Bībeles stāsti

ATGRIĒŠANĀS.

Pēc Nabuhodonosora nāves Jaun- babilonijas valsts sāka pagrimt. Tā pēctecis, ķē­niņš Nabonids, nebija ne izcils karavadonis, ne lietpratīgs valsts vadītājs. Viņa prātu nodarbināja vienīgi reliģiskie jautājumi un pagātnes pieminekļi, kurus viņš lielā daudzumā bija sakrājis savā pilī. Dzīdamies pēc valsts nostiprināšanas, ķēniņš visām pakļautajām tautām atņēma viņu dievekļu tēlus un savāca tos Babilonā. Ar to viņš savos pavalstniekos radīja dziļu neapmierinātību. Pēc kāda laika ķēniņš pavisam zaudēja saprātu un, atsacīda­mies no valsts pārvaldes jautājumu kārtošanas, pārcēlās uz tālu pili Sīrijas tuksneša nomalē Arābijas ziemeļos. Galvaspilsētā kopš šā laika valdīja viņa dēls Belsacars.

Pa to laiku pār Mezopotāmiju savācās jauni politisku draudu mākoņi. 558. gadā pirms m. ē. Ansanā uz troņa nāca Kīrs. Šis maz pazīstamais cilts virsaitis pēc astoņu gadu ilgas valdīšanas izrādījās bargs un ģeniāls karotājs, kurš pakļāva mēdiešus un pasludināja sevi par persiešu ķēniņu.

Nabonids pret jauno iekarotāju izveidoja savienību, kurā bez Haldejas ietilpa Lidijas ķēniņš Krēzs, Sparta un faraons Amasiss. Kīrs pieņēma šo izaicinājumu, uzvarēja Krēzu un īsā laikā ieņēma Mazāziju. Tad viņš devās pret galveno ienaidnieku — Haldeju. 540. gadā pirms m. ē. Kīrs to sakāva un gadu vēlāk bez cīņas ieņēma Babilonu. Varenā cietokšņa vārtus viņam atvēra dieva Marduka priesteri, kuri Nabonida jaunās reliģiskās politikas dēļ jutās apdraudēti.

Nepilnos divdesmit gados pēc uzkāpšanas tronī Kīrs kļuva par valdnieku milzīgā lielvalstī, kuras robežas snie­dzās no Indijas līdz Vidusjūrai. Tautas, kuras Haldeja bija apspiedusi, sveica viņu kā atbrīvotāju. Kīrs izrādījās pavisam cita veida iekarotājs un valstsvīrs. Atšķirībā no Asīrijas un Haldejas ķēniņiem viņš iekaroto zemju tautas nenogalināja, nenopostīja to pilsētas un saviem kara­vīriem neatļāva laupīt. Iekarotajās zemēs turpinājās ieras­tais dzīves ritms, tirgoņi un amatnieki, tāpat kā agrāk, mierīgi darīja savu darbu.

Persiešu ķēniņš arī vēl citādā ziņā izrādījās jaunu laiku cilvēks. Tautām, kuras Haldeja bija paverdzinājusi, viņš piešķīra tālejošu autonomiju un atdeva tām viņu uz Babi­lonu aizvestos dievekļus. Viņa reliģiskā un politiskā iecie­tība izpaudās vēl arī tādējādi, ka pārvietotajām ciltīm viņš

ļāva atgriezties kādreizējās dzīves vietās un atdeva tām agrāk nolaupītos svētnīcu rituālos traukus un dievu tēlus.

Svešumā aizvestie jūdi apsveica Ķīru ar neaprakstāmu sajūsmu. Viņi to uzskatīja ne tikai par brīvības nesēju, bet par Jahves sodošo roku, tā sūtni un mīluli. Priesteri un pravieši saviem nedienu biedriem paziņoja, ka viņu glābējs esot «dieva svaidītais», «mesija», «izredzētais» un «Jahves sūtīts gans».

Viņu cerības ātri piepildījās. Nepilnu gadu pēc Haldejas iekarošanas Kīrs ar speciālu dekrētu atļāva jūdiem at­griezties Jeruzalemē. Viņš pat pavēlēja, lai tiem tiktu atdoti visi liturģiskie trauki, ko Nabuhodonosors bija pie- vācis Jeruzalemes svētnīcā. Jūdiem atdeva trīsdesmit zelta un tūkstoš sudraba bļodas, trīsdesmit zelta un četri simti desmit sudraba kausus, kā arī tūkstoš citu liturģisko pie­derumu.

Sagatavošanās ceļam mājup bija visai ilga. Vajadzēja sastādīt sarakstus, lai zinātu, kuri no izvestajiem vēlas atgriezties, un savākt tos sevišķās nometnēs. Ne jau visi gribēja doties atpakaļ. Turīgie ļaudis, kuriem piederēja tirdzniecības uzņēmumi un zemes īpašumi, kā arī tādi, kas atradās augstos valsts amatos, nemaz neilgojās atgriez­ties izpostītajā, noplicinātajā un provinciālajā jūdu zemē. Tomēr visi, kā nabagie, tā bagātie, devīgi ziedoja līdzek­ļus Jeruzalemes dievnama atjaunošanai, tā ka repatrianti veda sev līdzi šim nolūkam savāktas milzu vērtības.

Atgriezties vēlējās gandrīz piecdesjnit tūkstoš cilvēku, ieskaitot sievietes, bērnus un kalpus. Lielākoties tie bija cilvēki, kuriem trimdā nebija sevišķi veicies, tad vēl patrioti, kvēli Jahves piekritēji, priesteri, pravieši un Levija cilts dēli.

Karavāna, kura devās tālajā ceļā, izstiepās vairāku kilo­metru garumā, jo bez cilvēkiem tur bija 736 zirgi, 245 zirgēzeļi, 6720 nastu nesēji ēzeļi un 435 kamieļi. Gājienu vadīja virspriesteris Jozua, Zerubabels un divpadsmit no cilšu vecajiem izvēlēti vīri. Viņi gāja pa veco, iemīdīto tirgoņu karavānu ceļu vispirms augšup gar Eifratu, pa­ejot garām Ninīvesdrupām, līdz Hāranai, bet no turienes pa jau pazīstamo Ābrahāma maršrutu gar Damasku un Hermona kalnu tālāk uz Ģenecaretes ezeru līdz Jūdas ķēniņvalsts robežām.

l3n tad kādu dienu starp klinšu kraujām iznira Jeruza­lemes drupas. Nogurušie ceļinieki raudāja, aiz prieka smē­jās un skaitīja Jahvem par godu aizrautīgas lūgsnas.