Bībeles stāsti

UZ APSOLĪTO ZEMI.

Kopš aiziešanas no Ēģiptes bija pagajuši četrdesmit gadu. Pa šo laiku tuk­snesī bija dzimusi un izaugusi jauna Izraēla pa­

audze, kurai bija svešas pilsētu dzīves ērtības. Sadursmēs ar tuksneša laupītājiem bija gūts kauju rūdī­jums un izkopta karotprasme. Tāpēc Mozus beidzot vairs nešaubījās, ka ir vērts pamēģināt iekarot Kānaānas zemi.

Austrumos no Kadešas atradās Ēdomas valsts, kurai cauri gāja ērts karavānu ceļš, tā sauktā ķēniņu taka. Mo­zus aizsūtīja pie Edomas ķēniņa sūtņus, lai lūgtu atļauju šķērsot viņa valsti, svinīgi apsolīdamies iet tikai pa ceļu, neskarot tīrumus un vīna kalnus,, bet par ūdeni un barību lopiem samaksāt jebkuru pieprasīto cenu. Bet ķēniņš, pa­ļaudamies uz savu varenību, Mozus lūgumu noraidīja un nekavējoties uz robežām nosūtīja karavīrus, lai izraēliešus aizkavētu ar varu.

Cīņa ar vareno ķēniņu Mozum nebija izdevīga, tāpēc viņš nolēma apiet Edomas valsti no dienvidiem, tad gar tās austrumu robežu doties ziemeļu virzienā un tādā kārtā iznākt Jordānas kreisajā krastā, bet tur viņpus upes jau pletās Kānaānas zeme.

īsi pirms pārgājiena saslima Aronš. Mozus lika mirstošo brāli uznest Hora kalna virsotnē. Tur viņš noņēma Aro­nam amata tērpu un citus atribūtus un pasniedza tos Eleā- zaram, Arona trešajam dēlam. Seit pirmo reizi augstais virspriestera amats ceremoniāli tika nodots no tēva dēlam. Arons kalna virsotnē nomira un, tautai raudot, turpat ari tika apbedīts.

Pēc svinīgām bērēm izraēlieši devās uz dienvidiem Aka- bas līča virzienā. Viņi gāja pa garu, klinšainu aizu, kur trūka ūdens un pārtikas. Ceļā pagurušie ļaudis atkal zau­dēja pacietību, kurnēja uz Mozu un draudēja, ka vairs ne- pakļaušoties viņam. Par to viņi tika sodīti tādā veidā, ka apmetnē ielauzās tik daudz indīgu čūsku, ka tās mu­džēt mudžēja visās malās. No indīgo rāpuļu kodieniem saslima liels skaits ļaužu, un gājienu vajadzēja pārtraukt. Tomēr Mozus atrada līdzekli, kā šo postu novērst: viņš lika no bronzas izliet čūskas attēlu un pakārt to pie staba apmetnes vidū. Kurš no sadzeltajiem paskatījās uz noslē­pumaino simbolu, tūlīt atžirga un spēja turpināt pār­gājienu.

No Akabas līča izraēlieši pavērsās uz ziemeļiem, no dien­vidiem un austrumiem apgāja apkārt naidīgajai Edomas valstij, līdz beidzot sasniedza Zāredas strautu. Aiz tā gar Nāves jūras krastu stiepās Moābas valsts teritorija. Mo­zus zināja, ka pēc kara ar amoriešiem šī valsts ir ļoti novājināta, un tāpēc cerēja, ka tās iedzīvotāji nepretosies. Un patiesi, izraēlieši šķērsoja moābiešu zemi bez jebkādas pretestības un nonāca pie Arnonas upes. Tā veidoja ro­bežu ar amoriešu valsti un bija grūti pārvarama, jo tecēja dziļā gravā ar augstām klinšu kraujām. Turklāt amoriešu ķēniņš Sihons bija visai sparīgs karotājs un nolēma ne­laist izraēliešus savā zemē. Taču divās kaujās viņš tika galīgi satriekts, un par izrādīto pretestību saniknotie izraēliešu iebrucēji apkāva visus valsts iedzīvotājus, ne­taupīdami sievietes un bērnus.

Pie robežupes Jabokas, kura savā augštecē atdalīja Sihona valsti no amoniešu valsts, izraēliešus gaidīja grūta pārcelšanās ar kaujām, jo tās otrā krastā atradās Basa- nas valsts. Tās valdnieks bija milzis Ogs, kuru daudzināja viņa spēka un kareivības pēc. Viņa deviņas pēdas garā gulta bija izgatavota no dzelzs. Taču izraēlieši neļāvās iebiedēties no šādām vēstīm, jo nule bija izcīnījuši lielu uzvaru un-iemantojuši ticību saviem spēkiem. Viņi bez pūlēm sadragāja ienaidnieka pretestību, ielauzās tā zemē un neapturamā triecienā to ieņēma. Ar Basanas valsts iekarošanu izraēliešu rokās nonāca visa Pārjordāna līdz pat Ģenecaretes ezeram.

Ieguvis izdevīgu bāzi iebrukumam Kānaānā, Mozus sa­pulcināja savu karaspēku Moābas klajumos Jordānas aus­trumu krastā. Tur atradās sekls brasls, kuru no otras puses sargāja Jērikas torņi un mūri.