Bībeles stāsti

IZRAĒLA ANTIGONE RICPA.

Izraēlā trīs gadus plosījās bads. Dāvids mekleja padomu pie zinībās mācītiem priesteriem, kā remdināt Jahves dusmas, un tad arī uzzināja nedienu cēloni. Jozua savā laikā bija gibeoniešiem zvērējis, ka izraēlieši nekad nepa­cels pret tiem zobenu. Bet Sauls bija šo zvērestu lauzis un pūlējies gibeoniešus iznīcināt, lai sagrābtu viņu pil­sētu. Tagad izdeldēto gibeoniešu asinis gūlās uz Saula pccnācējiem.

Dāvids ataicināja pie sevis vēl pāri palikušos gibeonie­šus un jautāja tiem, kādā veidā vērst par labu viņiem nodarīto pārestību. Atbildot viņi prasīja izdot septiņus vīriešu kārtas Saula pēcnācējus, lai tos pakārtu pie Gibeo- nas vārtiem.

Ķēniņš bija ar mieru šo prasību izpildīt, un septiņi Saula dzimtas locekļi tika pakārti. Pēc tam viņus izmeta laukā plēsīgiem zvēriem un putniem aprīšanai. Tas bija neizsakāmi baismīgs liktenis, jo, pēc tā laika ticējumiem, zemē neapbedītie mirušie pēc nāves nevarēja atrast miera.

Starp nelaimīgajiem upuriem bija divi Saula dēli, kurus viņam bija dzemdējusi viena no tā piegulētājām Riepa. Apģērbusi sēru drānas, nelaimīgā māte apgūlās blakus saviem mīļotājiem bērniem, dienu un nakti atgaiņādama no tiem putnus un zvērus. Viņu pabaroja žēlsirdīgi ļaudis, un tā viņa pie saviem dēliem sēdēja no aprīļa, kad sākās kviešu pļauja, līdz oktobrim, pirmajam lietus mēnesim. Saules svelmē tīrumi pamira, puķes un zāle izdega pelnos, ļaudis meklēja pavēni no kveldējošā karstuma, bet viņa, neko no apkārt notiekošā nemanīdama, dziļā un neatlai­dīgā mātes mīlestībā sēdēja pie saviem dēliem.

Valodas par nelaimīgo Riepu izplatījās pa visu Izraēla zemi. Dāvids izbijās no ļaužu nemitīgās kurnēšanas un lika pakārtos apbedīt. Pie reizes viņš atcerējās ari, ka Saula un viņa dēlu pīšļi vēl aizvien atrodas Pārjordānas pilsētā Jabešā. Gribēdams nomierināt ziemeļu cilšu sašu­tumu, viņš tiem sarīkoja ķēnišķīgas bēres un to mirstīgās atliekas svinīgi novietoja dzimtas kapenēs Gibeā, kur jau atdusējās viņu tēvs un vectēvs Ķīšs.