Bībeles stāsti

FARAONA PILĪ.

Un patiesi, pēc trim dienām Jā­zepa pareģojumi piepildījās. Faraons svinēja savu dzimšanas dienu un dzīru laikā atcerējās, ka dzē­

rienu devējs viņam aizvien prasmīgi pakalpojis. Tāpēc faraons tam piedeva pārkāpumu un atkal pasnie­dza pils pagraba atslēgas. Bet pret ceptuves pārzini vald­nieks palika nelokāms un nodeva to bendēm.

Diemžēl, kā jau tas palaikam mēdz notikt, dzērienu devējs savā laimē aizmirsa nedienu biedru, kurš viņam bija pareģojis brīvību. Jāzeps vēl divus gadus nosēdēja cietumā un jau atmeta cerības, ka nepateicīgais galmi­nieks kādreiz izpildīs savu solijumu. Un nav iespējams paredzēt, kā izveidotos Jāzepa liktenis, ja savukārt faraonam nebūtu sākuši rādīties sapņi.

Kādu nakti faraons redzēja šādu sapni. No upes izkāpa septiņas treknas govis un ganījās palienes pļavā. Bet tad no upes izkāpa septiņas izkāmējušas govis un aprija trek­nās. Citu reizi viņš sapnī redzēja, ka no zemes izaug sep­tiņas brangas un skaistas graudu pilnas vārpas, bet tad septiņas tukšas un izkaltušas vārpas aprij brangās.

Savādie sapņi satrauca faraonu. No visas Ēģiptes viņš saaicināja visviedākos pareģus un zintniekus, kuri bija lietpratēji sapņu iztulkošanā. Bet tie tikai grozīja galvas, apspriedās savā starpā un ķīvējās, līdz beidzot noplātīja rokas un atziņas dievišķīgajam valdniekam, ka nespējot atminēt sapņos apslēpto nozīmi.

Faraons sadrūma, un visā pilī valdīja nomākts gara­stāvoklis. Un tikai tad dzērienu devējs atcerējās Jāzepu. Paredzēdams izdevību iemantot vēl lielāku faraona lab­vēlību, viņš pastāstīja par jauno ebreju, kurš viņam kād­reiz cietumā tik trāpīgi pareģojis nākotni.

Faraona sirdī atdzima jauna cerība. Ne mirkli nekavē­damies, viņš lika atvest Jāzepu. Kad cietumnieks, kurš bija apcirpis matus un ieģērbies tīrās drānās, faraona priekšā nometās uz sejas zemē, valdnieks viņu nepacietīgi uzrunāja:

«Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.»

Jāzeps vērīgi noklausījās valdnieka sapņus par trekna­jām un liesajām govīm un tāpat arī par brangajām un izkaltušajām vārpām. Brīdi padomājis, viņš paziņoja, ka Ēģipte pieredzēšot septiņus auglīgus gadus, pēc kuriem nākšot septiņi sausuma un bada gadi. Taču viņš neapmie­rinājās tikai ar sapņa izskaidrošanu, bet vēl ieteica faraonam, lai tas nekavējoties ieceltu gudru pārvaldnieku, kurš pārticības gados klētīs sakrātu vienu piekto daļu gadskārtējās ražas, lai tad posta laikā novērstu trūkumu.

Faraonam šis padoms iepatikās. Domīgi viņš nolūkojās izskatīgā jaunekļa atklātajā sejā, un prātā,viņam iešāvās doma, ka tepat, raugi, jau arī ir paša likteņa izredzētais vīrs. Faraons tūdaļ iecēla Jāzepu par pārvaldnieku, nodo­dams tā rokās visas valsts vadību. Jo tikai ar bargiem līdzekļiem bija izpildāms saimnieciskais plāns, kurš pra­sīja uzlikt smagu nodevu nastu kā feodālajiem zemes īpašniekiem, tā arī trūkumā dzīvojošiem zemniekiem.

Jāzepam bija trīsdesmit gadu, kad viņš pēkšņi no dziļa posta izvirzījās pašās sekmju un labklājības virsotnēs. Pēc četrpadsmit verdzības gadiem viņš kļuva par savu kādreizējo kungu pavēlnieku un labo roku faraonam, kuru Ēģiptē godināja kā dievu.

Saskaņā ar galma rituālu Jāzepam varu nodeva ārkār­tīgi svinīgā ceremonijā. Zelta tronī sēdēdams, faraons viņam pasniedza augstā amata, atribūtus: zelta gredzenu, dārgu kaklarotu un greznu apmetni. Un pēc tam svinīgi paziņoja:

«Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cil­vēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.»

Tajā pašā dienā viss galms kaujas ratos, kuros bija iejūgti ugunīgi rumaki, aizauļoja uz templi. Jāzeps kā valsts pārvaldnieks kavalkādē ieņēma otro vietu, tūlīt aiz faraona, un, kad viņš tā traucās pa ielām, heroldi aicināja tautu krist ceļos jaunā oligarha priekšā. Templī faraons piešķīra Jāzepam ēģiptiešu vārdu, nosaukdams viņu par Safnat-Paneahu, kas burtiskā tulkojumā nozīmē: «dievs teic, lai viņš dzīvo». Bez tam faraons izprecināja Jāzepam Onas pilsētas (grieķiski: Hēliopole) ietekmīgā priestera Potifara meitu, tādā kārtā nodrošinādams viņam varenās priesteru kastas atbalstu.