šī hipotēze nav pārliecinoša. Bī­beles tekstu sakopotāji, paļaudamies tautas suģestijai, vien­kārši projicēja pagātnē to situāciju, kas pastāvēja viņu dzī­ves laikā. Sihema tad jau bija izraēliešu pilsēta, tāpēc viegli varēja pieļaut, ka tāda tā jau bijusi arī Jozuas laikos.

No šejienes, protams, tikai viens solis līdz teiksmai, ka tieši tur notikusi vēsturiskā sapulce. Sihema taču ir Ābrahāma pil­sēta, pilsēta, kas jo cieši saistīta ar ebreju kultiem. Lokalizē­jot tajā Jozuas pēdējo aktu, Sinaja kalna derības svinīgo ap­stiprināšanas aktu, tika pasvītrota tās milzīgā reliģiskā un simbolisks nozīme, šo vietu sasaistot ar vissenākajām ebreju tradīcijām jau kopš patriarhu laikmeta.

Pārsteidzošas pretrunas mēs atrodam jo sevišķi tajā Bībe­les daļā, kur pieminēti Izraēla iekarojumi Kānaānā. Jeru­zalemes ķēniņš Adonisedeks pēc Jozuas pavēles tiek no­galināts, bet pēc tam vēlreiz iet bojā no Jūdas cilts ļaužu rokas. Tiesa, pirmajā gadījumā viņu sauc par Adonisedeku (Jozuas grāmatas 10. nodaļas 1. pants), bet otrā — par Adonibesedeku (Soģu grāmatas 1. nodaļas 7. pants), taču nevar būt nekādu šaubu, ka runa ir par vienu un to pašu personu.

Soģu grāmatas pirmajā nodaļā Jūdas cilts ieņem arī Gazas, Aškelonas un Ekronas pilsētas. Bet jau nākamajā pantā Bjh beles sastādītāji saka par Jūdas cilti, ka «viņi spēja gan ieņemt kalnu apgabalus, turpretim ielejas iedzīvotājus viņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kaujas rati», kaut gan minētās pilsētas atradās tieši piekrastes zemienes joslā. Runa šeit ir par filistiešiem, kurus izraēlieši ne tikai kā ne­iekaroja, bet gluži otrādi — ar laiku tie Izraēla ciltis pa­klāj »0V)

So pretrunu samulsinātiem, mums beigās gribas jautāt, ku­ras no šīm pilsētām tad īsti ieņēma Jozua, kuras — viņa pa­līgi un pēcteči, un kādas kānaāniešu pilsētas izraēlieši patie­šām iekarojuši.

Un, ja mēs vēl atcerēsimies, ka Jērika un Aja izraēliešu iebrukuma laikā jau sen bija nopostītas un ka Jozuas perso­nība vispār ir pārlieku problemātiska, mēs nonākam pie pār­liecības, ka Bībeles sestā grāmata nav uzskatāma par ticamu vēstures avotu.

Mūsdienu prasības šeit atkal atšķiras no Bībeles sakopo­tāju nodomiem. Viņus neinteresēja vēstures patiesība šā vārda tagadējā nozīmē, un viņi nelikās ne zinis par hrono­loģiju. Viņus vadīja tikai viena doma: ar izvēlētiem piemē­riem parādīt, ka Kānaānas iekarošana bija Jahves solījuma izpilde, tātad notikums ar reliģisku nozīmi. Dzenoties pēc šā mērķa, viņi visai patvaļīgi izrīkojās ar vēsturiskiem do­kumentiem: dažus pilnīgi noklusēja, bet citus pārstrādāja. Šo izdarību rezultātā Bībeles sestā grāmata kļuva par reliģiski morālu nostāstu sakopojumu. Šie nostāsti māca, ka izraēlie­šiem par visu jāpateicas Jahvem, kurš sekojis Kānaānas ieka­rošanas gaitai un vajadzības gadījumā nācis savai tautai pa­līgā ar brīnumdarbiem. Iebrukuma vadītājs Jozua tikai tāpēc uzvarējis, ka bijis uzticīgs jahvisma piekritējs. Sava mūža no­galē viņš nostiprinājis Sinaja kalna derību un nomiris svē­tuma oreola apstarots kā gudrs tautas skolotājs un nelokāms Mozus atstātā mantojuma aizstāvis.

Šādu interpretāciju izvirzot sava darba pamatā, Bībeles tekstu sakopotājiem neizbēgami vajadzēja parādīt Kānaānas iekarošanu kā notikušu faktu. Pēc viņu versijas, kānaānieši tika pilnīgi iznīcināti vai arī paverdzināti., Tas bija pilnīgs izredzētās tautas triumfs, kurš nepieļāva nekādu kompromisu vai žēlsirdību pret uzvarētajām tautām. Jahve, kam piemita barga, nepielūdzama kara dieva īpašības, saviem piekritē­jiem mācīja nesaudzēt pat sievietes, bērnus un kustoņus. Sa­skaņā ar 5. Mozus grāmatā atrodamo kara zvērestu ieņem­tajās pilsētās netika atstāts akmens uz akmens. Pat vērtīgs kara laupījums tika atdots par upuri liesmām, bet, ja kāds, kā, piemēram, Ahans, pārkāpa svēio zvērestu un piesavinā­jās daļu laupījuma, tad to sodīja ar nāvi.

Pie reizes jāatzīmē, ka būtu aplam šos notikumus novēr­tēt mūsdienu morāles jēdzienu garā. Tas bija barbarisks laik­mets, vispārējās kara parašas ļāva nogalināt gūstekņus un ieņemto cietokšņu iedzīvotājus, nežēlīgi sakropļot vai no­nāvēt pretinieka ķēniņus, pielietot viltu un nodevību. Tādi tajos tālajos laikos bija parastie karošanas paņēmieni. Šajā ziņā izraēlieši bija uzticīgi sava laikmeta dēli un ne ar ko neatšķīrās no citām senās pasaules tautām. Totālus karus izcīnīja babilonieši, ēģiptieši, asīrieši un, kā tas mums zināms no Homēra, arī grieķi.

Turklāt mēs vēlāk redzēsim, ka Bībeles hronisti, reliģiskā fanātisma apdvesti, izraēliešu briesmu darbus lielā mērā pār­spīlējuši. Jau Jozua noslēdza līgumus ar gibeoniešiem, bet no Soģu grāmatas mums zināms, ka Kānaānas zemē vēl tur­pināja dzīvot daudzas vietējās tautas.

Ņemot to vērā, rodas jautājums, vai Jozua patiesi iekaroja Kānaānu. Tā kā Soģu grāmata patiesībā ir stāstījums par iz­raēliešu atbrīvošanās cīņām no kānaāniešu tautu virskundzī­bas, kas laiku pa laikam Izraēlam uzspieda savu jūgu, tad uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.

Bet ko gan šādā gadījumā īsti paveica Jozua? Atbildi uz šo jautājumu deva tikai arheoloģija mūsu gadsimta sākumā. Pirmais, ļoti svarīgais atklājums bija ēģiptiešu vāzes, uz ku­rām faraoni lika uzrakstīt Palestīnas naidīgo vai sadumpoju­šos pilsētu nosaukumus. Lielos reliģiskos svētkos šīs vāzes tika sasistas par nolādējuma zīmi. Ēģiptiešu uztverē tas ne­bija tikai simbolisks akts, jo viņi svēti ticēja, ka, iznīcinot kādas tautas, pilsētas vai atsevišķa cilvēka nosaukumu, tiek patiesi iznīcināts arī šā vārda nesējs.

Bībeles pētniekiem tomēr svarīgi bija tas, ka uz vāžu su- ķēm izdevās salasīt vairāku Bībelē pieminētu Kānaānas pil­sētu nosaukumus, kas bija pirmā liecība, ka šajā ziņā uz to var paļauties.

Pēc tam vairākas arheoloģiskas ekspedīcijas sāka meklēt minētās Kānaānas pilsētas. Amerikāņi atklāja Bēteles pilsētas drupas, kas atradās pusotra kilometra attālumā no Ajas. Iz- rokoties cauri vairākiem kultūras slāņiem, beidzot tika sa­sniegtas drupas, kuru cilme, neapšaubāmi, bija attiecināma uz 12. gadsimtu pirms m. ē. Tur atklāja briesmīga uguns­grēka pēdas, jo pelnu slānis namu drupās sniedzās līdz pus­otram metram, bet sasistās dievekļu statuetes liecināja, ka postījumus izdarījuši sveši iebrucēji. Vēl dziļāki izrakumi rā­dīja, ka Bētele bija dibināta bronzas perioda agrīnajā posmā, aptuveni tajā pašā laikā, kad tika nopostīta Aja. Bī­beles pētnieki uzskata par iespējamu, ka hronisti būs kļūdī­jušies un vienkārši sajaukuši Aju ar Bēteli. Aja jau pāris gadu simtus pirms Jozuas bija nopostīta un nekad vairs netika at­jaunota. Turpretim uz Bēteles drupām izraēlieši uzcēla savus mitekļus.

Tādējādi viegli varēja rasties uzskats, ka Ajas drupas ra­dušās tajos laikos, kad Jozua vadīja izraēliešu iebrukumu Kānaānā.

Bez tam tika atraktas vēl Lahišas, Eglonas, Debīras, Hebro­nas un citu pilsētu drupas, un visur 12. gadsimta pirms m. ē. nosiāņojumā sastapa vardarbības un ugunsgrēku pēdas. 1956. gadā Jeruzalemes universitātes rīkotā ekspedīcija at­klāja nelaimīgā ķēniņa Jabīna galvaspilsētas Hacoras palie­kas. Šis cietoksnis atradās uz ziemeļiem no Galilejas ezera, un tajā bija dzīvojuši ap 40 000 cilvēku. Izrakumi deva iespēju noskaidrot, ka 17. gadsimtā pirms m. ē. pilsētu ieņē­muši hiksosi, Ēģiptes iekarotāji. Plašs zemes uzbērums un zirgu staļļu paliekas liecināja, ka tur bijis izvietots spēcīgs garnizons ar kaujas ratiem un zirgiem.

Taču mums vissvarīgākais ir tas, ka arī Hacora 12. gad­simtā pirms m. ē. bija kritusi par upuri lielam ugunsgrēkam.

Toties nekādas ugunsgrēka un postījumu pēdas netika at­klātas Gibeonas pilsētā, un tieši tas apstiprina Bībeles no­stāstu. Gibeona taču brīvprātīgi kapitulēja un tādā kārtā pa­glābās no izpostīšanas. Interesanti atzīmēt, ka izrakumi ap­stiprināja Bībeles apgalvojumus vēl arī citā ziņā. Jozuas grā­matas 10. nodaļas 2. pantā burtiski lasāms: «… Gibeona bija liela pilsēta, kā jau viena no ķēniņa valsts pilsētām…» Drupas atrada Jordānijas ciematā Eldžibā, kādus astoņus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Jeruzalemes. Gibeona aiz­ņēma milzīgu platību, un tajā bija daudz ielu, laukumu, tem­pļu un sabiedrisku iestāžu. Par pilsētas turību liecināja ne­skaitāmi bronzas izstrādājumi, kas tika atklāti kapenēs un namu drupās. Tāpat izrādījās, ka pilsētas iedzīvotāji jo plaši nodarbojušies ar starptautisko tirdzniecību, jo starp krūzēm, kausiem, bļodām, statuetēm, nažiem, skarabejiem un gredze­niem atrasts daudz trauku, kas ievesti no Kipras un Sīrijas. Ar ko tirgojās gibeonieši? Spriežot pēc atrastajiem kubliem vīn­ogu sulas izspiešanai un pagrabiem tās uzglabāšanai, viņi bi­juši vīna ražotāji un eksportētāji. Ir atrastas pat krūkas, uz kurām iegravēts Gibeonas vārds. Tajās vīns sūtīts svešzemju patērētājiem.

Pateicoties šiem atklājumiem, kļuva skaidrs, kāpēc gibeo­nieši padevušies ar tādiem noteikumiejn, kas tiem nedara ne­kāda goda. Viņi taču bija tirgoņi, kuriem tirdzniecībā bija lie­lāka pieredze nekā kara lietās. Un šķiet, ka viņi savu mērķi sasnieguši, lai gan tas viņiem maksāja politisko neatkarību. Labi saglabājušies aizsardzības mūri, kā arī citi arhitektūras pieminekļi liecina, ka Gibeona paglābusies no citu kānaāniešu pilsētu likteņa un plaukusi vēl arī Izraēla virskundzības laikā.

Runājot par arheoloģiju, beigās der atzīmēt vēl kādu citu ievērības cienīgu apstākli. Kā mums zināms, Jozua ticis ap­glabāts Timnat-Serā Ēfraima kalnā. Septuaginta (Vecās De­rības tulkojums grieķu valqdā) sniedz interesantu informāciju, ka viņam kapā ielikti akmens naži, ar kuriem izraēlieši Gilgalā bija tikuši apgraizīti. Un raugi, 1870. gadā vienā no alu kapenēm, kas tika atklātas šajā apvidū, atrada lielu daudzumu akmens nažu. Protams, būtu aplamība, ja mēs no šā fakta pārsteidzīgi secinātu, ka minētajā alā atrasts Jozuas kaps. Taču nav izslēgta iespēja, ka Bībeles versija par apgraizīša- nos sakņojas šajās zemēs apmetušos kānaāniešu cilšu kulta sensenās parašās. Apgraizīšanas rituāls bija nodibinājies pil­nīgi patstāvīgi daudzās senlaiku tautās. Tāpēc varētu izvir­zīt tēzi, ka izraēlieši četrdesmit gadu ilgajos klaiņojumos pa tuksnesi tik pamatīgi bija aizmirsuši Mozus norādījumus par apgraizīšanos, ka viņi šo rituālu atjaunoja tikai kānaāniešu cilšu ietekmē Timnat-Serā.

