Bībeles stāsti

IZRAĒLA PAGRIMŠANA UN BOJĀ EJA.

Jehum bija ļoti sliktas attiecības ar Damaskas ķēniņu Hazaēlu. Kad Asīrijas ķēniņš Salmanasars III uzbruka Damaskai, Jehus nostājās viņa pusē un pat maksāja asīriešu ķēniņam meslus. Taču drīz vien Asī­rijai, kuru novājināja iekšējas jukas.un apdraudēja mē- diešu kalnu ciltis, vajadzēja atteikties no savas ekspansi­jas politikas. Hazaēls izmantoja šo iespēju, lai atriebtos Jehum. Vairākos karagājienos viņš ieņēma teritoriju aiz Jordānas. Pēc Moābas un Pārjordānas zemju zaudēšanas Izraēlam piederošās zemes samazinājās gandrīz par trešo daļu. Ķēniņa Jehus valdīšanas laika beigu posms iezīmē­jās ar sakāvēm un valsts novājināšanos.

Viņa dēlam Joahasam, kurš valdīja septiņpadsmit gadu, vajadzēja atzīt Damaskas virskundzību. Izraēla karaspēks mitējās pastāvēt. Joahasam bija atļauts turēt tikai gluži niecīgus bruņotos spēkus, kuri sastāvēja no desmit tūk­stošiem kājnieku, desmit kaujas ratiem un piecdesmit jāt­niekiem. Valsts bija pilnīgi neaizsargāta. Ķēniņš Hazaēls krustām un šķērsām to izstaigāja ar savu armiju, ciemos un pilsētās pievākdams visu pārtiku. Izraēla nevarība ļāva viņam uzbrukt filistiešiem un Jūdai. Pēc filistiešu pilsētas Gatas ieņemšanas viņš uzbruka Jeruzalemei. Tomēr, kad Jūdas ķēniņš Joass viņam samaksāja milzu atpirkšanās naudu zeltā un sudrabā, Hazaēls no pilsētas aplenkuma atteicās.

Izraēla tronī nāca Joass. Tas bija krietns karavadonis un valdnieks. Viņa valdīšanas laikā Asīrija atkal uzbruka Damaskai un to smagi sakāva. Joass izmantoja sava nik-

nākā ienaidnieka pašreizējo vājumu un atguva visas zemes, ko savā laikā bija zaudējis viņa tēvs. Pēc tam viņš ielau­zās Jūdā, pakļāva to un izlaupīja Jeruzalemi. Nopostījis pilsētas mūrus, viņš uz Jūdas troņa kā savu vasali atstāja Amacju un atgriezās Samarijā.

Damaskas novājināšanās un Asīrijas iekšējās jukas ļāva brīvāk uzelpot visai Kānaānai. Jeroboāma II valdīšanas laikā Izraēla atguvās no sava pagrimuma, un tajā iestā­jās liels saimniecisks uzplaukums. Zemē atkal valdīja lab­klājība, kas atgādināja Salamana laikus. No jauna atdzī­vojās starptautiskā tirdzniecība un izveidojās plašs turīgo ļaužu slānis. Samarijā notika rosīga celtniecība, un tā kļuva par lielu metropoli.

Sim ārēja spožuma laikmetam tomēr bija savas ēnas puses. Sīko lauku saimniecību vietā stājās lieli zemes īpa­šumi, ko apstrādāja vergi un bezzemnieki. Tajā pašā laikā, kad niecīgs sabiedrības slānis dzīvoja nedzirdētā bagātībā un izšķērdībā, pauperizētās tautas masas cieta no aizvien sūrāka posta, netaisnībām, korupcijas un spaidiem. Bagāt­nieki nepazina žēlastību pret nabagajiem, parādu dēļ at­ņēma tiem personisko brīvību, paaugstināja pārtikas ce­nas un necilvēciskā kārtā izspieda no tiem visu, lai vien paši varētu dzīvot zaļas dienas. Jeroboāma II kari ar visu savu smagumu gūlās galvenokārt uz tautas masām, kamēr lielie zemes īpašnieki un valsts augstākās amatpersonas sarausa aizvien lielākas bagātības.

Tajā laikā Tekojā, netālu no Betlēmes, dzīvoja jūdu vīrs, vārdā Āmoss. Kā lopkopis viņš visu mūžu bija pava­dījis plašajās kalnu augstienēs, pieturēdamies pie skarba un vienkārša dzīves veida, ciešā saskarē ar dabu.

Kādu dienu Āmoss redzēja parādību, ka Jahve viņam uzdod pārveidot pasauli. Tāpēc viņš ņēma rokā gana zizli un devās uz Samariju. Tur sastaptā neķītrību un negan­tību pasaule viņu satricināja līdz dvēseles dziļumiem. Ar Šausmām viņš nolūkojās uz izkrāsotām sievām, grezni ģērbtiem jaunekļiem, augstmaņiem ar nežēlīgām sirdīm, neizsakāmi lepniem namiem un pilīm, kamēr sirdi viņam kremta posts un pazemojums, kādā dzīvoja vienkāršie ļaudis.

