Bībeles stāsti

DĀVIDA PILSĒTA.

Kad filistieši uzzināja, ka viņu vasalis licis sevi izsludināt par visa Izraēla ķē­niņu, viņi nolēma Dāvidu notvert un sodīt kā dumpinieku. Viņu varenais karaspēks parādījās plašajā Rafaimas ielejā, kas atrodas rietumos no Jeruza­lemes, un tādā kārtā pārrāva izraēliešu komunikācijas starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Bet filistiešu neie­ņemtie kalnu apvidi pārgājieniem nederēja, jo tos šķērsoja daudzas gravas un klinšu aizas.

Dāvida stāvoklis bija ļoti grūts. Viņa karaspēka vienī­bas, lai gan tās bija pastiprinātas ar ziemeļu cilšu kara­vīriem, nespēja stāties pretim filistiešu kaujas ratiem. Tā­pēc Dāvids nolēma neatkārtot kļūdu, kādu jau bija izdarījis Sauls, ielaizdamies ar filistiešiem atklātā kaujā. Dāvids aprobežojās tikai ar pēkšņiem, atsevišķiem iebru­kumiem, kādos viņš bija guvis lielu pieredzi savas bēgu-

Jošangs laikos. Turklāt viņam, salīdzinot ar filistiešiem, bija tā priekšrocība, ka, būdams Viņu vasalis, viņš bija pamatīgi iepazinies ar pretinieka kaujas paņēmieniem.

Filistiešu karaspēks, ko nikni plucināja partizānu karš, pamazām zaudēja pašpaļāvību un, draudot kaut vai vis- mazākām briesmām, metās bēgt. Izdevīgos brīžos Dāvids izdarīja atklātus, apņēmīgus uzbrukumus un tādā veidā izcīnīja divas lielas uzvaras. Iebrucēji bija spiesti pamest pilsētas un ciemus citu pēc cita un beidzot atkāpties savu zemju robežās. Cik smaga bija viņu sakāve un spēku at­slābums, liecina tas, ka izraēlieši tos vajāja līdz pat filis­tiešu pilsētas Gatas mūriem. Kopš šā laika filistieši nekad vairs neatguva iepriekšējo spēku un ar laiku tiem pat vajadzēja atzīt izraēliešu virskundzību.

Dāvida apvienotai valstij, nebija savas galvaspilsētas. Hebrona atradās pārāk tālu uz dienvidiem, turklāt to kā Jūdas novadam piederīgu par savu galvaspilsētu neatzītu ziemeļu ciltis. Tāpēc Dāvids pievērsa uzmanību Jeruzale­mei. Tā četrus gadsimtus bija piederējusi jebusiešiem, un savstarpēji nenovīdīgās izraēliešu ciltis to varēja uzskatīt par neitrālu pilsētu.

Taču Jeruzalemi ieņemt nebija viegli. Pilsēta bija uz­celta uz trim pakalniem, to apsargāja uz nepieejamas Cio- nas klints uzcelti tālu izvirzīti nocietinājumi, un līdz šim tā bija sekmīgi pretojusies visiem ienaidniekiem. Jeruzale­mes iedzīvotāji jutās tajā pilnīgi droši un jokodamies mē­dza sacīt, ka pilsētu spētu aizstāvēt pat tāds garnizons, kurā būtu tikai klibi un akli.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jeruzalemes iedzīvotāji, sakāpuši uz mūriem, sagaidīja izraēliešus ar zobgalībām. Dāvida karaspēks devās vienā uzbrukumā pēc otra un katru reizi tika atsists. Pacietību zaudējis, viņš beidzot saviem karavīriem apsolīja, ka ikviens, kas pirmais uzva­rēs jebusieti, tiks iecelts dižciltīgā vadoņa godā.

Paveikt grūto Jeruzalemes iekarošanas uzdevumu apņē­mās Joābs. Pilsētu varēja ieņemt tikai ar viltību, tāpēc Joābs ilgi klaiņoja pa tās apkārtni, ievāca ziņas un bei­dzot atklāja slepenu eju, pa kuru varēja nokļūt bastionā. Ielejā Jeruzalemes austrumu pusē atradās avots, no kura pilsētā veda statenisks, kjintī izkalts kanāls. Joābs ar saujiņu karavīru pa šo ceļu ielauzās nocietinājumos. Jebu- sieši 110 šīs puses uzbrukumu nebija gaidījuši, tāpēc tie, ieraudzījuši izraēliešu karavīrus, atstāja mūrus, lai stātos pretim ienaidniekam. Dāvids izmantoja šo bridi un spē­cīgā triecienā ieņēma pilsētu.

Pakalnu ar pili pilsētas dienvidu daļā viņš izvēlējās par Izraēla galvaspilsētu un nosauca par «Dāvidpili». Dāvids nekavējoties ķērās pie pilsētas izbūves un nolēma uzcelt sev liela monarha cienīgu mājokli. Sajā nolūkā Dāvids vienojās ar Tīras ķēniņu Hīrāmu. Maiņas tirdzniecības ceļā Dāvids no tā saņēma ciedru kokus, kā arī amatniekus un pieredzējušus celtniekus. Ar viņu palīdzību tika uzcelta pils, kura greznības un arhitektoniskā veidojuma ziņā ne­atpalika no apkārtējo valstu valdnieku vislepnākajiem mājokļiem.