Taču atgriezīsimies pie Jozuas karagājieniem. Ja mēs pil­sētas, par kurām zināms, ka tās tikušas nodedzinātas 12. gad­simtā pirms m. ē., savienosim ar līniju, tad dabūsim viņa karagājienu patieso maršrutu. Tas vispirms mums dos iespēju noskaidrot, ka pretēji Bībeles sastādītāju apgalvojumiem Jozua nekādā ziņā nav pakļāvis visu Kānaānu. Viņš gājis — kā savā grāmatā «Un tomēr svētajiem rakstiem ir taisnība» izsakās Verners Kellers — «pa mazākās pretestības līniju». Jozua izvairījies no spēcīgiem cietokšņiem, ieņemdams galvenokārt reti apdzīvotos kalnu apvidus, kā, piemēram, Jordānas abus klinšainos krastus. Bet viņš pat nemaz nemē­ģināja ieņemt auglīgās ielejas, kuras gandrīz divus sekojo­šos gadsimtus vēl palika kānaāniešu rokās. Starp Jūdas un Ēfraima kalniem sardzē turpināja stāvēt jebusiešu cietoksnis Jeruzaleme, bet piejūras pilsētas kļuva par filistiešu laupī­jumu. Tālāk ziemeļos savu neatkarību paglāba gibeoniešu pilsētu federācija. Ziemeļu apvidos apmetušās izraēliešu cil­tis no to tautas brāļiem dienvidos šķīra kānaāniešu cietokšņu virtene Jezreēlas ielejā. Ar vārdu sakot, zemienes saglabāja pārsvaru pār kalnu novadiem. Šādas situācijas izveidošanās iemesls bija kānaāniešu labākais apbruņojums. Viņu rīcībā bija daudz kaujas ratu ar tajos iejūgtiem straujiem rumakiem. Taktiskā ziņā tas bija zibenīgu triecienu ierocis, kurš izrā­dījās sevišķi bīstams izraēliešu kājnieku karaspēkam.

Jozuas karagājiens tātad drīzāk bija pakāpeniska infiltrā- cija Kānaānas retāk apdzīvotajos apvidos, kurus sargāja vā­jāki pretestības punkti. Leģendārajam karavadonim, nerau­goties uz Jahves palīdzību, neizdevās galīgi pakļaut Kānaānu. Atsevišķām izraēliešu ciltīm pēc viņa nāves vaja­dzēja izcīnīt grūtas kaujas par savu pastāvēšanu, un nereti tās nokļuva kānaāniešu jūgā, bet tajos laika posmos, kad nodibinājās mierīga kopdzīve, pakļāvās kānaāniešu augstā­kās kultūras un reliģijas ietekmei. Par šiem grūtajiem cīniņiem ar naidīgajiem iezemiešiem tad nu mēs arī lasām Soģu grā­matā.

Jābrīnās, kā vispār bija iespējams primitīvas, slikti bruņo­tas tautas uzbrukums zemei ar daudz attīstītāku civilizāciju, zemei, kurai bija daudz cietokšņu ar labi apbruņotām kara­spēka vienībām. Taču izraēliešu sekmes kļūst saprotamas, ja ņemam vērā tā laika pasaules politisko situāciju. Kānaāna, kura pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa veidoja it kā tiltu starp Āfriku un Āziju, aizvien bija bijusi lielo Mezopotāmijas valstu un Ēģiptes sacensības objekts. Pēc hiksosu padzīšanas tā trīs gadsimtus ilgi bija Ēģiptes province. Kānaānā pastāvošo iekārtu faraoni neaizskāra. Nocietinātajās pilsētās valdīja galvenokārt svešas izcelsmes augstmaņi, bet vietējo iedzīvo­tāju masas, kuras runāja arī ebrejiem saprotamā valodā, no­darbojās galvenokārt ar lauksaimniecību, un tām nebija ne­kādu politisko tiesību.

Tomēr lielākajās kānaāniešu pilsētās bija izvietoti ēģiptiešu garnizoni, un tur uzturējās arī pavaldoņi, kuru galvenais uz­devums bija nodevu piedzīšana. Atsūtītie nodevu ievācēji turklāt bija negodīgi cilvēki un arī paši uz savu roku aplau­pīja vietējos iedzīvotājus, lai tikai ātrāk iedzīvotos bagātībā. Ēģiptes karaspēka vienības sastāvēja no dažādu rasu un tau­tību algotņiem. Tā kā tiem bieži vien laikā neizmaksāja algas un tāpat apkrāpa, izsniedzot pārtiku, tad kareivji klaiņoja pa ciematiem, laupīdami visu, kas vien pagadījās pa rokai.

Kānaānas iedzīvotājus augstmaņi spieda strādāt smagus klaušu darbus piļu nocietinājumu celtniecībā, aplaupīja sveši kara algotņi; patiesībā viņi bija nospiesti gandrīz vai vergu stāvoklī, grima aizvien dziļāk nabadzībā un samazinājās arī skaitliski. Kādreiz ziedošā Kānaānas zeme tādā veidā bija iegrūsta dziļā postā.

Šis pagrimuma process zināmā mērā atspoguļojās arī da­žos Jozuas un Soģu grāmatas fragmentos. To tāpat apstip­rina Telelamarnā atrastās ķīļraksta plāksnītes, kā arī arheolo­ģiskie izrakumi. Šā laikmeta celtnes, ieskaitot pat dižciltīgo pilis, bija diezgan trūcīgas, nolaistā stāvoklī bija arī pilsētu aizsardzības ierīces. Par vispārēju nabadzību tāpat liecina tas, ka izrakumos atrasts ļoti maz greznuma priekšmetu. Kānaāna ķēniņu un viņu ēģiptiešu suverenu valdīšanas laikā bija kļuvusi par nomaļu un atpalikušu provinci.

Mēs jau pieminējām, ka Ramzess II pēc daudzu gadu ilga kara noslēdza draudzības līgumu ar hetu valsti. Pēc viņa nāves Ēģiptē iebruka indoeiropieši, tā sauktās jūras tautas. Savos karagājienos cauri Grieķijai un Mazāzijai tās sagrāba hetu valsti, uzkundzējās Vidusjūras piekrastei un iebruka Nī­las deltā. Faraonam Merneptaham izdevās iebrukumu atvai­rīt, taču grūtās cīņas ļoti novārdzināja Ēģipti. XIX dinastijas pēdējo faraonu valdīšanas laikā valsti pārņēma haoss. Tad arī izcēlās viens no daudzajiem apspiesto zemnieku, amat­nieku un vergu dumpjiem, Ēģipte sašķēlās vairākās neatka­rīgās valstiņās, bet ap faraona troni iedegās ilga un sīva cīņa.

Beidzot varu visā valstī pārņēma XX dinastija. Šīs dinas­tijas otrais faraons Ramzess III atsita jaunu «jūras tautu» iebrukumu, smagi tās sakaudams jūras kaujā Pēlūzijas tuvumā. Bet viņa pēcteči, tā sauktie Ramzesīdi, bija vāji un nespējīgi valdnieki. Zemē pastiprinājās jukas, nabadzīgākie iedzīvo­tāju slāņi bija iegrimuši tādā postā, ka ik pēc kāda laika iz­cēlās nemieri. Par galveniem šā haosa vaininiekiem uzskatāmi priesteri, kuri bija sagrābuši milzum daudz lauksaimniecībai noderīgās zemes un aklā egoismā negribēja rūpēties par pārtikas piegādi badā mirstošai tautai.

Tā visa sekas bija pilnīgs Ēģiptes autoritātes sabrukums. Cik lielā mērā bija pagrimusi Ēģiptes valdnieka vara, mēs redzam no kāda uz papirusa rakstīta ziņojuma, kura autors ir ēģiptiešu sūtnis Venamons. Tēbu priesteri bija viņu nosū­tījuši uz Libānu ar uzdevumu sagādāt ciedrus svētlaivas bū­vei dievam Amonam Ra. Venamons pa jūru devās uz Biblu. Pa ceļam viņš iegriezās Doras ostā, bet tur viens no kuģa ļaudīm nozaga viņam visu zeltu un sudrabu, kurš bijis do­māts samaksai par ciedriem. Tā kā zaglis bija paslēpies pil­sētā, Venamons pieprasīja viņu izdot. Bet vietējais valdnieks droši vien gribēja laupījumu paturēt sev. Atklāti izsmiedams kādreiz varenās valsts sūtni, viņš visādi novilcināja prasības izpildi, līdz Venamons, veltīgi nogaidījis deviņas dienas un nekā nepanācis, devās tālāk.

Vēl lielāku pazemojumu sūtnim vajadzēja piedzīvot Biblā. Sās feniķiešu ostas valdnieks, uzzinājis, ka Venamons iera­dies bez naudas, ne tikai kā nedeva viņam ciedrus uz pa­rāda, bet pat apķīlāja sūtņa kuģi, tajā pašā laikā pavēlēdams viņam kā nevēlamam ārzemniekam nekavējoties atstāt pil­sētu. Tā kā Venamonam vairs nebija kuģa, viņš šo pavēli nevarēja izpildīt, bet, kad sūtnis mēģināja aizbraukt uz sveša kuģa, viņu apcietināja.

Pēc ilgas ņirgāšanās un kaulēšanās beidzot panāca vie­nošanos: Venamons aizsūtīja uz Tēbām pēc naudas un mai­ņas precēm, lai atgūtu kuģi un iegādātos vajadzīgos cied­rus. Cena, kādu, izmantodams Ēģiptes vājumu, pieprasīja Biblas valdnieks, bija pārspīlēti augsta. Neskaitot zeltu un sudrabu, viņš saņēma daudz citu vērtīgu ēģiptiešu izstrādā­jumu, un proti: desmit karalisku tērpu no visaugstākā labuma liniem, pieci simti tīstokļu papirusa, pieci simti vērša ādu, pieci simti rituļu virvju, divdesmit maisu lēcu un trīsdesmit grozus zivju.

Ēģiptes valsts pagrimums norisinājās reizē ar politiskā haosa pastiprināšanos Āzijā. Hetu un mitāniešu valstis bija kritušas zem «jūras tautu» triecieniem. Kasitu dinastijas val­dītā Babilonija bija vāja, un to nopietni apdraudēja Asīrijas un Ēlamas augošā varenība. Tas bija viens no tiem retajiem laika posmiem senās pasaules vēsturē, kad Kānaānā nesadū­rās Āzijas un Ēģiptes tīkojumi.

Bijušie Ēģiptes vasaļi Kānaānā tagad jutās kā neatkarīgi suvereni. Cenšoties paplašināt savu valstiņu teritoriju, viņi cits ar citu izcīnīja niknas kaujas par katru sprīdi zemes, par katru robežas ežu. Zeme politiski sadrumstalojās un pat vis­lielāko briesmu brīžos nespēja radīt kopēju aizsardzības fronti. Cik tālu. aizgājis šis sairums, liecina Jozuas grāmata, kurā sacīts, ka viņš nogalinājis trīsdesmit vienu ķēniņu.

Ņemot vērā šādu politisko situāciju, Jozuas politikas sek­mes kļūst pilnīgi saprotamas. Viņam pretim nestājās visas Kānaānas apvienotie spēki, bet gan atsevišķi sīki valdnieciņi vai arī lokālas apvienības, kas uz ātru roku tika radītas ko­pīgai aizsardzībai. Izraēlieši pārspēja viņus ne tikai ar karei­vīgu garu, bet arī skaitliski.

Kānaānas vājums turklāt sakņojās jau pieminētajā sadrum­stalotībā. Stāvoklis šeit Jozuas iebrukuma laikā daudzējādā ziņā atgādina lielās Romas impērijas pagrimuma laikmetu. Ar nodevām nomāktās un nabadzībā nospiestās Itālijas tau­tas masas apsveica ģermāņu iebrucējus kā atbrīvotājus. Tie nesa sev līdzi sociālu revolūciju un labāku laiku solījumu un katrā ziņā darīja galu dārgās un korupcijas saēstās birokrā­tijas valdīšanai, bet šis birokrātiskais aparāts pēdējo ķeizaru laikā bija pieaudzis līdz nejēdzībai un izsūca sabiedrībai visas dzīvības sulas.

Iedomāsimies tagad situāciju izraēliešu iebrukuma brīdī. Zemniekiem un amatniekiem, kuri jau savstarpējos karos bija cietuši lielus zaudējumus, nebija nekādas patikas cīnīties. Ar varu iesaistīti karaspēkā, viņi cīnījās gļēvi un labprāt aiz­bēga no kaujas lauka. Tas taču nebija viņu karš, bet gan viņu kungu karš, kuriem tad arī bija visvairāk ko zaudēt. Un iespējams pat, ka klusībā viņi simpatizēja izraēliešu iebrucē­jiem: tie ne tikai izrādījās tādi paši vienkārši ļaudis, bet vēl runāja valodā, kura bija tik tuvu rada viņu valodai, ka abas puses varēja brīvi saprasties.

Bet vai kānaāniešu tauta būtu varējusi simpatizēt iebrucē­jiem, kuri, pēc Bībeles versijas, veda nežēlīgu un totālu karu, nogalinot gūstekņus, un apkaujot līdz pēdējam visus mierīgos iedzīvotājus? Atkārtosim jau agrāk sacīto, ka Bībeles tekstu apstrādātāji stipri pārspīlējuši izraēliešu nežēlību. Pārlasot Soģu grāmatu, pārliecināmies, ka iekarotāji, pateicoties jauk­tām laulībām, ātri saradojušies ar vietējiem iedzīvotājiem un kļuvuši par dedzīgiem vietējo dievu piekritējiem. 5o faktu notušēt nav spējuši pat Bībeles tekstu apstrādātāji, kas tikai centušies to iztulkot tādējādi, ka Jahve atstājis dzīvus tik daudz kānaāniešu tāpēc, lai sodītu izraēliešus par atkrišanu no viņa un Mozus bauslību pārkāpšanu.

Viss liecina, ka Kānaānas iedzīvotāju plašas masas patie­šām bijušas iebrucējiem draudzīgi noskaņotas un vēlāk bez jebkādas pretestības samierinājušās ar ienācēju apmešanos tiem līdzās.

