Bībeles stāsti

KĀ DĀVIDS PASAUDZĒJA SAULU UN IEMĪLĒ­JĀS ABIGAILĀ.

Dāvids uzzinaja, ka filistieši ap- lenknši Kegilu. Nekavēdamies viņš steidzās tai palīgā un izglāba pilsētu no nopostīšanas, bet tās iedzīvotāji viņam atmaksāja ar zemisku nodevību. Viņi nosūtīja pie Saula vēstnesi un paziņoja, ka Dāvids atro­das pilsētā un viņi izdotu nemiernieku ķēniņam, ja tas tulīt ierastos. Tomēr šo sazvērestību vēl laikā atklāja priesteris Abjatārs, un Dāvids paguva izvairīties no lama­tām.

Turpmāk Dāvids ar saviem ieroču biedriem patvērās kalnainos un tuksnešainos apvidos, kur vajātājiem bija grūti atrast viņu pēdas. Kādu dienu, kad Dāvids slēpās tuksnesī Zifas apkaimē, pie viņa pārģērbies ieradās Jona­tāns, lai pastāstītu par tēva nodomiem un no jauna aplie­cinātu savu nesatricināmo draudzību. Taču *Zifas iedzīvo­tāji bija ķēniņam draudzīgi noskaņoti un paziņoja viņam Dāvida uzturēšanās vietu. Sauls žigli steidzās uz turieni un aplenca kalnu, kur Dāvids slēpās ar seši simti vīru lielu bruņotu vienību. Šķita, ka aplenkto liktenis jau ir

izšķirts. Bet tad pienāca draudīga vēsts, ka filistieši ne­gaidot iebrukuši Izraēla zemē. Saulam nācās tūdaļ atcelt aplenkumu un doties pretim filistiešiem.

Atvairījis ienaidnieka iebrukumu, Sauls tūdaļ atsāka Dāvida-vajāšanu, trenkājot viņu pa tuksnešiem un kalnā­jiem. Kvēlā apņēmībā viņš veda sev līdzi trīs tūkstošus karavīru, lai par katru cenu dabūtu savās rokās draudīgo un ienīsto sāncensi.

Kādreiz šāda tvarsta laikā ķēniņš iegāja vienā no tuvē­jām alām, lai fiokārtotu savas dabiskās vajadzības. Saga­dījās tā, ka tieši šeit alas tumšā nostūrī bija paslēpies Dāvids ar vairākiem saviem biedriem. Viņš tagad būtu varējis nogalināt ķēniņu, taču negribēja aptraipīt rokas ar svaidītā valdnieka asinīm. Tāpēc Dāvids klusītiņām tikai piezagās tuvāk un nošņāpa ķēniņam apmetņa stēr­beli. Vēlāk, kad Sauls sava karaspēka priekšgalā devās tālāk, Dāvids parādījās uz kādas klints radzes un, mā­dams ar nogriezto drēbes gabalu, zobgalīgi uzsauca:

«Ko tu, Izraēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu?»

Kādu citu reizi Dāvids izrīkojās vēl pārdrošāk. Kopā ar savu ieroču nesēju viņš naktī iezagās ķēniņa apmetnē un iegāja leitī, kur Sauls ar savu karaspēka virspavēlnieku Abneru gulēja dziļā miegā. Ieroču nesējs grasījās ķēniņu nokaut, taču Dāvidam šāda slepkavība derdzās. Viņš pa­ņēma tikai pie guļvietas galvgaļa pieslieto šķēpu un krūzi ar ūdeni, bet pēc tam, laimīgi izvairījies no pretinieka sar­dzes vīriem, atgriezās pie saviem ļaudīm, kuri viņu ar nepacietību gaidīja. Kad atausa gaisma, Dāvids atkal stā­vēja nepieejamas klints virsotnē un izsmēja Abneru, kas tik nevērīgi bija apsargājis savu kungu. Karavīriem par lielu prieku gana izzobojies, viņš aicināja, lai kāds no ķē­niņa vīriem atnāk pēc valdnieka šķēpa un dzēriena trauka. Sauls, kurš bija nokaunējies par visu notikušo, kā arī mazliet aizkustināts par pretinieka cēlsirdīgo izturēšanos, pārtrauca Dāvida vajāšanu un atgriezās Gibeā.

