Bībeles stāsti

PASKAIDROJUMI

1 Pēcvārds Z. Kosidovska grāmatas 1, izdevuma tulkojumam krievu valodā.

[1] rejs Mikolajs (1505—1569.), pirmais izcilais poļu rakstnieks, iesaukts par «poļu literatūras tēvu»; Paseks Jans Hrizostoms (ap 1636.—1701.), memuārists; Naruševičs Ādams (1733—1796.), dzej­nieks un vēsturnieks; Ņemcevičs Juliāns Ursins (1758.—1841.), rakst­nieks un politisks darbinieks; Lelevels Joahims (1786.—1861.), vēstur­nieks un bibliogrāfs, politisks darbinieks.

[2] katoļi bez šīm grāmatām, kuras atzīst ebreji un citas kristiešu konfesijas, Vecās Derības kanonā ieskaita vēl septiņas grieķu valodā uzrakstītas grāmatas, un proti, Tobija, Judītes, Baruha, Gudrības un Eklesiasta, kā arī divas Makabeju grāmatas.

[3] vēlāk, ar atpakaļejošu datumu.

[4] skat. piezīmes grāmatas beigās.

[5] sakarā ar Ādamu vērts pieminēt visai jocīgu incidentu, kurš pirms dažiem gadiem izraisījās Savienoto Valstu Kongresā. Oficiāli izdotā brošūrā «Cilvēku rases» mākslinieks bija uzzīmējis Ādamu ar nabu. Tas paskubināja no Ziemeļkarolīnas ievēlēto kongresmenu Carlu T. Derhemu iesniegt interpelāciju. Tajā viņš zīmējumu pasludināja par komunistiskās propagandas izpausmi, jo Ādamu dievs veidojis no māliem un tādēļ nekādas nabas neesot varējis būt. Kvēlo bībeles pie­kritēju izdevās pieveikt tikai vētrainās debatēs, atgādinot viņam faktu, ka Vatikānā atrodas Mikelandželo darināts Ādama attēls, kuram tāpat ir naba.

[6] vārds «abrāms» atvasināts no babiloniešu «Abi-rama», kas no­zīmē «Godā celtais tēvs», Tēvs šeit ir mēness dievs. Vārds «Sāra» — tuvu rada babiloniešu vārdam «šaratu» un nozīme «princese».

[7] arābi vēl šodien par savu ciltstēvs uzskata Ismaēlu un tic, ka viņš ar savu māti apbedīti Mekā zem melnā Kaābas akmeņa, kas tiek uzskatīts par islāma lielāko svētumu. Sis nostāsts uzņemts arī korānā.

[8] «turēt aiz papēža» pie senajiem ebrejiem nozīmēja «nobīdīt kādu sāņus», «uzkundzēties kādam».

[9] bībelē nekonsekventi minēti reizēm vieni, reizēm otri. Daži domā, ka ismaēlieši ir tie paši beduīni.

[10] skat. z. kosidcrvska grāmatā «Kad saule bija dievs» (Rīga, «Zinātne», 1971.) nodaļu «Faraonu pēcnāves likstas».

[11] kad šis grāmatas fragments parādījās žurnālā «Dookola Swiata», es saņēmu vairākas vēstules no lasītājiem, kuri vērsa manu uzmanību uz pretrunu, kāda pastāv starp iepriekš izsacīto apgalvo­jumu un V. H. Boultona grāmatā «Piramīdu mūžība un Pompejas traģēdija» atrodamiem faktu izklāstiem. Autors min vēstuli, kuru arheologs E. Smits 1929. gadā publicējis Londonas avīzē «Times». Tajā sacīts, ka faraona Merneptaha mūmija, ko, starp citu, kapeņu aplaupītāji sacirtuši gabalos, saturot «sāls kristālu inkrustācijas pa­zīmes», kuri it kā pierādītu, ka faraons patiesi noslīcis jūrā. Seit uz­manība vispirms jāpievērš dīvainajam faktam, ka šī svarīgā ziņa pub­licēta tikai trīsdesmit gadu pēc mūmijas atrašanas. Bez tam mūs­dienu zinātne noraida šo pierādījumu šādu iemeslu dēļ. Faraona mirstīgās atliekas bija iebalzamētas, bet ilgstošajam un sarežģītajam balzamēšanas procesam noteikti vajadzēja iznīcināt jebkuras, pat vis­niecīgākās jūras sāls paliekas. Ja uz mūmijas patiesi atklāti sāls kristāli, tad to rašanās iemesls varēja būt arī cits. Jāpatur prātā arī tas apstāklis, ka Merneptahs kopā ar citiem faraoniem tika pārnests no sākotnējās apbedīšanas vietas uz kopējo katakombu.

[12] pēc tam, tātad šī iemesla dēļ.

[12] Tuvākas ziņas par šo faraonu atrodamas Z. Kosidovska grā­matā «Kad saule bija dievs» (Rīga, «Zinātne», 1971.). Skat. nodaļu «Faraons — dumpinieks un priesteri — atriebēji».

[13] aramas ķēniņvalsts atradās Sīrijā, tāpēc izsacītas šaubas, vai ķēniņš Kušan-Rišataima būtu devies karagājienā uz tālo Dienvid- kānaānu. Jādomā, ka_ Bībeles sastādītāji kļūdaini uzrakstījuši RA1 (Arama), nevis DM (Edoma). Ēdomas ķēniņvalsts rietumos robežojas ar Dienvidkānaānu.

[14] Skaldi un valdi.

[15] burtiski: «dievs no mašīnas»; atrisinājums, iejaucoties nepare­dzētiem spēkiem.

[16] bībelē viņa dzīves gals nav pieminēts ne ar vienu vārdu. Ziņa par pravieša mocekļa nāvi atrodama Bābeles Talmudā, un droši vien tā balstās uz apokrifisko «Jesajas uzkāpšanu debesīs».

14 — 2537

[17] pēc Talmūda, Jeremija miris Babilonā, uz kurieni pēc Ēģiptes iekarošanas viņu aizvedis Nabuhodonosors. Turpretī pēc kristīgo ticē­jumiem, Jeremiju Ēģiptē nogalinājuši viņa ciltsbrāļi.

[18] kaina vārdi no 1. Mozus grāmatas 4. nodaļas 9. panta.

[19] ebreji abas šīs grāmatas neatzina par svētiem rakstiem, bet katoļu baznīca tās uzņēmusi Bībeles kanoniskajās grāmatās.

[20] skaitīts, skaitīts, svērts un dalīts.

[21] laimīgas beigas.

[22] Ābrahāma saruna ar Jahvi par lidzīgu tēmu, neapšaubāmi, ir vēlāk izdarīts iespraudums, kas radies laikmetā pēc Bābeles gūsta, kad taisnīguma jēdziena izpratne zemes virsū bija ļoti aktuāla problēma.