Šāds noskaņojums droši vien bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc izdevās Kānaānu tik viegli iekarot.

Pēc Bībeles nostāstiem, Jozuam uzvarēt talkā nācis pats Jahve, palīdzot izraēliešiem ar saviem brīnumdarbiem. Bībe­les tekstu apstrādātāji šādā veidā, protams, gribējuši pa­svītrot iekarošanas pārdabisko raksturu. Taču arī šoreiz, tāpat kā daudzos iepriekš minētos gadījumos, Bībeles versija n.av gluži no pirksta izzīsta. Bībeles sastādītāji atbilstoši savai tendencei tikai iztulkojuši zināmus notikumus, kuri patiešām atgadījušies Kānaānas karu laikā. Jozuas grāmatā mēs sasto­pamies ar trim brīnumdarbiem, un tiem visiem atrodams da­bisks izskaidrojums.

Pirmais brīnumdarbs bija Jordānas tecējuma pēkšņā ap­turēšana. Par to Jozuas grāmatas 3. nodaļas 16. pantā lasām sekojošo: «Tad ūdens, kas plūda klāt pa straumi, sastājās it kā kādā lielā aizsprostojumā, kurš sniedzās līdz pašai Adomas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet tie ūdeņi, kas ar straumi plūda lejup uz Sāls jūru, gan izsīka, gan izplūda sāņus.»

Bībeles tekstā pieminētā Adomas pilsēta tad nu arī palī­dzēja zinātniekiem izskaidrot šo brīnumu. Divdesmit piecus kilometrus uz ziemeļiem no Jērikas JordSnā atrodams brasls, kuru līdz šai dienai sauc par Eldamiehas braslu. Bet upes austrumu krastā paceļas nelielā Teleldamiehas nokalne.

Abi šie nosaukumi neapšaubāmi atvasināti no senās Ado­mas, kuras drupas nesen tika atklātas zem pieminētās nokalnes.

Jordāna šajā vietā plūst dziļā gravā starp kaļķakmens un māla slāņu krastiem, kur bieži notiek vulkāniskas cilmes tek­toniski grūdieni. Tādās reizēs nereti atgadās, ka klinšu bluķi nobrūk upes gultnē un tur izveido aizsprostojumus, kuri aiz­tur ūdens plūsmu. 1927. gadā Jordāna šādā veidā tika aiz­sprostota gandrīz uz veselu diennakti. Odens šajā laikā uz­plūda ziemeļos no Eldamiehas, bet upes dienvidu posms no aizsprosta līdz Nāves jūrai kļuva tik sekls, ka tas bija pār­ejams gandrīz sausām kājām.

Šo faktu gaismā neviļus rodas neatvairāms secinājums, ka neparastais atgadījums ar Jordānas upes tecējuma apstādinā- šanu patiesi būs noticis, taču to izsaucis nevis Jahve, bet šajā apvidū gluži parasta dabas kaprīze.

Tagad rodas jautājums: kāpēc Bībeles apstrādātāji ne ar vienu vārdu neieminas par zemestrīci? Šķiet, tas darīts tīšām un ar noteiktu nolūku. Jordānas kalnaino apvidu iedzīvotāji gluži labi zināja, ka zemestrīce var aizsprostot Jordānu tieši pie Adomas pilsētiņas. Tādēļ viņus būtu bijis grūti pārlieci­nāt, ka tas noticis, pateicoties brīnumdarbam. Bībeles apstrā­dātāji atskārta, ka viņu teoloģiskā interpretācija var izraisīt šaubas, un tāpēc, stāstot par šo notikumu, izlaida visu, kas neatbilda viņu nodomiem.

Taču, neraugoties uz šīm pūlēm, tautas atmiņā zemestrīces fakts pilnīgi neizgaisa un palaikam uznirst citos Bībeles frag­mentos. Tā, piemēram, gaišreģe Debora savā apgarotajā uz­varas dziesmā pavēsta: «Kungs, kad tu iznāci no Seīras, kad tu izgāji no Ēdomas laukiem, tad zeme drebēja savos pama­tos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.» Bet 114. psalmā, kurš, šķiet, saistās ar notikumiem Jozuas dzīves laikā, atrodam šādu dzejisku teikumu: «Jūra to redzēja un bēga, Jordāna pagrieza atpakaļ savu straumi. Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā jauni jēri.» Kā redzam, apgrūtinošais robs Bībeles apstrādātāju aprakstā tiek aizpildīts: Jordāna apturējusi savu tecējumu tāpēc, ka notikusi zemestrīce un tās gultni aizsprostojuši no krastiem nobrukuši klints bluķi.

Otrs brīnums ir Jērikas mūru sabrukšana. Bībeles pētnieki arī šajā teiksmā uzgājuši īstenībai atbilstošus faktus. Iekams mēs īsumā izklāstīsim viņu hipotēzes, mums jāatgādina jau agrāk citā sakarā sacītais. Jērikas atklājēji, tātad arheologi, kuri šajā jautājumā ir viskompetentāki, noteikti apgalvo, ka Jērikas cietoksnis kritis par upuri iebrucējiem jau simts gadu pirms izraēliešu iebrukuma, un tāpēc Bībeles Jozua nevarēja būt šā cietokšņa uzvarētājs.

Zinātnieki uzskata par iespējamu, ka Jēriku varēja nopos­tīt kādas citas ebreju ciltis, kuras vadījis cilvēks ar tādu pašu vārdu kā Bībeles Jozuam. Jūdas virskundzības laikā, tiecoties pēc Kānaānas ziemeļos un dienvidos apmetušos ebreju cilšu politiskas un garīgas apvienošanas, abas šīs personas pakā­peniski teiksmās varēja tikt identificētas. Tad, protams, reizē ar ziemeļos mītošo cilšu varoni Jozuu vēstures teiksmju krā­tuvē tika ietilpināts vesels kopums ar viņa vārdu saistītu no­stāstu, starp citu, arī par Jērikas ieņemšanu. Tātad, pēc šīs koncepcijas, Bībeles Jozua ir divslāņains veidols, kurš radies, apvienojot dažādos laikmetos un atšķirīgos novados dzīvo­jošu ebreju cilšu leģendu elementus.

Paturot prātā šo piebildi, mēs tagad varam pievērsties tam, ko par Jērikas ieņemšanas brīnumu saka arheologi un vēsturnieki.

Jērikas atklājēji uzskata, ka cietoksnis droši vien gājis bojā zemestrīcē un ugunsgrēkā. To rāda apkvēpušās akmens un ķieģeļu krāsmatas, pārogļojušies koka gabali, kā arī biezā pelnu kārta, kas sedz virsējā kultūras slāņa drupas. Bez tam nocietinājumu mūru paliekās redzamas dziļas plai­sas, bet māju jumti, pēc visa spriežot, iegruvuši pēkšņi, ap­rokot zem sevis ikdienas dzīves piederumus.

Taču tas nebūtu saskaņā ar Jozuas grāmatu, jo tajā apgal­vots, ka cietokšņa mūri sabrukuši no uzbrucēju tauru skaņām un kliedzieniem. Bībeles pētnieki, pūlēdamies saskaņot arheoltfģisko pētījumu rezultātus ar Bībeles versiju, izvirzī­juši citu, pārliecinošāku hipotēzi.

Pateicoties ķīļraksta dokumentiem, mums zināms, ka pa- rakšanās zem nocietinājumu mūriem ir viens no vissenākajiem aplenkšanas tehnikas paņēmieniem cilvēces vēsturē. Nakts aizsegā ielencēji parakās zem nocietinājumu pamatiem, atbal­stīdami tos uz resniem bluķiem. Noteiktā brīdī bluķus aizde­dzināja, un mūri iebruka izraktajās bedrēs, izraisīdami paniku cietokšņa aizstāvju vidū, bet uzbrucējiem pavērdami ceļu uz pilsētu.

Iespējams, ka šī visai iedarbīgā taktika pielietota arī Jēri­kas aplenkuma laikā. Kamēr tika veikti parakšanās darbi, uz­brucēju vadonis droši vien centās novērst cietokšņa aizstāvju uzmanību un noslāpēt pazemes trokšņus. 5ajā nolūkā viņš pielietojis visai atjautīgu viltību, likdams savām bruņotajām vienībām soļot apkārt cietoksnim, pūšot taures un izbrēcot kaujas kliedzienus. Izrakumos atrastās ugunsgrēka pēdas ne­kādā ziņā nerunā pretim šai hipotēzei, jo Jozuas grāmatā taču lasāms, ka izraēlieši pēc Jērikas ieņemšanas pilsētu «no­dedzināja līdz ar visu, kas tajā bija, ar uguni».

Visvairāk domstarpību izraisījis trešais izraēliešu iebru­kuma laikā notikušais brīnums. Vajājot piecu Dienvidkānaānas ķēniņu karaspēku, Jozua it kā esot apstādinājis saules un mēness gaitu, lai pretinieki nakts tumsā nevarētu aizbēgt. Pat viskvēlākie fideisti neiedrošinājās apgalvot, ka Jozuam bijusi tik liela vara pār sauli un mēnesi. Tika meklēti visda­žādākie šā brīnuma izskaidrojumi, izejot no pieņēmuma, ka Bībele runā patiesību un tāpēc aprakstītajai dabas parādī­bai patiesi bija vajadzējis notikt. Mēs šeit nevaram izklāstīt visas šajā sakarā izvirzītās hipotēzes. Piemēra dēļ minēsim tikai vienu no tām, kurai savā laikā bija visvairāk piekritēju.

Tās pamatos likts pieņēmums, ka pēkšņi uznācis krusas mā­konis radījis pilnīgu tumsu. Saule jau bijusi tuvu rietam pie ap­vāršņa līnijas, bet tad, tūcei pašķiroties, tā atmirdzējusi mā­koņu plaisā, radot iespaidu, ka pēkšņi ataususi diena. Šo ne­gaidīto gaismas brīdi izmantojuši izraēlieši, lai dotu kānaā­niešiem pēdējo triecienu. Vēlāk no šā atgadījuma tautas iz­tēlē izveidojās teiksma, it kā Jozua brīnumainā kārtā būtu apstādinājis sauli un mēnesi, lai nodrošinātu sev galīgo uz­varu.

Taču vēlāk izrādījās, ka tas dibinās uz pārpratumu. Jozua priecīgā pacilātībā izsaucas:

«Saule, apstājies pār Gibeonu, Un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju! Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, Kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem!»

(Jozuas grāmatas 10. nodaļa, 12. un 13. pants):

Skaidri redzams, ka vēstījumam par notikušo brīnumu ir nepārprotams dzejiska sacildinājuma raksturs. Šo pantu autors ar metaforas palīdzību gribējis pasvītrot, cik liela bi­jusi Jozuas izcīnītā uzvara un ka tās satriecošais zibenīgums izbrīnā licis apstāties pat saulei un mēnesim. Ar līdzīgām hi­perbolām mēs ļoti bieži sastopamies senajos dzejojumos, starp citu, arī Homēra sacerējumos. Aprakstītais brīnums tā­tad nav jāsaprot burtiski; tā ir vienkārši stilistiska figūra, kas sacildinātā un eksaltētā izteiksmē pauž Jozuas slavu.

Pēdējās šaubu paliekas šajā ziņā izkliedēja vēlākie ling­vistiskie pētījumi. Noskaidrojās, ka citētā četrrinde ir bur­tisks citāts no «Varoņu grāmatas», ko Bībeles hronisti ietilpi­nājuši tās tekstos krietni vēlāk. «Varoņu grāmata» bija sens himnu un īsu episku poēmu krājums, ko senie ebreji ļoti cie­nījuši. No šīs senās antoloģijas ņemts citāts tika atrasts vēl Samuēla 2. grāmatas 1. nodaļas 18. pantā. Tādējādi ga­līgi tika izkliedēta teiksma par saules apstādināšanu.

Soģu grāmata ir Jozuas grāmatas tiešs turpinājums un ap­tver laika posmu aptuveni no 1200. līdz 1050. gadam pirms m. ē. jeb periodu no Jozuas nāves līdz Samuēla nodibinātās monarhistiskās iekārtas sākumiem.

Bībeles sastādītāji tomēr neuzrakstīja pilnu šā laikmeta vēsturi un nesaistīja faktus un notikumus to hronoloģiskajā secībā. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, viņi centās ar atlasītu piemēru palīdzību parādīt, kāds liktenis sagaidīja izraēliešu cilfis, kad tās atkrita no Jahves un sāka kalpot svešiem die­viem. Tātad tā ir episku nostāstu sakopojums, kas lielā mērā atgādina skandināviešu sāgas. Šajos nostāstos daudz drūmas nežēlības, kareivīgas jezgas, ugunsgrēku svelmainās elpas un baismīgu atgadījumu, bet tajā pašā laikā arī ne mazums personīgas varonības, cēlu centienu un patiesi cilvēcisku iekšēju konfliktu. Vietumis šajos nostāstos mēs sastopam arī citur jau dzirdētus motīvus. Debora taču ir Izraēla Žanna d'Arka, un Jeftas meita iet nāvē tāpat kā Agamemnona upu­rētā Ifigenija. Simsonam ir daudz kopēju iezīmju ar Hēraklu, bet benjamīniešu groteski traģiskajās nedienās mēs atrodam ii kā pirmmetu romiešu teiksmai par sabīniešu nolaupīšanu.

