Bībeles stāsti

PRAVIETIS ELIJA UN IZEBELE.

Omrija dēls Ahabs valdīja divdesmit divus gadus. Savas sie­vas, feniķiešu princeses Izebeles ietekmē viņš kļuva neuzticīgs Jahvem un pieļāva, ka Baāla kults Izraēlā kļuva par valsts reliģiju. Izebele, kura bija dedzīga Tīras dieva Melkarta piekritēja, uzcēla tam Sama­rijā templi, bet Jahves praviešus nežēlīgi vajāja un no­deva mokpilnai nāvei. Nonāca pat tik tālu, ka cilvēkiem vajadzēja turēt slepenībā savu uzticību Jahvem. Tāds sle­pens jahvists bija ķēniņa nama galvenais pārraugs Obadja. Apkārtējās alās viņš no vajāšanām paslēpa simt praviešu, apgādādams tos ar maizi un ūdeni.

Kādu dienu pravietis Elija ieradās pie Ahaba. Viņš bija dzimis Gileādā, kur tuksnešainos novados sarunājās ar Jahvi un no tā bija saņēmis arī šo uzdevumu. Ģērbies rupjā vientuļnieka apmetnī, apjozies ar virvi, viņš kvēlās dusmās pārmeta ķēniņam atkrišanu no Jahves un pare­ģoja, ka zemi piemeklēs sausuma un bada posts. «Tik tie­šām, ka tas kungs, Izraēla dievs dzīvo,» pravietis sauca bargā balsī, «kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos ga­dos nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc manas pavēles!»

Pavēstījis šo bēdu ziņu, pravietis aizbēga no galvaspil­sētas, lai paglābtos no ķēniņa atriebības, un paslēpās Pār- jordānas tuksnešainajos kalnos. Seit cilvēki nedzīvoja, taču pravietis badu necieta, jo divas reizes dienā kraukli viņam piegādāja maizi un gaļu, bet ūdeni viņš pasmēla Kritās strautā. Iestājās pareģotais sausums, lietus vairs nelija, un strauts pilnīgi izsīka. Tad Elija pārcēlās uz Sareptas pilsētiņu Sidonas tuvumā.

Tur pravietim deva patvērumu kāda nabadzīga atraitne, dalīdamās ar viņu savā trūcīgajā iztikā. Un tad notika tāds brīnums, ka milti tīnē viņai neizsīka un eļļas krūkā nepietrūka.

Taču žēlsirdīgo atraitni piemeklēja liela nelaime: viņas dēliņš saslima un nomira. Tad Elija mirušo bērnu paņēma pie sevis istabā, noguldīja gultā un lūdza Jahvi ļaut bēr­nam augšāmcelties no miroņiem. Kad tas notika, atraitne nezināja aiz prieka, kur dēties, un lielā aizrautībā iesaucās: «Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi dieva vīrs un tā kunga vārds tavā mutē ir patiesība!»

Bads Izraēlā ilga trīs gadus. Tad lielo raižu nomāktais Ahabs meklēja satikšanos ar Eliju un piekrita tam, ka tiek izdarīta pārbaude, kurš ir īstais dievs — Baāls vai Jahve.

Karmela kalnā sapulcējās četri simti piecdesmit ķēniņie­nes Izebeles uzturēto Baāla priesteru. Tiem pretī stājās viens pats Elija. Neskaitāmi izraēliešu un kānaāniešu bari nepacietīgi gaidīja, kāds iznākums būs šai savādajai div­cīņai par viņu dvēselēm.

Elija uzaicināja Baāla praviešus nolikt uz altāra gaba­los sacirstu vērsi un lūgt savu dievu, lai tas no debesīm sūta uguni upura sadedzināšanai. Baāla kalpi dejoja ap- 'kārt altārim, graizīja sevi ar nažiem un šķēpiem, neprā­tīgā aizrautībā brēkdami: «Ak, Baāl, atbildi mums!»

Kad pienāca jau dienas vidus un vērsis neaizdegās, Elija zobgalīgi ieteica saviem pretiniekiem:

«Sauciet stiprākā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš var­būt iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt, ka viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!»

Pagāja dienvidus cēliens. Tad Elija uzcēla altāri, vis­apkārt tam izraka grāvi, sakrāva malku, sacirta savu vērsi gabalos un lika apliet altāri ar ūdeni. Kad grāvis bija pilns, Elija pacēla rokas pret debesīm un skanīgā balsī lūdza Jahvi dot zīmi, ka viņš ir īstenais dievs.

Un tūdaļ no debesīm nošāvās uguns, kas aprija ne tikai upura dzīvnieku, bet pat akmeņus un ūdeni, ar kuru bija pieliets grāvis. Redzot šo brīnumu, tauta nokrita zemē un lielā aizgrābtībā sauca:

«Tas kungs ir dievs, tas kungs ir dievs!»

Bet Elija neapmierinājās tikai ar šo uzvaru. Drīzumā viņš lika sagrābt viltus praviešus un tos visus līdz pēdē­jam apkaut pie Kišonas strauta.

Pēc tam Elija atgriezās Karmela kalnā. Nosēdies uz akmens un galvu uz cejiem noliecis, viņš gaidīja virs jū­ras parādāmies pirmo lietus mākoni. Pēc kāda brīža visu debesi aizklāja tumšas tūces, un sāka gāzt trīs gadus ne­redzēts ražens lietus.

Kad ķēniņiene Izebele uzzināja par notikumiem Kar­mela kalnā, viņa nozvērējās Elijam atriebties. Pravietis nobijās no niknās elku dievekļu pielūdzējas un aizbēga uz Jūdu, kur viņš slēpās kalnu alās. Tur viņš saņēma Jahves uzdevumu doties uz Sīriju un svaidīt Hazaēlu par Da­maskas ķēniņu. Bet viņam bija arī vēl otrs, daudz svarī­gāks norādījums par nākamo Izraēla ķēniņu svaidīt Ahaba karaspēka virspavēlnieku Jehu.

Pa ceļam viņam iznāca iet garām kādam izraēlietim, vārdā Elīss, kurš tieši tobrīd ara savu lauku ar arklā iejūgtiem divpadsmit vēršu pāriem. Elijam šis vīrs iepa­tikās, un par zīmi, ka viņš to pieņem par savu mācekli, pravietis tam uzmeta plecos ceļinieka apmetni. Sīs negai­dītās izvēles pārsteigtais Elīss uzrunāja pravieti ar šādiem vārdiem:

«Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti, un tad sekot tev.»

Pēc tam Elīss nokāva divus vēršus, sarīkoja saviem cie- matniekiem azaidu un, atvadījies no tuviniekiem, devās jaunajam skolotājam līdzi tālajā pasaulē.