Bībeles stāsti

DEJA AP ZELTA TEĻU.

Trīs mēnešus pēc izieša­nas no Ēģiptes Mozus uz ilgāku laiku apmetās Sinaja kalna tuvumā. Drūmais klinšu masīvs, kura atsevišķas virsotnes šķita iesniedzamies de­besīs, uzdvesa noslēpumainības elpu, modinādams māņ­ticīgas bailes izraēliešos, kas bija pieraduši "pie Nīlas del­tas klajā līdzenuma. Toties tuvākā apkaime likās visumā piemērota, lai šeit uzturētos ilgāku laiku. Tur bija pietie­kamā daudzumā ūdens, auga dateļu palmas un akācijas, kuras noderēja malkai un būvmateriāliem.

Apmetnē drīz vien sāka pulsēt rosīga, kņadas pilna dzīvē. Jaunā pārvaldes sistēma nodrošināja kārtību un ievērojami uzlaboja administrācijas darbību. Vīrieši no­darbojās ar amatniecību, sievietes gatavoja ēdienu, vērpa un auda, bet bērni jautri draiskuļojās starp teltīm.

Kādu dienu Mozus aizgāja no apmetnes un viens pats uzkāpa Sinaja kalnā. Tur viņš sastapās ar Jahvi, kurš pa­vēstīja, ka nodomājis ar Izraēla tautu noslēgt derību. Ar priecīgo ziņu atgriezies apmetnē, Mozus pavēlēja visiem izraēliešiem ietērpties izmazgātās drānās un trīs dienas ievērot gavēni, lai pienācīgi sagatavotos lielajam brīdim.

Kolīdz bija pagājis trīs dienu ilgais sagatavošanās pe­riods, tauta sapulcējās Sinaja kalna piekājē. Mozus atgā­dināja, ka nevienam nav atļauts uzkāpt svētajā kalnā, un ar gana zizli novilka robežu, brīdinādams, ka ikviens, kas to pārkāps, zaudēs dzīvību. Svētku drānās tērpušies vī­rieši, sievietes un bērni nostājās pie atzīmētās līnijas. Un tad, gluži negaidot, sāka plosīties briesmīgs negaiss. Grāva pērkons, liesmoja zibeņi, un viss kalns pazuda biezu dūmu mutuļos. Kad turklāt vēl sāka skanēt noslē­pumainas taures, ļaudis šausmās nokrita zemē, ar rokām aizsegdami acis. Tāpēc viņi nepamanīja, ka Mozus pa šo laiku uzkāpj nogāzē un pēc brīža pazūd necaurredzamajos dūmu mutuļos, kas virmoja ap kalna virsotni.

Otro reizi Mozum uzturoties Sinaja kalnā, Jahve viņam paziņoja daudzus likumus un liturģiskus priekšrakstus, kuriem ar šo brīdi vajadzēja regulēt izraēliešu kopdzīvi. Mozus ar šo vērtīgo velti nokāpa lejup un par godu liela­jam notikumam lika katrai no divpadsmit Jēkaba ciltīm

uzcelt atsevišķu altāri. Pēc tam viņš gāja no viena altāra pie cita, upurēdams avis un ar to asinīm apslacīdams ticīgos par zīmi, ka Jahve ar viņiem noslēdzis derību.

Mozus vēlreiz devās sastapties ar Jahvi, bet šoreiz viņš sev līdzi paņēma Aronu, Nadabu, Abiju un septiņdesmit Izraēla tautas vecajos. Savus pavadoņus Mozus tomēr at­stāja uz nogāzes pusceļā līdz virsotnei un tālāk gāja viens pats. Kalna smailē viņš uzturējās četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tur Jahve viņam iedeva divas akmens plāksnes, kurās bija iegrebti desmit baušļi. Bez tam viņš Mozum sniedza sīkus norādījumus, kā izgatavojams derī­bas šķirsts un svētnīcas telts, kur šķirstu vajadzēja gla­bāt. Beidzot Jahve vēl paziņoja, ka augstā priestera amatu viņš piešķir Aronam un mantošanas ceļā tas tālāk nodo­dams Arona pēcnācējiem.

Pa to laiku pusceļā pamestie pavadoņi, nevarēdami sa­gaidīt Mozu, atgriezās apmetnē. Aronu māca lielas bažas, un viņš nezināja, ko iesākt, jo baidījās, ka brālim noticis kas ļauns. Arī izraēliešu sirdīs sašķobījās ticība Jahves aizgādībai. Jahve taču bija dievs, kura kults viņu vidū bija ieviests tikai nesen. Tagad, kad pietrūka Mozus un viņa kvēlās dedzības, ļaudis atgriezās pie saviem vecajiem dieviem, kurus bija godinājuši Ēģiptē. Pie Arona telts sa­pulcējās liels ļaužu bars. Noraizējušies, ka viņi tagad pa« mesti vieni, tie skaļā balsī pieprasīja:

«Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēsnezinām, kas noticis šim Mozum, kurš lika mums iziet no Ēģiptes zemes.»

Šaubu nomāktais Arons nespēja pretoties vētrainajai prasībai. Pēc viņa aicinājuma sievietes ar lielu pašaizlie­dzību atdeva savas zelta rotas, līdz savāca pietiekami daudz metāla, lai no tā varētu izliet zelta teļa tēlu. Nāka­majā dienā to novietoja nometnes vidū, un tauta, priecā­damās, ka atgriezies dievs, kuru viņi bija pielūguši kopš neatminamiem laikiem, kā dedzināmos upurus nesa tam dzīvniekus, bet pēc tam sarīkoja svētku dzīres. Cauru dienu spiedza stabules un rībēja bungas, bet vīrieši, sie­vietes un bērni, dziedādami un ap zelta teļu diedami, no­nāca reliģiskās ekstāzes stāvoklī. Tikai Ievīti nepiedalījās šajās trakulībās. Turēdamies nomaļus, viņi ar izbailēm nolūkojās, kā tauta noliedz Jahvi un no visas sirds nodo­das elkdievībai.

Kāpdams lejup pa Sinaja kalna nogāzi, Mozus jau no tālienes izdzirdēja skaļo jezgu un paātrināja soli, lai ašāk

nokļūtu apmetnē. Ieraudzījis izlaidīgo uzdzīvi, viņš tā pār­skaitās, ka satrieca pret klinti akmens plāksnes ar Jahves dotajiem baušļiem,. Zelta teļu viņš sasita gabalos un tos iemeta akā, bet izraēliešiem lika dzert tās ūdeni.

Mozus bargi norāja satriekto Aronu un, sasaucis pie sevis Ievītus, deva tiem šādu pavēli:

«Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikvienu, pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.»

Levīti apbruņojās ar zobeniem un nogalēja daudzus tūkstošus atkritēju.