Vienā grāmatā sakopojuši tik daudzus nežēlības, ne­krietnības un satraucošu atgadījumu piemērus, tās apstrādā­tāji pēkšņi it kā atģidušies: šo drūmo sāgu krājums beidzas ar optimistisku izskaņu vēlāk pievienotajā, jau ar soģu lai­kiem saistītajā brīnumjaukajā vēstījumā par uzticīgo Ruti. Idilliskais, rāma miera apdvestais nostāsts par p|āvējiem, kuri atpūtas brīdī apsēžas pie kopēja azaida, par labsirdīgiem zemes arājiem un maiga rakstura sievietēm — tā taču ir pa­visam cita pasaule salīdzinājumā ar vispārējām jukām, ne­krietnībām un mežonību. Stāstījums par Ruti it kā tiektos mums atgādināt, ka soģu laikmetā, par spīti visam, eksistē­jusi normāla godprātīgu cilvēku pasaule, kurā saglabājusies ierašu skaidrība, gara vienkāršība un cilvēciska cieņa.

Lai gan Bībeles apstrādātāji pielāgojuši vēsturi savām re­liģiskajām tendencēm, Soģu grāmata tomēr mums dod iespēju gūt diezgan skaidru priekšstatu par politisko iekārtu, kāda izveidojusies pēc Jozuas nāves. Vispirms mēs redzam, ka rases kopības ideja, ko izraēliešiem uztiepis Mozus un atbalstījis arī Jozua, nespēja izturēt laika pārbaudi. Sensenā, uz asinsradniecību dibinātā semītu cilts organizācija vēl bija pārāk spēcīga, lai tik ātri iznīktu pat jaunajos apstākļos, kad agrākie klejotāji bija apmetušies uz dzīvi vienā pastāvīgā vietā.

Atsevišķām ciltīm bija savas īpatnējas tradīcijas un iera­šas, un to piederīgie runāja pat mazliet atšķirīgos dialektos. Kad pēc Jozuas nāves vairs nebija kopīga cilšu vadoņa, at­kal kļuva samanāmas kādreizējās nesaskaņas, aizspriedumi un separātiskās tieksmes. Šo parādību veicināja fakts, ka, sairstot pirmatnējai kopienai un padziļinoties šķiru pretrunām, senāk ievēlētie cilšu vecajie pārveidojās par dzimtas augst­maņiem. Cilšu un dzimtu vadītāji piedēvēja sev valdnieku vai «priekšnieku» titulus līdz ar tādiem pievārdiem kā «va­renais» vai «dižciltīgais». Tieši šie privileģētie slāņi tad arī sāka sacensties cits ar citu, ne tikai sagraudami Izraēla vie­notību, bet arī izraisīdami asiņainus brāļu karus.

Šis laikmets izraēliešiem tātad bija politisko juku un pat­vaļas laikmets. Soģu grāmatā lasāms, ka «tanī laikā vēl ne­bija ķēniņa Izraēlā, un ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs». Daniēls Ropss savā grāmatā «No Ābrahāma līdz Kris­tum» trāpīgi raksta, ka «Izraēla vēsture šajā laikā sadalās tik daudz atsevišķās vēsturēs, cik tajā bija cilšu».

Tautas sašķelšanās divpadsmit savstarpēji ķildīgās ciltīs izrādījās jo bīstamāka tāpēc, ka Jozua tikai daļēji bija ieka­rojis Kānaānu. Pašā zemes vidienā savu neatkarību bija sa­glabājušas spēcīgas kānaāniešu ciltis, kuru rokās atradās no­cietinātas pilsētas un visauglīgākās zemienes. Izraēlieši sā­kumā apmetās maz apdzīvotajos kalnu apvidos, kur sagla­bāja vēl pa pusei klaiņojošu lopkopju dzīves veidu. Viņi ne­cēla tur mūra mājas, bet mitinājās teltīs vai koka slieteņos. Tikai atsevišķos gadījumos viņi sagrāba zemi ar ieroču varu, bet lielākoties tā bija pakāpeniska, mierīga klejojošu ganu infiltrācija.

Atsevišķās Izraēla ciltis, kurām vajadzēja paļauties tikai uz saviem spēkiem, protams, nevarēja uzsākt cīņu pret apkār­tējo kānaāniešu valstiņu valdniekiem. Lai gūtu iespēju ap­mesties to tuvākajā apkaimē, izraēliešiem reizēm vajadzēja atzīt šo valdnieku virskundzību un maksāt tiem nodevas. Šī ekonomiskā un politiskā atkarība bieži vien pārvērtās spai­dos, klaušu darbos un nebrīvē.

Soģu grāmata patiesībā ir nostāstu krājums par klausībā nospiestām Izraēla ciltīm, kuras pēc ilgiem nebrīves gadiem savu tautas varoņu, tā saukto soģu vadībā beidzot bija uz­sākušas atbrīvošanās karu. Bībele tuvāk stāsta par sešiem iz­ciliem vadoņiem un piemin vēl sešus nenozīmīgākus, par ku­riem nezinām nekā cita kā vien viņu vārdus.

Soģus senebreju valodā sauca par «šofetim» no darbības vārda «šafat» — tiesāt, sodīt. Taču viņu pienākumos ne­ietilpa tikai tiesu funkcijas. Tas bija ļoti sens semītu tituls, kurā saucās visaugstākie pārvaldes ierēdņi. Feniķiešu pilsētās ik gadu ievēlēja koloniju pavaldoņus, kuru dēvēja par «su- fet». Kad Kartāga atšķēlās no Feniķijas metropoles un kļuva par suverēnu tirdzniecības vaļsti, tās priekšgalā joprojām pa­lika «sufeti», kurus katru gadu no jauna ievēlēja tirgoņu plu- fokrātija. Reizēm, kad valsts palika bez ķēniņa, tos ievēlēja arī pašas Feniķijas pilsētvalstīs. Tā, piemēram, Tīrā valdības stūri tiem uzticēja laika posmā no 563. līdz 556. gadam pirms m. ē.

Bībelē tas viss parādīts drusku savādāk. Tur mēs redzam soģus galvenokārt kā karavadoņus sacelšanās vai partizānu cīņu laikā, un tikai dažkārt viņi it kā starp citu pilda arī civilās pārvaldes pienākumus. Visdrīzāk viņi bija militāri diktatori, kuri ar savām izcilajām personiskajām īpašībām bija iemantojuši lielu autoritāti ciltsbrāļu vidū un atbilstošā brīdī vadīja tos cīņā par atbrīvošanos. Soģu vara parasti nesniedzās pāri vienas cilts ietvariem, lai gan dažiem no tiem izdevās izveidot īslaicīgu vairāku cilšu koalīciju cīņai pret kānaāniešiem. Pēc neatkarības atguves soģi kā tautas varoņi saglabāja varu savās rokās līdz mūža galam, bet pēc viņu nāves Izraēla ciltis parasti atkal nokļuva kānaāniešu jūgā.

Daudz bīstamāks par politisko nebrīvi tomēr bija tas fakts, ka izraēlieši nonāca kānaāniešu kultūras un reliģijas ietekmē, kas draudēja ar pārtautiskošanu. No Soģu grāmatas nav pie­tiekami skaidri izsecināms, kāpēc tā īsti notika. Bībeles tek­stu apstrādātāji, izgaismodami šo jautājumu no puritāniska jahvisma pozīcijām, kānaāniešus attēloja kā izvirtušu un bar­barisku tautu, kura piekopusi nekrietnu un netiklu reliģisko kultu. Tāpēc uzradās jautājums, kā tas varēja notikt, ka Mo­zus tikumības mācības garā audzinātās izraēliešu ciltis tik viegli iesaistījās šajās it kā nosodāmās netiklībās.

Atbildēt uz šo jautājumu nebija iespējams tik ilgi, kamēr mūsu zināšanas par kānaāniešiem dibinājās galvenokārt uz Bībeli. Pagrieziens šajā ziņā notika, pateicoties arheoloģijas atklājumiem Palestīnā. Izrakumu materiāli pierāda, ka kāna- ānieši bija radījuši augstu materiālo kultūru, kura pavisam nedaudz atpalika no Ēģiptes, Sīrijas un Mezopotāmijas kul­tūras. Daudzas kānaāniešu pilsētas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, lepojās ar dižām sabiedriskām celtnēm un laukumiem, uzturēja tirdzniecības un kultūras sakarus ar ci­tām valstīm. Līdzās lauksaimniecībai un lopkopībai uzplauka dārzkopība. Visur bija redzami rūpīgi kopti dateļpalmu, olīvkoku, vīģu un granātu dārzi. Kalnu nogāzēs zaļoja vīna dārzi, bet zemienēs tika audzēti visdažādākie dārzeņi. Ir zi­nāms, ka -kānaānieši izveduši uz Ēģipti vīnu, eļļu un dār­zeņus.

Arheoloģiskie atradumi tāpat liecina par mākslas un amat­niecības attīstības augsto līmeni. Kānaānas pilsētu drupās atrastas savdabīgi veidotas dievu un dieviešu figūras, cilvēku portreti, no zelta un sudraba izgatavotas rotas, ziloņkaulā veidoti plakanciļņi, ar figurāliem ornamentiem greznoti fa­jansa trauki, kā arī meistarīgiem grebumiem rotāti ikdienas dzīves piederumi, piemēram, šķirstiņi, pudelītes, dunči, cir­vīši, ieroči un dažādi keramikas izstrādājumi. Faraons Tutmoss III kādā no saglabājušamies ierakstiem vēstī, ka vi­ņam par laupījumu Palestīnā krituši daudz zelta un sudraba trauku. Bet-Šanā no drupām izrakta akmenī veidota lieliska skulptūra, kurā attēloti divi lauvas, kas cīnās viens ar otru. Bez tam Kānaāna bija slavena ar saviem skaistajiem purpura audumiem, kuru izstrādē tika pielietota ļoti vērtīga šajā zemē izgatavota krāsviela.

Kā jau mēs tikām pieminējuši, kānaāniešu kultūra 12. gad­simtā pirms m. ē. atradās pagrimuma fāzē. Taču, par spīti vi­sam, tai vajadzēja savaldzināt izraēliešu klejotājus, kuri četr­desmit gadu bija pavadījuši tuksnesī visai primitīvos apstāk­ļos. Kānaānieši ar savām pilsētām, kurās dzīvoja daudz ļaužu un varēja redzēt skaistas celtnes un bagātas tirgotavas, neapšaubāmi dziļi ietekmēja šos vienkāršos lopkopjus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka izraēlieši, kā tas rakstīts Bībelē, sa­radojušies ar kānaāniešiem, precēdami viņu meitas, bet savē­jās izdodami par sievām viņu dēliem, jo šādu radniecību tie acīmredzot uzskatījuši par pagodinājumu.

Tomēr tām kānaāniešu valstiņām, kuras nespēja aizstāvē­ties, izraēliešu iebrukums bija katastrofa. Izrakumi, kas attie­cas uz šo laiku, uzrāda pārsteidzošu amatniecības, bet jo sevišķi celtniecības līmeņa- pazemināšanos. Iebrucēji uz kānaāniešu pilsētu drupām cēla nabadzīgas akmens mājas bez kanalizācijas ierīcēm lietus ūdens novadīšanai. Izraēliešu ciltis tuksnesī, protams, nevarēja apgūt celtniecības prasmi. Turklāt viņiem to neatļāva arī patriarhāli demokrātiskā iekārta: lielas celtnes un aizsardzības ierīces tolaik bija iespē­jamas tikai feodālā iekārtā, izmantojot klaušas, kas deva iespēju koordinēt paverdzināto tautas masu darbu. Izraēlieši vēl ilgi palika brīvi gani. Viņu cilšu vecajie gan savu amatu jau mantoja, taču tiem nebija tādas neaprobežotas varas kā kānaāniešu pilsētu valdniekiem.

Svešu cilšu iebrukumam kānaāniešu apdzīvotajās zemēs, starp citu, vajadzēja izraisīt dziļus saimnieciskus satricināju­mus. Kānaānas pilsētas uzplauka, galvenokārt pateicoties starptautiskai tirdzniecībai. Tāpēc, kolīdz iebrucēji bija no­griezuši karavānu ceļus, tirdzniecība pamazām sāka apsīkt, un līdz ar to pazeminājās vispārējā labklājība.

Saimniecības sairuma sekas bija manāmas vēl pēc vairā­kiem gadsimtiem. Kad Salamans uzsāka Jeruzalemes tempļa būvi, viņam vajadzēja ievest amatniekus, māksliniekus un celt­niekus no feniķiešu Tīras. Tikai pateicoties šā ķēniņa gādī­bai, tirdzniecība atkal atdzīvojās un no pagrimuma pacēlās pilsētas, no kurām dažas, piemēram, Jeruzaleme, beidzot va­rēja konkurēt pat ar Sīrijas un Ēģiptes pilsētām.

Kā redzam, arheoloģiskie izrakumi taisni pārsteidzošā kārtā izgaismojuši lomu, kāda izraēliešu iebrucējiem bija Kānaānā. Neatbildēts palika vienīgi jautājums, kāpēc viņus tik viegli aizrāva kānaāniešu reliģija, par kuru Bībeles sastā­dītāji allaž izsacījās tik nievājošiem un nosodošiem vārdiem.

Tikai 1928. gadā, kad Sīrijas ziemeļos tika atklātas feni­ķiešu pilsētas Ugaritas drupas, arī šajā ziņā iestājās izšķīrējs pavērsiens. Drupās atrada vairākus simtus ķīļraksta plāksnīšu ar dokumentiem — starp citu, arī ugaritiešu valodā. Kad tās atšifrēja, izrādījās, ka tie ir galvenokārt reliģiski teksti, kas ietver himnas, lūgsnas un mitoloģiskas poēmas. Siem atradu­miem bija kolosāla nozīme, jo, dibinoties uz tiem, mēs bei­dzot varējām atbrīvoties no Bībeles vienpusīgās versijas un rekonstruēt kānaāniešu reliģiju tādu, kāda tā patiesībā bijusi.

Bet kas tad feniķiešu reliģijai bija kopīgs ar kānaāniešiem? Vispirms noskaidrojās, ka Feniķija un Kānaāna bijis vienots kultūras, reliģijas un etnisks novads. Kānaānas tautas runāja galvenokārt feniķiešu valodā vai arī tai ļoti radnieciskos dia­lektos. Turklāt viņi godinājuši tos pašus dievus, kurus Tīras, Biblas vai Ugaritas iedzīvotāji. Tāpēc arī viss, kas tika izlasīts šajās ķīļraksta plāksnītēs, loģiski attiecināms arī uz Kānaānā piekopto reliģisko kultu.

