Bībeles stāsti

STĀSTS PAR DIVĀM MĀTĒM.

Senajā Saula gal­vaspilsētā Gibeā atradās upuru altāris, kuru Iz­raēlā uzskatīja par lielu svētumu. Salamans, gribēdams izpatikt ziemeļu ciltīm, devās uz turieni svētceļojumā un kā dedzināmos upurus svinīgi upurēja tūkstoš liellopu.

Naktī, kad Salamans bija atgūlies, viņam parādījās Jahve un uzaicināja pasacīt, ko viņš vēlētos, apsolīdams to izpildīt. Ķēniņš lūdza dot viņam gaišu sirdsprātu, lai spētu būt taisnīgs soģis pār savu tautu. Jahvem patika Salamana pieticība. Viņš deva Salamanam ne tikai gudru •un sapratīgu sirdi, bet apsolīja arī tādu bagātību un slavu, kādas nav nevienam citam ķēniņam pasaulē.

Iepriecinātais Salamans atgriezās Jeruzalemē, nesa dās­nus upurus pie derības šķirsta un sarīkoja bagātīgas dzīres visiem iedzīvotājiem.

Pēc šīm svinībām viņš pie pilsētas vārtiem apsēdās . soģa krēslā, lai iztiesātu savu pavalstnieku ķildas. Un tad pie ķēniņa atveda divas sievietes, lai viņš iztiesātu sevišķi sarežģītu un grūti izšķiramu strīdu.

Sūdzētājā, raudadama un savus vārdus apzvērēdama, izstāstīja šādu atgadījumu:

«Mans kungs, es dzīvoja ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja… Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā piecēlās naktī un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un arī to pie­lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa piegul- dīja manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzem­dējusi.»

Apsūdzētā dedzīgi noliedza, ka viņa kaimiņienei būtu nozagusi bērnu. Abas sievas spiegdamas viena otrai pār­meta melkulību un tā pārskaitās, ka būtu viena otrai acis izskrāpējušas, ja tās neizšķirtu.

Pēc īsa pārdomu brīža ķēniņš satvēra savu zobenu un teica:

«Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.» Tad sūdzētāja satrauktā balsī iebrēcās: «Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu!» Bet otra sieva vienaldzīgā balsī paziņoja: «Lai tas nav nedz man, nedz ari viņai: pārcērtiet to!» Tad ķēniņš norādīja uz sievu, kura lūdza saglabāt bēr­nam dzīvību, un sacīja:

«Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.»

No šā laika Izraēla tauta bijājās sava ķēniņa, jo bija pārliecinājusies, ka tā gudrības priekšā nekas nepaliks apslēpts.