Āmoss nekavējoties steidzās uz Bēteli, kas bija Izraēla reliģiskais centrs. Nostājies pie svētvietas, kurā Mozus dievs tika godināts zelta teļa izskatā, viņš sāka pravietot. Pilsētas iedzīvotāji un no citurienes sanākušie svētceļnieki ar izbrīnu ieklausījās no tāliem kalniem atnākušā gana aizrautīgajos vārdos. Viņš runāja skarbā, neizsmalcinātā, tēliem pārbagātā valodā, pieminēdams debesu putnus, lā­čus, lauvas un čūskas. Viņam bija kalnieša šķīstais ska­tiens un dziļā pārliecība, ka viņš cilvēkiem dara zināmus dieva vārdus. Vīzijās, kurās siseņu bari un debesu uguns liesmas aprija Izraēlu, viņš brīdināja ļaudis, ka Jahve tos sodīs par viņu negantībām.

Amoss allažiņ atgādināja, ka viņš nav pravietis. Un patiesi — šis kalnu gans bija caurcaurēm neparasts cil­vēks. Viņš nepiešķīra nozīmi — kā to darīja citi — reli­ģiskā rituāla ārējo formulu ievērošanai, bet aicināja ļau­dis, lai tie neapvaino dievu ar izvirtību, izšķērdību un ciet­sirdību pret nabagajiem un nevarīgajiem. Tāda mācība vēl nekad nebija dzirdēta no Jahves praviešu mutes.

Savos pasludinājumos Amoss pavēstīja Izraēla un Sa­marijas bojā eju, tāpēc ka bagātnieki, kuri gulēja ziloņ­kaula gultās, dzīvoja izvirtušās pārmērībās un aplaistījās ar smaržīgām eļļām, izsūca un cietsirdīgi apspieda no­māktās tautas masas. Bezgala sašutis, viņš tiem uzsauca:

«Uzklausiet šo vēsti jūs, kas nomācat mazturīgo un esat apņēmušies izdeldēt zemes mazos cilvēkus. Jūs, kas sakāt: Kad tad nu jaunais mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis sabats, ka varam atvērt labības klētis, samazinot mēru, paaugstinot cenu un viltojot svaru, un lai beidzot mēs varētu iegūt sev par vergiem nabagos par naudu un trūcīgos par pāri kurpju un pelavas pārdot par graudiem.»

Tie bija smagi pārmetumi. Āmoss pārmeta bagātajiem izraēliešiem, ka tie apkrāpj nabagos, pārdodot sliktāku labību mazākā svarā un augstākā cenā, ka parādu un pat apavu pāra dēļ padara cilvēkus par vergiem. Šaustīdams morālo izlaidību un Izraēla sabiedrisko iekārtu, pravietis aizkaitināja augstmaņus un viņu acīs kļuva par bīstamu musinātāju. Virspriesteris Amacja brīdināja ķēniņu Jero­boāmu:

«Amoss kūda Izraēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus.»

Pēc ķēniņa pavēles pravieti izsūtīja no Izraēla, lai viņš nemusinātu ļaudis pret apspiedējiem un izsūcējiem.

Pa to laiku, it kā apstiprinot Amosa pravietojumu, Iz- raēlam un Jūdai tuvojās lielas briesmas. Tikusi galā ar iekšējām jukām, Asīrija atspirga no īslaicīgās nevarības. Tronī nāca lielais karotājs Tiglats Pilesars III, kuru dē­vēja par Fūlu. Kaut gan viņš uzsāka brutālu iekarošanas politiku, Izraēls neatskārta draudošās briesmas. Valsti novājināja galma apvērsumiun iekšējās jukas. Divi gru­pējumi, ko bija izveidojuši Ēģiptes un Asīrijas piekritēji, nikni cīnījās savā starpā, radīdami anarhiju Samarijā.

Jeroboāma II dēlu Zaharju pēc sešu mēnešu ilgas valdī­šanas nogalināja Salums. Salums savukārt krita no kāda Manahēma rokas. Uzurpators noturējās uz troņa piecus gadus, atbalstīdamies uz Asīrijas varu un piekopdams teroru. Tiglats Pjlesars pirmo reizi iebruka Izraēlā un tās valdnieku pārvērta par savu vasali. Pēc tam, saņēmis tūkstoš talentu sudraba lielu kontribūciju, viņš atgriezās Ninīvē. Manahēms bija savācis šo summu, no katra man­tīgāka iedzīvotāja iekasēdams piecdesmit seķeļu sudraba lielu nodevu. Tas izraisīja vispārēju kurnēšanu. Mana­hēma dēls Pekahja noturējās pie varas tikai divus gadus un krita par upuri sazvērestībai, kuras priekšgalā stāvēja viens no karavadoņiem, vārdā Pekahs. Tādējādi uzvarēja ēģiptiešiem draudzīgais grupējums.