Feniķieši — semītu jūras braucēju, tirgoņu un ceļotāju tauta — jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē. apmetās Sīrijas piekrastē. Viņu ostas pilsētas Tīra, Bibla un Sidona nodar­bojās ar jūras tirdzniecību. Feniķiešu kuģi nokļuva līdz Āfri­kas "ziemeļrietumu krastiem un Anglijai, iespējams, ka tie pat apbraukuši apkārt Āfrikas kontinentam. No kolonijām, ko Vidusjūras piekrastē bija nodibinājuši feniķiešu tirgoņi, Kar- tāga kļuva slavena ar to, ka atdalījās no metropoles un kā suverēna jūras lielvalsts uzsāka cīņu uz dzīvību un nāvi ar Romas impēriju.

Feniķieši savā ilgajā vēsturiskās attīstības gaitā sasniedza ļoti augstu kultūras attīstības līmeni. Neraugoties uz mezopo- tāmiešu un ēģiptiešu ietekmi, tā bija savdabīga kultūra. Feni­ķiešu pilsētās uzplauka celtniecība, amati un māksla. Viņu mākslas amatniecības izstrādājumi maiņas tirdzniecības ceļā nokļuva līdz visiem toreizējās pasaules nostūriem. Bet vislie­lākais feniķiešu sasniegums bija uz alfabēta sistēmu dibinātas rakstības izgudrošana.

Izrakumi Ugaritā pierādīja, ka senās Kānaānas reliģija ne­maz nav bijusi tik atbaidoša, kā to pūlējās iestāstīt Bībeles sastādītāji. Dokumentos redzamā dievu pasaule ir bagāta un gleznaina, dzejiskas tēlainības un dramatiska sasprindzinā­juma apdvesta. Tās dieviem un dievietēm piemīt visas parasto mirstīgo kaislības, viņi mīl, ienīst, izcīna savstarpējas cīņas, cieš un mirst. Protams, tā nav augstus morāles principus slu­dinoša reliģija. Kā visos senā politeisma paveidos, šeit tiek pausti tā laika cilvēka naivie priekšstati par kosmosa noslē­pumaino jēgu, atspoguļota cilvēka dzīves drāma ar tās per­soniskajiem un sabiedriskajiem konfliktiem.

Feniķiešu reliģiskie epi reizēm dzīvi atgādina Homēru. Lūk, fragments, kurā tiek apdziedāts Baāls:

izdzēris kausu burvīgā dzēriena, Piecēlās viņš, klaigāja priekā un uzsāka dziedāt, Cimbolei trinkšķot un balsij jo tīkami skanot. Tad, uzkāpis Zapona kalna augstajā smailē, Sastapa gaismas dievieti Padriju, meitiņu savu, Un lietus dievieti Taliju, arī tā bērnu …

Augstākais feniķiešu dievs bija Els — asinskārs, it kā pos­tīšanas kaislības apsēsts, bet tajā pašā laikā labsirdīgs un žēlīgs dievs. Taču, kā jau mums tas zināms, visvairāk godi­nāts tika Baāls — lauku ražības, lietus un lopu auglības dievs. Viņa sieva bija mīlas un auglības dieviete Aštarte, viena no vispopulārākajām senās pasaules dievietēm, ko Kānaānā go­dināja arī ar Ašeras vārdu.

Baāls bija šumeru-akadiešu cilmes dievs. Austrumu tautās viņu dēvē dažādos vārdos. Feniķieši to sauca arī par Tam- musu vai Ešmunu, Ēģiptē mēs šo dievu sastopam ar Osīrija vārdu, bet grieķi viņu godināja kā jauneklīgo Adonīdu.

Kā redzams no pravieša Ecēhiēla grāmatas, Jeruzalemes tempļa pagalmā Tammusa kults piekopts vēl 590. gadā pirms m. ē. Bībelē burtiski lasām: «Un viņš mani veda pie tā kunga nama vārtu durvīm, kas pret ziemeli, un redzi, tur sēdēja sievas, tās apraudāja Tammusu» (Ecēhiēla grāmatas 8. no­daļas 14. pants).

Par šā dieva popularitāti liecina vispirms jau tas, ka viņa vārds kā pamatsastāvdaļa ietilpināts ļoti daudzos feniķiešu, izraēliešu un kartāgiešu personu nosaukumos. Kādam no so­ģiem bija iesauka Jerubbaāls, ķēniņa Saula dēlu sauca par Ešabaālu, bet Kartāgas visdiženākie varoņi bija Hasdrubāls un Hanibāls.

Tīrā Baālu simbolizēja divas kolonnas, viena no zelta, bet otra no sudraba. Tautas iztēlē šīs kolonnas tika pārnestas tālu uz rietumiem, līdz Gibraltāra jūras šaurumam, bet grieķi tās ietilpināja savās teiksmās kā «Hērakla stabus».

Ar Baāla kultu bija saistītas krāšņas reliģiskas svinības un procesijas, kuru laikā dramatiskā formā atveidoja šā dieva mītisko likteni. Rudens sākumā nāves dievs Mots aizrāva Baālu pazemē, kāpēc pamira daba un iestājās ziema. Kānaāniešu tauta apraudāja mirušo dievu, savu izmisumu pauzdama ar to, ka saplēsa drēbes, šaustīja savu ķermeni un dziedāja drūmas bēru dziesmas. Bet pavasarī ražības die­viete Anate uzsāka uzvarošu cīņu ar Motu un izveda savu vīru no pazemes. Tad zemkopji par godu dievam, kurš bija augšāmcēlies no miroņiem, sarīkoja līksmas procesijas, dzie­dāja himnas un tamburīnu pavadībā dejoja.

Mīts par ražības dieva augšāmcelšanos bija ļoti populārs ne tikai pie feniķiešiem un kānaāniešiem. Atcerēsimies šeit kaut vai ēģiptiešu Osīrija un Isīdas kultu, ar dievieti Dēmetru un tās meitu Persefoni saistītās grieķu mistērijas, frīģiešu dievieti Ķibeli un tās jauneklīgo laulāto draugu Atiju, kā arī mistiskās ceremonijas par godu Afrodītei un Adonīdam helē- nistiskajā laikmetā.

Līdzās Baālam vislielāko godu Kānaānā izrādīja auglības dievietei Aštartei. Tā bija tipiska «mātes dieviete», kāda sa­stopama arī daudzās citās reliģijās. Bībelē Aštarte tiek bargi nosodīta, jo tās kultā izcelts seksuālisms kā dzīves galvenais aspekts, kurš izpaudās sakrālā netiklībā. Tempļi izpildīja at­klāto namu lomu, un tajos «iesvaidītie» — kā vīrieši, tā sie­vietes — nodevās prostitūcijai. Ienākumi no šīs nodarbības ieplūda svētnīcas kasē kā ziedojumi dievietei. Savā būtībā šajās izdarībās izpaudās vienkāršās tautas uzskati, pēc ku­riem juteklība bija gluži dabīga dzīves sastāvdaļa, un tādēļ nesaskatīja tajā nekādu izvirtību. Tātad Aštartes kults nelie­cināja par Kānaānas tautu netiklību un izlaidību, kā to Bī­belē attēloja skarbā jahvisma piekritēji. »

Feniķiešu un kānaāniešu dievekļu plejādē tomēr bija viens dievs, kurš dibināti varēja izraisīt sašutumu. Mēs to pazīstam ar vārdu Molohs. Tas ir semītu vārda «meleh» izkropļojums un nozīmē vienkārši «ķēniņš, valdnieks». Šumeras Urā šo dievu dēvēja par Malkumu, pie amoniešiem — par Milkomu, Sīrijā un Babilonijā — par Maliku, bet Tīrā un Kartāgā to pazina ar Melek-Karta vārdu, kas nozīmē «pilsētas ķēniņš».

Šā kulta drūmā puse bija tā, ka dievam par godu tika upu­rēti cilvēki, galvenokārt zīdaiņi. Šī derdzīgā paraša jo se­višķi izplatīta bija Kartāgā. Arheoloģiskie izrakumi pierādījuši, ka Kānaānā zīdaiņi dieveklim upurēti vēl ilgi pēc tam, kad zemi jau bija iekarojuši izraēlieši. Gezerā atrasta vesela zī­daiņu kapsēta. Bērnu kauliem konstatētas skaidras apdedzi­nāšanas pazīmes. Upurētie mazuļi pēc tam ielikti krūkās ar galvu uz leju un aprakti zemē.

Kānaāniešu ticējumi bija cieši saistīti ar lauku darbu no­risi un centās izskaidrot ritmisko dabas atmodu un pamirumu. Tas arī bija īstais iemesls, kādēļ izraēliešiem tie šķita tik pie­vilcīgi. Pārejot no klejojošo ganu dzīves veida uz lauku apstrādāšanu, viņiem zemkopību vajadzēja mācīties no kānaāniešiem. No Kānaānas tautām tad viņi arī uzzināja, ka labu ražu nodrošināšanai godināmi vietējie dievi.

Izraēliešu zemkopis juta dziļu iekšēju nepieciešamību pēc saprotamiem un labvēlīgiem dieviem, pie kuriem ar paļāvību varēja meklēt mierinājumu ikdienas dzīves likstās. Gleznai­nais, acīm tīkama krāšņuma pilnais Baāla un Aštartes kulta rituāls sniedza iztēlei vairāk un labāk arī atbilda viņa primi­tīvajai iedabai nekā puritāniskā Mozus reliģija.

Šie ekonomiskie un psiholoģiskie motīvi, izraisīdami atkri­šanu no stingrās bauslības, tad nu arī noveda pie tā, ka jah- vistiem patiesībā nekad neizdevās pilnīgi izdeldēt «elk- dievību». Soģu grāmatas 10. nodaļas 6. pantā lasām, ka «Izraēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā kunga acīs, un kalpoja baāliem un aštartēm, un Aramas dieviem, Sidonas dieviem un Moābas dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to kungu un viņam vairs nekalpoja».

Kamēr izraēliešu zemkopis apstrādāja zemi, tikmēr viņš negribēja un nevarēja atmest kānaāniešu dievu kultu. Reizēm viņš Jahvem deva to, kas Jahvem pienācās, taču patiesi tuvi viņam bija agrārie dievi, kuri no laika gala valdīja Kānaānas zemē. Pravieša Hozeja grāmatā (2. nodaļas 5.—15. pantā), kura radusies 8. gadsimtā pirms m. ē., kāds fragments šiem praktiskajiem apsvērumiem sniedz labu izskaidrojumu. Tajā mēs lasām, ka māte un sieva, kura nodevusies Baāla kultam, uz visiem pārmetumiem atbild šādiem apņēmības pilniem vār­diem: «Es turēšos pie saviem mīļākajiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un dzērienus», lai gan Jahve apgalvo: «… es tas esmu, kas viņai dod labību, vīnogu sulu un eļļu un kas viņai piešķīris arī daudz sudraba un zelta…»

šis fragments skaidri liecina, cik dziļi izraēliešos bija iesak­ņojies kānaāniešu dievu kults. No Bībeles redzams, ka ebreju vēsturē tas ildzis vairākus gadsimtus un pastāvējis pat pēc Jeruzalemes krišanas 571. gadā pirms m. ē.

Soģu grāmatā lasāms, ka varoņa Gideona tēvam Joasam bijis pašam savs Baāla altāris. Kad Gideons to nopostīja un tā vietā uzcēla altāri Jahvem, izraēlieši bija tik sašutuši, ka pie­prasīja Gideona nāvi. Bet arī pats Gideons pēc uzvaras pār ienaidniekiem licis izliet zelta «efodu», t. i., kādu kānaāniešu kulta piederumu. Un no tās pašas grāmatas mēs arī uzzinām, ka Abimeleha apvērsuma finansēšanai Sihemas iedzīvotāji iz­lietojuši septiņdesmit seķeļus zelta, kas ņemti no Baāla tempļa kases.

Mispā atraktas divu tempļu — Baāla un Jahves — drupas. Tie atradušies tuvu viens otram un celti 9. gadsimtā pirms m. ē. Vispārsteidzošākais tomēr tas, ka abu svētnīcu drupās atrasts daudz dievietes Aštartes statuešu. Tāpēc arheologiem radās aizdomas, ka Sihemas iedzīvotāji būs Aštarti sapreci­nājuši ar Jahvi. Šī hipotēze nemaz nav tik fantastiska, kā tas pirmajā acu uzmetienā varētu likties. Ka šāda veida sinkrē- tisms pie izraēliešiem bija pilnīgi iespējams, mums rāda vē­lāka laikmeta notikumi. Pēc Jeruzalemes krišanas kāda grupa Jūdas iedzīvotāju bija patvērušies ēģiptiešu salā Ele- fantīnā, kura atradās Asuānas tuvumā pie Nīlas pirmās krāces. Tur viņi uzcēla kopīgu templi Jahvem un tā laulātai draudze­nei Aštartei, kura šeit figurēja ar kānaāniešu vārdu Anatjahu.

Iespējams, ka arī jahvisma toreizējā galvaspilsētā Šilo virs­priestera Ēļa laikā piekopts Aštartes kults. 1. Samuēla grā­matā (2. nodaļas 22. pants) lasām: «Ēlis gan jau bija ļoti vecs, bet viņš visu dzirdēja, ko viņa dēli darīja pāri visam Izraēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja saiešanas telts durvju priekšā.» Jesaja, kā tas izsecināms no viņa pravietojuma (Jesajas grāmatas 8. nodaļas 3. pants), devies uz Jeruzalemi, lai tur templī no kādas Aštartes pries­terienes piedzīvotu dēlu.

