Bībeles stāsti

JEKABA BĒGŠANA.

Sarūgtinājumi un saspringtās attiecības Lābana mājā vairs nebija izturamas. jēkabs dibināti baidījās, ka sievastēva dēli gribēs ar varu pievākt visu mantu, kādā viņš bija iedzī­vojies, pateicoties savai izmanībai un pūliņiem. Tāpēc viņš apņēmās paklusītiņām izlavīties no Hāranas. Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele bija iezagusies tēva namā un piesavi­nājusies sīkos mājas dievekļu tēlus, kuru aizgādībā kopš sendienām bija atradusies Teras dzimta.

Jēkaba karavāna bija milzīga: tā sastāvēja no kamie­ļiem, nastu nesējiem ēzeļiem, avīm, teķiem un kazām, kā arī,no divām sievām, divām piegulētājām un vienpadsmit Jēkaba dēliem, neskaitot lielu skaitu saimes ļaužu ar to ģimenēm. Tāpēc nebija viegli slepšus aiziet no Hāranas. Tomēr Lābans bēgšanu pamanīja tikai trešajā dienā. Cik vien iespējams žigli viņš sasauca savus dēlus un bruņotu kalpu priekšgalā dzinās pakaļ bēgļiem. Taču ceļā dievs viņam pavēlēja nedarīt pāri Jēkabam un nepieļaut asins izliešanu.

Vajātāji dzinās, pakaļ bēgļiem trīs dienas. Lābans pa­nāca viņus Gileādas augstienē, kur Jēkaba ļaudis pašlaik cēla teltis. Aizkaitinātais sievastēvs piegāja klāt bēglim, kurš viņu sagaidīja ar bruņotiem vīriem, un pārmetoši teica:

«Ko tu man esi darījis? Kāpēc tu esi mani pievīlis, ma­nas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to pazi­ņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu dievs vakar runāja ar mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu. Bet tagad: Labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgoda­mies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi noza­dzis manu dievu?»

Jēkabs par to ļoti brīnījās, jo viņam par zādzību nekas nebija zifiāms. Viņš nosolījās zagli sodīt ar nāvi, ja tas tiks atklāts, un atļāva sievastēvam sīki pārmeklēt visu ap­metni. Lābans izvandīja Jēkaba, Leas un abu piegulētāju teltis, un beidzot devās uz Rāheles telti. Bet vainīgā žigli ieraka dievekļu tēlus kamieļu pakaišos un pati uztupās virsū. Lābanam nenāca ne prātā, ka tie varētu būt no­slēpti tik nepienācīgā vietā, un tā viņš arī nekā neatrada.

Tagad savukārt Jēkabs saskaitās uz sievastēvu, kurš tik naski bija dzinies viņam pakaļ un, pārmeklēdams apmetni, viņu pazemojis. Dusmās Jēkabs pieminēja visas pārestī­bas, ko no Lābana bija "pieredzējis savas kalpības div­desmit gados.

«Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojis, ka tu man dzenies pakaļ?» viņš sarūgtināts sacīja. «Tu esi ap­taustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība. Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis. Saplosītos es tev neesmu atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis vai naktī. Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm. Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu es pārgrozījis. Ja nebūtu mana tēva Ābrahāma dievs un tas, ko Izāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām ro­kām tu būtu mani atlaidis. Bet dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.»

Lābans turpināja tiepties, ka viss, ko Jēkabs paņēmis līdzi, patiesībā esot viņa, Lābana īpašums. Tomēr viņš uz savām tiesībām nepastāvot un neceļot iebildumus, ka znots pārceļas uz Kānaānu, lai gan, viņš teica:

«Sīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bēr­niem, kurus tās dzemdējušas?»

Lābans Jēkabam piedāvāja izlīgt, un par samierināša­nās zīmi viņi Gileādas augstienē uzbēra pauguru no ap­kārtnē salasītajiem akmeņiem. Lābans šo pakalnu nosauca par Jegarsahadutu, bet J"ēkabs — par Galēdu. Un Lābans sacīja Jēkabam:

«Šī kaudze lai ir par liecību starp mani un tevi… Lie­cinieces ir šī kaudze un šis piemiņas akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. Ābrahāma dievs un Nahora dievs lai ir soģis starp mums.»

Pēc kopīgi ieturēta azaida Lābans nomutēja meitas un mazbērnus, bet pēc tam ar saviem dēliem devās atceļā uz mājām.