Pekahs uzsāka Asīrijai naidīgu politiku, noslēgdams savienību ar Damaskas ķēniņu Recīnu I. Tomēr abi sa­biedrotie jutās pārāk nespēcīgi, lai uzstātos pret Asīriju ar ieročiem rokās. Tāpēc viņi aicināja sev pievienoties arī Jūdu. Bet, Iii kā šis priekšlikums tika noraidīts, viņi no­lēma ar varu piespiest Jūdu izveidot vienotu fronti. Jūdas ķēniņš Ahass atradās grūtā situācijā. No ziemeļiem viņam uzbruka divi sabiedrotie, dienvidos — ēdomieši, bet rie­tumos — filistieši. Cietis sakāvi klajā laukā, viņš patvē­rās aiz Jeruzalemes mūriem, ko aplenca sīriešu un asī- riešu karaspēks.

Ahass meklēja palīdzību pie Moloha un tam kā dedzi­nāmo upuri uz altāra ziedoja savu mazo dēlēnu. Kad tas tomēr neko nelīdzēja, tad, nevērojot pravieša Jesajas brī­dinājumus, viņš lūdza Asīrijas ķēniņa palīdzību. Nosūtī­dams ^asīriešu valdniekam kā dāvinājumu visu zeltu un sudraBu, kādu vien bija izdevies savākt svētnīcā un pilī, Ahass savā vēstulē rakstīja: «Es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Izraēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši.»

Tiglats Pilesars III zibenīgā kara gājienā sagrāva Da­masku un nogalināja ķēniņu Recīnu, bet pēc tam ielauzās Izr.aēlā. Viņa karavīri smailajās ķiverēs un dzelzs bruņu- kreklos postīja zemi un nogalināja tās iedzīvotājus. De­gošo Izraēla pilsētu un ciemu dūmos atskanēja spīdzināto un degošo upuru vaimanas. Iebrucēji izdūra gūstekņiem ncis, nocirta rokas un kājas, uzsēdināja tos uz mietiem mii dzīvus nodīrāja. Pie dzīvības palikušos Asīrijas vald­nieks izsūtīja uz Mezopotāmijas vidieni, bet to vietā nome­tināja daždažādu citu sakauto Āzijas cilšu piederīgos. Visa Izraēla zeme, izņemot pakalnu, uz kura atradās Samarija, kļuva par Asīrijas provinci. Jūda ar Jeruzalemi paglābās, taču kļuva par Asīrijas vasali, un par savu šķie­tamo neatkarību tai vajadzēja samaksāt ar smagām ikga­dējām nodevām.

Samarija bija varens, nepieejams cietoksnis, un asīrieši pat nemēģināja to ieņemt. Ķēniņš Pekahs patvērās tajā ar sava karaspēka paliekām, taču ilgi uz troņa nenotu­rējās. Tiglata Pilesara kūdīšanas un intrigu rezultātā Asīrijai draudzīgais grupējums izdarīja valsts apvērsumu mi nelaimīgo ķēniņu nogalināja. Varu sagrāba savās ro­kas sazvērestības vadītājs Hozejs, kurš bija paklausīgs nks Asīrijas valdnieka rokās.

Hozejs vairākus gadus maksāja savam aizbildnim mes­lus. Pateicoties Ēģiptes intrigām, ar laiku tomēr galvu atkal pacēla asīriešiem naidīgais grupējums un centās pierunāt Hozeju uz dumpi. Hozejs izšķīrās par šo soli, kad Tiglats Pilesars 727. gadā pirms m. ē. nomira un Sīrijā sākās sacelšanās, kas pārņēma arī Samariju.

Tiglata Pilesara pēctecis Salmanasars V tūlīt devās karagājienā pret dumpiniekiem, atklātā laukā sakāva izra­ēliešus un saņēma gūstā Hozeju, kuru dzglzīs iekaltu aiz­sūtīja uz Ninīvi. 724. gadā pirms m. ē. viņš aplenca Sa­mariju. Divus gadus vēlāk Salmanasars nomira, savu mērķi nesasniedzis. Tikai Sargons II vēlāk ieņēma un nopostīja Izraēla citadeli.

Sargons II pēc asīriešu paraduma vietējo iedzīvotāju augšējos slāņus izsūtīja uz Asīriju, daļēji uz Hāranas ap­vidu, daļēji uz Gozanas upes krastiem. Turpretī izpostī­tajā Izraēla teritorijā viņš nometināja dažādas Arābijas un Babilonijas ciltis. Arī jaunie atnācēji drīz vien sāka pielūgt Jahvi. Tad Asīrijas ķēniņš turp nosūtīja vienu no ebreju priesteriem, lai tas viņiem mācītu Mozus ticības pamatus.

Tādējādi bez vēsts bojā gāja desmit Jēkaba ciltis, bet to vietu aizņēma dažādu tautu sajaukteņi, kurus vēlāk kopējā vārdā sāka dēvēt par samariešiem.