Ķēniņa Salamana valdīšanas laikā Jeruzalemes templī līdzās Jahvem tāpat godināti Baāls un Aštarte, kuriem uzcelti at­sevišķi altāri. Pat pēc jahvisma atdzimšanas Josijas valdīša­nas laikā un pēc viņa nāves 609. gadā pirms m. ē. neizde­vās iznīcināt kānaāniešu dievu kultu. Sev par lielu izbrīnu, par to pārliecinājās pravietis Jeremija, kad viņš ieradās Jeru­zalemē pēc tam, kad pilsētu bija izpostījuši ēģiptieši un babilonieši. Uz ielām viņš sastapa bērnus, kuri lasīja kuri­nāmo, lai tēvi varētu iedegt uguni par godu «debess die­vietei», bet sievas tajā pašā laikā cepa svētos plācenīšus, uz tiem iespiežot Aštartes attēlu. Uz pravieša pārmetumiem ļau­dis atbildēja, ka dievietei jāupurējot, lai tā neskopotos ar pārtiku tautai. Viņi žēlojās, ka kopš tā laika, kad Josija mē­ģinājis iznīdēt Aštartes kultu, viņi pieredzējuši tikai nelaimi: daļa iedzīvotāju aizvesti uz Mezopotāmiju, haldieši nopostī­juši Jeruzalemi, bet daļai iedzīvotāju vajadzējis meklēt pa­tvērumu Ēģiptē. Jeremijas paskaidrojumiem, ka visas šīs ne­dienas un posts ir sods par atkrišanu no Jahves, nomāktie Jūdas iedzīvotāji ne mazākā mērā nav noticējuši.

Kānaāniešu reliģijas ietekme, protams, uzspiedusi savu zī­mogu arī Bībeles literatūrai. Tā, piemēram, 29. psalmā ne­pārprotami manāmas senas ugaritiešu himnas ietekme. Uz to norāda pārsteidzošas sakritības izvirzītajā domā, tur piemi­nēto sīriešu vietvārdos, kā arī ugaritiešu valodas nogulsnē­jumos. Jesajas grāmatas 15. nodaļa no 12. līdz 15. pantam ir burtisks citējums no Ugaritā atrastās mitoloģiskas poēmas. Tāpat zināms, ka vairākas Bībeles prātulas darinātas pēc kānaāniešu parauga. Daži pētnieki pat secinājuši, ka Augstā dziesma ir liturģisku himnu kopojums, ar kurām savā laikā cildināts dievs Tammuss.

Ņemot to visu vērā, pilnīgi vietā ir jautājums: kā šādos ap­stākļos Mozus ticība vispār varējusi saglabāties? Šeit vis­pirms jāatceras, ka izraēlieši, cildinādami kānaāniešu dievus, patiesībā nekad nav pilnīgi atkrituši no sava cilts dieva. Dau­dzās vietās Kānaānā Jahves un Baāla svētnīcas atradās līdzās. Vairāki ķēniņi, piemēram, Ahabs un Salamans, uzcēla tempļus kānaāniešu dieviem, bet tas viņus nekavēja saglabāt uzticību Jahvem. Tātad runa ir par skaidri izsacītu politeismu, kur Jahve atkarībā no apstākļiem pārējo dievu plejādē ieņēma vairāk vai mazāk izcilu vietu.

Šajā lielā sajukuma laikmetā droši vien pastāvēja arī nelo­kāmo Jahves piekritēju aprindas, kuras ne tikai kā neļāva aiz­raut sevi līdzi vispārējam atkrišanas vilnim, bet laiku pa laikam uzstājās pat aktīvai savas reliģijas aizstāvībai. Kad ķēniņa Ahaba sieva Izebele vajāja jahvisma praviešus, ķē­niņa kalpotājs Obadja «bija paņēmis simt praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ar ūdeni» (1. Ķēniņu grāmatas 18. nodaļas 4. pants).

Vecās Mozus ticības saglabāšanu tāpat kā priesteri un Ie­vīti zināmā mērā veicināja arī dievbijīgu ļaužu brālības, ku­ras bija zvērējušas Jahvem. Mēs jau runājām par nazīriešiem, pie kuriem piederēja arī Simsons. Nazīrieši nedzēra vīnu, ne­cirpa matus, nelietoja barību, kas skaitījās rituāli nešķīsta, un nedrīkstēja pieskarties mirušiem.

Daudz interesantāka bija rehabiešu brālība. Tie bija Jona- daba, Rehaba dēla, pēcnācēji, kurš ķēniņa Ahaba valdīša­nas laikā vērsās pret Baāla pielūdzējiem. Rehabieši nedzēra vīnu, nenodarbojās ar zemkopību, neierīkoja vīna kalnus, bet mitinājās teltīs un saglabāja uzticību klejotāju ganu pri­mitīvajam dzīves veidam, tādējādi protestēdami pret kānaāniešu urbānismu un no tā izrietošajām ļaunajām sabied­riskajām un reliģiskajām sekām. Taču centieni saglabāt Mo­zus laikā pastāvējušo ganu cilšu iekārtu bija nedzīvs anahro­nisms, un tāpēc rahabiešu brālība nekad izraēliešu vidū ne­guva lielāku piekrišanu.

Vēlāk Jūdas ķēniņa Josijas valdīšanas laikā (640.—609. g. pirms m. ē.) Jeruzalemes priesteri pārgāja vispārējā uzbru­kumā pret novēršanos no Mozus ticības. Viņu nolūks bija nodibināt teokrātisku iekārtu un Jahves vārdā pārņemt varu savās rokās. Tātad viņi patiesībā vadījās no politiskiem mēr­ķiem. Līdz ar to ticības lietās tika akcentētas kulta ārējās for­mas, rituālo priekšrakstu un ceremoniju ievērošana.

Tikai praviešu mācību ietekmē izraēlieši pakāpeniski pa­dziļināja savu ticību, līdz galu galā tā tika pacelta tīra, ētiska monoteisma virsotnē. Tagad Jahve viņu ticējumos kļūst par universālu, Visuma vienvienīgo dievu. Tātad ebreju mo- noteisms ir grūta un diezgan vēla vēsturiskās attīstības ceļa gala rezultāts, kas sasniegts pēc gadsimtus ilgiem klaiņoju- miem, ciešanām un politiskām katastrofām.

Soģu laikmetā izraēlieši pieredzēja savstarpējos karus un reliģisko saišu sairumu. Satriecošu šā perioda ainu mums sniedz galvenokārt trīs Bībeles nostāsti: par ēfraimiešu ap­

kaušanu pie Jordānas brasla, gandrīz visas Benjamīna cilts iznīcināšanu un Abimeleha asiņaino valsts apvērsumu.

Pie pēdējā nostāsta ir vērts tuvāk pakavēties tāpēc, ka tas mums sniedz papildu informāciju par izraēliešu sabiedrības šķfrrisku struktūru un tiem politiskiem strāvojumiem, kas vēlāk noveda pie monarhistiskās iekārtas.

Soģu grāmatā (8. nodaļas 22. pants) mēs lasām: «Un Izraēla vīri sacīja Gideonam: Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls, un tavs dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiāna rokas,»

Taču Gideons nepieņēma piedāvāto ķēniņa troni, lai gan faktiski kļuva par tādu valdnieku, kura vara pāriet mantoša­nas ceļā no tēva uz dēlu. Savā galvaspilsētā., viņš valdīja kā tipisks austrumu despots un ierīkoja harēmu ar daudzām pie­gulētajām, kuras viņam dzemdēja septiņdesmit dēlus.

Bet kāpēc Gideons negribēja arī formāli pieņemt ķēniņa titulu? Nav šaubu, ka izraēliešu vidū tolaik pastāvēja noteikts sabiedrisks grupējums, kurš monarhistiskajā iekārtā redzēja vienīgo izeju no anarhijas un glābiņu no iznīcības. Tikai cen­tralizētai varai bija pa spēkam apvienot Izraēla ciltis kopējā frontē pret aizvien pieaugošajām briesmām no naidīgo Kāna- ānas tautu puses. Taču monarhisti acīmredzot bijuši mazā­kumā. Plašas tautas masas baidījās no despotisma un dru- <)/

Ar Abimelehu saistītie notikumi mums parāda, cik spē­cīgu opozīciju sastapa monarhisma ideja un kādos sabiedrī­bas slāņos tā bija visdziļāk iesakņojusies. Abimelehs patie­sībā nebija ķēniņš, bet gan uzurpators, kurš sagrāba varu, pateicoties savu Sihemas radinieku atbalstam. Par līdzekļiem, ko Abimelehs no tiem saņēma, viņš nolīga algotņus, nogali­nāja savus pusbrāļus un nodibināja nepieredzēti asiņainu re­žīmu.

Taču Abimelehs noturējās tronī tikai trīs gadus. Sacelšanās signālu deva tā pati Sihemas pilsēta, kura viņam bija pa­līdzējusi izdarīt apvērsumu. Kāpēc tā notika tieši ar viņa dzimto pilsētu? Vērīgi pārlasot attiecīgus Bībeles tekstus, mēs uz šo jautājumu gūstam izsmeļošu atbildi.

Soģu grāmatas 9, nodaļas 6. pantā lasāms: «Tad sapuLcējās visi Sihemas noteicēji pilsoņi un viss Bet-Millas pulks, un tie visi sadevās kopā un iecēla Abimelehu par ķēniņu.»

Bet-Milla nebija atsevišķa pilsēta, bet gan aristokrātiskais rajons, kurš aptuveni atbilda grieķu akropolei. Arheologi šādus rajonus atklājuši ne tikai Sihemā, bet arī Jeruzalemē, kā arī citās Palestīnas pilsētās. Parasti tie bija no zemes un akmeņiem veidoti uzbērumi ar aizsardzības mūri visapkārt, aiz kura pacēlās augstmaņu un dižciltīgo ģimeņu pilis.

šeit arī slēpjas mīklas atminējums. Vispirms mēs uzzinām, cik lielā mērā izraēliešu sabiedrība jau tolaik bija sadalīju­sies šķirās. No šā fakta savukārt neapgāžami izriet, ka monar- histi bija galvenokārt privileģēto slāņu pārstāvji, un tie tad arī Abimelehu uzcēla uz troņa. Jebkuras šaubas šajā ziņā iz­kliedē iepriekš pieminētās nodaļas 23. un 24. pants. No tiem mēs redzam, ka «… Sihemas pilsoņi lauza uzticību Abime­leham un atstājās no viņa», un «tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaāla dē­liem, kristu uz viņu un to asinis nāktu pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu arī pār Sihemas dižciltīgajiem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus».

Ar vārdu sakot, Sihemas dumpis bija tautas masu sacelša­nās ne tikai pret uzurpatoru, bet arī pret pašu dižciltīga­jiem. Līdz ar to tai piemita skaidri izteikts sociālās revolūcijas raksturs. Cik iespējams spriest no tās norises, tauta cīnījusies ar neparastu niknumu un nāves nicinājumu. Ka sacelšanās bi­jusi plaša un dziļi aptvērusi darba tautas slāņus, liecina arī tas fakts, ka cīņās piedalījušās pat sievietes. Abimelehu nā­vīgi ievainoja kāda sieviete, no aplenktā torņa uzgāzdama viņam akmeni.

Pēc Abimeleha krišanas vēl apritēs krietni daudz gadu, iekams izraēliešu ciltis nolems izvēlēt sev kopīgu ķēniņu. Un arī tas notiks tikai tāpēc, ka arvien draudīgākas kļūst filistiešu uzbrukuma briesmas. Bet pat šajā periodā, kā mēs to varam izsecināt no Samuēla grāmatas, pretestība pret monarhiju vēl aizvien bijusi visai spēcīga un aktīva.

Lai gan Soģu grāmata savā tagadējā veidā ir radusies sa­mērā vēlu, taču tur atrodami pierādījumi, ka tās pamatos rei­zēm likti visai seni dokumenti un vēsturiskas ziņas.

Kā piemērs šajā ziņā var noderēt leģenda par Deboru, izraēliešu gaišreģi un dzejnieci. Tā radusies, apvienojot di­vus atšķirīgus un pat satura ziņā pretrunīgus pamatdokumen­tus: prozas stāstījumu un varones uzvaras himnu. Prozas no­stāstā Izraēla pretinieks ir Hacoras ķēniņš Jabīns, bet Sisera tikai viņa karaspēka virspavēlnieks. Turpretī dzejojumā Ja­bīns vispār netiek pieminēts, bet Sisera parādās jau kā su­verēns valdnieks. Fundamentāla atšķirība tāpat atrodama zi­ņās par Siseras galu: prozas vēstījumā viņš aizmidzis mirst briesmīgā nāvē, bet dzejojumā viņu nogalina no muguras puses tajā brīdī, kad karavadonis dzer pienu.

Izmantojot lingvistiskas analīzes metodes, noskaidrots, ka šis drūmais uzvaras dziedājums, kas pārpilns ieroču šķindas, lai gan noslēgumā, kur aprakstītas Siseras mātes satrauktās gaidas, izskan apbrīnojami cilvēcīgā akordā, — ir viens no vissenākajiem ebreju literatūras pieminekļiem. Domā pat, ka tas radies reizē ar aprakstītajiem notikumiem un tāpēc uzska­tāms par autentisku izraēliešu dzīves attēlojumu visagrīnā­kajā laikmetā, kad viņi sāka apmesties Palestīnā.

Tāpat sirmas senatnes noslāņojumi slēpjas nostāstā par Jeftas traģēdiju. Nevar būt nekādu šaubu, ka meitas upurē­šana uz Jahves altāra ir palieka no ļoti tāla cilvēces vēstures posma.