Dāvidam vajadzēja gādāt pārtiku saviem ļaudīm. Aitas, vēršus, kazas un citu iztiku viņš laupīja galvenokārt no filistiešiem, nekad neaiztikdams ciltsbrāļu ganāmpulkus. No saviem tautiešiem viņš ievāca tikai regulāras nodevas graudā par viņu ganāmpulku un māju apsargāšanu no beduīnu un filistiešu sirotājiem.

Stepē Maonas apkaimē savus lopus ganīja kāds bagāt­nieks, vārdā Nābals. Viņam piederēja trīs tūkstoši aitu un tūkstotis kazu. Dāvids nekad no Nābala nebija piedzinis nodevas, lai gan viņš apsargāja arī tā mantu, jo Dāvida uzturēšanās vien šajā apvidū atbaidīja sirotājus.

Kādu dienu, izdzirdējis, ka Nābals sadzinis savas avis Karmela kalnā, lai tās tur nocirptu, Dāvids aizsūtīja pie viņa desmit savus puišus ar lūgumu pēc pārtikas, sacī­dams tiem:

«Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveici­niet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas…»

Taču bagātnieks bija ļoti skops un ne visai laipns cil­vēks. Tāpēc viņš saskaitās un pikti uzbrēca Dāvida sūtņiem:

«Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kun­giem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni, un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?»

Noraidījums ļoti saniknoja Dāvidu. Ar četriem simtiem vīru viņš tūdaļ devās ceļā, lai pārmācītu nekauņu. Bet tad Nābala gudrā un skaistā sieva Abigaila, sabārusi vīru par viņa muļķību, steidzās pretim bargajam bandas barvedim, lai viņu atmaidzinātu. Uz ēzeļiem viņa kā dāvinājumu veda līdzi divi simti klaipu maizes, divus ādas traukus ar viuu, piecus kautus, jau ēšanai sagatavotus aunus, piecus mērus grauzdētu graudu, simts saišķu žāvētu vīnogu un divi simti saišķu vīģu. Nonākusi Dāvida tuvumā, viņa nokāpa no ēzeļa, paklanījās viņam līdz zemei un lūdzošā balsī ierunājās:

«Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo ļaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals (nelga) ir viņa vārds, un niekkal- bība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus pui­šus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi.»

Sievietes daiļums un piemīlība pārsteidza Dāvidu kā pērkona spēriens, un viņš aizkustināts tai atbildēja:

«Slavēts lai ir tas kungs, Izraēla dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis!»

Un, apsolīdams Abigailai neaiztikt viņas vīru, Dāvids atvadījās no viņas ar šādiem vārdiem:

«Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklau­sījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!»

Bet Nābals, kad aitu cirpšana" bija pabeigta, savās mā­jās sarīkoja varenas dzīres un pats piedzērās līdz nema­

ņai. Kad viņš beidzot bija atskurbis, Abigaila vīram pastāstīja, kādas lielas briesmas viņam bija draudējušas. Sī vēsts Nābalu tā uztrauca, ka viņu ķēra sirdstrieka, un pēc desmit dienu ilgas vārguļošanas viņš nobeidzās.

Kolīdz Dāvids to uzzināja, viņš bildināja Abigailu, lai ņemtu to sev par sievu. Atraitne, ne mirkli nevilcināda­mās, sēdās uz ēzeja un kopā ar piecām kalponēm steidzās uz Dāvida apmetni. Tur viņa tam pazemīgi paklanījās un sacīja:

«Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama maz­gātu sava kunga kalpu kājas!»

Dāvidam jau bija divas sievas: Mihola, kuru Sauls vi­ņam vēlāk atņēma un atdeva Paltim, vienam no saviem uzticamajiem līdzgaitniekiem, kā arī vēl kāda cita izraē­liete, vārdā Ahinoāma, bet patiesībā viņš mīlēja tikai Abigailu.