Bībeles stāsti

ČETRDESMIT GADU TUKSNESI.

Atguvis varu par savu tautu, Mozus devās tieši uz dienvidiem un kādu laiku uzturējās pie Akabas līča midiā­niešu zemē. Vēlāk viņš tomēr sāka meklēt tādu apvidu, kur izraēlieši varētu apmesties uz paliekamu dzīvi. Par vispiemērotāku izrādījās Kadešas pilsētas ap­kaime. Divas akas ar svaigu ūdeni un plašas ganības ra­dīja visai piemērotus apstākļus lopkopībai, turklāt tuvumā dzīvojošās tautas bija miermīlīgas un labprāt uzsāka tirdzniecību ar jaunajiem ienācējiem.

Taču miera nebija pašu Izraēla cilšu starpā. Tām dzīvi sagandēja savstarpēja nenovīdība un nemitīgie strīdi ga­nību dēļ. Turklāt par neapmierinātības, ķildu un nesaticī­bas avotu kļuva sabiedriskās pretešķības, kas izvērtās aiz­vien asākas.

Pat Mozus visuzticamākie piekritēji Ievīti nespēja sa­glabāt disciplīnu. Sašutumu viņos izraisīja Arons un tā priesteru kasta, kura aizvien uzpūtīgākā kārtā norobežojās no pārējiem Ievītiem, piesavinādamās allaž jaunas un jau­nas priekšrocības un materiālus labumus. Un tā divi simti piecdesmit savās tiesībās aizskarto Ievītu Koraha vadībā kādu dienu sarīkoja dumpi. Nemiernieki ieradās pie Mozus un Ārona teltīm, skaļā balsī saukdami;

«Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats tas kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem un valdīt pār tā kunga draudzi?»

Mozus viņus pacietīgi uzklausīja, bet tad devās uz svēt­nīcas telti un nokrita uz sejas pie derības šķirsta, izlūgda­mies tā kunga padomu. Pēc tam viņš iznāca pie dumpi­niekiem un sacīja:

«Levija dēli, uzklausiet mani! Vai tas jums vēl par maz, ka Izraēla dievs jūs ir izraudzījis no Izraēla draudzes, lai jūs viņam tuvotos, piedalītos tā kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā, to pārvaldīdami? Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie sevis tuvu nākt, un nu jūs pat meklējat sev priestera amatu. Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu baru, lai saceltos pret to kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?»

Mozus nolādēja dumpiniekus un pavēlēja, lai neviens netuvotos viņu teltīm. Un tad pavērās zeme un aprija Korahu, bet pārējie nemiera cēlāji sadega no debesim lejup sūtītās ugunīs. Tas bija brīdinājums, lai nākotnē ne­viens neiedrošinātos sacelties pret priesteriem.

Bargais sods vienkāršos ļaudis tomēr neiebiedēja, bet gan radīja vēl lielāku sašutumu. Apmetnē sākās draudīgas nekārtības. Mozus ar Aronu tikai ar pūlēm izglābās, pa- tverdamies svētnīcā. Bet tad Jahve uzbrucējus šaustīja ar uguni, kurā galu atrada četrpadsmit tūkstoši septiņi simti dumpinieku.

Sacelšanās tika apspiesta, bet Mozum bija svarīgi pierā­dīt, ka Arons savu augstā priestera amatu saņēmis no paša Jahves rokām. Tālab viņš pavēlēja visu divpadsmit cilšu pārstāvjiem, kā arī Aronam atnest uz svētnīcu kat­ram vienu gana zizli. Un raugi, kādu dienu visu ticīgo acu priekšā notika skaidrs brīnums: no atnestajiem zižļiem tikai Aronam piederīgais uzplauka pumpuros, pēc tam pār­klājās ar ziediem, kas beidzot atnesa mandeles. Tad tauta pakļāvās Jahves gribai un vairs nekurnēja par Arona dzimtas priekšrocībām.

Kadešā no dzīves šķīrās pareģe Mirjama, Arona un Mo­zus māsa. Izraēla tauta vēlreiz pārcieta sausuma postu, un, kad pārmēra slāpju mocītie ļaudis sadumpojās, Mozus ar zižļa sitienu atkal izšķīla ūdeni.

Izraēla ciltis gandrīz trīsdesmit astoņus gadus Kadešā nodevās mierīgai ganu dzīvei. Tās izklīda pa apkārtējām ganībām un dzīvoja katra savu īpašu, nošķirtu dzīvi, tā ka tautas kopības saites pamazām kļuva vājākas. Pames­tas pašas savā vaļā, tās nodevās tādai izlaidībai un vien­aldzībai pret ticību, ka mitējās upurēt Jahvem un ievērot priekšrakstu par jaundzimušo puisēnu apgraizīšanu. Vis­pārējā nevīžība pielipa arī Mozum un Āronam. Tā kā viņi nenieka nedarīja, lai mitētos tautas pagrimums, Jahve viņus bargi sodīja, noteikdams, ka abiem jāmirst tuksnesī, nesperot savu kāju Apsolītajā zemē. Tomēr tiešais šā soda iemesls bija mazticība Jahves visvarenībai, jo viņi pa divi lāgiem bija situši ar zizli pret klinti, lai izšķiltu ūdeni.