Bībeles stāsti

PAR VARONĪGO JUDĪTI.

Jūdas pilsētā Betulijā dzīvoja bagāta atraitne, vārdā Jūdīte. Viņai pie­derēja iekopti tīrumi, liellopi, avis un bija liela kalpu saime. Turklāt Jūdīti daudzināja par skaisto augumu un jauko vaigu.

Pēc vīra nāves dzīve viņai šķita bez jebkādas pievilcī­bas. Trīsarpus gadu, atraitnības raupjās drēbes apvilkusi, viņa lūdza dievu un gavēja. Ar savu dievbijību un tiklo dzīvošanu Jūdīte iemantoja tādu cieņu, ka Jūdas iedzīvo­tāji sāka viņu uzskatīt par pravieti.

Bet tad gadījās, ka Kānaānas zemē iebruka milzīgi Nabuhodonosora karapulki ar Holofernu priekšgalā. Betu­lijā brīvprātīgi nepadevās, bet sīvi pretojās iebrucējiem.

Pēc divdesmit dienu ilga aplenkuma pilsētā pietrūka ūdens. Nelaimīgie iedzīvotāji sapulcējās pie pārvaldnieka Usijas pils un, gauži raudādami, lūdza viņu padoties Ho- lofernam. Ļaužu postu redzot, Usijam sirds vai plīsa, tomēr viņš stingri noteica paciesties vēl piecas dienas, ce­rēdams, ka Jahve steigsies viņam palīgā.

Bet Jūdīte pa to laiku novilka savas atraitnības drānas, nomazgājās, ieziedās ar smaržīgu eļļu un sacirtoja matus. Pēc tam viņa uzvilka skaistas drēbes un izgreznojās ar visdārgākajām rotām, kādas vien viņai bija. Tā pušķoju­sies un savu glītumu uzposusi, Jūdīte devās uz ienaid­nieka apmetni, līdzi ņemot tikai vienu no savām kalpo­nēm, kura nesa traukus ar vīnu un eļļu, kā arī ceptu gaļu, vīģu plāceņus, maizi un sieru.

Kad Jūdīte rītausmā nokāpa no pakalna, uz kura atra­dās Betulija, viņu aizturēja ienaidnieka sardze un aizveda uz sava pavēlnieka telti. Holoferns, glābdamies no odiem, zvilnēja savā guļvietā aiz priekškara, tērpies purpurā un mirdzēt mirdzēdams no zelta, smaragda un citu dārg­akmeņu rotām. Jūdīte nometās ceļos un paklanījās sveša­jam kara priekšniekam, bet Holoferns, viņas daiļuma sa­valdzināts, ar patikšanu nolūkojās atnācējā. Atguvies no sava pārsteiguma, Holoferns laipnā balsī apvaicājās, kāpēc viņa šeit ieradusies.

«Es esmu ebreju meita,» Jūdīte paskaidroja, «un no viņiem aizbēgu, jo redzēju, ka pilsēta tiks izpostīta. Viņi pret jums bija augstprātības pārņemti un no brīvas gribas nedomāja padoties. Tālab es nospriedu: aiziešu pie diža Holoferna un pastāstīšu viņam noslēpumu, kā pilsēta ieņemama, nezaudējot neviena karavīra.»

Holofernam šāda runa bija tīkama, un viņš pavēlēja apkalpotājiem palīdzēt viņai piecelties. Kad Judīte izslē­jās visā savā smuidrajā augumā, viņa bija tik neizsakāmi daiļa, ka teltī esošie augstmaņi vislielākajā sajūsmā iesaucās:

«Kas šos ļaudis varētu smādēt, kam ir tādas skaistas sievas!»

Tad Jūdīte izlikās nokļuvusi pravietiskā aizgrābtībā un svinīgā balsī pareģoja iebrucējiem pilnīgu uzvaru pār jūdiem. Holofernam par to bija lielumlielais prieks, un viņš sacīja:

«Ja tā notiks, kā tu esi runājusi, tad tavs dievs būs arī mans dievs!»

Pēc tam Holoferns lika Jūdītei ierādīt ērtu telti un trīs dienas no vietas ielūdza viņu lepnās dzīrēs. Bet ebreju sieva, negribēdama baudīt nešķīstu pārtiku, ēda tikai to, ko kalpone viņai bija atnesusi no Betulijas.

Svešā karaspēka pavēlnieks pa to laiku sāka aizvien vairāk ap Jūdīti lakstoties, izrādīdams lielu neatlaidību. Jūdīte noģida, ka ceturtajā dienā Holoferns viņu lūgs pēc dzīrēm palikt teltī pie viņa. Pirms doties dusēt, viņa aiz­sūtīja projām savu kalponi un cauru nakti, asaras lie- dama, izlūdzās Jahves palīdzību sava nodoma izpildī­šanai.

Nākamajā dienā dzīres bija vēl krāšņākas. Līksmajās gaidās Holoferns izdzēra pārlieku daudz vīna un, dziļa miega pievārēts, atkrita guļvietā. Tad Jūdīte ar viņa paša zobenu nocirta Holofernam galvu, ietina to pie gultas uz­kārtajā priekškarā un ielika savā ceļasomā. Izlavījusies no apmetnes, viņa aizsteidzās uz Betuliju un parādīja saviem ciltsbrāļiem ienīstā uzbrucēja galvu. Visā pilsētā valdīja liels prieks. Ļaudis pateicās Jahvem par uzvaru un cildi­nāja varoni, kura ar diviem zobena zvēlieniem bija nocir­tuši ienaidniekam galvu.

Kad asīrieši no rīta atrada savu pavēlnieku mirušu, tos pārņēma tādas izbailes, ka visi metās bēgt, atstājot ap­metni ar neskaitāmiem dārgumiem un Jūdā salaupītām mantām. Pilsētas aizstāvji vajāja tos ar lielu niknumu un sarīkoja tādu slaktiņu, ka tikai nedaudzi palika pie dzī­vības.

Uzvarētājiem par laupījumu krita daudz liellopu, avju, ēzeļu un kamieļu, kā ari lieli krājumi zelta, sudraba, ieroču un apģērbu. Visu, kas bija Holoferna personiskais

īpašums, un proti, zelts, sudrabs, dārgakmeņi un vērtīgas drēbes, izsniedza Judītei kā balvu par viņas varonību.

Pilsētas iedzīvotāji veselus trīs mēnešus svinēja uzvaru, diedami, dziedādami, skaitīdami pateicības lūgsnas un spēlēdami arfas. No Jeruzalemes ieradās virspriesteris Joakīms, lai godinātu varoni un piedalītos vispārējās līksmēs.

Jūdīte nodzīvoja līdz simts piektajam mūža gadam. Visa tauta viņu mīlēja un cienīja, bet viņas lielās uzvaras diena tika ieskaitīta ebreju svētkos, un kopš šā laika to svin katru gadu.