Bībeles stāsti

JAZEPS POTIFARA MĀJĀ.

Ceļojošie tirgoņi pār­deva Jāzepu faraona miesas sardzes priekšniekam Potifaram. Tādā kārtā Jēkaba dēls nokļuva pie

'viena no visaugstākām Ēģiptes amatpersonām. Tur viņam neklājās slikti. Čakls, godīgs un augstākā mērā izdarīgs, viņš iemantoja labvēlību Potifara acīs, kurš viņam veltīja savu uzticību un lika aizvien atbildīgākos darbos. Galu galā nonāca tik tālu, ka Potifars iecēla Jā­zepu par visu savu īpašumu pārvaldnieku, bet pats vairs nemaz neiejaucās viņa rīcībā. Kā Jāzeps izlēma, tā bija labi. Potifaram bija dibināts pamats izvirzīt ebreju vergu. Kopš tā laika, kad viņš tam bija uzticējis savu saimnie­cību, Potifara manta nemitīgi pieauga, bet viņš pats, at­brīvojies no ikdienas raizēm, varēja pilnīgi nodoties kara lietām un dzīvot pēc sirds patikas.

Bet, kā mēdz sacīt: nelaime nenāk brēkdama. Jāzeps bija stalts un vaigā visai skaists jauneklis. To redzēdama, Potifara sieva iedegās pret viņu kaislībā un visādi nopū­lējās viņu pavedināt uz mīlēšanos. Taču Jāzeps, negribē-

dams ar nekrietnu nodevību atmaksāt savam labdarim, neļāvās viņas kārdinājumiem.

Diemžēl saldkaislā sieva bija apņēmusies pavest jau­nekli, lai tas maksātu ko maksādams. Reiz, izmantodama gadījumu, kad mājās nebija ne vīra, ne kalpotāju, viņa ar kaut kādu ieganstu ievilināja Jāzepu guļamistabā, apķē­rās jauneklim ap kaklu un novilka viņu guļamvietā. Jā­zeps izmisis pretojās un beidzot aizbēga, pamezdams viņas rokās savu apmetni.

Dziļi aizvainota savā sievišķīgā lepnumā, nonievātā sieva Jāzepam atriebās visai neglītā kārtā. Viņa sāka ne­labā balsī brēkt un, kad no visām pusēm saskrēja kalpo­tāji, norādīja uz Jāzepa apmetni kā viņa vainas pierādī­jumu. Atgriezies mājās, Potifars visu uzzināja un, noticēdams viltīgās sievas sašutumam, ieslodzīja Jāzepu cietumā.

Taču pat tur Jēkaba dēls nezaudēja savu atjautību. Pēc neilga laika viņš bija iemantojis cietuma priekšnieka lab­vēlību, un viņam uzdeva uzraudzīt pārējos ieslodzītos. Jāzeps allaž bija noderīgs cilvēks, kuram varēja uzticēt visādus darbus un saimniecības raizes. Kur vien viņš pa­rādījās, Jāzeps visur izvirzījās ar savu centību un gata­vību pakalpot. Nerimtīga godkāre urdīja viņu kā sīkās, tā lielās lietās, un viņš, pateicoties savam praktiskajam un apņēmīgajam saprātam, kā arī prasmei izdabāt priekšnie­cībai, allaž iemantoja uzslavu.

Kādu dienu cietumā ieslodzīja faraona dzērienu devēju un galveno maizes cepēju. Jāzeps pūlējās palīdzēt viņiem postā un atvieglot viņu likteni. Neveiksmīgie galminieki, atlīdzinādami Jāzepam ar savu draudzību, caurām dienām runājās ar viņu, izklāstīdami visas galma intrigas un iepazīstinādami ar valdnieka vājībām. Jāzeps visu ielā­goja un drīz vien bija tik labi informēts, it kā pats būtu kalpojis valdnieka pilī.

Kādā sarunā izrādījās, ka abi galminieki redzējuši sa­vādus sapņus. Dzērienu devējam bija rādījies vīnogu cers, kuram bija uzaugušas trīs atvases ar pumpuriem, kas drīz vien nobrieda par ogām. Dzērienu devējs tad palicis zem tām krūzīti, izspiedis no vīnogām sulu un pasniedzis to faraonam.

Jāzeps brīdi padomāja un tad pareģoja, ka dzērienu devējs pēc trim dienām atgūs faraona labvēlību un atgrie­zīsies agrākajā amatā. Pie reizes Jāzeps palūdza, lai dzē­rienu devējs tad neaizmirstu arī viņu un iebilstu faraonam kādu vārdu par to, ka Jāzeps bez jebkādas vainas ieslo­dzīts cietumā.

Tad savu sapni izstāstīja galvenais maizes cepējs. Tas bija redzējis, ka nes uz galvas trīs grozus ar maizi, bet to izknābā putni. Jāzeps sadrūma un pareģoja, ka pēc trim dienām maiznieku nodos bendēm.