Miers ar aramiešiem ilga tikai trīs gadus. Neievērodams nolīgumu, Damaskas ķēniņš izraēliešiem neatdeva Ramotas pilsētu Gileādā, ko viņš bija sagrābis. Tālab Ahabs sabiedrojās ar Jūdas ķēniņu Jošafatu, un abi valdnieki savu kaujas ratu priekšgalā devās cīņā pret sīriešu karapulkiem. Ahabs cīnījās pārģērbies, lai viņu nepazītu, taču, neraugoties uz to, tika ievainots ar bultu. Iznests no kaujas lauka, viņš cēļā uz Samariju nomira. Turpretim Joša- fatam izdevās aizbēgt neskartam un ar sava karaspēka paliekām atgriezties Jeruzalemē.
Tādējādi piepildījās Elijas pravietojuma pirmā daļa. Ar asinīm nošķiestos Ahaba kaujas ratus kalpi mazgāja Samarijas dīķī, un suņi laizīja no tiem tekošās ķēniņa asinis tāpat, kā savā laikā tie bija laizījuši ar akmeņiem nomētātā Nabota asinis.
Ahaba dēls Ahasja valdīja tikai divus gadus. Kādu dienu viņš nokrita no pils balkona un guva smagus miesas bojājumus. Tāpēc viņš gribēja griezties pēc palīdzības pie kānaāniešu Ekronas dieva Baāl-Zebuba, kurš bija izdaudzināts ar to, ka spējot cilvēkiem atdot veselību. Bet ķēniņa sūtņus ceļā aizturēja pravietis Elija, norāja par to, ka tie meklē palīdzību pie sveša dieva, un pareģoja ķēniņam drīzu nāvi.
Ķēniņa sūtņi bešā atgriezās Samarijā, bet par pravieša pārdrošo rīcību sašutušais ķēniņš pavēlēja Eliju notvert. Tomēr tas nebija tik viegli izdarāms. Trīs cita pēc citas izsūtītas sardzes vīru vienības pravietis iznīcināja, uzsūtīdams tām uguni no debesīm, bet pēc tam pats ieradās pie ķēniņa un pareģoja viņam drīzu nāvi par kānaāniešu dievu godināšanu.
Drīz vien ķēniņš Ahasja nomira, un tronī nāca Jorāms, pēdējais Ahabu dinastijas valdnieks.