Bībeles stāsti

JĒKABS BETELE UN MAMRE.

No Sihemas pēc iespējas ātrāk bija jāaiziet, iekams kaimiņu tautas nav atguvušās no pārsteiguma un pieprasījušas atbildi par nodevīgo asins izliešanu. Kad iestājās nakts, Jēkabam parādījās dievs un teica viņam:

«Celies, ej uz Bēteli un paliec tur,"un taisi tur altāri - dievam, kas tev parādījās, kad .tu bēgi no sava brāļa Ezava.»

Jau rīta agrumā Jēkabs sapulcināja savus ļaudis, lai tie šķīstītos no grēkiem un atsacītos no jebkādas elku kalpības.

«Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū,» viņš sku­bināja, «šķīstieties un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam dievam, kas mani paklausījis manās posta dienās un kas bija ar mani ceļa, ko esmu nostaigājis.»

Dažādus no Mezopotāmijas atvestos aplamas ticības priekšmetus, piemēram, mājas dievekļu tēlus un ausīs nēsājamus auskarveida amuletus, apraka Sihemas tuvumā zem liela ozola par zīmi jaunai derībai ar Ābrahāma dievu.

Ķad Jēkabs ar saviem ļaudīm devās ceļā, apkārtējo pil­sētu iedzīvotājus sagrāba lielas izbailes, tādēļ aizgājējus neviens nevajāja. Nonācis Bētelē, Jēkabs uzcēla dievam altāri un nosauca šo vietu par Elbēteli, jo tur viņam bija parādījies dievs, kad viņš bēga no sava brāļa. Pateikda­mies dievam par līdzšinējo gādību, Jēkabs tam upurēja dzīvniekus un eļļu. Tad dievs viņam parādījās vēlreiz, atkal apstiprināja Jēkaba jauno vārdu «Izraēls» un bei­dzot pavēstīja:

«Es esmu visspēcīgais dievs; augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa lai ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Un to zemi, ko es biju devis Ābrahāmam un Izākam, tev ēs to došu, un taviem pēc­nācējiem pēc tevis es došu šo zemi.»

Bet, kad viņi bija aizgājuši no Bēteles ceļa uz Efratu, vēlāko Betlēmi, Rāhelei uznāca dzemdību sāpes, un, dzem­dējusi Jēkabam dēlu, viņa radībās nomira. Tā kā viņai bija jāizcieš lielas mokas, tad Rāhele pirms miršanas deva bērnam vārdu «Ben-oni», kas nozīmē «mocību dēls», bet Jēkabs, kurš bija ļoti iepriecināts par divpadsmitā dēla ierašanos pasaulē, viņa vārdu izmainīja par «Beniamin» — «labējās rokas dēls».

Acīmredzot bija lemts, ka Jēkabs Kānaānas zemē vairs nepazīs miera. Kad viņš uzturējās Migdal-Edaras tuvumā, atgadījās, ka viņa paša dēls Rūbens ielaidās neatļautos mīlas sakaros ar sava tēva piegulētāju Bilhu. Sīs jaunās likstas satriektais Jēkabs pārcēlās uz Mamri, kur sirmais tēvs Izāks ar ilgošanos gaidīja viņu atgriežamies. Ap­kampis sen neredzēto dēlu un gana nopriecājies par viņa pārnākšanu, Izāks mira simts astoņdesmit gadu vecumā. Tēva bērēs ieradās arī Ezavs, un abi brāļi vislabākajā saticībā apbedīja tēvu Makpelas dzimtas kapenēs, kur jau atdusējās Ābrahāms un Sāra.