Daži pētnieki, kurus satraucis fakts, ka viens no Bībeles nostāstu varoņiem izrīkojies tik barbariski, izvirzījuši hipo­tēzi, ka Jeftas meita patiesībā nav nogalināta, bet gan tikai iesvētīta par vestālieni vienā no tolaik daudzajām nelegāla­jam Jahves svētnīcām. Pēc viņu domām, arī Izraēla meitu soru gfijiens, cipraudot upurējamo, patiesībā ir tikai no kana.iniešiem

Tomēr Bībeles ortodoksālie komentētāji Jeftas upuri ne­kad nav uztvēruši simboliskā nozīmē. Ebreju vēsturnieks Jo- zefs Flāvijs (mūsu ēras 1. gadsimtā) un tāpat arī tā sauca­mais Bābeles talmūds (mūsu ēras 4. gadsimts) Jeftas upuri uzskatīja par vēsturiski patiesu faktu. Lai gan Bībele bargi nosoda cilvēku upurus kā pretīgu noziegumu, Jeftas rīcība nebija nekāds izņēmums. Tā, piemēram, pravietis Samuēls Jahves altāra priekšā sacirta gabalos ķēniņu Agagu, bet Dāvids pakāra septiņus Saula dēlus, lai novērstu bada postu. Būtu acīmredzams anahronisms, ja mēs šos faktus gri­bētu novērtēt, vadoties no šodienas morāles jēdzieniem vai arī no tām praviešu ētiskajām normām, kas izkristalizējās mo- noteisma laikmetā. Mēs nedrīkstam ne uz brīdi aizmirst, ka runa šeit ir par ārkārtīgi senu vēsturiskās attīstības posmu. Tas taču bija 12., 11. vai 10. gadsimts pirms m. ē., Ifigenijas un Klitaimnestras, Trojas kara un tā dalībnieka Krētas ķēniņa Idomeneja laikmets, ķad viņš, pateikdamies par izglābšanos no vētras, upurējis par godu jūras dievam Poseidonam savu dēlu. Tālaika ebreju ciltis garīgās attīstības līmeņa ziņā ne­stāvēja ne augstāk, ne zemāk par citām tā laikmeta tautām, pie kurām piederēja arī dorieši un ahajieši.

Ļoti interesants piemērs, no kura redzams, kā vienā no­stāstā tika sakausēti senāki un jaunāki motīvi, ir brīnumjaukā teiksma par uzticīgo Ruti. Daudzie šajā tekstā sastopamie aramismi liecina, ka teiksma radusies stipri pavēlā laikmetā, droši vien jau pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. Daži Bībe­les pētnieki pat domā, ka tas ir sava veida politisks pamflets, kas alegoriskā veidā izsaka protestu pret Ezras un Nehe- mijas drakoniskajiem rīkojumiem, pēc kuriem ne vien kā ne­tika atzītas jauktās laulības, bet no Jeruzalemes pat izraidīja svešas izcelsmes sievietes, kuras bija apprecējuši ebreji. Teiksmas autors it kā gribējis jūdu fanātiķiem atgādināt, ka izraēliešu dižākā ķēniņa Dāvida vecvecmāmuļa Rute bijusi moābiete un tāpēc jaukto laulību nosodījums ir netaisnīgs.

Ja tas patiešām tā būtu, tad nostāsta autoram tomēr vaja­dzētu izmantot daudz senāku teiksmu par šādu vai līdzīgu tematu, jo viņa aprakstītās parašas laika posmā pēc Bābeles gūsta jau bija atmestas vai arī atradās atmiršanas stadijā.

Tiesības salasīt rugainē palikušās vārpas bija ļoti sena ubagu, atraitņu, sērdieņu un ceļinieku priekšrocība, ko bija apstiprinājis Mozus. Taču laikmetā, kad jau bija notikusi iz­raēliešu sabiedrības urbanizācija un nostiprinājusies šķiru diferenciācija, šī senā paraša reti kad tika ievērota. Daži pra­vieši, jo sevišķi Āmoss, Jesaja un Mihass, nosodīja bagāt­niekus par trūcīgo ļaužu izmantošanu. Dziļā sašutumā pravie­tis Āmoss piedraud: «Tā kā jūs apspiežat nabagos un piedzenat no viņiem jo lielas labības nodevas, tad jūs nedzī­vosiet namos, ko esat cēluši no kaltiem akmeņiem; jūs nedzer­siet arī to vīnu, kura kokus jūs esat stādījuši visai labi ierīko­tos vīna kalnos!» Idilliskās sabiedriskās attieksmes, kad zemes īpašnieks dzīvo patriarhālā saskaņā ar saviem saimes ļau­dīm un ir izpalīdzīgs trūcīgiem, tolaik jau bija anahronisms.

Cita paraša bija vēl vecāka. Runa ir par ieradumu tiesī­bām, tā saukto levirātu, kas bija daļa no vispārējām ģime­nes tiesībām. Pēc šā likuma bezbērnu atraitni vajadzēja ap­precēt viņas mirušā vīra brālim. Ja viņš atsacījās to darīt, atraitne varēja griezties tiesā. Rute izgāja par sievu pie Boāsa, dibinoties uz levirāta tiesībām, kuras pastāvēja aptuveni līdz mūsu ēras 1. gadsimtam.

Bet laikmetā pēc Bābeles gūsta vairs nepastāvēja ar levi- rātu saistītā paraša pasniegt kurpi par zīmi, ka tuvākais ra­dinieks atsakās no tiesībām uz atraitni. Šim sen jau pagaisu- šajam formālajam žestam ar tiesiskajām sekām jēga bija tikai tajā laikmetā, kad cilvēki vēl neprata rakstīt un tādējādi fik­sēt tiesiskus darījumus. Starp citu, savā vissenākajā formā šī paraša bijusi visai drastiska. Ja radinieks atteicies izpildīt savu pienākumu, atraitne ar varu novilkusi viņam kurpi un iespļāvusi ģīmī, šādā veidā sabiedrības acīs nostādīdama viņu pie kauna staba.

Iztirzādami Soģu grāmatas visinteresantākos aspektus, mēs ar nolūku uz beigām atvirzījām Simsona tēla pārspriedumu, jo ar viņu saistītie notikumi jau ir it kā ievadījums nostāstiem par Samuēlu, Sauļu un Dāvidu.

Simsons noteikti ir leģendārs tēls. Ar dažām iezīmēm viņš atgādina šumeru varoni Gilgamešu un grieķu Hēraklu. Vai­rāki zinātnieki pat domā, ka sākotnēji viņš uzskatīts par mī­tisku dievekli saules kultā, kuram Kānaānā bija daudz pie­kritēju. Simsona vārdu etimoloģiski atvasina no ebreju «šemeš» un babiloniešu «šamšu», kas nozīmē sauli. Turklāt vēl zināms, ka Bet-šemešā, netālu no Simsona dzimtās vie­tas, bijusi saules dievam veltīta svētnīca. Tāpēc nav izslēgts, ka par Simsona tēla pirmparaugu noderējis kāds kānaāniešu vidi) populārs saules dieveklis.

Taču tas nenozīmē, ka Simsons nebūtu ebreju tautas iz­tēles veidojums. Šis pārgalvīgais, nevaldāmais kauslis, šķel­mīgais mūždien nerimtīgais negantnieks, bet tajā pašā laikā mazliet ļepausīgais stiprinieks ir vienreizēji sulīgs, tipisks fan­tāzijas radīts tēls. Viņa pārgalvībās un dzīves likstās izpau­žas ebreju ganu raupjais humors un Austrumiem raksturīgā tieksme uz avantūristiskiem pasakainiem nostāstiem.

Tauta izjuta pret viņu simpātiju un ar patiku runāja par Simsona aušīgajām mīlas dēkām. Dziļš gandarījums ietverts nostāstos par to, kā viņš sadevis pa ādu ienīstajiem filis- tiešiem. Bet reizē ar to Simsona tēlā savdabīgi atspoguļojas tolaik vēl tik vājā izraēliešu politiskā apziņa. Simsons taču nav vadonis, kurš līdzīgi soģiem organizētu pretestību ap­spiedējiem. Viņa cīņa ar filistiešiem drīzāk ir atsevišķa karst­galvja kautiņi, kurš cenšas atriebties par iedomātām vai vi­ņam patiesi nodarītām pārestībām, Simsona rīcību rosina ne tik daudz patriotisms, cik tieksme nokārtot personīgus rēķi­nus. Un tikai nostāsta beigās viņš it kā pieaug diženumā, kļūst par varonīgu un patiesi traģisku tēlu. Dziļi aizkustinošā finālā jau ieslēpta it kā nākamo laiku nojausma, kad savstar­pēji nesaticīgās izraēliešu ciltis, pieaugot filistiešu draudiem, beidzot sāk apjēgt nepieciešamību apvienoties kopīgā cīņā par brīvību.

Simsons bija saistīts ar nazīrieša solījumu. Taču tas bija noticis agrā bērnībā, pēc viņa vecāku gribas. Tiesa, savā dzīvē viņš izpildīja visus nazīriešu dzīves veida ārējos no­teikumus, neapcirpa matus un nedzēra vīnu. Taču citādi viņš nekad nevadījās no reliģiskiem apsvērumiem. Tāpēc par Simsonu nevar sacīt, ka viņš būtu jahvisma cīnītājs. Savās mīlas dēkās ar filistietēm, savrupos izlēcienos un morāli visai apšaubāmās izdarībās, kuru laikā tik bagātīgi plūda cilvēku asinis, — cik primitīvs un pagānisks aizvien ir Simsons! Viņš nebija ne gudrs soģis, ne savas cilts vadonis, ne arī ticīgs cilvēks, kurš izceltos ar savu dievbijību.

Tāpēc jābrīnās, ka Bībeles sastādītāji nostāstu par Sim­sonu iekļāvuši kanoniskajās grāmatās, līdz ar to zināmā mērā izvirzot viņu par atdarināšanas cienīgu paraugu. Un ne tikai iekļāvuši, bet ar drastisku naturālismu attēlojuši tādas lietas, kuras it kā neiederētos par svētām uzskatītajās grāmatās. Turklāt šajā nostāstā viņi ar acīm redzamu iecietību runā par izraēlieša mīlas dēkām ar svešas izcelsmes sievietēm un tā­pat ar neslēptu gandarījumu izklāsta Simsona reizēm .visai varmācīgu rīcību.

Kāpēc gan tautas nostāstu neaptēstais varonis Bībelē ievests vadoņu, ķēniņu un praviešu cildenajā sabiedrībā? Manuprāt, atbilde šeit vienkārša. Laikmetā, kad sākās izraēliešu izšķīrēja cīņa pret filistiešiem, Simsons bija kļuvis par sava veida tautas varonības simbolu un tik dziļi iesak­ņojies tautas tradīcijās, ka viņu nebija iespējams noklusēt.

Cīņā ar filistiešiem izšķīrās jautājums par nacionālo pastā­vēšanu, kā arī par izraēliešu reliģijas saglabāšanu. Tāpēc viss, ko darījis Simsons, jahvistu acīs ieguva reliģiska akta svaru un nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Simsons ir leģendārs tēls, taču nostāsts par viņu ieausts patiesu vēsturisku notikumu metos. Bruņota cīņa pret filistiešiem gandrīz divus gadsimtus ilgi iezīmēja izraēliešu vēstures ceļus, un tā beidzās ar ķēniņa Dāvida ga­līgo uzvaru.

Vēl nesen mēs maz ko zinājām par filistiešiem. Bet tagad, pateicoties lielajiem arheoloģiskajiem atklājumiem, kā arī ēģip­tiešu hieroglifu un mezopotāmiešu ķīļrakstu atšifrēšanai, esam ieguvuši samērā pilnīgu informāciju par to, kas viņi īsti bi­juši un no kurienes nākuši.

Ja gribam tuvāk iepazīties ar filistiešiem un izprast apstāk­ļus, kādos tie ieradās Kānaānā, mums tuvāk jāaplūko laik­mets, kurā viņi dzīvoja un darbojās. 5ajā ziņā mums palīdzēs arheoloģiskie izrakumi Peloponēsas Mikēnās, Krētas salā, Trojā, Anatolijā, Sīrijā, Palestīnā un Ēģiptē. 5ie izrakumi snie­guši milzum daudz ziņu par laikmetiem, kuri pirms tam mums bija lielais nezināmais.

Otrā gadu tūkstotī pirms m. ē. Krētā dzīvoja tauta, kura bija radījusi izsmalcinātu kultūru un Egejas jūrā nodibinājusi ļoti spēcīgu tirdzniecības valsti. Tajā pašā laikā Peloponēsā mita ciltis, kuru izcelsme un valoda mums nav zināma. Tās iekaroja ahajieši — bronzas bruņās iekaltu kareivīgo grieķu ciltis. To valdnieki uzcēla megalītu cietokšņus Mikēnās, Ti- rintā un citos Argolīdas novados. Tukidīds stāsta, ka aha- jiešu ciltis nodarbojušās ar jūras laupīšanu un uzbūvējušas varenu floti, kura krētiešiem kļuvusi par draudīgu kon­kurentu.

Sākot ar 15. gadsimtu pirms m. ē., ahajieši Atreidu vadībā (pie šīs dinastijas piederēja arī Agamemnons) pakāpeniski izspieda krētiešus no viņu koloniālajiem īpašumiem Egejas juras salās un Mazāzijas piekrastē. 1400. gadā pirms m. ē. viņi iekaro Krētu un iznīcina ziedošo mīnojas kultūru, kura nosmikta leģendārā ķēniņa Mīnoja vārdā. Aptuveni 1180. gada pirms m. ē. pēc desmit gadu ilga aplenkuma viņi sagrauj arī Trojas pilsētu.

Tomēr ahajiešiem nebija lemts ilgi priecāties par savām uzvarām. No Eiropas dziļumiem uzradās citas grieķu barbaru ciltis, ko dēvēja kopīgā vārdā par doriešiem. Tās iekaroja Peloponēsu, Krētu, Egejas jūras salas un Mazāzijas piekrasti.

Viņu spiediens Egejas jūras baseinā izraisīja vienu no tām etniskajām revolūcijām, kuras radījušas lielās tautu staigāša­nas. Balkānu, lllīrijas un Egejas jūras salu iedzīvotāji, kurus iebrucēji izspieda no viņu zemēm, vilnis pēc viļņa devās tālāk uz dienvidiem jaunu apmešanās vietu meklējumos. Viņi devās caUri Mazāzijai, Sīrijai un Kānaānai, nokļūdami līdz Nīlas deltai. Bet šeit faraons Merneptahs tos sakauj un pie­spiež atkāpties.