Dāvids arī vēl citādā ziņā centās atdarināt šos monar­hus. Tā kā harēms tajos laikos tika uzskatīts par ķēniņa varenības redzamāko mēru, viņš ierīkoja sev harēmu ar daudzām sievām un piegulētājām. Ar laiku viņam saradās daudz bērnu, kas ar kņadu, smiekliem un ķīviņiem pildīja visus pils nostūrus.

Valsts apsvērumi prasīja, lai Jeruzaleme kļūtu arī par Izraēla reliģisko galvaspilsētu. Kulta centrs tomēr varēja būt tikai derības šķirsts, kas kopš Saula laikiem atradās mazajā Kirjat-Jearimas pilsētiņā. Savu galminieku un trīsdesmit tūkstoš vīru liela karaspēka priekšgalā Dāvids devās uz turieni pēc šķirsta.

Šķirstu novietoja ratos, kuros bija iejūgti vērši, bet vis- apkārt tam nostājās Levija cilts priesteri ar virsprieste­riem Abjatāru un Cadoku priekšgalā. Izraēlieši, kas lielā skaitā pavadīja šķirstu, savu prieku pauda, diedami un dziedādami kokļu, cimbolu, dūdu, tamburīnu un bungu pavadībā. Triumfālās procesijas priekšgalā baltās pries­tera linu drānās ģērbies gāja pats Dāvids.

Taču, iekams procesija bija sasniegusi Jeruzalemi, Jahve lika sevi manīt visai satraucošā veidā. Skaļās jezgas izbiedētie vērši pēkšņi kļuva tramīgi, rati nošķiebās sā­ņus, un svētais šķirsts būtu novēlies zemē, ja pēdējā mirklī to nesaturētu kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Uza. Bet pieskaršanās šķirstam bija liela svētuma apgānīšana, un Jahve, neraugoties uz pārkāpēja labo nodomu, sodīja viņu ar nāvi. Tas atstāja uz Dāvidu tik satriecošu iespaidu, ka viņš tūlīt lika pārtraukt svinības un šķirstu nodeva uzgla- bāšanā kādam izraēlietim, kura vārds bija Obed-Edoms.

Tikai pēc trim mēnešiem Dāvids iedrošinājās šķirstu vest tālāk uz galvaspilsētu. Tauta atkal neprātīgā pacilā­tībā dejoja un dziedāja, sudraba taurēm un stabulēm, cim-

bolēm un bungām skandot. Dimdošajā kņadā kā apburts gaja Dāvids, apjozts tikai ar linu plecu segu, bet galvā virs kuplajām rudo matu cirtām viņam mirdzēja ķēniņa zelta diadēma. Trinkšķinādams savu kokli, Dāvids kopā ar tautu dejas solī gāja pa pilsētas šaurajām ieliņām. Tūlīt aiz viņa, augstu uz pleciem paceltu, Ievīti nesa derī­bas šķirstu. Spilgtajā saulē tā pārvalks un ķerubi ar iz­plestajiem spārniem mirdzēja žilbinošā spozmē.

Dāvida sieva Mihola nolūkojās uz gājienu pa logu. Re­dzot Dāvidu lēkājam un dejojam ar pilsētas mazajiem ļau­dīm, viņa savā sirdī ķēniņu nonicināja un nedomāja to slēpt.

Derības šķirstu novietoja šim nolūkam sagatavotā svēt­nīcas teltī. Pēc upurēšanas, pārtikas izdalīšanas tautai un kopējām dzīrēm Dāvids atgriezās mājās. Mihola viņu sagaidīja ar izsmieklu un zobgalīgi teica:

«Cik cienījami gan ir izturējies šodien Izraēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!»

Izsmiekla dziļi aizskartais Dāvids to nekad viņai nepie­deva. Mihola līdz pat sava mūža beigām bija nežēlastībā un nekad savam vīram nedzemdēja dēlu. Triumfēja Abi- gaila, Ahinoāma un daudzās piegulētājas, kuras kļuva par laimīgām ķēniņa dēlu un meitu mātēm.

Kādu dienu Dāvids atsauca pie sevis godājamo pravieti Nātānu un teica: '

«Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā kunga šķirsts mīt starp telts segām.»

Un paziņoja viņam, ka grib Jeruzalemē uzcelt svētnīcu, kas greznības ziņā pārspētu viņa pili. Nātāns pirmajā mirklī apsveica šādu nodomu, taču nākamajā dienā pazi­ņoja, ka naktī ar viņu runājis Jahve un aizliedzis celt svētnīcu, jo gribot ari turpmāk palikt ganu tautas dievs un mitināties teltī. Dāvidam vajadzēja pakļauties visaug­stākā gribai un atsacīties no sava plāna izdaiļot galvas­pilsētu ar lepnu templi, kurš tika uzcelts tikai viņa sla­venā pēcteča Salamana laikā.