BĪBELES STĀSTI

JĒKABA DZIMTA CIEŠ BADU.

Sausums bija pie­meklējis ari Kānaānu. Padzirdējis, ka Ēģipte var iepirkt kviešus, Jēkabs aizsūtīja savus desmit

dēlus uz faraona zemi pēc labības. Mājās viņš paturēja tikai Benjamīnu, kuru tik ļoti mīlēja, ka negri­bēja laist projām no sevis.

Braji sakrāva tukšos maisus uz ēzeļiem un devās tālajā ceļā. Ēģiptē viņiem bija jāstājas augstākā amatvīra vaiga priekšā, jo tikai viņš pats personīgi varēja tiem piešķirt labību. Ieraudzījis atnācējus no Kānaānas/Jāzeps piedzī­voja milzīgu satraukumu. Pirmajā acu uzmetienā viņš pazina brāļus, kuri bija viņu kādreiz pārdevuši par div­desmit sudraba gabaliem. Taču viņš tiem neatklājās un sarunājās ar brāļiem ar tulka starpniecību.

Tāpat Jāzeps nevarēja atsacīties no prieka viņus pa­biedēt. Skaļā balsī viņš brāļus apsūdzēja, ka tie ieradušies Ēģiptē spiegošanas nolūkos, nevis lai iepirktu pārtiku. Pārbijušies brāļi svīda nāves bailēs. Tie visādi .nopūlējās ieskaidrot, ka ieradušies tikai pēc labības, ka viņu vecajam tēvam, kas tos uz šejienes atsūtījis, bijuši divpadsmit dēli, no kuriem jaunākais palicis mājās, bet viens pazudis bez vēsts.

Jāzeps noklausījās viņos ar sarauktu pieri un neizrā­dīja, cik ļoti viņu saviļņojusi vēsts, ka Jēkabs un Benja- mīns ir dzīvi. Izlikdamies sadusmots, viņš vēl aizvien ap­vainoja brāļus spiegošanā un paziņoja, ka tikai vienu no viņiem atlaidīšot uz mājām, lai tas atvestu jaunāko brāli par pierādījumu, ka viss stāstītais ir patiesība. Neuzklau­sīdams brāļu zvērestus un lūgumus, Jāzeps izsauca sar­dzes vīrus un lika visus aizvest uz cietumu.

Taču pēc trim dienām viņam kļuva brāļu žēl, un viņš nolēma spriedumu mīkstināt. Licis atvest brāļus vēlreiz pie sevis, viņš paziņoja, ka pārdošot tiem labību un atļau­šot atgriezties Kānaānā, tikai vienu paturēdams par ķīl­nieku tam, ka viņi atvedīs jaunāko brāli.

Neiedomādamies, ka ēģiptiešu augstmanis saprot ebreju valodu, Jēkaba dēli sāka savā starpā žēloties, ka viņus pelnīti ķer dieva sods par kādreiz brālim nodarīto pāres­tību. Tādā kārtā Jāzeps uzzināja, ka viņi nožēlo savu vainu un patiesībā nemaz nav ļauni cilvēki. Un Jāzepu pārņēma tāds aizkustinājums, ka viņam vajadzēja iziet blakus istabā, lai tur vientulībā izraudātu savas sirds mokas un neaprimušo ilgošanos pēc tuviniekiem. Norausis asaras, viņš apvaldīja savas jūtas un lika brāļiem piepil­dīt maisus ar labību, bet Simeonu aizvest uz cietumu kā ķīlnieku. Slepenībā viņš pavēlēja naudu, ko brāļi bija sa­maksājuši par labību, ielikt, tiem neredzot, maisos, lai ar to pārbaudītu viņu godīgumu.

Jēkaba dēli devās atceļā uz Kānaānu, vezdami ar kviešu maisiem apkrautos ēzeļus. Pa ceļam viņi apstājās pār­nakšņot kādā iebraucamā vietā. Atraisot maisus, lai paba­rotu ēzeļus, viņi tajos atrada savu naudu, ko bija samak­sājuši par labību. Pārliecībā, ka notikusi kāda kļūda, viņi nosprieda šo naudu atmaksāt, kad nākamo reizi ieradīsies Ēģiptē.

Taču tas nenotika tik drīz, un. Simeons jau zaudēja cerī­bas, ka izkļūs no cietuma, jo Jēkabs neparko pasaulē ne­gribēja šķirties no Benjamīna. Pēc Jāzepa zaudēšanas viņš dzīvoja vienās bailēs, ka varētu zaudēt arī visjaunāko dēlu, kurš vecumā viņam bija vienīgais iepriecinājums. Nelīdzēja ne pierunās, ne ierunas, un pat ne Rūbena ap­galvojums, ka pēdējais ļaušot nonāvēt savus divus dēlus, 'ja no Ēģiptes neatgriezīšoties kopā ar Benjamjnu. Jēkabs bija nelokāms, un brāļi nolēma otro reizi uz Ēģipti vairs nedoties, jo baidījās bez Benjamīna rādīties ēģiptiešu augstmanim.

Drīz vien tomēr pārtika izbeidzās un trūkums atkal sāka žņaugt dzimtu. Jēkabam vairs nebija citas izejas: ar smagu sirdi viņam vajadzēja brāļiem līdzi sūtīt arī Ben- jamīnu. Lai pielabinātu ēģiptiešu augstmani, Jēkabs vi­ņam kā dāvanu aizsūtīja maķenīt balzama un medus, garšvielas, mirres, riekstus un mandeles. Tāpat viņš dē­liem piekodināja atmaksāt naudu, kura neizprotamā kārtā bija iekļuvusi maisos.

Brāļi devās uz Ēģipti, sagaidīdami visļaunāko, bet Jā­zeps, ieraudzījis Benjamīnu, uzņēma viņus laipni. Viņš pavēlēja pavāriem sagatavot dzīres, bet pašus ciemiņus nodeva nama pārrauga gādībā, lai tie varētu noskalot ceļa putekļus. Brāļi izmantoja šo gadījumu un gribēja at­maksāt maisos atrasto naudu. Taču, viņiem par pārstei­gumu, kalpotājs negribēja naudu pieņemt, sacīdams:

«Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.»

Brāļi atviegloti uzelpoja un drīz vien pieredzēja arī citu iepriecinājumu, jo nama pārraugs atveda no cietuma Simeonu un iedeva viņam tīras drēbes, lai arī Simeons varētu piedalīties dzīrēs.

Pilī brāļi līdz zemei paklanījās ēģiptiešu augstmanim un pasniedza tam Jēkaba atsūtītās dāvanas. Jāzeps ap­sveica viņus, aplūkoja dāvanas un apvaicājās par tēva veselību. Bet, paskatoties uz savu brāli Benjamīnu, viņu pārņēma tāda aizgrābtība, ka viņš tikai ar pūlēm noval­dīja asaras. Cik vien aši spēdams, Jāzeps izgāja blakus istabā, lai tur vienatnē izraudātos. Pēc tam, nomazgājis muti un atgriezies dzīru zālē, viņš lika celt cienastu galdā.

Dzīru laikā Jāzeps rūpējās, lai jaunajam Benjamīnam pasniegtu vislabākos un lielākos kumosus. Un pie galda drīz vien valdīja tāda jautrība, ka visi pamatīgi apskurba.