Jaunais šo tautu uzbrukums Ēģiptei 1191. gadā pirms m. ē. bija daudz draudīgāks. Neskaitāmas karotāju ordas kopā ar savām ģimenēm un iedzīvi virzījās gar Sīrijas un Kānaānas piekrasti, bet no jūras puses tās nosedza liela buru kuģu flote. Zem to triecieniem sabrūk varenā hetu valsts, un tās galvaspilsēta Hatušaša Halisas upes krastā pārvēršas drupu kaudzē. Pēc tam iebrucējiem par laupījumu krīt Kilikija ar saviem neskaitāmajiem zirgu bariem, kuri bija tās lepnums. Feniķiešu pilsētas Bibla, Sidona un Tīra padodas labprātīgi, tādā kārtā paglābdamās no izpostīšanas. Gar jūras piekrasti izgājuši cauri Kānaānai, iebrucēji ielaužas Ēģiptē un izposta tās ziemeļu novadus. Faraonam Ramzesam 111(1198.—1167. g. pirms m. ē.) vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai iebru­cējus apturētu. Beidzot viņš tos sakāva kā uz sauszemes, tā arī jūras kaujā, iznīcinot viņu floti pie Pelūzijas. Vislielākās briesmas, kādas vien Ēģiptei bija draudējušas visā tās vēs­turē, tika novērstas, bet Ramzesam vairs nebija spēka, lai iebrucējus izdzītu arī no Kānaānas un Sīrijas. Tāpēc viens no sakāves paglābies iebrucēju atzars netraucēti varēja apmes­ties Dienvidkānaānas piejūras auglīgajā zemienē, lai nodzī­votu tur gadsimtiem ilgi.

Pateicoties laimīgai nejaušībai, saglabājies kāds ēģiptiešu dokuments, kurš satur ārkārtīgi vērtīgu informāciju par šīm noslēpumainajām klejotāju tautām. Netālu no Tēbām Medi- net-Habū tika atraktas dieva Amona tempļa drupas. Tā sie­nas no augšas līdz apakšai pārklātas ar uzrakstiem un glez­nojumiem, kuros visai izteiksmīgā veidā attēlota faraona dra­matiskā cīņa ar iebrucējiem. Kamēr uz sauszemes ēģiptiešu kājnieki savijušies tuvcīņas murskulī ar svešajiem karotājiem, faraona kuģi uz jūras gūst izšķīrēju uzvaru pār ienaidnieka floti. Redzams, kā no degošajiem un grimstošajiem buru ku­ģiem ūdenī lec pārbijušies jūrnieki.

Kādā no freskām redzam smagus vēršu aizjūgus, kuri pieblīvēti ar sievietēm, bērniem un kara laupījumu. Tātad tā bijusi tautu staigāšana šā vārda pilnā nozīmē. Vīrieši ir stalta auguma, viņu gludi skūtās sejas iezīmē tipiski grieķu deguni un augstas pieres. Karavīriem galvā ir īpatnējas putnu spalvu ķiveres, kuras atgādina Homēra varoņu bruņucepu- res senajos plakanciļņos. Tāpat platie, īsie zobeni un mazie, apaļie vairogi šķiet grieķu cilmes.

No sienu uzrakstiem mums zināms, ka ēģiptieši iebrucējus saukuši par «jūras tautām». Starp citām ciltīm tur pieminē­tas «donoja» un «ahaivaša»; iespējams, ka zem šiem vārdiem slēpjas mums no grieķu vēstures pazīstamās danajiešu un ahajiešu ciltis. Turpat sastopamies arī ar filistiešu nosaukumu ēģiptiešu valodā — «peiesei» vai «prst». Neraugoties uz šīm ziņām, vēsturnieki nav vienis prātis par iebrucēju etnisko cilmi. Ja arī tie bijuši — kā spriež daži pētnieki — visdažā­dāko rasu un cilšu sajaukums, nevar būt nekādu šaubu, ka viņi atradušies grieķu kultūras ietekmē un to vidū bijuši aha­jieši, kurus dorieši bija izspieduši no Balkānu pussalas, Maz­āzijas un Egejas jūras salām.

Pēc neveiksmīgā iebrukuma Ēģiptē filistieši apmetās Kānaānā gandrīz vienlaicīgi ar izraēliešiem. No Bībeles mums zināms, ka viņi aizņēmuši auglīgo piekrastes joslu uz dien­vidiem no Karmela kalna. Filistiešu pilsētvalstis — Gaza, Aškelona, Ašdoda, Gata un Ekrona — izveidojušas federā­ciju, ko grieķiski sauca par «pentarhiju». Virzīdami savu teri­toriālo ekspansiju uz cietzemi, viņi drīz vien sanāca konfliktā ar kaimiņos dzīvojošām izraēliešu Jūdas un Dana ciltīm. Un tieši šīs pirmās sadursmes tad nu arī ir vēsturiskais fons teik­smai par Simsonu.

Kā jau zinām, filistieši «jūras tautu» vidū bija atsevišķa, skaitliski ne visai prāva etniska grupa. Bībeles zinātnieki un arheologi visiem spēkiem nopūlas, lai par viņiem uzzinātu ko vairāk, un šajā ziņā jau guvuši krietnus panākumus. īsumā izklāstīsim līdzšinējo pētījumu rezultātus.

Vispirms jāatzīmē, ka, pēc ebreju nostāstiem, filistieši nā­kuši no Krētas. Pravietis Āmoss (9. nodaļas 7. pantā) stāsta, k.i dievs filistiešus izvedis no Kaftoras, zem kura nosaukuma slēpjas Krēta (babiloniešu ķīļraksta tekstos — Kaftara). Visas šaubas, ka Kaftoras nosaukums interpretējams tikai šādi un ne citādi, vēlāk izkliedē pravietis Ecēhiēls, kurš filistiešus tieši identificē ar krētiešiem. Ja mēs Bībeles versiju atzīstam par pareizu, tad nonākam pie secinājuma, ka filistieši bijuši aha­jieši, kuri savā laikā iekarojuši Krētu, bet pēc tam viņus no turienes savukārt izspieduši dorieši.

Diemžēl šāda veida leģendas bieži vien ir mānīgas, un tām nav zinātniska pierādījuma vērtības. Daži pētnieki pie­vērsuši uzmanību tam pārsteidzošam faktam, ka atsevišķiem filistiešu personu vārdiem ir iilīriska cilme un ka lllīrijā bijusi pilsēta, kas saukusies par Palesti. Tā kā doriešu tautu staigā­šana sākusies tieši tur, tad nav izslēgts, ka filistieši pirms grie­ķiem dzīvojuši lllīrijā, no kurienes viņus izspieduši iebrucēji.

Palūkosimies tagad, ko mums šajā jautājumā var sacīt ar­heoloģija, balstoties uz Sīrijā un Palestīnā izdarītiem izraku­miem. Ugaritas drupās ir atraktas kapenes ar raksturīgām Egejas, Kipras un Mikēnu kultūras iezīmēm. Turpretī kera­mikas izstrādājumi, kuri atrasti senās Kānaānas piecu filistiešu pilsētu drupās, lielākoties pieder pie Mikēnu kultūras loka. Šeit izraktās krūzes un kausi rotāti ar melnu un sarkanu fi- gurālu ornamentu uz gaišdzeltenas glazūras fona. Tādi paši keramikas izstrādājumi lietoti arī tieši Mikēnās, Agamemnona galvaspilsētā.

Vēl zīmīgāki ir citi arheoloģiskie atradumi. Bībele nostāstā par Simsonu iztēlo filistiešus kā lielu dzīru mīļotājus. Mēs tajā burtiski lasām: «Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina. Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uz­jautrinājumu, un tie nostatīja viņu stabu starpā … Bet nams bija sievu un vīru pilns, un filistiešu dižciltīgie pašreiz at­radās uz jumta, un ap trīs tūkstoši vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.»

Arheoloģija negaidītā kārtā papildināja šo trokšņaino dzīru ietekmīgo tēlojumu. Filistiešu pilsētās lielā skaitā atrastas alus krūzes, kuru snīpim pierīkots filtrs miežu pelavu uztverša­nai, kas peldēja svaigi izbrūvētajā alū. Tātad izrādījās, ka vīnkopības zemē filistieši sīksti turējās pie alus, kas bija grieķu karavīru tradicionālais dzēriens.

Kādus secinājumus mēS varam izdarīt no šiem faktiem? Ka filistieši būtu piederējusi pie grieķu cilšu plašās saimes, to nevaram noteikti apgalvot. Drošs tomēr ir tas, ka viņi ilgi atradušies grieķu kultūras ietekmē un apguvuši to parašas. Varbūt, ka viņu vidū pat dzīvojuši izceļotāji no Argolīdas, lllīrijas, Mazāzijas, Krētas un pārējām Egejas jūras salām. Pēc visa spriežot, tas bijis grieķu un negrieķu cilmes klai­doņu sajaukums, kuri pēc sakāves Ēģiptē apvienojušies, lai kopīgiem spēkiem iekarotu Kānaānu.

Vietā būtu jautājums, kādā veidā tik niecīga iebrucēju sau­jiņa spēja ne tikai noturēt savus iekarojumus, bet ar laiku pat pakļaut sev gandrīz visu Kānaānu kopā ar izraēliešiem. Izrādās, ka iebrucēju pārākums dibinājies uz to, ka viņi zi­nājuši dzelzs apstrādes noslēpumu. No dzelzs izgatavotie ieroči un rīki tiem deva lielas priekšrocības zemē, kura dzī­voja vēl bronzas laikmetā.

Atiesim pāris gadsimtu tālāk pagātnē, lai palūkotos, kādā veidā filistieši bija apguvuši dzelzi. Kaut kur Armēnijas kal­nos dzīvoja kizvadaniešu cilts, kura 14. gadsimtā pirms m. ē. bija iemācījusies kausēt dzelzi. Šī cilts nebija izgudrojusi nekā jauna, bet tikai vienkārši atklājusi paņēmienu, kā lēti un lielos daudzumos ražot dzelzi. Ēģiptē un Mezopotāmijā dzelzs bija pazīstama jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē., taču tās bija tik maz, ka šo metālu vērtēja augstāk par zeltu.

Kizvadaniešus iekaroja heti un no tiem, protams, uzzināja dzelzs kausēšanas noslēpumu, ko vēlāk sargāja kā acuraugu. Kad viens no faraoniem palūdza viņam draudzīgu hetu ķē­niņu atklāt šo noslēpumu, viņš par atbildi bez jebkādiem ko­mentāriem saņēma tikai dzelzs dunci.

12. gadsimtā pirms m. ē. «jūras tautas» sagrāva hetu valsti un kopā ar milzīgo kara laupījumu ieguva arī tik rūpīgi sar­gāto dzelzs kausēšanas noslēpumu.

Līdz ar to par šā dārguma īpašniekiem kļuva filistieši. Samuēla 1. grāmatas 13. nodaļas 19.—22. pantā lasām: «To­laik neviena kalēja nevarēja atrast pa visu Izraēla zemi, jo filis­tieši bija teikuši: Lai tikai ebreji sev neizgatavo zobenu vai šķēpu. Tādēļ ikvienam izraēlietim bija jānoiet lejā pie filistie­šiem, lai asinātu sava arkla lemesi, ir kapli, ir cirvi, ir sirpi, arī zobus izkaptīm, kapļiem un cirvjiem, zarus trijžuburu dak­šām, vai lai sametinātu vēršu dzenamos. Tā nu notika, ka kaujas dienā tieši to karotāju rokās, kuri atradās pie Saula un Jonatāna, nebija neviena zobena un neviena šķēpa; vie­nīgi Saulam un viņa dēlam Jonatānam bija ieroči.»

Kā no šiem vārdiem redzams, filistieši turēja izraēliešus savā atkarībā, drakoniskiem līdzekļiem sargādami monopolu u/ dzelzi. Tas bija militārs un ekonomisks monopols, jo vie­nīgi viņi Kānaānā prata izgatavot lauksaimniecībai nepiecie­šamos rīkus, kā ari ieročus karam. Tiesa, izraēlieši gan drīk- slcjo iegādāties rīkus, bet, ja tos vajadzēja uzasināt vai sala­bot, tad bija jāgriežas pie filistiešiem, kuri par saviem pakal­pojumiem turklāt pieprasīja augstu samaksu.

Arheoloģija apbrīnojamā kārtā visā pilnībā apstiprina Bī­belē atrodamās ziņas. Senajās filistiešu valstiņās izrakts mil­zīgs daudzums dažādu dzelzs izstrādājumu, bet citos Kānaānas novados tie sastopami reti. Sī aina pilnīgi izmainās, kad atrod tos kultūras slāņus, kuri attiecas uz laikmetu, kad Dāvids jau bija gāzis filistiešu virskundzību. Kopš šī laika dzelzs izstrādājumi lielā skaitā atrodami vienmērīgi visā Kānaānas teritorijā.

Izraēliešu uzvara, kas salauza filistiešu monopolu un līdz ar to Kānaānas semītu tautas ieveda dzelzs laikmetā, reizē nozīmēja arī ekonomisku apvērsumu.

Pēc divus gadsimtus ilgām cīņām filistieši tika pieveikti, un, lai gan viņiem turpmāk bija tikai otršķirīga politiska loma, no vēstures kartes tie tomēr pilnīgi nepazuda. No viņiem taču cēlies Palestīnas nosaukums, kas vēlāk tika pieņemts romiešu oficiālajā nomenklatūrā. Tādā kārtā filistieši negaidot izrā­dījās uzvarētāji: viņu vārds tika iemūžināts zemes nosau­kumā, lai gan pašiem, neraugoties uz ilgiem pūliņiem, neizde­vās pakftut sev šo zemi.